Bet latviešu dziesma nenosala

Latviešu dziesma skaudri spītēja okupāciju varām, uzturēja tautā dzīvu nacionālo garu un pašapziņu, pasargāja no asimilācijas. Dziesma nesamierinājās ar hitleriešu pašpārvaldes "siltā kakta" solījumiem fāterlandes — Ostlandes padurvē. Dodoties uz Austrumu fronti atriebt Baigā gada upurus, latviešu sirdsbalsi vislabāk izteica leģionāri savās dziesmās: "Paliec sveika, zaļā bērzu birze, Paliec sveika, mazā būdiņa! Man ir jācīnās par brīvestību, Man ir jāaizstāv šī dzimtene!" Šo stafeti pārņēma dziesmu dienu rīkotāji 1943. gada vasarā Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Jelgavā, ar grūtībām tālaika smagajos apstākļos no vācu iestādēm izkaulējot atļauju Pirmo vispārīgo dziedāšanas svētku septiņdesmitgades atcerei. Vēlāk dziesma karstu dzirksti guva pie nacionālo partizānu ugunskuriem, kas ilgi nenodzisa Latvijas mežos.

Arī sarkanās okupācijas režīms tautas dvēselei — dziesmai — netika klāt. "Mūžu mūžos būs dziesma..." — apvienotie vīru kori šos Imanta Ziedoņa vārdus dziļi ieskandēja cilvēku sirdīs, svieda kā izaicinājumu pāri Mežaparka priežu galotnēm. Nelīdzēja "repertkomu" un cenzoru uzliktie veto — nevēlamo dziesmu svītrošana no oficiālās svētku programmas — tik un tā, tautas pieprasīta, sirmā maestro Haralda Medņa diriģēta, lepni brāzmoja: "Augšā cēlās Gaismas pils..."

Ausekļa un Vītola "Gaismas pils" pārvarēja svešu varu uzceltos dzelzs aizkarus, škērsoja robežas, jūras un okeānus — dziesmu tilts vienoja un saveda atkal kopā pasaulē izklīdinātos latviešus. Dzejnieks Andrejs Eglītis sarakstīja savu patriotisko dzeju — uzsaukumu tautiešiem: "Mums jātiek ir pāri, mēs gaidām brīvības laivu." Austrālijas latviešu izdotajā krājumā "Dziesmas Tēvijas sargiem" Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga apliecina: "Kamēr skanēs dziesma, tikmēr vēl dzīvos mūsu tauta." Prezidentes ievadvārdi labi saderas ar Rīgas jubilejas dziesmotās vasaras noskaņu:

"Dziesma — mūsu tautas likteņa lieciniece — cauri gadsimtiem bijusi gan sūro, gan priecīgo ikdienas gaitu pavadone. Dziesmā latvietis smeļas spēku un izturību, latviskās dzīves izpratnes vērtības — tēva un mātes gudro padomu, godu, morālo atbildību, tēvzemes mīlestību. Dziesmā mēs radām kopību un guvām gara spēku cauri iznīcībai un kara postam atrast ceļu uz brīvu un plaukstošu tēvu zemi."

Lai latviskā dziesmu lāpa koši mirdz Rīgas dižsvētkos!

Kur mums labi, tur palikt gribas.

Vēl trejas mūžības man

Gribas palikt pie mīlestības,

Pie tautas dziesmas,

kas dvēselē skan.

Un varbūt tikai tā cerēt varam

Kaut mirkli mūžību just —

Ar sirdi pieķerties

spožam staram —

Tam līdzi sadegot — nepazust.

Valdis Rūja — "Latvijas Vēstnesim"

Mežaparka Lielajā estrādē

2001. gada jūlijā