Vēl skanīgs zvans, vēl Latvijai...

Kardināls Jānis Pujats zvana iesvētes brīdī. No viņa pa labi — Aleksandrs Neilands, Inese Vaidere, Māris Tralmaks, Dainis Īvāns un Ojārs Spārītis

Aleksandrs Neilands un Modris Bakmanis asistē Inesei Vaiderei brīdī, kad tiek parakstīts koru dāvinājuma "rullis" Rīgas pilsētai un Sv. Jēkaba katedrālei

Kopš trešdienas priekšpusdienas, kopš 25. jūlija tas skan. Atkal pēc 86 gadiem Sv. Jēkaba katedrāles torņa izvirzē. Tam īpaši paredzētā vietā, ko arhitekti

Foto: A.F.I Kopš trešdienas priekšpusdienas virs Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles torņa pulksteņa sāka skanēt tā sauktajā zvana krēslā nostiprinātais liepājnieku izlietais zvans

sauc par konsoli, bet mēs to varētu dēvēt par zvana krēslu. Pēc Pirmā un Otrā pasaules kara vētrām, pēc četrdesmitajiem, piecdesmitajiem un turpmākajiem neziņas gadiem. Līdz Atmodas uzliesmojumam. Līdz Latvijas galvaspilsētas vīru koru idejai un ierosmei atdot Rīgai 1915. gadā zaudēto zvanu, kas jau kļuvis par cerību. Lai vēlētu saskaņu, lai vēlētu izturību, lai vēlētu apsēstību. Ticībā, cerībā un mīlestībā. Jo daba arī mūsu dzimtenē necieš tukšuma. Baznīca kā garīgās dzīves stiprinātāja ne tik. Par to apceres vārdos runāja Viņa Svētība Latvijas Romas Katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats.

Tāds skanīgs zvans ir tikai simbols. Rīgas vīru koru apņēmībai XXI gadsimta sākumā pavēstīt tuviem un tālākiem novadiem, kas mēs te esam un kādi esam. Sākumā pirms nepilniem divarpus gadiem bija tikai apņemšanās. Pat pilsētas astoņsimtgade vēl šķita aiz kalniem. Nu varam domāt, ka sākotnēji iecere urdīja Modri Bakmani, dizaina lietpratēju, vīru kora "Tēvzeme" ilggadēju līderi.

Situāciju lūdzām komentēt Vecrīgas kultūras un tautas mākslas centra "Ritums" direktori Viju Lejieti.

— Mūsu centra aprūpē ir arī "Tēvzeme", un būtu dīvaini, ja es nezinātu, kāds šajā torņa zvana epopejā ir tēvzemiešu un Modra Bakmaņa ieguldījums. Taču vienotā ierindā ir iekļāvušies arī citi Rīgas vīru kori. "Absolventi", "Auseklis" un "Dziedonis", "Frachori", "Iustus" un Prezidiju Konventa vīri, Nacionālais vīru koris. Ar padomu, ar līdzekļiem. Ar kopīgi veicama uzdevuma izpratni.

Šajā rītā visi bija Klostera ielā. Arī ASV dzīvojošo latviešu vīru koru pārstāvju ducis. Tāpat Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu kora jaunekļi. Nu jau var teikt — tas ir noticis. Lai gan jāatgādina, ka Jēkaba zvanu "Liepājas metalurga" meistari izlēja 25. janvārī. Cita starpā, Modra 50. dzimšanas dienā. Labāku dāvanu viņam nevarētu pat nosapņot. Bet īsi pirms Līgo svētkiem, 21. jūnijā, tas atrada savu vietu baznīcas tornī. Speciālisti atzina, ka vajadzīgs mēnesis, lai zvana darbināšanas mehānismu attiecīgi noregulētu, un laikus deva ziņu, ka svinīgais brīdis varētu būt 25. jūlijā.

Un tā trešdien katedrāles laukumā blakus Saeimas namam atskanēja vīru koru himna "Pie tēvu zemes dārgās". Diriģēja tēvzemietis Andris Jansons. Modris Bakmanis atgādināja, ka zvana ideja sākusi gūt reālas aprises tieši pirms diviem gadiem un divām dienām. Notikuma vēsturisko un tagadējo nozīmi apcerēja Vecrīgas sabiedriskais vēsturnieks Aleksandrs Neilands un Melngalvju nama izpilddirektors Dr. habil. art. profesors Ojārs Spārītis. Rīdzinieki jauno zvanu varēja dzirdēt jau pēc dažiem mirkļiem, kad Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris profesors Pauls Kvelde bija licis izskanēt Emīla Dārziņa "Mūžam zili" pēdējiem akordiem.

Koru dāvinājuma "rulli" Rīgas pilsētai saņēma mēra vietniece Inese Vaidere, klāt bija citi domes pārstāvji, arī Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns un izpilddirektors Māris Tralmaks.

Un kas gan būtu šāda reize bez dziesmām? Māra Vārpa no Savienotajām Valstīm diriģēja "Rīga dimd", bet viņas vārdamāsa Māra Batraga "Vakarjundu", kas sākas ar vārdiem "Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai". Četrdesmit svētdarba minūtes šķita aizritam kā mirklis.

Mintauts Ģeibāks — "Latvijas Vēstnesim"