Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio otrdien, 24. jūlijā

Intervija Latvijas Radio 24. jūlija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Ingvilda Strautmane

—

Ir ļoti karsta jūlija diena un ļoti emocionāla diena Latvijai, kad tautai tiek atdots atjaunotais Brīvības piemineklis, un tieši no svinīgās atklāšanas ceremonijas mūsu studijā ir Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga. Vai jūs pati atceraties savu pirmo tikšanos ar Brīvības pieminekli?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nedomāju, ka man atmiņā būtu iereģistrēta kāda īpaša pirmā reize, jo man mammai pie rokas nācās staigāt tam garām diezgan bieži, mēs no Lāčplēša ielas kājām gājām uz Doma baznīcu, kur māte piedalījās dievkalpojumos svētdienas rītos. Tās reizes varētu būt bijušas ļoti daudzas. Tāpat mums radi dzīvoja un dzīvo vēl šodien Jaunielā, tur ir garām staigāts ļoti daudz, un man piemineklis ir atmiņā, man pat ir viena fotogrāfija, kur maza, maza meitenīte knapi tēvam pāri pār ceļiem pie rokas uz tiltiņa pār kanālu. Piemineklis manā apziņā dzīvo jau no agrās bērnības, tas katrā ziņā mani pavadīja visus trimdas gadus, sākot jau ar skolas gadiem bēgļu nometnē, kur tika pārspiestas un pārdrukātas Latvijas laikā iznākušās grāmatas un kur Brīvības piemineklis figurēja noteikti kādā titullapā vai pašā sējuma sākumā, tā ka man šis piemineklis gan kā fizisks objekts, gan kā simbols ļoti daudz mūža garumā ir nozīmējis un bijis vienmēr man klāt.

— Un vai iespējams jau formulēt šīsdienas emocijas?

V.Vīķe-Freiberga:

— Tas bija apmēram tāpat kā būt klāt tā atklāšanā, tas ir dzimis no jauna, atkal attīrīts un šķīstījies, stājies mūsu priekšā tāds pats un tomēr citāds. Un, es domāju, tā ir tā reize, kamdēļ tautu aicināja arī pašiem izmantot šo brīdi savai atdzimšanai, jo palaikam nāk par labu noberzt arī no sevis sodrējus un sārņus un pašķirt jaunu lapu, uzskatīt, ka viss sākas no gala.

— Vēl šovakar mūs gaida kantātes "Tēvzemei un brīvībai" pirmatskaņojums pie Brīvības pieminekļa, un šī vasara vispār ir bagāta ar dažādiem lieliem notikumiem, un tā vairs nav sensācija, ka Rīgā koncertē arī pasaules līmeņa zvaigznes, pagājušajā nedēļā pie mums bija sers Eltons Džons, jūs klausījāties koncertu, arī tikāties ar viņu. Ja tas būtu jūsu varā, kādu zvaigzni jūs gribētu uzaicināt uz Rīgu?

V.Vīķe-Freiberga:

— Es neesmu par šo jautājumu domājusi, es tajā ziņā pilnīgi paļautos uz speciālistiem un mūzikas pazinējiem. Eltons Džons tiešām ir izcils mūziķis, izcils pianists, spīdošs, apbrīnojami noturīgs savā karjerā kā mūziķis, kas spējis paturēt sev uzticīgu klausītāju loku, kas iet pāri kontinentiem milzīgos miljonos cauri gadu desmitiem. Tāda mēroga zvaigznes ir vairākas, un izvēle jau mums būtu.

— Un Rīga būtu noteikti pelnījusi. Bet tagad par oficiālākām vizītēm. Šīsnedēļas beigās valsts vizītē Latvijā ierodas Francijas prezidents Žaks Širaks. Jūs esat ar viņu tikusies arī savas vizītes laikā Francijā. Ko varam gaidīt no šīs Francijas prezidenta vizītes Latvijā?

V.Vīķe-Freiberga:

— Toreiz Francijas vizītes laikā es Francijas prezidentu ielūdzu uz Latviju, un viņš toreiz apsolīja, ka braukšot uz šo pusi, jo uzskatīja, ka ir pienācis pēdējais laiks Francijai vērst savus skatienus arī uz šo Eiropas daļu, kurai, kā viņš pats un arī citas Francijas augstākās amatpersonas atzinās, viņi nebija pievērsuši pārāk uzmanību, it īpaši jau tajos laikos, kad bijām Padomju Savienībā vardarbīgi iekļauti. Šeit patlaban atkal pašķiras jauna lapa Eiropas diplomātisko attiecību vēsturē, ir pagājuši gadi, kopš šeit bija prezidents Miterāns un atbalstīja jauno neatkarīgo Latviju, kas tomēr jau nozīmē Francijas nopietnu atbalstu mūsu neatkarības centieniem, mūsu attīstībai. Mēs esam nogājuši zināmu posmu, un tas, ka pie mums ierodas patlabanējais Francijas prezidents, iezīmē to brīdi, kad mēs stāvam burtiski uz Eiropas Savienības sliekšņa. Un Francija kā valsts, kas ir viens no apvienotās Eiropas pīlāriem, balstiem un līdzdibinātājiem, ir bijis arī dzinējspēks jaunapvienotās Eiropas veidošanā.

— Vakar jūs tikāties ar mūsu iekšlietu ministru. Kāpēc šāda tikšanās notika?

V.Vīķe-Freiberga:

— Mēs tiekamies ar ministriem regulāri, un katrā ziņā ar iekšlietu ministru tā nebūt nav pirmā reize, es esmu jau publiski paudusi savu vēlmi īpaši cieši sekot līdzi nākamā pusotra gada laikā gan mūsu aizsardzības un drošības spēkiem, gan arī mūsu iekšējai drošībai un tām struktūrām, par kurām atbild Iekšlietu ministrija un ministrs tās priekšgalā. Mums ir ļoti daudz vēl darāms, tur ir ļoti daudz neatrisinātu jautājumu, un es vēlējos pasvītrot to, ka laika ir maz. Mums ir zināmas lietas steidzami risināmas tieši sakarā ar to, ka esam šajā vēsturiskā sliekšņa posmā, uz Eiropas Savienības sliekšņa un uzskatām, ka esam arī uz NATO paplašināšanās sliekšņa.

— Un kuras ir tās steidzamākās lietas?

V.Vīķe-Freiberga:

— Es domāju, ka ir jārunā par to, kā, piemēram, ar mūsu policijas, muitas un robežsardzes spēkiem varētu nodrošināt efektīvāku cīņu pret kontrabandu, pret dažādiem organizētās noziedzības pasākumiem un pret korupciju, kas īstenībā ir pamatā tam, ka šīs struktūras ne vienmēr veic tos pienākumus, ko valsts viņiem ir uzticējusi. Te ir ļoti daudz dažādu konkrēti risināmu problēmu. Es domāju, ka te nelīdz atrunas par to, ka nav to līdzekļu valsts jeb Iekšlietu ministrijas rīcībā. Es piekrītu, ka valstij būtu noteikti jāiegulda savās iekšlietu struktūrās, tā ir viena no pamatnepieciešamībām, par to ir nopietni jādomā, bet līdzekļu trūkums nedrīkst būt atruna godīgai un efektīvai darbībai, nabadzība vai zemās algas nedrīkst būt par attaisnojumu tam, ka šo struktūru darbinieki sadarbojas ar organizēto noziedzību, ar kontrabandistiem, ka viņi piesedz tos, kas nemaksā akcīzes nodokli, tāda situācija nekādā ziņā nav pieļaujama, un mums ir jāstrādā pie abiem. Tātad lielāka kontrole pār visu spēku struktūrām, pār viņu darbu, bet tai pašā laikā arī domājot par to, ka tajā brīdī, kad viņi sāks darboties labāk, valstij tik tiešām ienākumi arī būs lielāki un mums būs iespējams maksāt viņiem prēmijas un virsstundas, es vēlētos aicināt visu šo struktūru darbiniekus saprast to, ka, apzogot valsti, cilvēks apzog arī pats sevi, un tad mēs nonākam šajā burvju lokā. Mums jāizkļūst no šī burvju loka un jāgādā par to, lai valsts tiktu stiprināta, lai valsts kasē nonāktu tie līdzekļi, kam tur būtu jābūt, un tad valstij būs pietiekami naudas, lai tā varētu uzņemties tādu atbildību, kādu pilsoņi no tās sagaida. Pilsoņi nevar sagaidīt no valsts to, kas tai ir jāsniedz, ja paši nav gatavi darīt savu daļu, lai nodrošinātu valstij pienākošos ienākumus.

— Mēs parasti saņemam ziņas par to, kā no ārpuses novērtē korupcijas līmeni Latvijā, un šie skaitļi nebūt nav iepriecinoši. Kādi ir jūsu secinājumi, vai tiešām korupcijas līmenis Latvijā ir tik nopietni augsts, ka tas var arī nopietni atsaukties uz mūsu iestāju Eiropas Savienībā?

V.Vīķe-Freiberga:

— Tas būs viens no aspektiem, pēc kuriem mūsu valsts tiks izvērtēta, un tas mums ir skaidri pateikts. Bet ne jau tamdēļ, lai citiem izrādītos un izpatiktu, mēs to darām; mēs to darām, lai paši varētu dzīvot normālu dzīvi normālā valstī. Ja tiek apzagta valsts kase, ar to tiek apzagtas slimnīcas, ārstu, māsiņu algas, skolas, bērnudārzi, pulciņi, policija, drošība, viskautkas cits... Apzogot valsti, mēs apzogam paši sevi, mēs kaitējam savai sabiedrībai, tā jau ir tā lielākā nelaime.

— Tātad faktiski ir jāsāk ar apziņu.

V.Vīķe-Freiberga:

— Apziņai noteikti ir jāmainās, un pirmais, ko es gribētu lūgt katram saprast, ir, ka atrunas šeit nelīdz, nabadzība nav iemesls negodīgumam, maza alga nav attaisnojums zagšanai, krāpšanai vai kukuļņemšanai. Tas nav attaisnojums, ir jāmeklē citādi ceļi, ja cilvēks nav apmierināts ar savu algu, ir citādi veidi, kā to paaugstināt. Es domāju, ka valsts būs gatava piestrādāt pie tā, lai cilvēkiem uzlabotos dzīves apstākļi. Es kā prezidente nemitīgi cenšos rūpēties par to, lai veicinātu to vidi, kurā var uzplaukt gan uzņēmējdarbība, gan dažādi citi mūsu ekonomikas motori, un te vajadzīga ir katra līdzdalība, katram ir jāsaprot, ka arī viņš ir daļa no šīs sistēmas. Nav jau tā, ka, teiksim, burlaki visi vienā kontingentā un zagļi vienā citā, bet mums ar viņiem nekāda sakara. Lieta tā, ka godīguma līmenis ir jāceļ visu iedzīvotāju starpā.

— Šodien Rīgā, Esplanādē, piketu sācis kāds trešās grupas invalīds, kurš protestē pret diskrimināciju darba tirgū. Uzzinot, ka viņš ir invalīds, darba devēji viņam visur atsaka darbu, un, arī pēc Nodarbinātības valsts dienesta ziņām, darba devēju atsaucība pret invalīdiem joprojām Latvijā ir visai noraidoša. Cik man zināms, piemēram, Zviedrijā darba devējiem ir jāpievērš īpaša uzmanība invalīdu nodarbināšanai un pieņemšanai darbā. Kas, jūsuprāt, būtu darāms Latvijā, lai cilvēki invalīdi netiktu izstumti no sabiedrības, bet tieši otrādi?

V.Vīķe-Freiberga:

— Jau tiek veikti dažādi pasākumi, kas veicina invalīdu iekļaušanos sabiedrībā, daudzas celtnes, piemēram, tiek vai nu pārbūvētas, vai arī top jaunas celtnes, kur domāts par to, lai invalīdi varētu piekļūt ar saviem ratiņiem. Tas ir ļoti pozitīvs solis, kādu neredzējām šeit padomju laikos. Es pati esmu piedalījusies sporta spēlēs, kas ir domātas tieši invalīdiem, bērniem invalīdiem, tiek ļoti daudz darīts, lai arī viņus iesaistītu mākslinieciskās nodarbībās, lai rastu viņiem sporta nodarbības vai vismaz izdevību nokļūt svaigā gaisā. Protams, ļoti daudzi veseli ļaudis sūdzas par to, ka viņi nevar darbu atrast, un darba meklēšana ir arī paša darba meklētāja kvalifikācijas jautājums — vai viņa spējas un mākas atbilst patlabanējām tirgus prasībām. To, protams, iespaido valstī valdošie ekonomiskie apstākļi, taču invaliditāte drīkstētu būt par šķērsli tikai tik daudz, cik tā kādam cilvēkam neļauj veikt zināmus pienākumus, jo ne jau tikai invalīds, bet arī kurš katrs vesels cilvēks nav spējīgs veikt visus darbus, katram ir kādi ierobežojumi. Invalīdiem tie varbūt tikai ir atšķirīgāki un specifiskāki. Bet pamatā jautājums ir, kā cilvēkam celt savu kvalifikāciju un kā kļūt spējīgākam konkurēt darba tirgū. Bet invalīdiem tajā ziņā ir savs handikaps, te varētu palīdzēt zināma likumdošana, bet ir jāsaprot, ka jebkāda pārāk smaga likumdošana tajā laukā varētu būt tik apgrūtinoša maziem un vidējiem uzņēmējiem, ka tas varētu apdraudēt viņu uzņēmumu dzīvotspēju. Es domāju, ka valstij jābūt arī uzmanīgai attiecībā uz to, ka mums ļoti daudzi uzņēmumi vēl ir savas attīstības pašos sākumos, viņi jau tā sūdzas ne tik vien par ļoti augstām nodokļu, bet arī aizdevumu likmēm savam rīcības kapitālam, uzlikt viņiem pārāk lielus un smagus apgrūtinājumus arī nebūtu īpaši taisnīgi. Es domāju, te varētu palīdzēt no valdības puses zināmas pensijas un zināms atbalsts.

— Šī nedēļa mums sola vēl daudz ko, un nedēļas nogalē būs Dziesmu un deju svētku "Rīgai—800" kulminācija, bet šos svētkus mazliet aptumšo tāds sīks kašķis starp dziedātājiem un virsdiriģentiem. Kā jums šķiet, vai tas neapēnos to emocionālo pacēlumu, ko laikam mēs gaidām no mūsu Dziesmu svētkiem?

V.Vīķe-Freiberga:

— Es domāju, ka stiprus cilvēkus nekas nevar apēnot, tā ir sīkmanība, ja mēs pievēršam uzmanību šādiem žestiem un kašķiem. Manuprāt, ir tādi notikumi un incidenti, kurus nebūtu vērts ievērot tiem, kas tajos ir iesaistīti, un vēl mazāk publikai. Es uzskatu, ka ir kļūda vispār par to runāt un to pieminēt.

— Tātad jūs arī būsit klāt Dziesmu svētku noslēguma koncertā?

V.Vīķe-Freiberga:

— Protams, un es nekam neļaušu sabojāt savus svētkus.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā