25. jūlijā Rīgā notika 2. sabiedriskās politikas forums

Foruma laikā: "Latvenergo" padomes priekšsēdētājs Ojārs Kehris, Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāja padomnieks Jānis Dinēvičs, Ministru prezidents Andris Bērziņš, pētījuma "Latvija. Pārskats par tautas attīstību" galvenais redaktors Tālis Tisenkopfs

Forumu atklāja Sorosa fonda izpilddirektore Vita Tērauda, ievadvārdus teica Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Forums bija veltīts plašsaziņas līdzekļos pēdējā laikā bieži skartam jautājumam — atklātai politikai un aizkulišu lēmumiem Latvijā. Diskusijas pamatā bija ANO Attīstības programmas darba ietvaros izdotā pētījuma "Latvija. Pārskats par tautas attīstību" atziņas, un vienlaikus tā izvērtās par šī izdevuma vērtējumu, izskanot visnotaļ atšķirīgiem viedokļiem. Izdevuma veidotāju nostāju pauda tā galvenais redaktors Tālis Tisenkopfs. Paneļdiskusijā par lēmumu pieņemšanu Latvijā piedalījās Ministru prezidents Andris Bērziņš, "Latvenergo" padomes priekšsēdētājs, "Ekonomistu apvienības 2000" prezidents Ojārs Kehris, Rīgas domes pārstāvis Jānis Dinēvičs un citi.

Lielsanāksmes otrajā daļā Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume pauda savu viedokli par līdzdalības paplašināšanu likumdošanas procesā. Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors Nils Muižnieks — par novērošanas un vērtēšanas (monitoringa) lomu politiskajā procesā, izdevuma "Latvija. Pārskats par tautas attīstību" līdzautors Valts Kalniņš — par sabiedrības līdzdalības paplašināšanu politiskajā procesā. Šodien "Latvijas Vēstnesis" sāk publicēt 2. sabiedriskās politikas forumā paustos viedokļus.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Ievadvārdi 2. sabiedriskās politikas forumā Rīgā, Mazajā ģildē, 2001. gada 25. jūlijā

Godājamie klātesošie! Pētnieki, politiķi, žurnālisti un interesenti!

Es vienmēr esmu uzsvēris to, cik svarīgi gan sabiedrībai, gan politiķiem un ierēdņiem ir pētījumi par politikas procesu, lēmumu pieņemšanu un valsts pārvaldi. Es arī vienmēr esmu atzīmējis, ka ANO Attīstības programmas organizētais pētījums "Pārskats par tautas attīstību", kurā katru gadu tiek analizēta kāda nozīmīga problēma, ir labākais, kas šobrīd pieejams Latvijā. Lai gan tobrīd man vēl nebija pieejams pēdējā pārskata galīgais variants, es to augstu novērtēju arī šoreiz un arī tagad negatavojos mainīt savu viedokli, neraugoties uz to, ka presē izskan diametrāli pretēji viedokļi (piemēram, Anša Pūpola rakstā 9. jūlija "Dienā"). Taču jāatzīst, ka arī šādi raksti ir balstīti uz saviem argumentiem.

Pētījumā "Pārskats par tautas attīstību" politika un politiķu darbība Latvijā ir izvērtēta kritiski. Uzskatu, ka politiķiem par to nav pamata apvainoties. Tāpēc es ceru, ka arī pētnieki manu turpmāko kritiku neuztvers ar aizvainojumu, jo mēs taču visi gribam paaugstināt savu līmeni ne tikai praktiskajā politikā, bet arī politikas zinātnē.

Es gribu nodalīt divas lietas. Par pašu politisko lēmumu pieņemšanu — kā tas notiek — es esmu gatavs vēlāk runāt un atbildēt uz jautājumiem diskusijā. Taču tagad izteikšu dažas piezīmes par pētījumu.

Šī gada pētījums sniedz ieskatu sabiedriskās politikas procesos Latvijā, gan skaidrojot dažādus jēdzienus un īsumā iepazīstinot ar dažām politikas teorijas nostādnēm, gan apkopojot datus par publiskās politikas procesu, politisko līdzdalību, lēmumu pieņemšanu politiskajās institūcijās utt.

Pēc tam kad šī gada "Pārskats" ieraudzīja dienas gaismu, dažās avīzēs es lasīju, ka pētījuma rezultātā ANO esot nonākusi pie pārsteidzošiem un Latvijai nelabvēlīgiem secinājumiem. Diezin vai tā var teikt, un es ceru, ka vismaz šeit klātesošie labi zina un saprot, ka tas ir mūsu pašu veikts pētījums, ko atbilstoši savām iespējām un līmenim veica mūsu autori, nevis ANO atsūtīti eksperti. Un pētījumā ir korekti norādīts, ka tas ne vienmēr atspoguļo ANO Attīstības programmas viedokli.

Es apzinos, ka šie jautājumi lielākoties ir analizēti pirmo reizi un pagaidām nav iespējas balstīties uz agrāk veiktiem nopietniem pētījumiem. Par to liecina kaut vai fakts, ka "Pārskatā" trūkst tādu līdzīgos darbos bieži sastopamu lietu kā atsauces uz pašu valstī sarakstītām nopietnām zinātniskām monogrāfijām un kolektīviem darbiem. Izmantoto avotu sarakstā pārsvarā ir dažādi dokumenti, publicistika, statistikas dati. Taču svarīgāks, pēc manām domām, ir kas cits. Pētījumā tikai vietām tīri deklaratīvi un pretrunīgi runāts par kādu politisko procesu attīstību ilgākā laikā. Vietām uzsvērta, piemēram, noslēgtības tendence lēmumu pieņemšanā, citur pasvītrots, ka, neraugoties uz negatīvajiem piemēriem, lēmumu pieņemšanas procesu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par slēgtu. Domāju, ka būtu svarīgi noskaidrot, kādas tendences dominē kopš neatkarības atgūšanas, vai situācija uzlabojas vai arī, tieši pretēji, kļūst nelabvēlīgāka. Jo tas galu galā parādītu, vai valsts iet pareizā virzienā vai var nokļūt strupceļā. Būtu svarīgi uzzināt, kā mūsu Latvija aplūkojamajā jomā izskatās uz citu valstu fona. Citādi daudziem var rasties priekšstats, ka mums vēl ilgi un grūti jāstrādā, lai sasniegtu priekšā esošo Āfrikas valstu līmeni (pozitīvā nozīmē, protams).

Manuprāt, pētījumā bija vēlams kritiskāk izvērtēt kā izmantotos avotus, tā iegūtos rezultātus. Kā vēsturnieks es zinu, ka viszemākā ticamības pakāpe ir tādiem avotiem kā preses materiāli un memuāri, jo tur parādās cilvēku subjektīvisms, viņu vēlme pašiem izskatīties labākiem, kompetentākiem, reizēm nokārtot rēķinus ar citiem. Diemžēl pētījumā dažas presē paustās hipotēzes un strīdīgie apgalvojumi jau ir pieņemti kā neapstrīdami fakti. Kaut vai Pūpola kunga rakstā pieminētais apgalvojums par to, ka SAB kādas energokompānijas bijušajam prezidentam devis padomus konkrētu darījumu veikšanai. Kādreiz, padomju laikā, bija tāds paņēmiens — ja kāds nespēja pierādīt faktu, tad viņš šo nepierādīto faktu minēja zinātniskā konferencē, teiktais tika publicēts konferences tēzēs, un tur nekādas atsauces nebija vajadzīgas. Pēc tam jau citos pētījumos autors atsaucās pats uz savām tēzēm. Ļoti reti pēc tam kādam ienāca prātā apšaubīt šādu faktu ticamību un pārbaudīt, vai ir sniegti kādi pierādījumi. Manuprāt, arī šajā gadījumā kritiskāka autoru pieeja būtu tikai paaugstinājusi darba kvalitāti.

Arī socioloģiskās aptaujas parāda iedzīvotāju viedokli, viņu priekšstatus, taču iegūtie rezultāti ne vienmēr sakrīt ar patieso situāciju. Turklāt Latvijas iedzīvotājiem vispār ir raksturīga vēlme būt ļoti kritiskiem pret notiekošo. Iespējams, ka tas saistās ar dīvainām cerībām, ka, uzzinot par grūto situāciju, kāds no ārpuses noteikti steigsies palīgā. Vēl vairāk — pat amatpersonas reizēm pārsteidzošā kārtā nejutās līdzatbildīgas par notiekošo sfērā, kurā darbojas un par ko ir atbildīgas, bet žēlojas cerībā, ka kāds padarīs viņu darbus. Balstīšanās uz dažādu iedzīvotāju grupu aptaujām, mazāk analizējot konkrētus lēmumus, ir ļāvuso drīzāk noskaidrot, ko cilvēki domā par vienu vai otru procesu, nevis precīzi izpētīt, kādi šie procesi ir patiesībā. Vai tiešām respodentiem ir taisnība, ka, piemēram, ierēdņu raksturīgākā īpašība ir korumpētība? Es gribu jautāt šeit klātesošajiem ierēdņiem — vai tiešām tā ir patiesībā?

Lai jūs neuzskatītu manis teikto par vispārīgu runāšanu, izteikšu dažas konkrētas piezīmes.

Piemēram, "Pārskata" 26. lappusē ir rakstīts: "Noslēgtības stilu politikā palīdz uzturēt arī valdošo partiju izveidotie, taču lielā mērā ārpusparlamentārie varas institūti, piemēram, koalīcijas padomes, sadarbības padomes…"

Acīmredzot te varētu būt domāta viena iunstitūcija — valdību veidojošo frakciju kolaīcijas padome. Tajā gan nenotiek lēmumu sagatavošana un pieņemšana, bet tiek saskaņoti frakciju viedokļi pirms Saeimas plenārsēdēm un Ministru kabineta sēdēm. Tas ļauj jau iepriekš noskaidrot tos jautājumus, kur viedokļi ir atšķirīgi, lai pēc tam parlamentā un valdībā argumenti "par" vai "pret", un tos partijas un frakcijas respektē, pieņemot lēmumus, meklējot kompromisus vai paužot no citiem atšķirīgu pozīciju. Taču lēmumus, es uzsveru, pieņem partijas un frakcijas, un to pārstāvjiem koalīcijas padomē nav mandāta pašiem izšķirties par svarīgiem lēmumiem.

Viedoklis, ko Latvijā proponē atsevišķi politologi, — kā "koalīcijas padome nosaka visu" —, droši vien ir radies tāpēc, ka paši viedokļa paudēji tajās nekad nav piedalījušies. Tie nepiedalās arī valdības un Saeimas frakciju sēdē, bet, ja tā, tad kā gan var runāt par slēgtu politiku. Lēmumi tiek darīti publiski zināmi un argumentēti. Piemēram, Ministru kabinetā dokumenti arī pirms lēmuma pieņemšanas ir publiski pieejami mājaslapā.

Acīmredzot, lai lasītāju samulsinātu galīgi, "Pārskata" 60 lappusē ir sniegts vēl kāds atšķirīgs koalīcijas padomes vērtējums. Proti, tā vairs neesot nekāda "varas institūcija", tur netiekot izstrādāta kopīga nostāja, bet politiķi tikai apmainoties ar informāciju.

Vēlos komentēt arī apgalvojumu, ka pozīcija nepietiekami uzklausa opozīciju. Man ir grūti komentēt šādu apgalvojumu, jo nav precizēts, kādi lietderīgi priekšlikumi nav guvuši atbalstu. Taču uz katru lietu var palūkoties no citas puses. Arī uz opozīcijas darba kvalitāti. Es atceros gadījumu, kad noklausīties manu atbildi uz opozīcijas deputātu jautājumu bija ieradies viens vienīgs cilvēks — viens no LSDSP līderiem Imants Burvis. Paši jautājuma uzdevēji neuzskatīja par vajadzīgu noklausīties atbildi, un tas apliecināja, ka patiesībā nekādas intereses par problēmas būtību viņiem nebija. Tā nu mēs trīs — es, Burvis un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume — kavējām laiku un bijām spiesti tērēt nodokļu maksātāju līdzekļus. Domāju, šis piemērs liecina, ka pētījumā būtu vērts aplūkot arī opozīcijas darba kvalitāti.

Vēl es vēlos citēt pētījuma rezultātā iegūtu secinājumu: "Uz tautas attīstību vērstas politikas efektivitāti indivīda līmenī mazina Latvijas makroekonomiskās īpatnības: mazs kopprodukts uz vienu iedzīvotāju un no tā izrietošie ierobežojumi valsts budžeta apjomam."

Piedodiet, varbūt pētniekiem tas bija atklājums, bet Ministru kabinetā ikvienam ierēdnim ir zināms, ka naudas nepietiek. Vēl vairāk — viņiem ir zināms, ka pagājušā gadā, pieņemot budžetu, netika apmierināti pieprasījumi par 226 miljoniem latu. Tāpēc man, saprotams, visvairāk interesētu tādi pētījumi, kuru rezultātā tiktu dotas rekomendācijas, kur iegūt papildu līdzekļus vai ietaupīt valsts naudu. Lai atrastu neracionālos tēriņus, pāgājušā gada beigās es lūdzu Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Bankas ekspertus izvērtēt vairākas budžeta programmas. Rezultātā izrādījās, ka lieko tēriņu ir ļoti maz. Toties viņi iesniedza veselu virkni atzinumu, ka dažādu funkciju veikšanai naudas ir par maz. Es saprotu, ka pastāv darba dalīšana — ikviens var norādīt, kurām jomām nepieciešama nauda, bet valdībai jāmeklē iespējas apmierināt pieprasījumu simtus, paturot prātā, ka naudas piešķiršanas rezultātā budžetam jābūt bez deficīta.

"Pārskata" autoriem taisnība — ja ir jautājumi, kas satrauc iedzīvotājus, tad politiķi tos nevar atstāt neievērotus. Taču nekur nav teikts, ka tāpēc šim jautājumam uzreiz jākļūst par valdības prioritāti. Tas būtu pārāk vienkāršoti — ar socioloģiskām aptaujām noskaidrot sabiedrības dienaskārtību un pirmās divas trīs vai četras problēmas pasludināt par prioritātēm. Aizsardzība un ārpolitika droši vien nekad nebūs vēlētāju prioritātes, taču tieši šobrīd izšķiras jautājums — Latvijai būt vai nebūt NATO un Eiropas Savienībā. Ja tā nebūtu mūsu valdības prioritāte, tad es uzskatu, ka tiktu pieļauta nelabojama klūda, ko mums pārmestu nākamās paaudzes. Protams, iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO mums nav pašmērķis, bet gan līdzeklis valsts ilgtspējīgas attīstības un tautas labklājības nodrošināšanai. Tāda līdzekļa pagaidām mums nav, taču valdība darīs visu, lai iespējami drīzāk šo līdzekli varētu likt lietā.

Piezīmes es varētu turpināt. Taču mans mērķis nav meklēt blusas "Pārskata" autoru kažokā, bet aicināt klātesošos objektīvi analizēt procesus Latvijas politikā. Būsim kritiski, nebaidīsimies atzīt negatīvo, taču arī nekaisīsim velti pelnus uz galvas.

Vēlos pateikties autoriem par viņu ieteikumiem parlamentam, valdībai, citām institūcijām. Nevaru apgalvot, ka te ir daudz jauna, taču lieku reizi pievērst uzmanību nekad nav par daudz. Nevaru apsolīt tūlītēju visu konstatēto trūkumu novēršanu, taču to, ka regulāri, gadu no gada, līdzīgu pētījumu autori varēs atzīmēt situācijas uzlabošanos, mēs panāksim. Tāpat es ceru, ka arī mūsu saziņas līdzekļi patiesi kļūs arvien neatkarīgāki un paudīs sabiedrības viedokli.

Pašreizējā politiķu paaudze politikā nokļuva pēkšņi, nereti bez iepriekšējas gatavošanās un zināšanām. Daudz ko nācās apgūt paātrinātā tempā, kas ne visiem izrādījās pa spēkam. Ne visi izturēja arī pārbaudījumu ar varu un naudu. Taču šobrīd, kad Latvijā nepārtraukti pieaug iedzīvotāju politiskās līdzdalības iespējas, aug arī jauna nākamo profesionālo politiķu paaudze. Līdzdalība ir ne tikai iespēja izdarīt spiedienu uz politiķiem, bet arī sagatavoties profesionālai darbībai politikā. Es neticu brīnumiem un neceru, ka visus trūkumus iespējams novērst vienā mirklī. Taču es esmu pārliecināts, ka mūsu sabiedrības politiskā kultūra ir pietiekami augsta, lai jau turpmākajos gados sasniegtu Rietumeiropas valstu politikas līmeni.

Pārskata galvenais redaktors Tālis Tisenkopfs:

Runa "Atklāta politika un aizkulišu lēmumi Latvijā" 2. sabiedriskās politikas forumā Rīgā, Mazajā ģildē, 2001. gada 25. jūlijā

Cienījamie foruma dalībnieki!

Savā runā es gribu pieskarties trim jautājumiem: slēgtas politikas trūkumi, atvērtas politikas veidošana un demokrātijas panākumi Latvijā.

Slēgtas politikas trūkumi

Pārskats par tautas attīstību, kurš jums šodien pieejams, konstatē, ka sabiedriskajā politikā Latvijā visai spēcīgi izpaužas noslēgtības tendence un atbildības trūkums. Ir jautājumi, kuru sakarā lemšana ļoti bieži tiecas būt noslēgta. Parasti tie ir svarīgi ekonomiskās politikas jautājumi, kuri skar lielu uzņēmumu un biznesa grupējumu intereses.

Kā tas raksturots pārskatā, piemēram, 25. lappusē, slēgtas politikas kodolu veido trijstūrveida attiecības starp biznesa grupējumiem, politiskajiem līderiem un tā sauktajiem pelēkajiem kardināliem. Šādas attiecības nodrošina partiju finansētāju interešu virzīšanu politiskajos lēmumos, nereti uz publisko interešu rēķina. Tās ir arī vide korupcijai.

Pārskats atzīst, ka ietekmīgākie politiskie lēmēji un šā procesa ietekmētāji Latvijā ir Ministru kabinets, Saeima, biznesa grupējumu līderi, politisko partiju līderi, pelēkie kardināli un mediji. Efektīvākie politiskās ietekmes kanāli diezgan bieži ir slēgti, saistīti ar lieliem naudas maksājumiem un personiskiem kontaktiem.

Šo tendenci apstiprina citāti no intervijām ar politiķiem. Citēju: "Varas partiju ietvaros ir kādi 10 cilvēki, kas pamatā nosaka visu, uz viņiem spiež kādi 10 cilvēki. Kopā nebūs vairāk kā 40 līdz 80 cilvēku, kuri nosaka politiku." "Ja politiskie lēmumi skar svarīgas ekonomiskās intereses, tie tiek pieņemti šaurā lokā, atkarībā no zvana." "Samaksā naudiņu pirms vēlēšanām, un pēc tam svarīgu jautājumu izlemšanā tas tiek atmaksāts." "Tie cilvēki, kas ir partiju sponsoru un lēmumu pieņēmēji, to nedara par baltu velti."

Šādas noslēgtas lemšanas dēļ cilvēki ne visai tic savām politiskās ietekmēšanas iespējām. Viņi arī maz uzticas politiskajām institūcijām. Politiķiem iedzīvotāji pārmet egoismu un savtīgumu, bet ierēdņiem — birokrātismu un augstprātību. Arī pašvaldību vadītāji politiķiem pārmet egoismu, ekonomisku ietekmējamību, šauru interešu pārstāvēšanu.

Diemžēl noslēgtā politikā iesaistītajām personām par to dažkārt nākas maksāt ar personības lejupslīdi. Ir nācies dzirdēt dažu labu bijušo pelēko kardinālu staigājam pa Rīgu un skaļi deklarējam: es vairs nevienam neticu, šajā valstī es neticu nekam!

Tiktāl runāju par noslēgtības tendenci. Jāuzsver, ka viss politiskais process Latvijā nekādā ziņā nav uzskatāms par slēgtu. Pārskatā analizēti daudzi atvērtas un demokrātiskas politikas piemēri. Taču neleģitīmās izpausmes stipri maitā kopējo politisko klimatu.

Atvērtas politikas veidošana:

politikas kopienas loma

Ir divas stratēģijas atvērtas politikas veidošanā — valdības darba uzlabošana un pilsoniskās sabiedrības aktivizēšana. Valdības un partijas bieži atsaucas uz principiem, taču reālajā darbībā tās parasti vadās pēc interesēm. Kā raksturo politiķi — ļoti bieži pēc savtīgām personiskām vai šaurām partiju interesēm, kuras ne vienmēr ir tautas un valsts intereses.

Tāpēc principi ir jāuztur pilsoniskajai sabiedrībai. Tai neatlaidīgi jāatgādina valdībām un partijām par godīgumu un atbildību politikā.

Demokrātijas stiprināšanā katram ir jāpaveic savs darbs. Ja pilsoņi vēlas, lai politika būtu kvalitatīva, viņiem pašiem aktīvi jāiesaistās tās veidošanā, jādara savas vēlmes zināmas politiķiem un jācenšas ietekmēt lēmumus. Cilvēkiem ir jāpārvar neticība sev un politiķiem. Viņiem jācenšas sadarboties ar pašvaldības vadītājiem, ierēdņiem, deputātiem un pat valdību. Pārskatā analizēti dažādi veidi, kā šo līdzdarbību īstenot.

Taču, lai cik aktīva arī būtu pilsoniskā sabiedrība, vēlētāji nevar kļūt atbildīgi un godīgi politiķu vietā. Piemēram, Pēteris no Pampāļu pagasta nevar atteikties no kukuļņemšanas korumpēta muitnieka vietā. Nevalstiskas organizācijas aktīvists nevar ierēdņa vietā izvairīties no interešu konflikta pašvaldības pasūtījumā. Tāpēc sabiedrībai ir tiesības prasīt no politiķiem un ierēdņiem, lai tie izpilda savus demokrātiskos pienākumus un turklāt — nekavējoties! Cilvēki ir drīzāk gatavi piedot politiķiem kompetences trūkumu un neefektivitāti nekā negodīgumu, savtīgumu un netaisnīgumu.

Varētu teikt, ka Latvijas politikā iezīmējas neatliekamības princips. Tauta arvien skaidrāk pauž savu politisko gribu, proti, prasību politiķiem nekavējoties kļūt godīgākiem, taisnīgākiem un atbildīgākiem. Žurnālisti šo sabiedrības prasību izjūt pat vēl skaudrāk nekā pārskata autori. Kāds žurnālists, vērtējot pārskatu, teica: analīze ir reālistiska, bet secinājumi — utopiski. Viņš šaubījās, vai var mudināt noslēgtus politiķus kļūt atvērtiem. Pēc šī žurnālista domām, pakāpeniska atteikšanās no neleģitīmiem aizkulišu lēmumiem nav pareizs ieteikums. Gluži otrādi — demokrātiski noskaņotiem indivīdiem un presei ir jāprasa politiķiem nekavējoties izbeigt apslēptas politikas taisīšanu, tūlīt izbeigt korupciju! Šādai žurnālista prasībai var piekrist. Gluži tāpat kā morālē, arī politikā mēs prasām nevis piecdesmit procentu, bet gan simtprocentīgu godīguma, atbildības un taisnīguma ievērošanu. Arī likuma ievērošanu mēs taču prasām nevis pa druskai, bet pilnā mērā.

Laba valdība un kvalitatīva politika ir pats lielākais publiskais ieguvums mūsdienu sabiedrībā. Latvijā jau ir izveidota funkcionējoša tirgus ekonomika. Tirgus ir vislabākais institūts privātu resursu sadalīšanai. Taču Latvijā vēl nav izveidota pilnvērtīga demokrātija, kas saskaņotu privātās intereses, sadalītu publiskos labumus un rūpētos par valsts kopējo attīstību. Šī aizkavēšanās ir notikusi mūsu "reālpolitisko" īpatnību dēļ. Pilsoniskās sabiedrības veidošanās posms 90. gados tiešām ir bijis vēl ļoti īss. Mums ir īsa nevalstisko organizāciju vēsture, masu kustības ir bijušas vājas, valsts institūcijas ir ilgstoši dominējušas, un cilvēki tām tradicionāli nav uzticējušies. Šādos apstākļos politiskā elite ir uzņēmusies līdera lomu demokrātijas veidošanā. Pašreizējās politiskās sistēmas stiprās puses un trūkumi ir aplūkojami tieši kā elites darbības rezultāts.

Nevar noliegt, ka tirgus ekonomikas izveidošanā liels nopelns ir bijis tiem politiķiem, kuriem tagad mēs bieži pārmetam savtīgumu. Taču, veidojot tirgus ekonomiku, elite un ilgi pie varas esošās partijas ir izveidojušas arī savdabīgu pusnoslēgtu vai pusatvērtu politiskās prakses modeli. Tajā līdzās leģitīmiem lēmumu pieņemšanas mehānismiem Saeimā, valdībā un ministrijās vietu ir ieguvušas arī pusleģitīmas koalīcijas padomes, neformālas vienošanās, neleģitīmi naudas maksājumi un citi visai apšaubāmi paņēmieni.

Par attaisnojumu politiķiem jāsaka, ka visā pasaulē un arī Latvijā pēdējos desmit gados brīvais tirgus ir attīstījies straujāk nekā politiskā sistēma. Ir bijušas objektīvas grūtības vienlīdz kvalitatīvi veidot gan tirgus saimniecību, gan demokrātiju. Līdz ar to demokrātijas pārkāpumi ir ja ne attaisnojami, tad vismaz izskaidrojami. Taču pašreiz demokrātija atgūst otro elpu. Visā pasaulē runā par to, ka tirgus reformu un strukturālo pārkārtojumu politiku nomaina politika, kas mēģina saskaņot tirgu ar demokrātiju, kas izceļ cilvēka līdzdalības un labas pārvaldības nozīmi. Jaunās robežas, uz kurām tiecas par nākotni domājoši politiķi, ir: sociāli atbildīga tehnoloģija, cilvēku līdzdalība attīstībā, tīkla ekonomika, sociāls taisnīgums. Šādu mērķu sasniegšana nav iedomājama bez politikas demokratizēšanas un atvēršanas.

Vecā rūdījuma politiķi ne vienmēr ir gatavi jaunā viļņa demokrātijai, kura balstās uz pilsoņu aktivitāti, plašu informācijas pieejamību, politisko ideju konkurenci un nepārtrauktu valdības uzmanīšanu. Tāpēc pilsoniskajai sabiedrībai ir jāiet politiķiem talkā. Politiskais process ir jāatver un jāpaplašina. Tajā jāļauj ienākt jauniem dalībniekiem no dažādiem sabiedrības slāņiem. Apsveicami, ka mūsu politiķi ir sākuši runāt par tīkla ekonomiku. Viņi ar to saista Latvijas nākotnes stratēģiju. Taču tīklveida ekonomika paredz arī tīklveida politiku. Mūsdienu demokrātija prasa, lai politikas veidotāju kopiena būtu pēc iespējas plaša, lai valdībai, deputātiem un ierēdņiem politikas izstrādāšanā un īstenošanā piebiedrotos arī nozaru asociācijas, nevalstiskās organizācijas, pilsoņu grupas, neatkarīgi eksperti.

Demokrātijas panākumi

Latvijā

Latvijā ir iespējams veidot aktīvu un atbildīgu demokrātiju. Pozitīvas pārmaiņas jau ir iezīmējušās valdības darba stratēģiskajā plānošanā un ministriju sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām sektorpolitikas izstrādāšanā. Šajā aspektā pārskatā minēti piemēri no Valsts kancelejas, Labklājības, Zemkopības un citu ministriju, kā arī pašvaldību darba. Vēl pietrūkst politikas analītiskā pamatojuma un publisku diskusiju par alternatīviem risinājumiem. Nepietiekami tiek izmantotas Saeimas kā augstākā debašu foruma iespējas. Pietrūkst arī politiskās pašapziņas, kas politiķiem ļautu vienmēr turēt taisnu savu publisko interešu pārstāvja stāju.

Iepriecinoši, ka absolūti lielākā daļa politiķu nav ciniski. Viens no patīkamākajiem iespaidiem pārskata gatavošanas laikā bija atklātība, ar kādu valsts darbinieki runāja par trūkumiem, un viņu gatavība tos novērst. Arī valsts institūcijas kopumā ir atvērtas un gatavas dialogam ar sabiedrību.

Pēdējos gados Latvijā administratīvās atklātības jomā ir noticis vērā ņemams progress. Ir pieņemts Informācijas atklātības likums. Aizvien vairāk amatpersonu apzinās, ka iedzīvotājiem ir tiesības no valsts institūcijām pieprasīt informāciju. Diemžēl tikpat strauji nepieaug politiskā atklātība jeb svarīgāko politisko lēmumu projektu apspriešanas un pieņemšanas atklātība.

Aktīvāka kļūst pilsoniskā sabiedrība, kura mēģina iesaistīties lēmumu pieņemšanā. Jāraugās, lai jaunais likums par nevalstiskajām organizācijām veicinātu līdzdalību.

Nepārvērtējama loma demokrātijas uzraudzīšanā Latvijā ir brīvajai presei.

Pārskats ilustrē, ka sabiedrības vispārējais politiskās pašapziņas līmenis tomēr ir diezgan zems. Mēs labi spējam saskatīt trūkumus, bet mums ir grūtības ieraudzīt pašiem savus demokrātijas sasniegumus. Taču Latvijai ir ar ko lepoties demokrātijas jomā un ko konstruktīvi likt pretī pārmetumiem par kapacitātes trūkumu, korupciju un "valsts nozagšanu". Vispārīgi raksturojot, tas ir fakts, ka demokrātiskajai kopienai ir pieaugoša ietekme uz politiku un ka politiku ir iespējams uzlabot relatīvi īsā laikā. Ceļš no sabiedriskas vajadzības apzināšanās līdz politiskam lēmumam un risinājumam Latvijā ir daudz īsāks, nekā tas ir daudzās citās pasaules valstīs. Tas dod pārliecību, ka sabiedrībai turpmāk būs arvien lielāka kontrole pār politiskajām norisēm.

Šis forums ir pierādījums tam.

Sabiedības un projekta pārstāve Vita Tērauda:

Ievadvārdi 2.sabiedriskās politikas forumā Rīgā, Mazajā ģildē, 2001.gada 25.jūlijā

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs! Jūsu ekselences! Cienījamie foruma dalībnieki!

Sveicu jūs visus 2. sabiedriskās politikas forumā. Pirms gada tikāmies pirmajā forumā, lai plašā auditorijā aplūkotu politikas analīzes kvalitāti Latvijā. Šogad esam atkal kopā tikpat plašā auditorijā, kurā pārstāvētas gan amatpersonas, gan valsts pārvaldē strādājošie, gan neatkarīgie pētnieki, gan mediji, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Pirms neilga laika Apvienoto Nāciju Attīstības programma laida klajā kārtējo pārskatu par tautas attīstību, šogad pievēršoties rīcībpolitiskajam procesam Latvijā. Pārskats sniedz atbildi uz jautājumiem, cik lielā mērā indivīdiem un sociālajām grupām ir iespējams ietekmēt politiku un vai politikas veidošanas institūcijās, procesos un paražās ir iesakņojusies un sakuplojusi īstena un rezultatīva demokrātija.

Demokrātijas atjaunošanas process Latvijā rit jau desmit gadus. Šīs desmitgades laikā ir atjaunota demokrātiskā sistēma, ir atraisītas indivīda iespējas, ir iedibināti jauni līdzdalības mehānismi, jaunas paražas — pateicoties sabiedriskajai iniciatīvai, kopš vakardienas jaunā spožumā pat atmirdzējušas Brīvības pieminekļa zvaigznes.

Tomēr pārskata secinājumi ir skarbi. Tas, ko novērotāji līdz šim bija pauduši pusvārdos, mājienos un minējumos, tagad ir izlikts uz papīra, aprakstīts un analizēts. Latvijā darbojas divas paralēlas pasaules — leģitīmā, demokrātiskai sistēmai atbilstoša lēmumu pieņemšanas vide, un neleģitīmā, aizkulišu lēmumu vide, ko pārskatā raksturo kā mijiedarbības "trijstūri: biznesa grupējumi, kas finansē partijas, partiju vadība un tā saucamie pelēkie kardināli".

Pārskats norāda arī uz samilzušu uzticības krīzi — iedzīvotājiem trūkst uzticības lēmumu pieņēmējiem, un pieņemtajiem lēmumiem ir arvien mazāk leģitimitātes. Tas savukārt veicina lejupejošu spirāli, kur neleģitīmie lēmumi vairo iedzīvotāju cinismu un neticību savas līdzdalības jēgai, kas savukārt padara leģitīmus lēmumus par arvien grūtāk panākamiem.

"Valsti, kur ir zems sociālais kapitāls (jeb savstarpējā uzticība ) raksturo ne tikai mazi, vāji, neefektīvi uzņēmumi, bet šādai valstij piemīt arī neizravējama valsts pārvaldes korupcija un neefektīva valsts pārvaldība," tā sociologs Fransiss Fukujama savā darbā "Uzticība" uzbur drūmu ainu par to, kas notiek valstī, kur savstarpējās uzticības saites ir sabrukušas. Tās ir saites, kas nepieciešamas ne tikai abstraktas demokrātijas vārdā, bet arī kā priekšnoteikums ekonomiskam uzplaukumam.

Pārrunās: Jānis Dinēvičs un Romualds Ražuks …		… Valdis Nagobads un Inguna Ebela Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Pārskatā aprakstītā Latvija nav vairs tālu no Fukujama uzburtās ainas. Ja šodien atskan frāze "lēmums ir politisks", ko tas izsaka par lēmumu? Baidos, ka vairums atbildētu — tas ir lēmums, kas atspoguļo šauras intereses, lēmums, kam trūkst sakarīgas motivācijas, lēmums, kas kalpo kādas partijas, kāda biznesa grupējuma vai kāda indivīda personīgai kabatai, nevis valsts attīstībai. Bet citā kontekstā, citā vidē "politisks lēmums" tikpat labi varētu arī būt tāds lēmums, kas prasa pamatīgu izšķiršanos starp konkurējošām vīzijām. Tāds lēmums, kas ir pamatīgi apsvērts, plaši izdiskutēts un izanalizēts, ņemot vērā pētnieku atziņas, politisko partiju dažādās programmas un vēlētāju interešu daudzveidību.

Pārskatā aprakstītā skarbā realitāte ietver sevī izaicinājumu — rehabilitēt jēdzienu "politika". Pārskats norāda arī ceļu šādai rehabilitācijai — rehabilitācija caur atvērtību un līdzdalību. Ceļš, kas prasa līdzdalību cienīt kā vērtību, nevis traucēkli politikas veidošanas procesā.

Sorosa fonds — Latvija jums šodien prezentēs savu atbildi uz šo izaicinājumu. Piedāvājam visiem politiskā procesa dalībniekiem jaunu interaktīvu vidi — politika.lv — kura kalpos gan atklātībai, gan līdzdalības paplašināšanai, gan politikas analīzes kvalitātes celšanai.

Šīs dienas forumā dosim iespēju tuvāk iepazīties ar pārskatā veikto analīzi, diskutēt par pārskata secinājumiem un dot savu vērtējumu — vai pārskatā uzstādītā diagnoze ir pareiza? Vai pārskats ataino reālo situāciju Latvijas politiskajā procesā vai arī tas kļūdaini ir atspoguļojis to, kas notiek Latvijā. Zīmīgi ir tas, ka pārskata analīze ir balstīta nevis uz iedzīvotāju aptaujām, bet uz intervijām ar pašiem procesa dalībniekiem — valsts amatpersonām, partiju amatpersonām, nevalstisko organizāciju un biznesa pārstāvjiem. Sirsnīgi pateicos šodienas paneļdiskusiju dalībniekiem, it īpaši Ministru prezidentam, kas ir piekrituši dalīties savās pārdomās par pārskata secinājumiem, samērojot to ar pašu piedzīvoto un novēroto. Uzdevums nebūt nav no vieglajiem.

Priecājamies, ka Saeimas priekšsēdētājs ir piekritis komentēt pārskatu, tā rekomendācijas attiecībā uz Saeimas lomas pastiprināšanu un Saeimas lēmumpieņemšanas procesa uzlabošanu līdzdalības virzienā.

Lai gan pārskats uzbur skarbu ainu, tā nav bez cerību stariņiem. Vērsīsim jūsu uzmanību uz pozitīvo praksi Latvijā — ar mērķi paplašināt dzīves telpu leģitīmām politikas veidošanas procesa izpausmēm, atstājot arvien šaurāku vietu neleģitīmām.