Un dzied zars no lībiešu celma

Koncertu trejlapī, kas Rīgas astoņsimtgades Dziesmu un deju svētku ieskaņā no 18. līdz 20. jūlijam uzziedēja Kongresu nama lielajā zālē, turklāt ik reizes ar klausītāju un skatītāju pilnu auditoriju, sava vieta nešaubīgi bija arī lībiešu folkloras ansamblim "Līvlist" ("Lībieši"). Tas nekas, ka tikai trešajā pievakarē, kad cikls "Latvijas vainags" izskanēja. Bet varbūt tieši tālab Rīgas lībiešu pēcteču kopa bija pamanāma jo īpaši. Ļoti iederoties citu dalībnieku saimē. Kopā ar jauniešu kori "Accolada", poļu folkloras ansambli "Ryskie promyki", TDA "Uguntiņa", koklētāju kopu "Austriņa", vijoļnieku saimi "Kantilēna", krievu tautas mūzikas orķestri "Kadanss" programmā bija iekļauts arī klavieru duets "Duo" (Nora Novika un Rafi Haradžanjans).

Kā mūsdienu Rīgā jūtas tagadnes lībieši, kas tagad šķiet būtiski atguvuši savu senču — lībiešu — vārdu, vaicājām "Līvlist" vadītājai Ārijai Mauriņai .

— Vēstures liecībās teikts, ka bijuši ne tikai Kurzemes, bet arī Vidzemes lībieši. Par vidzemnieku pēdējo pēcteci daudzi atzīst Mārci Sārumu, kas būvējis 65 metrus augsto Cēsu Sv. Jāņa baznīcas torni ap 1850. gadu. Bet es nāku no kādreizējā Cēsu apriņķa dienvidu daļas, bijušā Ķēču pagasta. Tur mans tēvs Jānis Rudzītis divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija Annas pamatskolas pārzinis. Tāpat kā daudzi tālaika pedagogi, vadīja korus un ansambļus, iestudēja lugas, būdams pašdarbības režisors. Vēl tagad man saglabājušās fotogrāfijas, kurās viņš redzams Siguldas novada dziesmu svētkos kopā ar virsdiriģentu Teodoru Kalniņu. Nu varu tikai atcerēties, ka jau 1990. gadā apkārtējie Nītaures un Zaubes pagasta vecļaudis pieminēja skolmeistaru Rudzīti viņa 100. dzimšanas dienas sakarā.

Man tieši no viņa pielipusi mūzikas dzirksts, jo vēl mazai meitenei viņš iemācīja pazīt notis un spēlēt klavieres. Tad man bija tik liela dūša, ka tēvs desmitgadniecei varēja atļaut mācīt dziedātājiem kora partijas.

Tas bija impulss, lai es sadūšotos iet viņa pēdās un vācu laikā mācītos Jelgavas Skolotāju institūtā, kur tajos gados aizrautīgi strādāja komponists un diriģents, vēlākais pēckara konservatorijas rektors Jēkabs Mediņš. Te divos gados iegūtās zināšanas tika nostiprinātas Cēsu Skolotāju institūtā, ko pabeidzu 1948. gadā. Tur darbojās Imants Kokars un citi tālaika censoņi. Saskare ar Kārli Ozolu, vēlāko konservatorijas docentu, toreiz cēsnieku, mūzikas vidusskolas pedagogu, ieveda kordiriģentu nodaļā. Pēc tās bija tikai viens mērķis — mūzikas augstskola. Tagad liekas tīrais ārprāts, bet pirms 1950. gada Dziesmu svētkiem mani nozīmēja par jaunizveidotā Cesvaines rajona virsdiriģenti. Tie vairs nebija nekādi joki, un tās bija manas ugunskristības.

Vai pēc tam vispār iespējams kāds atpakaļceļš? Un te nu mēs esam — kopā ar "Līvlist". Jā, protams, pirms tam bijuši gadi un darbi, galvenokārt Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, kora nodaļas vadītājas pienākumi līdz pat 1993. gadam. Kori un ansambļi, mazāki un lielāki panākumi. Ir tāds spārnots teiciens: visu mūžu pašdarbībā. Bet ja nu tāds ir cilvēka aicinājums? Cēlvārds, ko tu padarīsi. Man tas šķitis ordeņa vērts.

Nonākšana "Līvlist" ritmā bija gana traģiska, jo pāragri un negaidīti no latviešu mūziķu saimes jau pirms 15 gadiem šķīrās Dzidra Kļaviņa, kas savulaik kopā ar dzīvesbiedru Dzintaru Kļaviņu krietnu darba posmu aizvadīja ventiņu novadā, lībiešu īstajos pagastos. Viņi tur veidoja bezvārda dziesmu un deju ansambli, mēģinādami legalizēt lībiešu tradīcijas. Tas bija iespējams tāpēc, ka Dzintars Kļaviņš, vēlākais konservatorijas prorektors, spēlēja pirmo vijoli direktora amatā Ventspils mūzikas vidusskolā, pirms tam un paralēli mācīdamies Maskavā. Tādam vīram par pusaizmirsto lībiešu augšāmcelšanu reti kāds varēja ko būtisku iebilst, un paveikts tika krietni daudz.

Darbīgos mūziķus pārcēla uz Rīgu, un daudz ko vajadzēja sākt no gala. Izrādījās, ka ventiņu lībiešiem ir savi īstie brāļi tepat galvaspilsētā, kur jau rosījās skolotāja Valda Šuvcāne, valodniece Marta Rudzīte ar dzīvesbiedru, šejienes igauņu kopienas urdītāju Tenu Karmu, aiz kalniem nebija Staltu dzimta. Tradīciju zinātāju un glabātāju sanāca pāri divdesmit, kam radās iespēja pulcēties tālaika celtnieku kultūras namā bijušajā Sarkanarmijas ielā.

Tas man šķiet ļoti būtiski, jo neatnācu tukšā vietā. Laika gaitā neesam iztikuši bez pārmaiņām, bet Dzintars Kļaviņš ar savu enerģiju un izdomu joprojām ir mūsu "stiprā pils". Komponists, dziesmu aranžētājs, pie reizes nežēlīgs administrators.

Nupat mēs dziedājām "Kas mani mazu šūpoja," "Dziedāja tēvs, dziedāja dēls" un "Lietus lāses". Ar lībiešu tautasdziesmu tekstu, ar tautas mūziku Dzintara Kļaviņa apdarē. Laika ziņā mums bija atvēlēti tikai trīs priekšnesumi, tomēr gadu gaitā "Līvlist" pūrā to sakrājies desmitiem. Vairākkārt dziedāts Igaunijā, divas reizes esam bijuši Somijā. Katru vasaru, kopš Mazirbē atjaunota lībiešu pulcēšanās tradīcija, mēs augusta pirmās nedēļas nogalē braucam uz šiem Kurzemes ziemeļu jūrmalas pagastiem. Tā būs arī šogad, tūlīt pēc Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētkiem. Jo tādās reizēs mēs ne tikai dodam, bet arī saņemam.

Mintauts Ģeibāks — "Latvijas Vēstnesim"

Foto no Ārijas Mauriņas arhīva .