Aizvadītās nedēļas nogalē turpinājās Dziesmu un deju svētku "Rīgai 800" ieskaņas koncerti

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV" Maestro Andrejs Jansons Ņujorkas un Rīgas dziedātāju priekšā Bruno Skultes atceres reizē Rīgas Latviešu biedrībā

Viņnedēļas, tagad jau strauji aizskrējušās, norisēs īpaša vieta bija 22. jūlija pēcpusdienai Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē. Jo goda reize bija pienākusi Bruno Skultem, kara viesuļos aizjūrā nokļuvušajam latvju komponistam, tēvzemē pazīstamā skaņraža Ādolfa Skultes vecākajam brālim. Pirms mūzikas skanējuma profesors Oļģerts Grāvītis aicināja atcerēties, ka Skultes ģimene pagājušā gadsimta sākumā bijusi svētīta pieciem dēliem: cits pēc cita ar saviem talantiem nākuši Bruno, Voldemārs, Ādolfs, Ferdinands, Oļģerts.

Piemiņas sarīkojuma režisors un virsdiriģents bija atmodas gados labi iepazītais skaņu mākslinieks Andrejs Jansons. Jau kuro reizi tēvzemē kopā ar Ņujorkas latviešu kori, ko pats iecerējis un lolojis. Viņam par savu kolēģi un labu paziņu, kas aizsaulē jau 25 gadus, netrūka sava sakāmā.

— Varu sevi uzskatīt par Bruno Skultes (1905–1976) audzēkni, jo no viņa esmu daudz mācījies, viņa vadībā dziedājis korī. Viņš palicis Amerikas latviešu kapos netālu no Ņujorkas, tā sauktajos Katskilu kalnos, bet viņa skaņdarbi palikuši mūsu mantojumā. Opusu ziņā varbūt ne pārāk daudz, nepilni divi simti, bet katram ir sava vērtība. Dažā ziņā pie spilgtākajiem pieder šovakar atskaņojamā "Balāde" simfoniskajam orķestrim, rapsodija par latviešu tautas ganu dziesmām korim, solistiem, koklēm un stabulēm "Ganiņš biju". Bet jo īpaši dziļi apcerētā simfoniskā poēma (varbūt oratorija?) "Daugava" ar Raiņa tekstu. Tajā ir daudz dziedātās rindas "Daugav’ abas malas/ Mūžam nesadalās / Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale/ Mūsu!"

Sākotnēji Bruno Skulte bija to iecerējis ar ērģelēm, un tāds arī bija poēmas pirmuzvedums. Tomēr man gribējās meistaru rosināt, lai veido orķestra pavadījumu. Viņš piekrita, uzrakstīja savu partitūru vairāk nekā piecām lappusēm, līdz pienāca 19. maijs, kad stāja pukstēt viņa sirds. Es par savu pienākumu uzskatīju paveikt visu līdz galam.

Jūtos gandarīts, ka jau rīt ar šīsdienas koncerta ierakstu tepat Rīgā veidosim kompaktdisku. Droši vien tas tā arī sauksies — "Daugava". Jo dzied ne tikai atbraukušie ņujorkieši, bet arī jauniešu koris "Balsis" un Rīgas 4. mūzikas skolas kora klases audzēkņi kopā ar šejienes solistiem.

Es tēvzemē būšu vēl nākamo nedēļu līdz augusta pirmajai pusei.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV" Dzegužkalnā Dailes teātra aktieri brīvi jutās "Īsā pamācībā mīlēšanā", toties Dailes teātrī četros uzvedumos "Četri meti" priekšplānā — Daugavpils "Laima"

Arvien noteiktāk laiks Rīgā sāk ritēt pēc svētku likumiem. Arvien biežāk pilsētas ielās var pamanīt noteiktu zīmi — uz tumši zila fona daudzkrāsainu virpuli un tikpat priecīgas salūta šļakatas. Tas nozīmē, ka Dziesmu un deju svētki "Rīgai 800" patiesībā jau ir sākušies. Savu dejas soli "Skonto" stadionam jau piemēro dejotāji, dziesmu karam pošas labākie no labākajiem koriem.

Par to, ka svētku ieskaņa rit pilnā sparā, liecina arī tas, ka par dažu labu skaistu notikumu jau var teikt — bija... Pagājušās nedēļas nogalē īsti vasarai piedienīgi Dailes teātra aktieri izspēlēja pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem veidoto "Īsu pamācību mīlēšanā". Uz Dzegužkalna estrādes kopā ar jau iemīļotiem aktieriem varēja skatīt arī Kultūras akadēmijas Dailes teātra kursa studentus, klausīties jau zināmās un pavisam jaunās Raimonda Paula melodijās. Tas, ka piepildītas bija teju visas sēdvietas un arī stāvvietās ļaužu netrūka, liecina tikai par vienu — latviešiem Blaumaņa lugas un brīvdabas izrādes vispār ir tikpat nepieciešamas kā Dziesmu svētki. To varētu nosaukt pat par savdabīgu fenomenu — runas par to, ka laiki paliek arvien grūtāki, nerimstas, bet dziedātāju, dejotāju un teātra mīļotāju pulks mazumā nerūk. Pašā karstākajā vasaras darbu laikā vai puse Latvijas atstāj savus pienākumus Dieva, kaimiņu un kolēģu ziņā un dodas svētkus svinēt. Un, kamēr dziedātāji vēl pošas, teātra spēlētāji jau ir klāt. Rīt amatieru teātri no visas Latvijas būs skatāmi Vecrīgas laukumos.

Deju lieluzvedums "Viena saule, viena zeme" arī vēl neatritinājies guļ svētku kamolā, bet deju uzvedums "Četri meti" Dailes teātrī jau aizmirdzējis. Citu vārdu grūti atrast, jo tieši tā — mirdzēdami katrs savā soļu, mūzikas un dejas izpratnes rakstā — uzvedumā uzstājās četri atšķirīgi tautas deju kolektīvi. Tautas deju ansambļi "Laima", "Teiksma", "Rotaļa" un jauniešu deju kopa "Zalktis". Četri ansambļi, četri vadītāji, četri rokraksti. Četri gadalaiki, kuriem cauri pēc cilvēka mūža diktēta ritma skatītāju izveda latviešu deja. Daugavpiliešu "Laima" Elmāra Belinska vadībā kā līksmus svētkus svinēja ziemu — ar kadaļās iešanu, ar saulgriežu svinēšanu, kas atnes jaunus sapņus un jaunas cerības. Lieldienas rīta sarkanā saule uzlēca "Teiksmas" dejotāju un viņu vadītāja Jāņa Ērgļa izdzīvotos rakstos. Pavasaris ar iepazīšanos, nolūkošanu un sadraudzēšanos. Vasara un Jāņu nakts trakulības tik labi piedienējās "Rotaļai", kuras dejas prieks lielā mērā Aijas Baumanes iedvesmots. Rudeni — kāzu laiku — harmoniski un ieklausoties sendienu likumos izspēlēja "Zalktis", Artas Melnalksnes vadīts un locīts.

"LV" informācija