Akmens runu runā. Katra latvieša sirds to dzirdēt var

Sirmā granītklints! Svēts ir šis brīdis, svēta ir šī vieta... Un, tāpat kā 1935. gada 18. novembrī, kad atklāja Brīvības pieminekli, 2001. gada 24. jūlijā, kad notika tā atjaunošanas galveno darbu pabeigšanas svinības, laukumā ap Brīvības pieminekli un tuvējās ielās bija ļaužu jūra.

Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda priekšsēdētājs Raimonds Bulte, uzrunājot sapulcējušos, pateicās visiem ziedotājiem Latvijā un tautiešiem visos kontinentos par atsaukšanos aicinājumam atbalstīt Brīvības pieminekļa atjaunošanu.

Trīs gadu laikā mūsu nacionālais simbols ir vēlreiz atdzimis. Simboliskās ainās tas turpmākām paaudzēm pauž latvju tautas jūtas. Mūsu patriotiskais dziesminieks Leonīds Breikšs trīsdesmitajos gados, uzrakstot "Brīvības pieminekļa balādi" saskatīja ģeniālā tēlnieka Kārļa Zāles radītā mākslas darba pārlaicību:

Važu plosītāj:
Rādi mūsu jauniem,
kuri tevī skatās:
Tā ikreiz, kad bēdas
Mūsu tautai māj —
Kaujās mums no važām atkal
jāatkratās.

Pie Brīvības pieminekļa atjaunotā godasardze; atvaļinātais ASV ģenerālis Vilmārs Kukainis un atvaļinātais ASV pulkvežleitinants Ilmārs Dambergs atjaunotā Brīvības pieminekļa pakājē              &n Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"
Svinīgā ierindā Brīvības pieminekļa Godasardzes rota; tribīnē pie pieminekļa vakar — Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Toreiz Latvija bija brīva un neatkarīga valsts. Pēc tam piecdesmit gadus nebrīves važas skāva gan mūs, gan mūsu brīvības simbolu. Turklāt Brīvības pieminekli — pat burtiskā nozīmē — tas bija kā vados sapīts.

Viens no vakar notikušo svinību kulminācijas brīžiem — mirklis, kad Raimonds Bulte pasniedza Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai miniatūru Brīvības pieminekļa statueti, vēlreiz atgādinot, ka šie svētki ir pašas tautas sev sarūpēti:

— Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda un visu ziedotāju vārdā Jūsu klātbūtnē simboliski nododu Brīvības pieminekli latviešu tautai!

Savukārt Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, uzrunājot klātesošos, atgādināja Brīvības pieminekļa kā tēlniecības šedevra nesto vienreizējo prieka un lepnuma vēsti tālajos trīsdesmitajos gados un atgādināja tā ilglaicīgo iezīmi ne tikai Rīgas ainavā, bet arī tautas dvēseles panorāmā. (Runu publicējam atsevišķi — skat. 1.lpp. )

Tur uz kāpēm domās

Draugs ar draugu tiksies,

Pieminot, kas bijis, ir un būs...

Akmens runu runā...

Sirds to dzirdēt var.

Apliecinot arī šo Leonīda Breikša dzejas rindu pravietisko patiesumu, arī vakar uz Brīvības pieminekļa kāpnēm plūda nebeidzamas ziedu straumes un satikās gan vīri, kas mirkuši Volhovas purvu dubļos, gan tie, kas saluši Kurzemes Ziemassvētku kaujās.

Starp daudzajiem svinību dalībniekiem — arī sirms vīrs ar mazdēlu pie rokas — Zigurds Mednis. Viņš atceras, ka tēvs viņu 1935. gadā paņēmis līdzi uz notikumu, kas uz palikšanu iespiedies agrās bērnības atmiņās. Tā bijusi Brīvības pieminekļa atklāšana. Pēc tam, students būdams, ejot garām šai vietai, viņš vienmēr pacēlis cepuri un tagad noņem Kārļa Zāles piemiņai.

Un atkal der atcerēties rindas no Leonīda Breikša Brīvības pieminekļa balādes:

Cepuri šai vietā noņem.

Kādu brīdi — stāvi kluss.

Klausies sirdī,

Klausies Dievā,

Vēro — dzīvos akmeņus.

Akmens runu runā.

Akmens — Dievu lūdz.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"