Labklājības ministrs:

— intervijā Latvijas Radio trešdien, 18.jūlijā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Intervija Latvijas Radio 18. jūlija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mēs varētu sākt ar jūsu rīkojumu, ar kuru jūs apturat jautājuma izskatīšanu Ministru kabinetā. Runa ir par gēnu datu bāzi.

Andrejs Požarnovs: — Tas nav rīkojums, bet es nosūtīju vēstuli Valsts kancelejai šī jautājuma izskatīšanu tālāk nevirzīt līdz brīdim, kamēr Saeimā netiks pieņemts likums, jo mēs esam redzējuši televīzijā un dzirdējuši, lasījuši masu informācijas līdzekļos par to, cik ārkārtīgi nozīmīgs, svarīgs ir šis jautājums. Protams, šis projekts ir ļoti vērtīgs un ļoti labs, jo, ja šo genoma datu bāzi Latvijā izveidotu, tad, protams, būtu laba informācija, uz kuras bāzes attīstītu gan farmāciju, gan medicīnas tehniku un tā tālāk. Taču tā kā šajā datu bāzē ir informācija par katra cilvēka ģenētisko materiālu, tas nozīmē, ka šai informācijai ir jābūt konfidencialitātes statusam, apmēram tā kā valsts noslēpumam, vai arī tam jābūt vismaz tādā līmenī kā informācijai par katra cilvēka slimībām, tātad tie ir ļoti augsta līmeņa aizsardzības jautājumi. Bija kādu laiku tāda diskusija, ko vajadzētu darīt papriekš — vai pieņemt likumu, kurā nosaka cilvēku garantijas uz informācijas aizsardzību, vai uzreiz konkrēti risināt zinātni un veidot šo konkrēto datu bāzi. Sākotnēji projektā iesaistījās Zinātņu akadēmijas pārstāvji, Latvijas Universitātes pārstāvji un viss izskatījās ļoti jauki, līdz ar to Labklājības ministrija iepriekšējās valdības uzdevumā strādāja, un mēs esam sagatavojuši šo koncepciju konkrēto projektu, kura ieviešanai vajadzīgs viens miljons latu, un šāds dokuments ir iesniegts Ministru kabinetā.

Taču pēkšņi parādījās tāda interesanta informācija, ka jau ir reģistrēta privāta firma, kurā Universitāte pārstāv vienu trešo daļu no statūtkapitāla, arī pats Grēna kungs ar trešo daļu un arī "Ventspils naftas" valdes loceklis ar 30 procentiem; un, ja šobrīd virza šo projektu, tad sanāk, ka mēs faktiski jau it kā esam paredzējuši privātu firmu, kura saņemtu šo konkrēto miljonu un strādātu šajā virzienā. Likumā, kas ir iesniegts Saeimā, paredzēts, ka genoma datu bāzi veido valstiska institūcija, bet tā ir tiesīga tālāk pilnvarot vai uzdot ar līguma starpniecību arī citām institūcijām šo projektu realizēt. Un tāpēc Labklājības ministrija uzskata, ka nekāda pilnvarojuma nevar būt, šis ir ļoti svarīgs projekts ar ļoti augstu konfidencialitātes statusu no personu datu aizsardzības viedokļa, tāpēc jābūt augstai drošības pakāpei, šim projektam jābūt realizētam tikai valsts institūcijās, un tādēļ būtu vērts, lai sākumā Saeima pieņem likumu, izdebatē visus jautājumus — vai privātiem var dot vai nevar dot informāciju par katra cilvēka genomu, un tikai tad mēs varētu virzīt tālāk Ministru kabinetā šo konkrēto projektu. Tāpēc es arī lūdzu piebremzēt šī jautājuma izskatīšanu Ministru kabinetā.

— Cik saprotu, privātie, protams, ir ieinteresēti dabūt šādu pasūtījumu — kā jūs teicāt, par veselu miljonu?

A.Požarnovs: — Protams, un tas nav nekas slikts, ka privāti strādā, zinātne saņem labus pasūtījumus, bet jautājums ir, kā attieksies visi šie datu aizsardzības jautājumi uz konkrētām personām — tas ir viens; un otrs — parasti mēdz būt tā, ka tiek sagatavots kāds priekšlikums, izsola kādu pakalpojumu vai kādu preci un tā tālāk, pēc tam privātie piedalās konkursā, pēc noteiktiem nosacījumiem saņem pasūtījumu. Šajā gadījumā man izskatās, ka tas tiek veidots no otra gala, respektīvi, sākumā jau ir izveidota konkrētā augsne, kur jānonāk šim pasūtījumam, un tad mēs virzām konkrēto projektu. Līdz ar to, kamēr nav skaidrs konkrētais realizācijas ceļš, lai nebūtu tā, ka ministrija jau lobē kādus privātos, labāk būtu tomēr pagaidīt, lai likumdevējs izlemj, kā šis jautājums tiks risināts tālāk.

— Mēs pievēršamies klausītāju jautājumiem. Bērziņa kungs jums jautā tā: Farmācijas likumā ir noteikts, ka jūs esat Valsts zāļu aģentūras pilnvarnieks. Vai tas ietekmē jūsu materiālo labklājību?

A.Požarnovs: — Jā, likums ir noteicis, ka labklājības ministrs ir Valsts zāļu aģentūras pilnvarnieks, bet līdz ar to, protams, ļoti paplašinās darba lauks un atbildība par šo konkrēto sfēru, savukārt darba samaksa, protams, kā par jebkuru darbu tiek veikta. Pilnvarnieku institūcija ļoti plaši tiek kritizēta, un es saprotu šī jautājuma zemtekstu, bet es gribu teikt to, ka Labklājības ministrijas institūcijās pilnvarnieki saņem ievērojami mazākas algas nekā tajās institūcijās, kuras tiek plaši kritizētas, kas ir Ekonomikas ministrijas pārziņā, kā "Latvenergo" un visos pārējos lielos uzņēmumos, tāpēc faktiski šis pilnvarnieka atalgojums ir nesamērojams ar darba apjomu.

— Jums ir atbildība jāuzņemas ne tikai par Valsts zāļu aģentūru, bet par visu, kas ir jūsu pakļautībā, līdz ar to tur jau arī tā alga jums nāk.

A.Požarnovs: — Labklājības ministrijas darbības sfēra, protams, ir ļoti plaša, un atbilstoši likumam ministrs nedrīkst apvienot to ar kādu citu darbu, izņemot gadījumus, ja to nosaka likums. Un tieši tādēļ, ja reiz ir stingrāk jāpārrauga Valsts zāļu aģentūras darbība, likumā raksta šāda veida normas, ka to veic tieši ministrs.

— Zvanīja nākamā pensionāre, kurai līdz pensionēšanās laikam atlikuši kādi seši gadi, četrus gadus bijusi bezdarbniece un līdz ar to nav arī maksājusi sociālo apdrošināšanu. Tagad viņa saņem labu algu, maksā labu sociālo apdrošināšanu, ir aizgājusi uz aģentūru painteresēties, kādas viņai iespējas un cerības dabūt pensiju pēc šiem sešiem gadiem. Un viņai saka, ka iznāk 34 lati 30 santīmi sakarā ar to, ka šos iepriekšējos gadus ir bijusi bezdarbniece, un, lai arī ko viņa tagad pelnītu un lai arī kā strādātu nākamos gadus, viņai nav nekādu cerību saņemt vairāk. Cik tas ir godīgi un taisnīgi tādā gadījumā?

A.Požarnovs: — Aprēķinot pensiju, tiek ņemts vērā viss darba stāžs un...

— Stāžs viņai ir 36 gadi.

A.Požarnovs: — Jā, bet, protams, tiek ņemti vērā arī šie pēdējie četri gadi, un, ja reiz pēdējos gados ir bijušas lielākas sociālās apdrošināšanas iemaksas, tās jebkurā gadījumā ietekmē pensijas aprēķināšanu un apmēru. Nevarētu būt tāda situācija, ka neatkarīgi no tā, vai viņa strādā vai nestrādā, tiek noteikta konkrēta pensija — tas gluži nesakrīt ar reālo situāciju un neatbilst īsti patiesībai. Protams, tie bezdarba gadi ļoti ietekmē šo pensijas bāzi, taču neatkarīgi no tā, cik šī bāzes summa ir izrēķināta, katrs pēdējais gads tomēr ietekmē. Tā ka tur varētu būt vairāk vai mazāk atkarībā no tā, kā strādā...

— Kaut kas tomēr varētu nebūt īsti pareizi šajā gadījumā?

A.Požarnovs: — Konstants cipars — 34 lati — nevarētu būt nekādā gadījumā.

— Jautājums — kāpēc nekas netiek darīts, lai piedzītu šos parādus? Sociālajā budžetā, kā zināms, ir liels deficīts, bet parāds arī stiepjas pāri 100 miljoniem budžetā.

A.Požarnovs: — Sociālās apdrošināšanas budžeta parāds — šeit ir jārunā par divām daļām. Viena daļa ir izdevumu pārsniegums pār ieņēmumiem, kas veidojas sociālās apdrošināšanas fondā. Tātad Valsts ieņēmumu dienests iekasē nodokļus tik daudz, cik var; savukārt pensijas tiek izmaksātas atbilstoši noteiktajām formulām. Parādu piedziņas jautājums attiecas uz konkrētajiem uzņēmumiem, kuriem Finansu ministrija ir atļāvusi šo nodokli maksāt vēlāk. Ir īpaša komisija izveidota Finansu ministrijā, un tā ļoti uzmanīgi pēta katru konkrētu gadījumu un piešķir vai nepiešķir nodokļu atlikšanu attiecībā uz sociālās apdrošināšanas maksājumu. Jo faktiski ir daudz gadījumu, kad tieši paši darba ņēmēji ir arī ieguvēji gadījumā, ja reiz atliek nodokļu maksājumus. Jo, ja reiz uzņēmumam īslaicīgi ir radušās ekonomiskās grūtības un gadījumā, ja nenomaksā visus nodokļus, momentā iestājas bankrots, tad darba ņēmēji beigu beigās ir vēl lielāki zaudētāji, jo viņi vispār zaudē darbu. Un tāpēc Finansu ministrija šo jautājumu izšķir individuāli katrā konkrētā gadījumā — ja redz, ka uzņēmuma darbība atjaunosies, uzlabosies, tad piešķir šo nodokļu atvieglojumu; gadījumā, ja ne — tad veic radikālus pasākumus. Bet lielākās grūtības ir ar tiem uzņēmumiem, kuri ir jau sen bankrotējuši vai varbūt mainījuši savu uzņēmējdarbības formu un varbūt privatizēti, un no bankrotējuša uzņēmuma vairs nekādus nodokļus nepiedzīsi. Un tāpēc ir noteikta summa — tā saucamie nepiedzenamie nodokļi.

— Varbūt tie ir vienkārši jānoraksta, ja nekādu cerību nav?

A.Požarnovs: — Principā es saprotu, ka Finansu ministrija tos jau ir norakstījusi, bet jebkurā gadījumā uzskaite, informācija par to ir, tāpēc arī bieži vien dažādās diskusijās operē ar šo skaitli — 100 miljoni nepiedzīto nodokļu.

— Viena neredzīga pensionāre zvanīja un sacīja tā: viņai slimnīcā "Linezers" ir izrakstītas zāles "Potomaks", kuras maksā 29 latus. Viņai tās nopirkt nav iespējams. Vai ģimenes ārstam ir tiesības dot atlaidi?

A.Požarnovs: — Es nevaru komentēt konkrēto gadījumu un konkrēto medikamentu tādēļ, ka man nav priekšā apmaksājamo zāļu saraksta, bet pamatprincips ir tāds: ja šis konkrētais medikaments ir iekļauts apmaksājamo zāļu sarakstā atbilstoši konkrētai saslimšanai, tādā gadījumā ir tiesības izrakstīt šo recepti un medikaments tiks apmaksāts.

— Otrās grupas invalīde, kurai ir tiesības strādāt, saka tā: viņai bija iespēja, viņa arī strādā vairākus gadus, līdz ar to rēķinājās, ka varētu pārrēķināt pensiju lielāku, kā tas daudziem bijis iespējams, bet — izrādās, ka invalīdiem nav tiesību pārrēķināt pensiju. Viņa jautā: kāpēc tā, nodokļus taču es maksāju tāpat kā visi citi?

A.Požarnovs: — Nu, neatbilst gluži patiesībai tā informācija, ka nodokļi tiek maksāti tāpat kā visiem citiem, tāpēc ka invalīds maksā mazāku sociālo nodokli tādēļ, ka viņam ir piešķirta invaliditātes pensija un faktiski normālos apstākļos invalīds nevar strādāt. Ir atsevišķi, kuri tomēr strādā, bet, tā kā nodoklis ir mazāks, līdz ar to viņš pamatā visu to naudas summu saņem uz rokas un nenotiek sociālās apdrošināšanas iemaksa pensiju fondā. Tas ir pieņemts tādu apsvērumu dēļ, lai, no vienas puses, stimulētu darba devējus tomēr ņemt darbā invalīdus, jo viņiem mazāks sociālais nodoklis būs par šo darba ņēmēju jāmaksā. No otras puses, vai tas būtu godīgi, ja pieņemsim, šis invalīds strādā, viņam ir valsts piešķirtā invaliditātes pensija, viņam nav īpašu cerību uz lielu paaugstināšanu, tomēr par viņa darbu tiktu maksāti lieli nodokļi. Tāpēc mums Nacionālajā invalīdu padomē ir bijušas ļoti pamatīgas diskusijas, un, ņemot vērā lielo vairākumu gadījumu, kad tomēr invalīdi nestrādā, likumdošanā ir pieņemta šāda norma, ka strādāšanas gadījumā par viņu maksā mazākus nodokļus.

— Varbūt vēl īsumā varam atbildēt uz vēl vienu jautājumu: vai ir cerības, ka būs lielāka pensijas indeksācija, nevis tikai daži santīmi?

A.Požarnovs: — Tajā likumprojektā, kuru atbalstīja valdība un kurš ir novirzīts Saeimā, pēc karstām debatēm attiecībā uz indeksāciju ir atstāta tāda redakcija, ka Ministru kabinets katru gadu ar atsevišķu lēmumu nosaka, cik daudz ņemt par pamatu patēriņa cenu indeksu un cik daudz procentuāli arī darba algas pieauguma indeksu. Tādēļ Finansu ministrijas viedoklis ir tāds: kamēr ir deficīts sociālās apdrošināšanas fondā, tikmēr šis darba algas pieauguma indekss būtu jāņem vērā pēc iespējas mazāk. Tai pašā laikā attiecībā uz patēriņa cenu indeksu — jo lielāka inflācija, jo tas ir lielāks; tāpēc tas ir koks ar diviem galiem.

— Tas ir skaidrs. Tātad valdības lēmums vienkārši būs jāgaida?

A.Požarnovs: — Jā.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā