Aizvadītais 20. gadu simtenis bija sarežģīts un traģisks latviešu tautai. Divi pasaules kari aizveda lielu latviešu tautas daļu uz dzīvi citās valstīs. Latvijā neatgriezās daļa bēgļu. Pēc Otrā pasaules kara trimdā devās daudz latviešu inteliģences talantīgu personību, kuras dzimtenē strādāja izglītībā, zinātnē, daudzās kultūras un tehnikas jomās. Tālab latvieši savas tautas vēsturi turpināja veidot dažādos kontinentos, jo saglabāja trimdā savu latvisko identitāti. Tāpēc mūsu pienākums ar pētījumiem un rakstu liecībām saglabāt nākotnei gan Latvijas teritorijā, gan citur pasaulē veiktais visdažādākajās zinātņu jomās.

Latvieši trimdā ne tikai dokumentēja savas dzīves norises, bet arī turpināja savu iespēju robežās rakstīt Latvijas vēsturi. Šobrīd jau daudzi trimdas zemēs izvietotie arhīvi atgriezušies vai turpina ceļu uz Latviju, kur rod vietu Latvijas Valsts arhīvā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Rīgā vai citās pilsētās.

Pagastu, rajonu (apriņķu) pilsētu vēstures izdevumi, kuri Latvijā iznāca 20. gadsimta trīsdesmito gadu pēdējos trijos gados, nav pilnīgi. Pēc tam sešdesmit gadu laikā iznāca atsevišķi politizēti izdevumi par dažiem pagastiem, daļu kolhozu un sovhozu. Pamatīgi šo darbu neveica. Arī pašreiz ir grūtības. Vajadzīgi arhīvi. Bijušajam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docentam inženierzinātņu doktoram Jānim Kažokam 10 gadu darba rezultātā tā arī neizdevās uzrakstīt pilnīgu Gārsenes pagasta vēsturi, par pamatu ņemot 1940. gada sākumu. Pašlaik top Latvijas pagastu enciklopēdija. Ja tā iznāks, tad pētniekiem būs daži informatīvi dati. Pagaidām nav izdevies atrast pagasta vēsturi, kurā būtu ietverts viss 20. gadsimts. Maz ir dokumentēta pagastu un pilsētu ievērojamāko darbinieku darbība.

Nosacīti labāka situācija ir izglītības un zinātnes vēsturē. Ir daži desmiti izdevumu par vidusskolām (ģimnāzijām) un tehnikumiem. Gandrīz par visu Latvijas augstskolu vēsturi ir iznākušas grāmatas. Latvijas Universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē pēdējos gados klajā laisti vairāki izdevumi. Bet, vienīgais, kurš ietver mācībspēku īsbiogrāfijas, ir enciklopēdija "Lauksaimniecības augstākā izglītība Latvijā". Savu vēsturi gan dokumentē arī Latvijas selekcijas stacijās (Dobelē, Stendē, Priekuļos). Akadēmiķa Jāņa Stradiņa daudzu darba gadu rezultātā mums būs Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsture divos sējumos, no kuriem pirmais iznācis. Nav pārliecības, ka taps visu bijušo Latvijas zinātnisko (pētniecības) iestāžu vēstures, tāpēc vismaz tur strādājošo pētnieku biogrāfijas vēl varētu mēģināt uzrakstīt vietējie novadpētnieki.

Par Latvijas nosacītajiem etnogrāfiskajiem novadiem pēdējos gados izdoti dažādi izdevumi, taču nav tādu darbu, kuros būtu ietverti cilvēki, kuri pelnījuši, lai par viņu darbu 20. gadsimtā atstātu informāciju nākamajām paaudzēm. Šajā sakarā bibliotēku novadpētniekiem būtu jāatrod arī iespēja piekļūt vairākiem "Latvijas Vēstneša" apgāda izdevumiem. "Triju Zvaigžņu gaismā", pirmais sējums (1997) un otrā grāmata, pirmais kopojums (1998); profesora Riharda Treija grāmata "Latvijas valsts un tās vīri. Latvijas Republikas valdības ministri savos darbos 1918–1940" (1998); bibliogrāfiskais rādītājs "Kultūra" (par 1993. līdz 2000.); publikācijas par kultūru, zinātni, izglītību, mākslu, vēsturi pašā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" (no 1993. līdz 2001.gadam), kura galvenais redaktors ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Oskars Gerts.

Lai ieskatāmies novadpētniecības darba organizēšanā Latgalē, jo tieši te visvairāk publicēti dati vai biogrāfijas par novada personībām! Kopš Trešās atmodas pirmajām dienām Latgales inteliģence pārņēmusi tās tradīcijas, kuras izcilās latgaliešu personības bija iedibinājušas novadpētniecībā trimdas laikā, galvenokārt Vācijā. Bet līdzko radās iespēja, uz savu dzimto pusi brauca talkā tur dzīvojošie pētnieki, rakstnieki, dzejnieki, sabiedriskie darbinieki.

Šajos gados, piedaloties vairākos Latgales Kultūrvēstures muzeja (Rēzeknē) sarīkojumos, kurus organizēja arī Rīgā dzīvojošie novadnieki, radās pārliecība, ka darbs sākts vērienīgi. Kopā ar ludzānieti, no Vācijas pārbraukušo mākslinieku, filozofu, esejistu, profesoru Juri Soikanu organizējām vairākas tikšanās Daugavpilī un Krāslavā. Novadpētniecībā Latgales inteliģence pārsteidz ar savu vērienīgumu un rosīgo darbību. To apliecina kaut vai tas, ka šoruden Daugavpilī notiks Latgales Pētniecības institūta desmitā — jubilejas — konference. Institūts dibināts pēc atmodas. Šī institūta darbs labi savijas ar abu Latgales augstskolu darbību Daugavpilī un Rēzeknē. Arī studenti ar interesi pētī savu dzimto novadu. Par to varēja pārliecināties, piedaloties divās Rēzeknes Augstskolas konferencēs. Latgalē joprojām iznāk Vācijā nodibinātais rakstu krājums "Acta Latgalica".

Pieminēsim tikai divus novadniekus, kuri dzīvo Rīgā — dzejnieku Andri Vējānu un profesoru Pēteri Zeili; viņi pēc daudzu gadu pētījumiem uzrakstījuši apjomīgus darbus Latgales vēsturē un kultūrvēsturē. Jāmin arī A.Anspaka enciklopēdija "Preiļu novads". Tas ir viens no retajiem darbiem, kas ietver ne tikai pagastu vēsturi, bet arī katra pagasta ievērojamāko cilvēku īsbiogrāfijas. Profesors Pēteris Zeile formulējis arī to cilvēku darba motīvus, kuri strādā novadpētniecībā. Tie publicēti viņa intervijā ar "Latvijas Vēstneša" nozaru virsredaktoru Andri Sproģi ("LV", 08.04.1997.): "(..) Kultūras vēsturē (tāpat kā atsevišķā personībā) svarīgi saredzēt tautas aktīvo, radošo, dažādas pozitīvas vērtības vairojošo un mērķtiecīgi pārmantojamo spēku. (..) Strādājot pie Latgales kultūras vēstures, nereti esmu izjutis subjektīvo gandarījumu — garīgi izdzīvojot mūsu nācijas kādreiz lielākās cilts, etnosa esamību un centienus, dramatiskos likteņus visā apziņai aizsniedzamā laikrita ilgamībā. Un, ja ir izdevies paplašināt līdzšinējos horizontus, lauzt atsevišķus vecos stereotipus, atklāt personības un vērtības to patiesajā nozīmīgumā, tad var pietuvoties domai, ka arī citiem tas noderēs un viņi pārdzīvos līdzīgas izjūtas. Un nonākt pie atziņas, ka tā nav tikai pagājībā nogrimusi vēsture, bet dzīvā dzīve savās īpašās dimensijās, tautas garīgās bagātināšanās un atdzimšanas nosacījums."

Ar līdzīgu motivāciju profesors Jānis Stradiņš jau astoto gadu rosina pētniekus un visus Sēlijas novada ļaudis apzināt gandrīz gadusimteni aizmirstās sēļu cilts vēsturi. Varam būt gandarīti, ka uz šo aicinājumu atsaucas pētnieki, rakstnieki, dzejnieki un sekmē šo darbu pagastos. Ilūkstē nodibinātā (1995) Sēlijas asociācija, kas ir sabiedriska organizācija bez neviena santīma, var savu darbību izvērst tikai ar abu zinātņu akadēmiju palīdzību vai arī ar pašvaldību atsaucību. Jācer, ka sēļu zemes izpētē darbu nākotnē sekmēs Ventspils pilsētas domes finansētā projekta ietvaros nodibinātā Rietumlatvijas vēstures izpētes komisija, kura par savu mērķi pasludinājusi Kurzemes, Zemgales un Sēlijas vēstures izzināšanu. Pamatojums šādam pirmreizējam notikumam dzima 2000. gada vasarā Ventspilī notikušajā starptautiskajā konferencē "Kurzemes un Zemgales hercogiste — pētniecība, sasniegtais un perspektīva". Tas palīdzētu ne tikai sākt vērienīgākus pētījumus, bet arī metodiski sekmēt bibliotēku darbinieku un citu pagastu novadpētnieku darbu. To, ka pagasti spēj nopietni pētīt savu vēsturi, liecina arī Latvijas Radio publicistes Ingrīdas Strodas veidotais tematiskais raidījums "Tēvu laipa šai zemē".

Tad vēl — par bibliotēku novadpētniekiem. Viņu darbu koordinē rajonu bibliotēkas, Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) un Latvijas Bibliotekāru biedrība (LBB). Īpaši liela rūpe LNB un LBB ir par novadpētnieku izglītošanu un darba izpēti citās bibliotēkās. Latvijas Tautas bibliotēku 6. novadpētniecības konferencē 2000. gadā LNB direktors Andris Vilks referātā apliecināja, ka šī darba nozīmīgums ir ļoti svarīgs Latvijai, it īpaši pagastu un novadu pagātnes apzināšanā. Šo pūļu rezultāti tad nonāk Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un kļūst pieejami Latvijai un ārpus tās. Arī LNB Bibliotēku dienesta vadītāja Dzidra Šmita, kas vada šo darba jomu, novadpētniecību uzskata par īpaši nozīmīgu, jo, nonākusi kopīgā elektronisko datu bāzē, tā kļūst pieejama ikvienam interesentam. Par to uzskatāmi varēja pārliecināties pagājušā gada konferencē, kas notika Gulbenes bibliotēkā, kura tuvojas šodienas apstākļiem atbilstošam etalonam, kaut arī tai nepietiek līdzekļu. Te darbinieki meklē visus veidus, lai sekmētu bibliotēkas automatizāciju. Viena no jomām, kur šis darbs risinās plašāk, ir novadpētniecība, kuru vada bibliogrāfe Austra Brūvere. Gulbenes novads ir pārbagāts ar Latvijā un nereti pasaulē pazīstamām personībām. Personāliju kartotēkā ir dati par vairāk nekā tūkstoš šādiem novadniekiem — gan tiem, kuri te dzimuši, gan tiem, kuri te strādājuši. Lai orientētos tik kuplā pulkā dzejnieku, rakstnieku, mūziķu, zinātnieku, ārstu un citu profesiju pārstāvju, Gulbenes bibliotēkā praktiskai lietošanai izveidots Novadnieku kalendārs. Tajā visos 12 mēnešos pa datumiem ierakstīti galvenie dati par šiem cilvēkiem. Šai sistēmai lietotāju netrūkst: skolēni, studenti, maģistranti, skolotāji, pētnieki un citi interesenti.

Šī bibliotēka meklē arvien jaunus darbības veidus. Gulbenes bibliotēkā izveidota pašvaldības informatīvā datu bāze. Pēc "Latvijas Vēstneša" lūguma precizēt paveikto, saņēmām Informācijas centra vadītājas Indras Loginas plašu uzziņu. Tātad pašlaik ir izveidota statistikas datu bāze, kas pieejama ikvienam apmeklētājam. Šo ideju atbalsta Gulbenes iestādes, kuras piegādā nepieciešamos datus. Savukārt daudzie apmeklētāji netraucē Gulbenes iestādes, jo bibliotēkā viņi var vienlaikus iegūt visu vajadzīgo informāciju. Lai īsi izklāstām Indras Loginas atsūtīto pārskatu. Bibliotēkā interesenti var uzzināt, kāda ir pilsētas domes pārvaldes struktūra, kādi deputāti ievēlēti, kāds ir pilsētas budžets un kas ir pilsētas sadarbības partneri. Datu bāze ietver ziņas par iedzīvotāju nodarbinātību, migrāciju, dzimstību, mirstību, politiskajām, nevalstiskajām, jaunatnes organizācijām, pilsētas uzņēmumiem. Te ir dati par pilsētas kultūras, sporta, izglītības struktūrām, sabiedrisko kārtības un tiesu sistēmu, pilsētas labiekārtošanu, vides aizsardzību... Un tā varētu vēl turpināt uzskaiti.

Ir arī izdevums "Gulbenes rajona pagastu bibliotēkas tūkstošgades mijā". Apmeklējot pagastu bibliotēkas Stāmerienā, Galgauskā, Tirzā, Druvienā, Lejasciemā un Velēnā, varēja pārliecināties, ka to darbību sekmē ne tikai sava darba entuziasti, bet arī pagastu pašvaldību vadītāju kompetence bibliotēku darbā un sekmīga sastrādāšanās. Par to liecināja arī Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētāja Nikolaja Stepanova interese par konferences darbu, kura notika bibliotēkā.

Teritoriālās reformas gaidās bibliotēkas ir lielā neziņā. Jo, iztirzājot dažādus ar reformu saistītos jautājumus sanāksmēs un konferencēs, bibliotēka netiek minēta. Vai to izlems jaunā novada vadība? Tādēļ LNB direktors Andris Vilks aicina pagastu bibliotēkas paātrināt pašreizējo pagastu vēstures un tur strādājošo rosīgāko cilvēku devumu apzināšanu un dokumentēšanu. Bibliotēkai būtu jākļūst par centru, kurā nonāk visu pagastu novadpētnieku darba rezultāti. Izrādās, ka ar novadpētniecību nodarbojas arī garīdznieki. Šādi pētījumi apzināti Balvu rajonā un citās Latvijas vietās, tādēļ Latvijas Tautas bibliotēku 7. novadpētniecības konferencē Balvos ietverti dievnamu apmeklējumi un tikšanās ar dažādu konfesiju pārstāvjiem. Konferences devīze: "Novadpētniecība — tilts no pagātnes uz nākotni".

Dažus gadus iedziļinoties Latvijas 30 bibliotēku novadpētnieku veikumā, rodas jautājums: varbūt būtu lietderīgi Latvijas Zinātņu akadēmijai un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijai vai kādai citai kultūru atbalstošai mecenātstruktūrai apbalvot novadpētniekus par labākajiem darbiem, piešķirot Atzinības rakstus?

Dr. Sigizmunds Timšāns, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas akadēmiķis