"Mums ir jāapvienojas, ja vēlamies progresēt"

— Žaks Širaks

Šodien, 28.jūlijā, noslēdzas Francijas Republikas prezidenta Žaka Širaka ( Jacques Chirak ) valsts vizīte Latvijas Republikā

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Foto: A.F.I. Attēlos: Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un Francijas prezidentu Žaku Širaku pie Rīgas pils sagaida godasardze (augšējā attēlu rindā pa kreisi) ; Rīgas pilī 2001.gada 27.jūlijā — Francijas prezidents Žaks Širaks un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (augšējā attēlu rindā pa labi) ; Vaira Vīķe-Freiberga un Žaks Širaks pie Brīvības pieminekļa sarunā ar tautu (apakšējā attēlu rindā pa kreisi) ; Mazajā ģildē 2001.gada 27.jūlijā: Žaks Širaks un Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš (apakšējā attēlu rindā pa labi)

Top Francijas prezidenta Žaka Širaka ieraksts Rīgas pils Goda viesu grāmatā

Francijas Republikas prezidents Žaks Širaks:

Uzruna Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas rīkotajās Valsts vakariņās par godu Francijas Republikas prezidentam Žakam Širakam 2001.gada 27.jūlijā

Prezidentes kundze, Freiberga kungs!

Šīs skaistās un intensīvās dienas nogalē šeit, Rīgā, es gribu jums pateikties, prezidentes kundze, par jūsu ielūgumu tikties ar latviešu tautu, tās vadītājiem un politiskajiem pārstāvjiem, kuri mani ļoti draudzīgi uzņēma Saeimā, kā arī par iespēju pusdienu laikā, ko rīkoja premjerministra kungs, satikt biznesa kopienas atbildīgos pārstāvjus. Un atļaujiet man izteikt, cik liels ir mans prieks būt kopā ar jums.

Visas manas vizītes gaitā latvieši dalījās ar mani savās cerībās un centienos. Un visupirms viņi man pauda savu gribu pēc iespējas drīzāk pievienoties Eiropas Savienībai. Gluži dabiski, ka viņi rēķinās ar Franciju un tās atbalstu, kā tas jau noticis vēstures izšķirošajos brīžos. Tā, kā tas bija 1919.gada novembrī, kad franču karakuģi stājās līdzās latviešu jūrniekiem Rīgas līcī par jūsu zemes brīvību. Tā, ka nedaudz vēlāk Aristids Briāns Tautu Savienībā iestājās par Latvijas neatkarību. Un pēc tam, kad jūsu suverenitāte bija grūti atgūta, mans priekšgājējs, prezidents Fransuā Miterāns, vēlējās ar savu vizīti 1992.gadā uzspiest jaunu zīmogu mūsu attiecību likteņiem.

Šodien Eiropas Savienības un visu to valstu, kam tik ilgi bija aizliegta Eiropa, lielais darbs ir paplašināšanās. Latvija, dedzīga tik izsenis izsapņotās brīvības aizstāve, kura tik bieži un tik sāpīgi tai tikusi atņemta vēstures gaitā un kura par tik dārgu cenu nesen atgūta, pilnīgi likumīgi saskata Eiropā garantiju tam, ka šie nežēlīgie svešzemju kundzības un apspiestības laiki nekad vairs neatgriezīsies.

Tieši šo miera un brīvības telpu Francija arī grib veicināt, atbalstot Viduseiropas, Austrumeiropas un Baltijas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā, un to starpā kā vienu no pirmajām jūsējo. Jā, mums, Eiropas Savienības locekļiem, ir morāls uzdevums pieņemt tautas, kuru acīs Eiropa iemiesoja cerību un kuras ir kļuvušas brīvas, lai pievienotos. Tāda vienmēr ir bijusi mana pārliecība, un tā arvien no jauna apstiprinājusies kopš Berlīnes mūra krišanas.

Nicā Francijas prezidentūras laikā mēs izdarījām reformas mūsu kopīgajās institūcijās, lai labāk sagatavotu Eiropas Savienību jūsu uzņemšanai. Gēteborgā mēs paudām savu gribu turpināt sarunas neatslābstošā tempā un apliecinājām paplašināšanās procesa neatgriezenisko raksturu.

Jūsu valsts veic savu ceļa posmu. Kopš desmit gadiem Latvija ir nelokāmi apņēmusies pielikt bezprecedenta pūles, lai liktu jaunus pamatus savai ekonomikai un lai to modernizētu tā, ka tai būtu iespējams pārņemt un likt lietā Eiropas kopienas pieredzi. Ir uzsāktas dziļas pārmaiņas, kuras kļuvušas iespējamas, pateicoties latviešu sabiedrības augstajam izglītības līmenim. Un investori izrāda savu uzticību.

Franču uzņēmumi — un jūs to arī nožēlojat, prezidentes kundze — ir nedaudz novēlojušies. Bet evolūcija ir sākusies. Jūsu vizīte Parīzē pirms gada deva nozīmīgu impulsu tam, lai mūsu darījumu aprindas sastaptos. Pēc MEDEF — Francijas uzņēmumu apvienības — misijas 2000.gada decembrī izstāde "Francijas–Baltijas tehnoloģija" šī gada maijā Rīgā bija pulcinājusi vienkopus vairāk nekā piecdesmit franču augstās tehnoloģijas uzņēmumu. Kustība ir sākusies, un to atvieglina lēmumi, ko Latvijas likumdošana ir pieņēmusi, ņemot vērā tās iekļaušanos Eiropas tirgū. Šim tirgum vajadzētu ļaut padarīt ciešākas un intensīvākas mūsu ekonomiskos sakarus.

Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Francijas Republikas prezidents Žaks Širaks pie Rīgas pils 2001. gada 27.jūlijā; abu valstu prezidenti dodas pie Brīvības pieminekļa      Foto: Arnis Blumbergs, "LV" Foto: A.F.I.

Šodien pastaigājoties es atklāju galvaspilsētu, kas lepojas ar savu pagātni, ar saviem astoņsimt pastāvēšanas gadiem, ko tā atzīmē šogad. Ir paredzētas lielas svinības. Latvieši pieminēs slavenus laikus, no Hanzas savienības gūto uzplaukumu, par ko vēl joprojām liecina jūsu skaistā viduslaiku pilsēta. Viņi atcerēsies, ka šeit viss mutuļoja, kad XX gadsimta griežos Rīga kļuva par vienu no Eiropas jūgendstila šūpuļiem. Bet tajā pašā laikā es redzēju arī lielu tūkstoš jaunceltnēs un tūkstoš iecerēs skanošu metropoli kā simbolu Latvijas apņēmībai stāties uz Eiropas ceļa.

Jūsu valsts, kas tikai pagājušajā gadā iesāka sarunas ar Eiropas Savienību, ir jau noslēgusi vairāk nekā pusi no sarunu sadaļām. Un pēdējais Eiropas Komisijas ziņojums kopumā ir tai ļoti labvēlīgs. Francija no visas sirds vēlas, lai Latvija izpildītu nepieciešamos noteikumus, kas ļautu sarunām beigties līdz 2002.gada beigām un Latvijai piedalīties Eiropas parlamenta vēlēšanās 2004.gadā. Tādējādi mēs ļoti drīz varēsim kopīgi likt lietā vienotu skatījumu uz Eiropu.

Un Eiropa — tā vispirms ir drošības telpa, un es zinu jūsu pieķeršanos šai Eiropas projekta dimensijai. Eiropas Savienības aicinājums ir — ieņemt vienu no pirmajām vietām pasaules arēnā, kur tai jāapliecina tās vērtības, kas to iedvesmo, un jāaizstāv tās gan savā iekšienē, gan pie savām namdurvīm. Tieši tādēļ tā ir nodrošinājusies — un it īpaši pēc Francijas iniciatīvas — ar kopīgu ārējo un drošības politiku, un tās institūcijas — gan politiskās, gan militārās — jau tagad ir savās vietās. Tā ir Eiropas centienu neatņemama, būtībā galvenā sastāvdaļa. Iekļaujoties Eiropas Savienībā, arī Latvija piesliesies šai politikai. Un tam ir jāgatavojas.

Un jūsu zemes vēlmē, prezidentes kundze, paralēli integrēties NATO nav nekā pretrunīga, bet tai ir pavisam cits raksturs. Francijai ar lielu daļu savu sabiedroto ir vienota pārliecība — ja mūsu kontinenta drošība ir galvenokārt atkarīga no Eiropas Savienības un tās dalībvalstu atbildības, tad tā nav atdalāma no alianses, kuras otrs pīlārs ir Eiropas Savienība. Tādējādi Francija ir noskaņota par labu alianses paplašināšanās procesam. Tas ir uzsākts, un tam ir tieksme turpināties. Tas acīmredzot iekļauj sevī jūsu valsti. Nav runas par to, ka austrumos varētu tikt izveidota jauna lūzuma līnija, gluži otrādi — ir jāsekmē arvien plašāka, vēl atvērtāka sadarbība un mūsu kontinentā arvien tālāk jāizpleš miera telpa. Tieši tādēļ visiem šis process ir labi jāizprot, un tam nav jāizraisa nestabilitāte tur, kur tam jāvairo miers un drošība.

Mēs vēlamies solidāru Eiropu. Eiropu, kas pieķērusies savam sabiedrības modelim, kurā sakausēta ekonomiskā efektivitāte, sociālā saliedētība, pilsoņu aizsardzība un kultūras daudzveidība. Eiropu, kas noraida dalīšanu "mazās" un "lielās" valstīs, ziemeļos un dienvidos un kas ļauj nodot visu kopīgā rīcībā to, kas ikvienam ir labākais. Mēs vēlamies Eiropu, kas lepojas ar savām vērtībām un kas ciena visu pilsoņu pamattiesības.

Mēs — starp citu, tāpat kā lielākā daļa eiropiešu, — vēlamies vēl efektīvākas un vēl demokrātiskākas institūcijas, kuras vēl skaidrāk noteiktu, kādi ir Eiropas Savienības un tās dalībvalstu savstarpējie pienākumi. Tieši šajā garā Francija sniedz savu pienesumu debatēs par Eiropas nākotni, kurā Latvijai jāņem pilna dalība kopā ar piecpadsmit dalībvalstīm un pārējām kandidātvalstīm. Jūsu zemei ar savu vēsturi, saviem pārbaudījumiem, ko tā izcietusi, saviem iekarojumiem, sapņiem un cerībām pilnīgi dabiski jāsniedz savs ieguldījums šajās kopīgajās pārdomās par to, kāda būs Eiropa.

Visbeidzot, mēs esam vienisprātis ar to nāciju skatījumu, kuras labprātīgi sasaista savus likteņus, neatsakoties no savas identitātes. Paplašinoties katra tās dažādība padarīs Eiropu bagātāku. Mums ir pamats domāt, ka ekonomisko līmeņu atšķirības pamazām izlīdzināsies, mums jābūt modriem, lai saglabātu mūsu kontinentā kultūras izteiksmju daudzveidību. Un lai aizstāvētu to aiz Eiropas robežām. Lai saglabātu mums visiem un visai pasaulei tās bagātību. Lai veidotu nenovērtējamu dialogu starp mūsu tautu tradīcijām, iedvesmas avotiem un dižgariem. Dialogu, kurš izsenis vieno latviešus un francūžus. Es domāju par jūsu māksliniekiem, kuri brauca uz Parīzi, lai satiktu izcilākos franču gleznotājus, tēlniekus un rakstniekus. Es domāju par Gustavu Šķilteru, Rodēna audzēkni. Par jūsu gleznotājiem Vilhelmu Purvīti, zelta medaļas ieguvēju pasaules izstādē Parīzē 1900. gadā, un Ludolfu Libertu, Parīzes "Grand Prix" laureātu 1937. gadā.

Pēdējos gados mūsu tautas no jauna atklāj viena otru. Plašā un spožā izstāde "Latvija. Vēsture. Māksla un tradīcijas", kas atvērta Cilvēka muzejā un ir viena no skaistākajām, kāda jebkad bijusi rādīta Saijo pils zālēs, pateicoties lieliskajiem Rīgas muzeja eksponātiem, stāsta par "dzintara un dzelzs" zemes 12 000 gadu ilgo vēsturi. Šai izstādei ir lieli panākumi, un tie sasaucas ar Francijas kultūras centra veiksmīgo darbību Rīgā. Nākamgad Francijas kultūras centrs iekārtosies vienā no skaistākajām pilsētas vēsturiskajām celtnēm, kura pašreiz tiek atjaunota. Mūsu sadarbībai kultūras un tehnikas jomā vajadzētu iepazīt jaunu kāpinājumu tūlīt pēc franču un latviešu kopīgās komisijas pirmās sanāksmes, kas notiks šeit šoruden.

Jūs pati, prezidentes kundze, lieliski ilustrējat šo kultūru radniecību ar to, ka pazīstat mūsu zemi un pārvaldāt mūsu valodu. Tas pagodina francūžus, un par to es šovakar noteikti vēlējos jums apliecināt savu cieņu. Es gribēju arī jums pateikties par to interesi, ko jūs personiski izrādāt saišu stiprināšanā starp Latviju un Franciju. Tā arī ir manas vizītes jēga: piedot jaunu dinamiku senajai draudzībai un radniecībai starp latviešiem un francūžiem, veicināt viņu tuvināšanos tā brīža priekšvakarā, kad jūsu valsts iestāsies Eiropas Savienībā, kur mēs kopīgi veltīsim vislielāko uzmanību neapšaubāmai Eiropas idejas aizstāvībai. Jūsu tik dāsnā un tik sirsnīgā uzņemšana ļauj man ticēt, ka tā tas būs.

Un, no visas sirds jums izsakot savu pateicību, es tagad pacelšu glāzi. Es to paceļu, prezidentes kundze, par godu jums un par godu jūsu dzīvesbiedram Imantam Freiberga kungam. Es to paceļu par godu premjerministram Andrim Bērziņa kungam un par godu Latvijas valdības locekļiem. Es paceļu savu glāzi par godu latviešu un franču augstām amatpersonām, kuru klātbūtne šeit šovakar ir draudzības izpausme. Es paceļu savu glāzi par latviešu tautas laimi un uzplaukumu, tautas, kurai līdzās drīzumā mēs, francūži, turpināsim lielo un skaisto piedzīvojumu, kas mūs gaida Eiropā.

 

Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas rīkotajās Valsts vakariņās par godu Francijas Republikas prezidentam Žakam Širakam 2001. gada 27. jūlijā

Augsti godātais prezidenta kungs, ekselences, dāmas un kungi!

Man ir patiess prieks sveikt Francijas prezidentu un viņa plašo delegāciju Latvijā mūsu tautai tik nozīmīgā brīdī. Šī gada augustā apritēs 10 gadi, kopš starptautiski tika atzīta Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana, kā arī atjaunotas Latvijas un Francijas diplomātiskās attiecības. Francijas vēstniecības darbības atsākšana Latvijā 1991. gada septembrī savā ziņā bija dziļi simboliska: 50 okupācijas gadu garumā pārtrauktās abu valstu attiecības pirmais atjaunoja vēstnieks Žaks de Boss, kura tēvs — savulaik pirmais sekretārs Francijas vēstniecībā Rīgā — bija pēdējais no ārvalstu diplomātiem, kas atstāja Latviju 1940.gadā, sākoties padomju okupācijai.

Francijai kā senai Eiropas dižvalstij pieder paliekoša loma latviešu tautas pašapziņas veidošanā 18. un 19. gadsimtā, Latvijas brīvības cīņā 20. gadsimteņa sākumā, kā arī brīvvalsts starptautiskajā atzīšanā. Francijas revolūcijas progresīvie saukļi "Brīvība, vienlīdzība un brālība" strauji pāršalca pāri Eiropai un sasniedza arī Baltijas jūras krastus. Francijas piemērs iedvesmoja un rosināja latviešu tautas kustību pēc patstāvības, līdztiesības un taisnīguma. Kauguru zemnieku sacelšanās 1802. gadā bija viena no pirmajām Francijas notikumu atbalsīm, kas noveda pie neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanas 1918. gadā.

Divus gadus vēlāk pēc Francijas prezidenta Aleksandra Mijerāna iniciatīvas Francijas valdība ierosināja citām lielvalstīm atzīt Baltijas valstis "de iure". Savukārt 1921. gada janvārī ar aktīvu Francijas ārlietu ministra Aristida Briāna atbalstu sabiedroto konference Parīzē tās vienbalsīgi atzina. Pateicībā par šo vēsturisko ieguldījumu viena no Rīgas centra ielām tika nosaukta šī ievērojamā Francijas valsts vīra vārdā. Starpkaru posmā Latvijas un Francijas starpā dinamiski attīstījās politiskie un saimnieciskie sakari. Sākot ar 1935.gadu, Francijas parlamentā darbojās Francijas un Baltijas centrālā komiteja.

Tāpat starpkaru posmā starp abām valstīm izveidojās ciešas kultūras saites. Rīgā darbojās Franču licejs un Franču institūts, latviski tika tulkota franču literatūra un filozofu darbi. Daudz ierosmju Francijā smēlās vairāki izcili latviešu gleznotāji, tur studēja arī ievērojams skaits latviešu studentu. Savukārt tumšajos padomju okupācijas gados franču literatūra un māksla mūsu tautai kalpoja par garīgo patvērumu. Reizēm par to ir bijis jāmaksā augsta cena. Šeit jāatceras franču grupas darbība, kuras biedri četrdesmitajos gados tika deportēti uz Sibīriju tikai tā iemesla dēļ, ka slepeni bija lasījuši aizliegto Andrē Žida darbu "Atgriešanās no PSRS". Vēlāk, sešdesmitajos gados, Albēra Kamī un eksistenciālisma filozofu darbu popularizēšana bija saistīta ar represijām pret Universitātes profesoriem, kas to uzdrošinājās darīt.

Pagājušie desmit gadi Latvijā ir bijuši strauju pārmaiņu un attīstības gadi. Valstī ir atjaunota demokrātiskā iekārta, īstenotas tālejošas strukturālas reformas un brīvā tirgus tautsaimniecība. Tāpat varam būt gandarīti, kā attīstās Latvijas un Francijas politiskā sadarbība. Pakāpenisks pieaugums vērojams mūsu tirdzniecības un citos tautsaimnieciskajos sakaros, savukārt sadarbība izglītības un kultūras jomā ir kļuvusi īpaši intensīva.

Pateicoties Francijas kultūras centra aktīvajai un daudzveidīgajai darbībai Latvijā, pieaug franču valodas apguvēju un zinātāju skaits gan skolās un augstskolās, gan valsts pārvaldes iestādēs. Iepriekšējā mēnesī Latvijā notikusī franču tehnoloģiju izstāde ļāva visā Baltijas reģionā labāk iepazīt Francijas uzņēmumu sasniegumus augsto tehnoloģiju jomā. Francijas filmu dekāde bija pirmā, kas maijā atklāja Rīgas astoņsimtgadei veltīto 100 labāko filmu parādi Latvijā.

Latvijai veltītie kultūras pasākumi ir veicinājuši Francijas sabiedrības interesi par Latvijas tautu. Īpaši gribētu izteikt atzinību visiem, kas palīdzēja organizēt vērienīgo Latvijas izstādi "Latvija. Māksla, vēsture, tradīcijas" Cilvēka muzejā Parīzē, tā dodot mums lielisku iespēju iepazīstināt franču sabiedrību ar savu kultūrvēsturisko mantojumu. Francijas sabiedrības interese par Latvijas vēsturi, kultūru, tās cilvēkiem ir rosinājusi mūs piedāvāt plašāku Latvijas kultūras sezonu Francijā 2004. un 2005. gadā.

Pēdējā laikā pieaugošais franču tūristu skaits mūsu valstī ļauj domāt, ka Latvija un Baltijas valstis kopumā iznirst no tālās, mazpazīstamās Eiropas kopainas un kļūst par franču interesentu izpētes objektu. Es gribu cerēt, ka šīs vasaras plašie svētku pasākumi — Rīgas astoņsimtgades svinības, Eiropas kultūras mēnesis un Dziesmu svētki — piesaistīs vēl daudzu franču uzmanību. Ciešāka tautu savstarpējā pazīšanās ir svarīgs priekšnoteikums veiksmīgai valstu sadarbībai.

Prezidenta kungs!

Francijai ir īpaša loma Eiropas civilizācijas, attīstības un celtniecības vēsturē.

Mēs Latvijā jūtamies patiesi iedvesmoti un iedrošināti, ka Francija kā viena no Eiropas Savienības un NATO dibinātājvalstīm tik neatlaidīgi atbalsta un virza visaptverošu Eiropas atkalapvienošanu. Nozīmīgs solis šīs vienotās Eiropas izveidei bija Nicas vienošanās, kuru Francija panāca savas prezidentūras laikā.

Augstu vērtējam jūsu, prezidenta kungs, radošo ieguldījumu diskusijā par Eiropas rītdienu un Francijas vadošo, dzinējspēka lomu Eiropas integrācijā. Esam pārliecināti, ka tikai tāda — principiāla — politika iezīmēs gadsimtu ilgušās spēka un ietekmes zonu politikas beigas, nesīs uzplaukumu un drošību visām Eiropas tautām.

Pirms gada, kad viesojos Parīzē, Latvija tikko bija sākusi iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā. Ar patiesu gandarījumu varam atzīmēt, ka starplaikā Latvija ir spējusi pildīt savas ieceres un tai ir reālas izredzes pabeigt iestāšanās sarunas 2002. gada beigās, kas sakrīt arī ar Eiropas Savienības izvirzīto mērķi.

Latvija atzinīgi vērtē nedalītu Francijas atbalstu Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā, kur Francija stingri iestājās par individuālās pieejas un iedzīšanas principu piemērošanu, kā arī sniegusi un turpina sniegt nozīmīgu praktisku atbalstu Latvijas administratīvās spējas stiprināšanā.

Latvija kā nākamā dalībvalsts ir ieinteresēta aktīvi iesaistīties diskusijā par paplašinātas Eiropas Savienības nākotni. Turpmākās Eiropas integrācijas veiksme ir atkarīga no tā, cik drosmīgi un tālredzīgi būs Eiropas valstu vadītāju un politiķu lēmumi, cik tuvas, atvērtas un saprotamas pilsoņiem būs Eiropas Savienības institūcijas. Ir jādara viss, lai novērstu atsvešinātības plaisu starp Eiropas Savienības pārvaldes institūcijām un eiropiešiem.

Prezidenta kungs!

Savas nesenās vizītes laikā Krievijā jūs skaidri norādījāt, ka ikvienai suverēnai valstij ir starptautiski atzītas tiesības izvēlēties alianses pēc saviem ieskatiem. Šī piezīme tika tieši attiecināta uz Baltijas valstu vēlmi iestāties NATO. Mēs jūtamies dziļi gandarīti, ka jūsu nostāja pilnībā saskan ar Latvijas redzējumu par nākotnes Eiropu kā demokrātisku, tiesisku un multikulturālu valstu savienību, kuras vieno kopējās vērtības, gara mantojums un nākotnes vīzija. Latvijas vēlme kļūt par transatlantiskās telpas dalībvalsti nav vērsta pret kādu citu valsti. Ar dalību NATO vēlamies pilnībā izdzēst aukstā kara dalījuma līnijas un panākt, lai Eiropā vairs nebūtu neskaidro, pelēko zonu. Transatlantiskā integrācija radīs priekšnoteikumus izaugsmei, stabilitātei un drošībai visā Eiropas kontinentā.

Līdzās citām valstīm Latvija aktīvi piedalās miera uzturēšanas operācijās Balkānos. Tā ir daļa no mūsu apņēmības sniegt lielāku ieguldījumu krīzes situāciju atrisināšanā, kas izpaužas kā NATO vadītajās miera operācijās, tā arī Eiropas drošības un aizsardzības politikas veidošanā. Šajā kontekstā nesenā Francijas bruņoto spēku komandiera ģenerāļa Žana Pjēra Kelša vizīte deva vērtīgu impulsu Latvijas un Francijas militāri politiskās sadarbības nostiprināšanai.

Prezidenta kungs!

Viena no lielākajām Eiropas vērtībām ir kultūrvēsturiskās pieredzes un valodu dažādība un jo īpaši spēja izprast citas kultūras. Francija allaž ir uzsvērusi kultūras daudzveidības saglabāšanas nozīmi Eiropā. Arī Latvija pievērš šiem jautājumiem pastiprinātu uzmanību. Šī gada maijā Latvija noslēdza savu pirmo prezidentūru Eiropas Padomē, galveno uzsvaru liekot uz mazo tautu un valodu nozīmi jaunas, vienotas Eiropas veidošanā. Nacionālo identitāšu un kultūru daudzveidība piešķir Eiropas Savienībai unikālu vērtību, un mums ir jārūpējas, lai tās netiktu apdraudētas nākotnē.

Prezidenta kungs!

Jūsu valsts ir iedvesmojusi tās idejas, kas veido pamatu Vispārējai cilvēka tiesību deklarācijai. Jūsu valsts kā ANO Drošības padomes locekle un kā mūsu planētas ceturtā tautsaimnieciskā lielvara ir devusi nozīmīgu ieguldījumu ne tikai Eiropas, bet arī pasaules labklājības un drošības attīstībai. Francijas varenums izpaužas arī ar to, ka tās valsts vadītāji, domātāji un politiķi vairākkārt ir apliecinājuši spēju ieskatīties nākotnē, rūpēties par patiesi saliedētu Eiropu, lai celtu mūsu kontinenta konkurētspēju un atvērtību pasaulei.

Šodien, šajā straujo pārmaiņu laikmetā, mums visiem — gan lielvalstīm, gan arī nelielajām Eiropas valstīm — ir unikāla iespēja novērst pagātnes netaisnības un likvidēt pēdējās Otrā pasaules kara sekas. Mums ir iespēja kopīgi nodibināt ilgstošu un taisnīgu mieru jaunajā Eiropā. Izmantosim šo iespēju ar pilnīgu atbildību, stingru pārliecību un drošu nākotnes redzējumu!

Atļaujiet man šo tostu uzsaukt jums, prezidenta kungs! Par Francijas diženo tautu! Par vēl ciešāku Latvijas un Francijas sadarbību! Par apvienotu, pārtikušu, drošu un stabilu Eiropu!

Vakar, 27.jūlijā, Saeimas namā: Francijas Republikas prezidents Žaks Širaks un Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume		Ar runu Saeimas tribīnē — Francijas prezidents Žaks Širaks, prezidijā — Saeimas sekretāre Silvija Dreimane un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume		Izstādi "Francija — Latvija. 1918.–1940.gads." atklāj Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Francijas prezidents Žaks Širaks un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga       Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume:

Uzruna, sveicot Francijas Republikas prezidentu Žaku Širaku Saeimā 2001. gada 27. jūlijā

Augsti godātais prezidenta kungs!

Augsti godātā prezidentes kundze!

Ekselences! Dāmas un kungi!

Kolēģi!

Latvijas parlamenta vārdā man ir patiess prieks pateikties jums, prezidenta kungs, par iedvesmojošajiem vārdiem par Latvijas un Francijas sadarbību mūsu kopējās nākotnes veidošanā.

Esmu gandarīts, ka jūsu vizīte Latvijā, prezidenta kungs, notiek nozīmīgā laikā. Laikā, kad atzīmējam 80. gadadienu kopš Latvijas "de iure" atzīšanas un Latvijas un Francijas diplomātisko attiecību nodibināšanas, kā arī 10. gadadienu kopš mūsu diplomātisko attiecību atjaunošanas. Vēlos atzīmēt, ka ļoti labajām Latvijas un Francijas attiecībām ir droša perspektīva, jo nākotnē mūsu valstis būs partneres Eiropas Savienībā un transatlantiskajā aliansē.

Prezidenta kungs! Franču nācijas ieguldījums Eiropas demokrātisko ideālu veidošanā ir cieši saistīts ar pazīstamajiem jēdzieniem "brīvība", "vienlīdzība" un "brālība", kuri kopš Lielās franču revolūcijas laikiem kalpojuši par vadmotīvu citām nācijām. Tie iedvesmoja arī Latvijas brīvības cīnītājus un neatkarīgās valsts veidotājus, tie stiprināja Latvijas tautu, tai atjaunojot savu valstiskumu. Tikpat nozīmīgi šie vārdi — "brīvība", "vienlīdzība", "brālība" — ir arī šodien, kad mēs kopīgi veidojam drošu, stabilu un pārtikušu Eiropu.

Latvijas tauta atguva brīvību pirms desmit gadiem un sekmīgi ievieš dzīvē savas ieceres un sapņus. Mēs esam izdarījuši brīvu izvēli — sekmēt savu drošību un labklājību, integrējoties Eiropas Savienībā un transatlantiskajā aliansē. Latvija veiksmīgi turpina sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Savukārt Latvijas parlaments ir apņēmības pilns strādāt, lai Latvija pabeigtu iestāšanās sarunas līdz 2002. gada beigām un būtu starp nākamajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Mēs ticam, ka brīvības vārds ir attiecināms arī uz mūsu drošības jomu — NATO ir deklarējusi atvērto durvju politiku un paziņojusi, ka nākamgad tā uzņems jaunas dalībvalstis. Iestādamās NATO, Latvija īstenos savu brīvo izvēli, kas nāks par labu ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas stabilitātei un drošībai.

Otrs Lielās franču revolūcijas lozungs ir vienlīdzība, kas ir neatņemams demokrātiskas sabiedrības balsts. Eiropas Savienības izveide nebūtu iespējama bez šā postulāta ievērošanas. Būtiskas ir vienlīdzīgas tiesības uz izvēli. Dalība transatlantiskajā aliansē, kā jūs, prezidenta kungs, minējāt, uzturēdamies Krievijā, ir katras valsts brīva izvēle un kā tāda respektējama.

Un, visbeidzot, ļaujiet pievērsties tam, cik nozīmīga loma ir brālībai mūsdienu Eiropā. Globalizācija, ciešā ekonomiskā un politiskā sadarbība ir izdzēsusi tradicionālo izpratni par valsts izolāciju starptautiskajā arēnā. Pēc aukstā kara beigām virkne Eiropas valstu ir deklarējušas savu apņemšanos pievienoties demokrātisko un ekonomiski attīstīto valstu saimei. Kopīga Eiropas nākotnes vīzija ir paveikusi šķietami neiespējamo — tā ne tikai ļāvusi izveidot Eiropas Savienību, bet arī vieno valstis no Adrijas līdz pat Baltijas jūras krastiem.

Prezidenta kungs,

dāmas un kungi!

Mums ir unikāla iespēja lūgt prezidenta kungu dalīties savā viedoklī par mūsu tautām un visai Eiropai būtiskiem jautājumiem. Esmu pārliecināts, ka šī brīvā viedokļu apmaiņa dos jaunas ierosmes mūsu kopējiem centieniem nākotnes Eiropas veidošanā.

 

Francijas prezidents — sarunā ar Latvijas parlamentāriešiem

Diskusijas laikā ar Saeimas deputātiem: tribīnē — Francijas prezidents Žaks Širaks, prezidijā — Saeimas sekretāres biedrs Aleksandrs Bartašēvičs, Saeimas sekretāre Silvija Dreimane, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks              &n Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Francijas prezidenta Žaka Širaka un Latvijas parlamentāriešu sarunas pārējā daļa — "LV", Saeimas stenogrammās nākamnedēļ.

Vakar, 27. jūlijā, Latvijā valsts vizītē uzturējās Francijas prezidents Žaks Širaks. Vizītes ietvaros Ž. Širaks teica uzrunu Saeimā, kā arī atbildēja uz Latvijas parlamentāriešu jautājumiem.

Pirmā Francijas prezidentam jautājumu uzdeva Silva Golde:

— Prezidenta kungs, ņemot vērā to, ka jau ilgāku laiku tiek pārrunāti vairāki Eiropas nākotnes modeļi, kāds ir Francijas un jūsu personiskais Eiropas nākotnes redzējums?

Žaks Širaks:

— Es gribētu teikt, ka Eiropas Savienība nedrīkst kļūt par tehnokrātisku veidojumu, pat ja sākotnēji tā būtu bijis. Šodien mums ir jāņem vērā tautu piekrišana. Lai gūtu tautas piekrišanu, ir nepieciešams to uzklausīt. Nicas sammitā mēs nolēmām atklāt plašas debates 15 dalībvalstu, kā arī kandidātvalstu vidū, lai mēģinātu labāk saprast, kādai jābūt rītdienas Eiropai, lai tā atbilstu iedzīvotāju vēlmēm. Debates ir uzsāktas jau šogad. Decembrī Briselē Beļģijas prezidentūras laikā mēs jau runāsim par globāliem savienības priekšnosacījumiem, ko piedāvās 15 dalībvalstis un arī kandidātvalstis. Tad, 2004. gadā, mēs varēsim definēt Eiropas redzējumu, kas būs konkretizēts ar jauno līgumu.

Par Francijas redzējumu. Francijai ir zināma viedokļu kopība ar Latviju. Tāpat kā jūs, arī francūži ir cieši saistīti ar savu civilizāciju un kultūru, ar savu valodu un identitāti. Tieši tāpēc mēs aizstāvam principu, ka jābūt kultūru daudzveidībai. Katra kultūra var ko dot kopībai. Mēs apzināmies, ka mums ir jāapvienojas, ja vēlamies progresēt, ja mēs gribam, lai rītdienas Eiropā mūsu bērni būtu pirmajās rindās. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs akceptētu suverenitātes zaudēšanu, mēs vienkārši nododam daļu savas suverenitātes visai Eiropai kopumā. Tas ir tas, ko es pirms kāda laika minēju savā runā Vācijā, runājot par nāciju federāciju. Mēs brīvi varēsim nodot Eiropai daļu no savas suverenitātes, lai pasvītrotu, ka Eiropā katrai tautai ir sava identitāte, savas izpausmes iespējas. Tā ir Francijas ideja par Eiropas rītdienu. Ir nepieciešama tautu iesaistīšanās diskusijā, uz kuru es aicinu arī jūs.

Aleksandrs Kiršteins:

— Prezidenta kungs, paldies par jūsu izteikto augsto novērtējumu mūsu potenciālajai dalībai Eiropā. Latvija, tāpat kā Lietuva un Igaunija, cer nākamgad Prāgā saņemt uzaicinājumu kļūt par Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsti. Varētu minēt daudzus ieguvumus, ko šāds uzaicinājums dotu Baltijas valstīm un Eiropai. Tā būtu ne tikai mūsu atbildība un piedalīšanās miera uzturēšanas operācijās, kā tas bija Bosnijā un Kosovā, bet arī drošības pieaugums Ziemeļeiropas reģionā. Tā būtu pārliecība par ārvalstu investoru drošību, reformu neatgriezeniskumu. Šāds uzaicinājums arī nostiprinātu sabiedrības integrācijas procesu.

Ir arī pretēji viedokļi. Prezidenta kungs, vai jūs redzat kādus konkrētus ieguvumus Eiropai, ja 2002. gadā Baltijas valstu uzaicināšana NATO tiktu atlikta uz vairākiem gadiem?

Ž. Širaks:

— Es nesapratu pēdējo frāzi jūsu jautājumā.

A. Kiršteins:

— Vai Eiropa ko iegūs, ja Baltijas valstu uzaicinājums dalībai NATO tiks atlikts uz vairākiem gadiem?

Ž. Širaks:

— Ir divas dažādas problēmas. Jūs minējāt investīciju drošumu un reformu neatgriezeniskumu. Protams, tas ir būtiski tādai mūsdienīgai valstij kā Latvija. Es domāju, ka investīciju drošība un reformu neatgriezeniskums nāks līdz ar piederību Eiropas Savienībai, nevis ar piederību NATO.

NATO ir drošības jautājums. Valstis, kas grib iestāties NATO, vēlas drošību. Ziemeļatlantijas alianse ir iesaistījusies paplašināšanās procesā, kas atbilst mūsu kontinenta evolūcijai. NATO paplašināšanās procesam ir jāturpinās. Baltijas valstis ir brīvi izvēlējušās integrēties NATO. Tā ir viņu izvēle un griba. Francija to saprot un labvēlīgi izturas pret šo izvēli. Katrai valstij ir jābūt iespējai suverēni lemt, kādās aliansēs tā vēlas iesaistīties. Tās ir suverēnas tiesības katrai valstij visā pasaulē, tajā skaitā arī Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. No brīža, kad jūs izdarījāt savu izvēli, es neredzu, kā to varētu apstrīdēt. Tas ir starptautisko tiesību princips. NATO paplašināšanai nav jārada jaunas lūzuma līnijas rītdienas Eiropā. NATO paplašināšanās ir NATO lēmums, un es neredzu kādu, kas to varētu apstrīdēt. Tāda ir Francijas pozīcija.

Ingrīda Ūdre:

— Cienījamais prezidenta kungs! Viena no lielākajām Latvijas kaimiņvalstīm ir Krievija. Pēdējā laikā daudzas rietumvalstis ir sniegušas visāda veida palīdzību Krievijai, gan materiāli, gan piedāvājot sadarboties ar Eiropas Savienību un NATO. Vai šīs aktivitātes ir ietekmējušas Krievijas attieksmi pret Eiropas un transatlantiskās integrācijas procesu, un vai tas ir devis Krievijai pamatu reāli izvērtēt savu lomu šodienas pasaulē, kas objektīvi atšķirtos no PSRS lomas aukstā kara laikā?

Ž. Širaks:

— Ir tiesa, ka starptautiskā sabiedrība, Eiropas Savienība ir sniegusi palīdzību Krievijai, tai skaitā arī finansu krīzes laikā 1998. gadā. Par laimi, šodien lietas virzās uz priekšu labāk.

Ir tiesa, ka Eiropas Savienība vēlas uzturēt ar Krieviju pēc iespējas labas attiecības. Mēs domājam, ka pasaules attīstība ir multipolāra, kur visi attīstās vienoti. Ir svarīgi, lai Eiropas Savienība būtu viena no pirmajām šajā jaunajā pasaulē gan ekonomikas, gan kultūras jomā. Savukārt NATO ir aizsardzības alianse, tā nav uzbrukuma alianse. NATO arī vēlas uzturēt labas attiecības ar Krieviju. Francijas iniciatīva bija radīt partnerattiecības starp Krieviju un NATO.

Ir jautājums, vai Krievija ir evolucionējusi savās attiecībās ar ES un NATO. Es domāju, ka, runājot par integrāciju Eiropas Savienībā, Krievija ir sapratusi tās nozīmi. Tā Krievijai vairs nav problēma. Vecais hegemoniskais komplekss, kas nāk no padomju laikiem, manuprāt, par laimi, pieder pagātnei. Runājot par NATO, vienmēr ir jautājumi, kas rodas Krievijai. Šodien attīstās dialogs, kas nebūtu iedomājams pirms vairākiem gadiem, un dialogs ir atklāts. No šī viedokļa es neesmu uztraukts par Krieviju.

Juris Dobelis:

— Prezidenta kungs! Franciju un Latviju vieno zināma militārā sadarbība pagātnē. 1919. gadā, kad Latvijā iebruka agresori, Francija pieņēma lēmumu par militāras palīdzības sniegšanu mūsu valstij. Rīgā šo palīdzību sniedza sabiedroto kara kuģu eskadra, ko komandēja admirālis Brisons. Latvija to atceras arī šodien. Gadījumā, ja Latvijas neatkarību kāds atkal nopietni apdraudētu, vai Francija varētu rīkoties līdzīgi?

Ž. Širaks:

— Es domāju, ka vēsture ir attīstījusies, metodes vairs nav tās pašas, bet rezultāts būtu identisks. Ar to es gribu teikt, ka starptautiskā sabiedrība gan ANO, gan ES līmenī iejaucas, kad tai šķiet, ka cilvēku vai nāciju tiesības ir apdraudētas. Mēs to darījām Bosnijā, pēc tam mēs to darījām pret Miloševiča režīmu, kas neapšaubāmi apdraudēja cilvēktiesības reģionā, šodien mēs to darām Maķedonijā. Ja Latvija, brīva, demokrātiska un neatkarīga valsts, tiktu apdraudēta, tad ne tikai Francija, bet gan visa starptautiskā sabiedrība, sākot ar Eiropas Savienību, nostātos Latvijas pusē. Tā ir starptautiskā solidaritāte. Bet es ceru, ka jums vairs nekad nebūs jāsastopas ar šādu situāciju.

Viola Lāzo:

— Prezidenta kungs! Mēs jūs esam nokausējuši ar saviem jautājumiem. Tomēr negribētos paiet garām vienam no ļoti būtiskiem jautājumiem, kuru jūs jau pieminējāt savā uzrunā.

Jūs runājāt par sociālu Eiropu. Jūs pat iedomāties nevarat, cik lielu uzmanību sociālajiem jautājumiem pievērš Latvijas iedzīvotāji. Šodien Saeimā tika izskatīti grozījumi Pensiju likumā, kas nenoliedzami rada rezonansi sabiedrībā. Viena no Eiropas Savienības prioritātēm ir konkurētspējas paaugstināšana globālajā jeb pasaules tirgū. ES grib kļūt par pasaules tirgus līderi. Tajā pašā laikā Eiropas Savienībā sociāliem jautājumiem tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Arī jūsu personiskais ieguldījums šajā jomā ir bijis milzīgs. Kas, jūsuprāt, ir galvenais dzīves kvalitātes kritērijs, kā ir savienojamas šīs lietas — konkurence pasaules tirgū un sociālo jautājumu risināšana?

Ž. Širaks:

— Es neesmu noguris no jūsu jautājumiem. Man ir ļoti interesanti zināt, ko demokrātiski ievēlēti tautas priekšstāvji demokrātiskā valstī domā, par ko raizējas. Eiropa pirmām kārtām ir dialogs. Ir nepieciešams, lai mēs cits citu labāk iepazītu.

Es uzskatu, ka nav nekādas pretrunas starp konkurētspēju un sociālo aspektu. Sociālais progress ar saviem izdevumiem samazina konkurētspēju. No šāda viedokļa varētu teikt, ka jābūt atturīgākiem sociālajā jomā, bet, no otras puses, pieredze rāda — lai ekonomika būtu konkurētspējīga, ir nepieciešams, lai tajā iesaistītos strādājošie. Strādājošajiem ir vajadzīga zināma sociālā drošība. Nevajag pārspīlēt ne vienā, ne otrā virzienā. Sociālā drošība ir ekonomiskās konkurētspējas elements.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Žaks Širaks sarunā ar Latvijas iedzīvotājiem				Vaira Vīķe-Freiberga un Žaks Širaks kopā ar Rīgas folkloras kopas "Rija" dalībniekiem
Francijas prezidents Žaks Širaks pastaigā pa Rīgas ielām un sarunā ar Dziesmu un deju svētku "Rīgai 800" dalībniekiem Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Latvijas Republikas Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Uzruna Ministru prezidenta Andra Bērziņa rīkotajās pusdienās par godu Francijas Republikas prezidentam 2001.gada 27.jūlijā

Prezidenta kungs, ekselences,

dāmas un kungi!

Man ir liels gods un prieks sveikt Francijas prezidentu un plašo franču delegāciju Latvijā.

Jaunā gadu tūkstoša pirmais gads ir zīmīgs mūsu valstu attiecībām. Pirms astoņdesmit gadiem, 1921.gadā, Francija atzina Latvijas neatkarību, tā paša gada vasarā Rīga uzņēma pirmo Francijas sūtni. Pirms desmit gadiem, Latvijai atgūstot neatkarību, mēs atjaunojām diplomātiskās attiecības. Pēc tam notikušās augstākā līmeņa vizītes ikreiz ir devušas būtisku pamudinājumu mūsu turpmākajā divpusējā sadarbībā. Gribu uzsvērt, ka mūsu politiskajiem kontaktiem raksturīga pastāvība, regularitāte un dinamika.

Šo desmit gadu laikā mūsu valstī ir radīti visi priekšnoteikumi tautsaimniecības veiksmīgai attīstībai. Latvijā ir izveidota reāli funkcionējoša, atvērta tirgus ekonomika, esam kļuvuši par Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalsti. Ir panākta makroekonomiskā stabilitāte — zema inflācija, neliels ārējais parāds, stabila valūta, valdības politika vērsta uz bezdeficīta budžeta veidošanu. Latvijā ir uz izglītību motivēts darbaspēks un augstas kvalifikācijas speciālisti jauno tehnoloģiju nozarēs; tīra vide un moderna, tranzītam piemērota infrastruktūra.

Bez tam Latvija atrodas ekonomiski aktīvā reģionā, kas aptver gan Austrumeiropas, gan Ziemeļu valstis.

Kopš 90. gadu vidus Latvijā pieaug ekonomiskā aktivitāte. 2000. gadā iekšzemes kopprodukts pieauga par 6,6%. Tas liecina, ka Latvija ir veiksmīgi pārvarējusi ārējo apstākļu radītās grūtības, un ir pamats sagaidīt, ka 2001. gadā iekšzemes kopprodukta pieaugums varētu būt pat 7%.

Inflācija jau vairākus gadus ir viena no zemākajām starp pārejas ekonomikas valstīm. Mums ir stabila valūta — lats, un Latvijas Bankas tīrās ārējās rezerves pilnībā sedz naudas bāzi. Uzlabojas uzņēmējdarbības vide, un krītas kredītprocentu likmes. Latvijā ir īstenota pensiju reforma un ieviesta trīspakāpju pensiju sistēma. Vērojama augsta ārvalstu investoru interese. 2000. gadā investīciju plūsma pieauga par 22%, tādējādi veidojot 5,7% no iekšzemes kopprodukta. Līdz ar to Latvija ir pietuvojusies Viduseiropas un Austrumeiropas pārejas ekonomikas valstīm — līderēm ārvalstu investīciju piesaistē. Neatkarīgo starptautisko aģentūru noteiktie kredītreitingi Latvijai ir vieni no augstākajiem starp pārejas ekonomikas valstīm. Latvijas tirdzniecība ir sekmīgi pārorientēta no Austrumiem uz Rietumiem. Vairāk nekā 65% no mūsu tirdzniecības apgrozījuma notiek ar ES valstīm.

Prezidenta kungs!

Atjaunotajā Latvijas Republikā jau 90. gadu pirmajā pusē izkristalizējās Latvijas ārpolitiskā kursa nemainīgās prioritātes: Eiropas Savienība un NATO. Tā nav tikai Latvijas valdības nemainīgā nostāja, tas galvenokārt ir konsekvents tautas gribas piepildījums. Visas Saeimā pārstāvētās partijas atbalsta Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, piecas no sešām partijām atbalsta dalību NATO.

Ar patiesu gandarījumu varu atzīmēt, ka ES integrācijas procesā līdz šim esam spējuši izpildīt savas ieceres. Noslēdzoties Zviedrijas prezidentūrai, Latvijai ir atvērtas visas kandidātvalstu sarunām iespējamās (29) sarunu sadaļas, un provizoriski slēgtas ir jau 16 no tām. Beļģijas prezidentūras laikā meklēsim substanciālas vienošanās tādās komplicētās sadaļās kā nodokļi, transports, vide, zivsaimniecība. Mūsu mērķa datums iestāšanās sarunu slēgšanai paliek nemainīgs — 2002. gada beigas, kas sakrīt arī ar ES noteikto mērķa datumu.

1963. gadā Robērs Šūmans skaidri formulēja: "Mums jāveido vienota Eiropa ne tikai brīvo tautu interesēs, bet arī tādēļ, lai mēs varētu uzņemt Austrumeiropas tautas, kad tās atbrīvosies no saviem spaidiem, meklēs mūsu morālu atbalstu un vēlēsies iestāties šajā kopienā."

Esam gandarīti, ka arī šodien atbalsts brīvai, nedalāmai un paplašinātai Eiropai nosaka Francijas politiku. Francija vienmēr ir iestājusies par diferenciācijas un iedzīšanas principu piemērošanu kandidātvalstu sarunās. Panākot vienošanos Nicā, tika nodrošināta paplašināšanās procesa kontinuitāte. Par jūsu personīgo ieguldījumu vienošanās panākšanā ļaujiet izteikt, prezidenta kungs, mūsu pateicību.

Eiropas apvienošanās projekta pamatā bija politiskās integrācijas mērķis, kas tiek panākts ar ekonomiskās sadarbības līdzekļiem.

Šodien mēs apzināmies, ka ekonomika un demokrātija nevar plaukt un attīstīties bez drošības. Tādēļ Latvija savu nākotni Eiropā redz arī kā nākamā NATO dalībvalsts. Baltijas valstu dalība NATO līdzās ES ir drošības un stabilitātes nosacījums. Ar veiksmīgu reģionālo sadarbību starp trijām Baltijas valstīm un aktīvu piedalīšanos plaša spektra "Partnerattiecību mieram" programmās un miera operācijās Balkānos esam pierādījuši ne tikai vēlēšanos, bet arī spēju dot savu ieguldījumu stabilitātes nodrošināšanā Eiropā. Tās ir Latvijas nacionālās intereses, un tās ir vienotas, nedalāmas un brīvas Eiropas intereses. Latvijas mērķis ir visu trīs Baltijas valstu iestāšanās NATO nākamajā paplašināšanās kārtā. Ticu, ka šis mērķis ir sasniedzams.

Dāmas un kungi!

Nekas tā nestiprina uzticību starp tautām kā veiksmīga saimnieciskā sadarbība. Un nekas negūst vairāk no uzticības kā šīs sadarbības veiksme.

Pirms 70 gadiem, 1931. gadā, toreizējais Latvijas valdības vadītājs Kārlis Ulmanis uzdeva Latvijas sūtnim Parīzē noskaidrot, vai Francijas valdība un bankas ir nolēmušas izrādīt lielāku interesi un aktivitāti pie mūsu saimnieciskās dzīves. Vai varētu sagaidīt franču kapitālu ieplūdumu Latvijas bankās un uzņēmumos, kur franču kapitāli atrastu labas un izdevīgas novietošanas iespējas. Un jūs taču man piekritīsit, prezidenta kungs, ka šis jautājums nav zaudējis savu aktualitāti arī tagad. Gribu paust pārliecību, ka uzņēmēji, kas jūs šodien pavada Baltijas valstīs, jau tuvā nākotnē konkretizēs savu sadarbību jaunos projektos. Mūsu valstīm ir ievērojams vēl neizmantotu sadarbības iespēju potenciāls.

Latvijas un Francijas uzņēmēju rīcībā šodien ir solīda līgumu bāze — Latvijas brīvās tirdzniecības līgums ar ES, Latvijas un Francijas līgums par savstarpēju ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību. Šī gada maijā stājusies spēkā Nodokļu konvencija. Esmu pārliecināts, ka šī konvencija, kā arī gatavotais līgums par sadarbību muitas jautājumos sekmēs kā tirdzniecību, tā arī investīcijas.

Pagaidām, izteikti absolūtos skaitļos, mūsu tirdzniecības apjomi ir nelieli, tomēr iepriecina tas, ka tie ik gadu pieaug.

Vēl pirms gada Francija lielāko investoru sarakstā ierindojās 40. vietā, šogad tā ir pakāpusies jau sešas vietas uz augšu. 1999. gadā Latvijā bija 62 uzņēmumi ar Francijas kapitālu, bet šodien to skaits sasniedz jau 76.

Manuprāt, svarīgākā šī skaitļa nozīme ir nevis tā lielumā, kas patiesībā nozīmē mazumu, bet gan neierobežotajās izaugsmes iespējās. Pēdējo divu gadu notikumi mūsu valstu saimniecisko sakaru attīstībā liecina par tieši šādu lietu gaitu. Un šeit neapšaubāmi nopelni ir Francijas vēstniecībai Latvijā. Savu darbību ir sācis un attīstījis franču uzņēmēju klubs. Jūnijā Rīgā notika apjomīga franču tehnoloģiju izstāde. Esam sākuši sadarbību ar franču uzņēmēju apvienību MEDEF, un gribu paust gandarījumu, ka tā pārstāvji piedalās arī šodienas vizītē. Tāpat gribu īpaši sveikt to franču uzņēmumu pārstāvjus, kuri jau sākuši sadarbību ar partneriem Latvijā. Pagaidām to vidū nav visai daudz ražojošo uzņēmumu. Tāpēc īpaši nozīmīga ir tādu kompāniju kā "Rhodia" un "Axon Cable" darbība Daugavpilī. Tāpat vēlu panākumus uzņēmumam "Dalkia", kurš tikko sācis savu darbību mūsu valstī, veicot svarīgu un svētīgu uzdevumu — Latvijas rajonu ūdensapgādes un siltumapgādes sistēmu modernizāciju. Esmu pārliecināts, ka, tiekoties nākamreiz, šādu uzskaitījumu varēs turpināt.

Prezidenta kungs!

Rosinot un attīstot mūsu valstu saimnieciskos sakarus, ir veicams liels darbs. Latviešu tautas gudrība māca, ka čakls darba nebīstas, tas darbu pats uzmeklē.

Franči saka, ka darba bīstas tikai vājais. Mūsu tautu gadsimtu gaitā radusies līdzīgā attieksme pret darbu pierāda, ka mēs kopīgi veicamo arī paveiksim.

Atļaujiet man šo tostu uzsaukt jums, prezidenta kungs! Par mūsu kopējo darbu vienotas, drošas un labklājīgas Eiropas labā! Vēlu veiksmi un strauju pieaugumu Latvijas un Francijas saimnieciskajā sadarbībā!

Foto: A.F.I.

Vakar, 27.jūlijā, Mazajā ģildē: Francijas prezidents Žaks Širaks un Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš

Francijas Republikas prezidents Žaks Širaks:

Runa Ministru prezidenta Andra Bērziņa rīkotajās pusdienās par godu Francijas Republikas prezidentam Žakam Širakam 2001. gada 27. jūlijā

Ministru prezidenta kungs!

Ministru kundzes un kungi!

Dāmas un kungi!

Vispirms es vēlos pateikties Ministru prezidentam Andrim Bērziņa kungam, kurš rīko šīs pusdienas, kas man dod iespēju tikties ar mūsu valstu darījumu aprindām. Gribu teikt, ka es ļoti priecājos par iespēju pirmoreiz viesoties šajā Eiropas reģionā. Man tā ir iespēja apliecināt cieņu to tautu drosmei un gribasspēkam, kuras sarežģītā ceļā atguvušas savu brīvību un jau vienas desmitgades laikā ir pratušas pārveidot savu ekonomiku un savu sabiedrību, spējušas pārvarēt no vēstures mantotās grūtības.

Ir pilnīgi saprotams, ka es vēlējos, lai mana vizīte notiktu gaidāmās Eiropas Savienības paplašināšanās zīmē. Tas ir lielais darbs, kas gaida latviešus un visus tos, kuri kopā ar jums pievienosies Eiropai. Arī esošajām Eiropas Savienības dalībvalstīm tā būs būtiska tikšanās.

Jā, drīzumā Latvija, pateicoties uzsāktajām reformām un Latvijas iedzīvotāju pieliktajām pūlēm, iekļausies Eiropas Savienībā. Pēdējais Eiropas Komisijas ziņojums jums ir ļoti labvēlīgs. Brīdis, kad mēs plecu pie pleca būsim Eiropas institūcijās, vairs nav tālu.

Pirms uzklausīt jūs, atļaujiet man izklāstīt, kāds ir Francijas skatījums uz Eiropas Savienības paplašināšanos, uzņemot Viduseiropas, Austrumeiropas un Baltijas valstis.

Esmu pārliecināts, ka no šīs paplašināšanās ieguvēji būs visi. Ka tā neapšaubāmi nāks par labu ne tikai valstīm, kas kandidē uz iestāšanos, tai skaitā jums un jūsu Baltijas kaimiņiem, bet arī Eiropas Savienībai. Lūk, kādēļ Francija vienmēr ir atbalstījusi paplašināšanos, dalībvalstu saistības attiecībā uz kandidātiem un noteiktos termiņus. Jūs uzņemt ir Savienības valstu morāls pienākums. Jūs esat izcīnījuši savu suverenitāti arī tādēļ, ka Eiropa jūsu acīs iemiesoja brīvību, demokrātiju, uzplaukumu un mieru. Mēs kopīgi izmantosim dinamiskās attīstības rezultātus, ko mums sola paplašināšanās.

Mēs nepacietīgi gaidījām brīdi, kad atkal tiksimies, un šī nepacietība jau sāk dzēst no mūsu atmiņām to stāvokli, kādā atradās Austrumeiropas valstu ekonomika un sabiedrība uzreiz pēc komunistiskā bloka sabrukuma. Pirms nepilniem desmit gadiem visās šajās valstīs bija vērojams galvu reibinošs aktivitātes kritums, postoša inflācija, pilnīga tirdzniecības sakaru dezorganizācija, smagi dzīves apstākļi visai tautai kopumā. Viss bija jāveido no jauna — un vispirms jau modernas ekonomikas pamati. Tobrīd daudzi domāja, ka tas prasīs vairākas paaudzes.

Pagājuši desmit gadi, un veiktais pārejas posms ir uzskatāms par lielisku rezultātu. Panākumi nav mērojami vienīgi ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu, kurš plānveida ekonomikas apstākļos bija krietni samākslots. Panākumus jo sevišķi raksturo to institucionālo un ekonomisko principu kvalitāte, kas pakāpeniski tiek ieviesti Viduseiropas, Austrumeiropas un Baltijas valstīs. Stabilas tiesiskās vides iesakņošanās, modernai ekonomikai piemērota makroekonomiskā ietvara izveidošana, virsroku ņēmusī finansu gudrība ļāva daudzām no šīm valstīm atrast ceļu, kas ved uz stabilu ekonomisko pieaugumu.

Tas viss ir panākts, veicot dziļu visas ekonomiskās un rūpnieciskās sistēmas pārstrukturēšanu. Un, lūk, rezultāts: veseli ekonomikas sektori priekšgalā esošajās kandidātvalstīs šodien piedzīvo pieaugumu, kas raksturojams ar divciparu skaitli. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, mēs redzam, ka pārejas periodā esošo Viduseiropas, Austrumeiropas un Baltijas valstu ekonomikas atrodas visprogresējošāko pasaules ekonomiku priekšgalā. Tas ir sasniegums, kas pelnījis, lai to īpaši atzīmētu.

Ciešās saites ar Eiropu, pateicoties asociācijas līgumu noslēgšanai ar Eiropas Savienību tūlīt pēc padomju bloka sabrukuma, ir būtiski sekmējušas šo veiksmīgo rezultātu. Minētie līgumi deva iespēju strauji liberalizēt tirdzniecību un investīcijas. Līdz ar to mūsu ekonomiskā atkalapvienošanās varēja notikt vēl pirms mūsu institucionālās atkalapvienošanās.

Brīva personu pārvietošanās ir ļāvusi kandidātvalstu iedzīvotājiem doties bez vīzas uz Eiropas Savienības valstīm, un otrādi. Simtiem tūkstošu strādājošo ir varējuši atrast darbu Rietumeiropā pārejas perioda grūtākajos brīžos, savukārt daudzi Eiropas Savienības pilsoņi ir devušies uz jūsu valstīm, lai tur strādātu, investētu, radītu uzņēmumus, dalītos savā prasmē.

Desmit gados tirdzniecības sakari starp kandidātvalstīm un Eiropas Savienību ir pieauguši četrkārt. Eiropas Savienības daļa kandidātvalstu eksportā ir pieaugusi no nepilniem 40% līdz gandrīz 70% šodien, tas ir, tādā pašā līmenī kā starp dalībvalstīm. Šai ievērojamajai tirdzniecības sakaru pārorientācijai tik īsā laikā nav ekvivalenta mūsdienu vēsturē. Tā liecina par jūsu līdzpilsoņu un jūsu uzņēmumu kolosālajām spējām piemēroties apstākļiem. Tieši šis dinamisms un kustības spēja ir ļāvusi notikt īstam Eiropas uzņēmumu investīciju sprādzienam.

Atvērtība pasaulei, tirdzniecības uzplaukums, investīciju attīstība — šī evolūcija atsauc armiņā tādu valstu kā Spānijas vai Portugāles startu, tām iestājoties Eiropas Savienībā. Tāda evolūcija iedveš cerību nākotnei.

Kopā ar Eiropas kapitālu ir ieradusies arī jauna tehnoloģija un jaunas pārvaldes metodes. Mazpamazām notiek nepieciešamā dzīves līmeņu tuvināšanās visā Eiropas kontinentā.

Jau tagad šī pāreja nāk par labu Eiropas Savienībai un tās locekļiem. Viduseiropas, Austrumeiropas un Baltijas valstis kopš šī brīža ieņem nozīmīgu vietu ES dalībvalstu tirdzniecības sakaros — vairāk nekā 12% to eksporta, tas ir, tūlīt aiz to tirdzniecības sakariem ar ASV. Tas veicina Eiropas ekonomikas nostiprināšanos un padara to noturīgāku pret ārējiem ekonomiskajiem traucējumiem.

Runa ir ne tikai par tīri ekonomiskajiem aspektiem, iestāšanās process ir arī rosinājis Eiropas Savienību būt prasīgākai pašai pret sevi, nostiprināt Eiropas ēku, uzliekot mums pienākumu vienkāršot politisko lēmumu pieņemšanu un uzlabot mūsu institūciju darbību. Ļoti saturīgās debates par Eiropas uzbūves nākotni, kas deva pirmos rezultātus pagājušajā gadā Nicā, ir arī šī paplašināšanās procesa pozitīvās sekas.

Francija pilnā mērā ir iesaistījusies šajā pirmajā ekonomiskās atkalapvienošanās posmā.

Neraugoties uz izcilo tirdzniecības sakaru pieaugumu ar kontinenta austrumiem — gandrīz pieckārt desmit gadu laikā, kas tādējādi ir visstraujākā izaugsme visu Eiropas Savienības dalībvalstu starpā, — Francija tomēr kā tirdzniecības partnere ir vēl tikai 4. vai 5. vietā. Te mēs pat nerunājam par Baltijas valstīm, kur nebūt neesam pārstāvēti pieņemamā līmenī.

Neapšaubāmi, tas apstāklis, ka starp manu zemi un Eiropas austrumiem nav tiešu robežu, izskaidro šo situāciju. Bet mūsu uzņēmumi nav tālu. No savām tālāk izvirzītajām bāzēm, it īpaši Vācijā un ziemeļvalstīs, tie arvien vairāk iesaistās austrumu tirgu apkalpošanā, un tur Francija ir investoru priekšgalā. Tie ir pārliecības pilni par paplašināšanās panākumiem.

Ierodoties šajā reģionā, arī pēc Latvijas prezidentes Vīķes–Freibergas kundzes ielūguma, viena no manām rūpēm ir pastiprināt Francijas klātbūtni šeit un jūsu kaimiņvalstīs. Visā šajā Eiropas daļā un tātad arī Latvijā franču uzņēmumu ierašanās ir aizkavējusies. Starp mums ir liels tirdzniecības sakaru deficīts, un es domāju, ka tas izskaidrojams ar to, ka mēs viens otru labi nepazīstam. Tādēļ es ļoti priecājos par iespēju runāt ar jums. Par iespēju pārliecināt latviešu uzņēmējus par franču partneru kvalitāti. Un arī par iespēju pārliecināt franču uzņēmējus vēl ciešāk iesaistīties daudzsološajos tirgos.

Jau pagājušajā gadā Vīķes–Freibergas kundzes vizīte Parīzē deva spēcīgu impulsu mūsu darījumu attiecībām. Pirmā šīs jaunās intereses vērienīga izpausme, ko mēs esam īstenojuši, ir Francijas tehnoloģiju izstāde Baltijā "France Baltique technologies", kas pirms diviem mēnešiem pulcēja Rīgā vairāk nekā piecdesmit franču augstās tehnoloģijas uzņēmumu. Šie uzņēmumi meklē jaunus un stiprus atbalsta punktus Eiropas ziemeļos, tādus kā šeit, Rīgā, kas drīz atgūs savu lielas Eiropas galvaspilsētas un tirdzniecības sakaru krustpunkta vēsturisko statusu.

Es domāju, ka mēs esam labi aizsākuši kustību un ka mums vajadzētu visdrīzākā laikā mūsu tirdzniecības attiecībās sasniegt līmeni, kas būtu divu Eiropas Savienības dalībvalstu cienīgs.

Eiropas Savienības paplašināšanās pastiprinās šo kustību. Cik daudzsološs mūsu uzņēmumiem, mūsu darbavietām ir šis 500 miljonus cilvēku lielais tirgus! Robežu un citu šķēršļu likvidācija tirdzniecības sakaros starp 27 valstīm stiprinās Eiropu, lielāko no pasaules tirgiem, un ļaus atbrīvot pieauguma rezerves, pateicoties arvien lielākam pieprasījumam un arvien konkurētspējīgākam piedāvājumam.

Lai to panāktu, kandidātvalstīm ir jāturpina to ekonomiskās un institucionālās reformas. Tas arī ir mērķis sarunām par Eiropas Savienības likumdošanas pārņemšanu. Sarunas labi virzās uz priekšu. Kandidātvalstīm jāpieliek vēl lielākas pūles, lai panāktu makroekonomisko stabilizāciju, jo tas ir labākais ceļš, kas ved uz mūsu valstu ekonomikas stabilu pieaugumu un veiksmīgu integrāciju.

Mūsu līdzpilsoņi ne vienmēr pienācīgi novērtē to, kāda ir paplašināšanās likme. Paplašināšanās dos būtisku ieguldījumu mūsu kontinenta attīstībā. Nozīmīgais to iedzīvotāju skaits, kuri mums pievienosies, un augstais izglītības līmenis, kas ir krietni augstāks kandidātvalstīs nekā citās valstīs, kur ekonomika strauji attīstās, būs galvenie trumpji Eiropas izaugsmei. Jau tagad, iekārdināti ar profesionālās kvalifikācijas augsto līmeni, daudzi Eiropas uzņēmumi ir atvēruši pētniecības un attīstības laboratorijas, kā šeit, Rīgā, Francijas un Vācijas kopuzņēmums "Aventis".

Mēs zinām arī, ka apkārtējā vide un tās aizsardzība ir būtiska attīstības dimensija mūsu pašu un nākamo paaudžu labklājībai. Šajā jomā darbība ir jo efektīvāka, jo plašāka ir tās pielietošanas telpa un jo koleģiālāk tiek pieņemti lēmumi. Tas ir redzams, piemēram, attiecībā uz drošību jūrā vai bioloģisko daudzveidību.

Arī šeit paplašināšanās ļaus ievērojami virzīties uz priekšu, iesaistot visu Eiropas telpu tieši ar ES normām, ko jūsu valstis cenšas pārņemt vēl pirms iestāšanās, un ar programmām "Phare", ISPA vai "Sapard", ko var izmantot kandidātvalstis.

Paraugvērta savās mājās, Eiropa būs izdevīgākās pozīcijās, lai tās balsi un rūpes labāk sadzirdētu aiz tās robežām starptautiskos forumos, kā tas pašlaik notiek, lai īstenotu dzīvē Kioto protokolu. Viduseiropas, Austrumeiropas un Baltijas valstis apkārtējās vides jomā ir dārgi maksājušas plānveida industrializācijas laikā. Tās ļoti jūtīgi uztver šo jautājumu, it īpaši Latvija un tās kaimiņvalstis, kuras uztur no senčiem nākušu mīlestības pilnu saikni ar dabu.

Pieredze rāda, ka Eiropas Savienības plešanās plašumā mums vienmēr nākusi par labu, ka mums nav jābaidās no paplašināšanās vēsturiskā procesā, bet tam ir jābūt pareizi vadītam. Lai tas izdotos, mums jāpārliecinās par kandidātu sagatavotības pakāpi. Jārūpējas par to, lai viņu konkurētspēja nākotnē nebalstītos uz fiskālo vai sociālo dempingu, bet gan uz tiem raksturīgo īpašo pievilkšanas spēku un izgudrojumu un ražošanas kvalitāti.

Dāmas un kungi, tāds, lūk, ir redzējums, kas ir pamatā Francijas rīcībai par labu paplašināšanās procesam. Lūk, tās skatījums uz jūsu valsts un citu kandidātu iestāšanos Eiropas Savienībā, uztverts kā jauna izdevība visās mūsu zemēs, gan jaunajās dalībvalstīs, gan jau esošajās, ievērojami palielināt aktivitāti un līdz ar to arī labklājību un nodarbinātību.

Mēs esam pārveidojuši savus likumus tā, lai labāk jūs uzņemtu un lai nodrošinātu labāku mūsu institūciju darbību. Pagājušajā gadā Francijas prezidentūras laikā Eiropas Savienība pieņēma Nicas līgumu, kas mums liek virzīties uz priekšu pa šo ceļu. Tagad no vairāk nekā divdesmit valstīm sastāvoša Eiropas Savienība varēs funkcionēt un vēl vairāk nostiprināt savas pasaules pirmās ekonomiskās lielvalsts pozīcijas.

Es esmu optimists. Kad es redzu jūsu dinamismu, kad es redzu ievērojamo progresu, kas panākts vienas desmitgades laikā, veidojot stabilu un mūsdienīgu ekonomiku, kad es redzu jūsu tautiešu, jūsu kaimiņu un citu sekmīgāko kandidātu talantu un tempu, kādā mazinās atstatums, kas mūs vēl šķir, kad es redzu mūsu uzņēmumu interesi jūsu tirgos, es sev saku, ka paplašināšanās izdosies. Ka tā stiprinās Eiropu, cels tās ekonomiku, nodarbinātības līmeni un sociālo progresu. Ka tā kalpos Eiropas starojumam, tās interesēm un rūpēm, domai par panākumiem, vienmēr paturot prātā humānas idejas, kas liek pamatu piedzīvojumam, kas mūs gaida Eiropā.

Manas dāmas un kungi, es jums pateicos.

 

 

Prezidentu kopīgajā preses konferencē

Vaira Vīķe–Freiberga:

— Augsti godātais prezidenta kungs! Dāmas un kungi! Mēs uzskatām, ka šī ir liela un vēsturiska diena. Pie mums valsts vizītē ir ieradies Francijas prezidents.

Mums ir bijušas ļoti bagātīgas un savstarpējas izpratnes apveltītas sarunas dažādos līmeņos. Gan ar prezidentu, gan dažādām augstām amatpersonām.

Mēs priecājamies, ka prezidents sev līdzi atvedis tik daudzus parlamentāriešus un arī ļaudis, kas tieši ieinteresēti biznesa jautājumos.

Sarunās mēs uzsvērām, ka šobrīd mūsu valstu ekonomiskā sadarbība ir tā, uz ko mūsu nākotnes plānos būtu liekams īpašs akcents. Mēs iztirzājām arī mūsu ārpolitikā tik aktuālos jautājumus — Latvijas virzību uz Eiropas Savienību (ES) un NATO — un sastapāmies ar visdziļāko un nopietnāko Francijas izpratni un atbalstu. Un tagad, prezidenta kungs, vārds jums.

Žaks Širaks:

— Augsti godātā prezidentes kundze! Dāmas un kungi!

Vispirms es gribu izteikt Latvijas Valsts prezidentes kundzei un Latvijas varas iestādēm savu un visu manu pavadītāju pateicību par sirsnīgo uzņemšanu, kas mums tika parādīta. Man bija liels prieks tikties ne vien ar prezidentes kundzi, bet arī ar Latvijas tautas priekšstāvjiem parlamentā.

Es domāju, preses pārstāvji jau zina, par ko mēs runājām. Progress, ko Latvija panākusi iestāšanās sarunās ar ES, ir vispārzināms. Domāju, ka šīm sarunām jāturpinās tikpat intensīvi un jāpieliek vēl pēdējās pūles, lai tās varētu pabeigt līdz 2002. gada beigām. Tas Latvijas iedzīvotājiem ļautu balsot jau nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2004. gadā.

Mēs runājām arī par drošību un nonācām pie NATO paplašināšanas. Es uzskatu, ka katrai valstij ir brīvas tiesības izvēlēties savienības, kurās iestāties. Francija izprot Latvijas, kā arī Lietuvas un Igaunijas vēlmi integrēties NATO. Nākamajā NATO dalībvalstu vadītāju apspriedē Prāgā šie jautājumi tiks apspriesti.

Mēs runājām arī par mūsu divpusējām attiecībām un konstatējām: ja mūsu politiskās attiecības ir brīnišķīgas, tad to pašu diemžēl nevar teikt par mūsu ekonomiskajām attiecībām. Tās nav pietiekami aktīvas ne tirdzniecības, ne investīciju jomā. Diemžēl Francijai savulaik neizdevās vērst savu skatienu tik tālu uz ziemeļiem, mūsu prioritāte tika piešķirta dienvidiem. Bet šodien Francijas rūpnieki, tāpat arī politiķi, ir sapratuši, ka trim Baltijas valstīm ir ārkārtīgi augsts ekonomiskās attīstības potenciāls. Arī Francija nevar nebūt klāt šajā procesā, un francūži izjūt vēlmi atgūt mūsu ekonomiskajā sadarbībā iekavēto. Tas ir galvenais, par ko mēs runājām savā tikšanās reizē.

Es vēlreiz gribu pateikties prezidentes kundzei un teikt, ka mani allaž ļoti iespaido viņas augstais franču valodas zināšanu līmenis. Prezidentes kundze franču valodā runā pilnīgi bez akcenta — pateicoties izglītībai, kas gūta Marokā. Viņa patiešām brīnišķīgi runā mūsu valodā.

Jautājums: — Širaka kungs, jūs skaidri norādījāt, ka Francija labvēlīgi izturas pret Latvijas leģitīmo vēlmi pievienoties NATO. Vai NATO dalībvalstu konsultāciju laikā pirms Prāgas sammita jūsu valsts balsos par vai pret Latvijas pievienošanos aliansei? Vai Latvija var paļauties uz jūsu atbalstu?

Ž. Širaks:

— Es domāju, šī procedūra nav tāda, kā jūs teicāt. Lēmums tiks pieņemts NATO dalībvalstu vadītāju apspriedē, un katrs saprot, ka, visticamāk, noteicošā būs ASV izvēle. Protams, runa būs arī par visu NATO valstu pozīciju. Bet ASV viedoklis pagaidām nav zināms. Tas ir pirmais nozīmīgais apstāklis.

Otrkārt, NATO lēmumi tiek pieņemti pēc konsensa principa. Skaidrs, ka Francija nevarēs neatbalstīt visu trīs Baltijas valstu vēlmi. Jo, kā jau es teicu, starptautiskajās tiesībās pastāv princips, ka jārespektē ikvienas valsts tiesības iestāties tajā savienībā, kuru šī valsts izvēlējusies. Tās ir katras valsts tiesības, ko neviens nevar apstrīdēt.

Jautājums:

— Vai ir panākta vienošanās par bijušās Latvijas vēstniecības ēku Parīzē, Pronī ielā? Kāda ir šīs vienošanās būtība?

Ž. Širaks:

— Mēs pašlaik diskutējam par šo jautājumu. Francija šo iniciatīvu uzņēmusies pēc ilga nesaprašanās perioda strīdīgajā jautājumā starp Latviju un Franciju. Ceru, ka varu to teikt gan Latvijas Valsts prezidentes, gan savā vārdā, — mēs ceram, ka vēl līdz vizītes beigām tiks atrasts šīs problēmas atrisinājums.

"Latvijas Vēstneša" jautājums abiem prezidentiem:

— Kurš, jūsu vērtējumā, bijis pats nozīmīgākais brīdis šajā ļoti piesātinātajā vizītes pirmajā dienā?

V. Vīķe–Freiberga:

— Man personīgi prātā visspilgtāk palicis mūsu abu kopīgais gājiens pie Brīvības pieminekļa. Šis mūsu nācijas brīvības, ilgu un centienu simbols tikai pirms dažām dienām tika no jauna atklāts. Un man šķiet ļoti skaisti, ka pirmā ārvalsts prezidenta vizīte pie šī pieminekļa bija tieši Francijas prezidenta ierašanās. Jo arī Francijas devīze kopš revolūcijas laikiem ir bijusi "Par brīvību, brālību un vienlīdzību". Tādēļ man bija īpaši patīkami doties pie mūsu atjaunotā Brīvības pieminekļa tieši kopā ar Francijas prezidentu kā pirmo ārvalstu viesi.

Ž. Širaks:

— Man ir ļoti grūti izvēlēties vienu spilgtāko momentu, jo visi mirkļi mani ļoti iespaidojuši. Bet, ja jūs lūdzat izvēlēties vienu, es teiktu, ka man pats aizkustinošākais bija brīdis, kad es piebraucu pie Rīgas pils un ieraudzīju Vairu Vīķi–Freibergas kundzi, kas mani sagaidīja. Kad viņa mani uzņēma ar savu sirsnīgo smaidu un nevainojamā Parīzes franču valodā teica: "Laipni lūdzam!" Tobrīd man bija tāda sajūta, it kā mani sagaidītu Parīzē. Acīmredzot ne jau velti daudzi autori franču literatūrā jūsu galvaspilsētu sauc par ziemeļu Parīzi. Arī man patiešām šeit, Rīgā, bija sajūta, ka es ierodos Parīzē un ka mani sagaida parīziete. Taču šodien bijuši arī daudzi citi iespaidīgi, prātā paliekoši mirkļi.

Jautājums:

— Es vēlreiz gribētu atgriezties pie jautājuma par bijušās Latvijas vēstniecības ēku Parīzē.

Ž. Širaks:

— Tas ir sens strīds ar jau sešdesmit gadus ilgu vēsturi. Un tas turpinās. Jo trim Baltijas valstīm un Francijai ir atšķirīga pieeja šim jautājumam, atšķirīga situācijas analīze. Tāpēc arī jautājums nav virzījies uz priekšu, un katrs palicis savās pozīcijās, balstoties uz saviem principiem. Tad Francijas valdība nonāca pie secinājuma, ka nevar bezgalīgi ilgi palikt šādā stāvoklī, ka jāpanāk kāda vienošanās. Tas ir ļoti delikāts jautājums. Jo tas ir ne vien naudas, bet arī principu jautājums. Un piekāpties principos diemžēl ir grūtāk, nekā piekāpties naudas lietās. Bet mēs esam atraduši risinājumu sarunās ar lietuviešu draugiem par viņu bijušās vēstniecības ēku, un šovakar mēs ceram atrast arī risinājumu sarunās ar Latvijas pārstāvjiem. Taču šobrīd es vēl nevaru pateikt, kāds konkrēti būs šis risinājums.

Jautājums: — Francijas finansiālais atbalsts Latvijas sabiedrības integrācijas programmai ir neliels, salīdzinot ar citu rietumvalstu atbalstu. Kāds ir jūsu viedoklis par krievu minoritāti Latvijā?

Ž. Širaks:

— Par jautājuma pirmo daļu — mūsu palīdzību Latvijas sabiedrības integrācijas programmām. Latvijas Valsts prezidentes kundze šodien jau runāja par to ar mani. Un mēs ar šeit klātesošo mūsu valdības locekli apspriedīsim šo jautājumu. Viena no mūsu būtiskākajām iebildēm ir ES finansiālais ieguldījums integrācijas procesā, ko akceptēja arī Francija, un savukārt Francijas ieguldījums ES budžetā ir 21 procents. Es negribu teikt, ka ar to pietiek. Bet es gribu teikt, ka mēs nestāvam pilnīgi malā. Arī ES iegulda naudu šajās integrācijas programmās. Bet mēs par to runāsim ar savu valdību, un Moskovisī kungs (Francijas Eiropas lietu ministrs Pjērs Moskovisī — J. Ū. ) to jau pieņēmis zināšanai.

Runājot par krievvalodīgo minoritāti Latvijā — Francija lieliski saprot Latvijas vēlmi atjaunot savu valodu un kultūru visās tās tiesībās. Valodu, ko tikai ar lielām pūlēm izdevies paglābt no iznīcības. Mēs esam vērtējuši arī Latvijā pieņemto likumdošanu jautājumos, kas saistīti ar pilsonību un valsts valodu. Tā atbilst starptautiskajām normām — to, kā zināt, uzsvērusi ES, EDSO un Eiropas Padome. Mēs arī zinām, ka Latvija, ja nemaldos, šī gada februārī pieņēma nacionālo integrācijas programmu. Mēs ceram, ka tās mērķi tiks īstenoti un ka tā veicinās dažādu valodu kopienu tuvināšanos.

Neatkarīgi no tā, kādas saistības dažādas valstis uzņēmušās, ES šobrīd aicina visas tās locekles piedalīties un pastiprināt savu dalību šī procesa sekmēšanā, palīdzot Latvijai kā nākamajai ES dalībvalstij jūsu pūlēs integrācijas jomā.

Mēs ticam Latvijas spējai radīt labāk integrētu sabiedrību gan sociālajā, gan kultūras, gan valodas jomā, un mums nav ne mazāko šaubu, ka šīs politikas rezultāts būs pozitīvs. Arī Latvijas iestāšanās ES, kas skars visu sabiedrību, būs milzīgs virzītājspēks jūsu sabiedrības integrācijai. Es jums izsaku savu cieņu par to, kas Latvijā šajā jomā jau ir izdarīts.

Jautājums:

— Vai jūs cerat pārliecināt Krieviju piekrist Baltijas valstu uzņemšanai NATO?

Ž. Širaks: — Krievija ir valsts, kuru es cienu un augstu vērtēju. Un es nedomāju, ka Krievija vēlas pretoties šim procesam. Jo ko gan tas nozīmētu? Vai aizliegt Baltijas valstīm būt NATO kandidātēm? Tam nebūtu nekādas jēgas. Vai aizliegt NATO pieņemt attiecīgu lēmumu? Citiem vārdiem — aizliegt NATO paplašināties? Es domāju, arī to Krievija nevēlas. Protams, es Krievijai nevaru dot pavēles. Bet katram jāsaprot, ka mēs cenšamies izveidot ļoti līdzsvarotu, miermīlīgu un demokrātisku pasauli. Un ka šis mērķis izslēdz jebkādu agresivitāti mūsu darbībā. Ja NATO pieņems lēmumu par paplašināšanos un Baltijas valstis apliecinās savu gatavību kandidēt uz iestāšanos NATO, tad lēmums jāpieņem ar nosacījumu, ka nevienai valstij, tai skaitā Krievijai, tas nešķitīs draudīgs. Es atkārtoju — NATO ir aizsardzības savienība, kas nevienu nekad nav apdraudējusi.

Jautājums:

— Latvijai ir divas ārpolitikas prioritātes — NATO un ES. Ko Francija atbalsta vairāk — Latvijas virzību uz ES vai NATO?

Ž. Širaks:

— Francija jau sen vēlas paplašinātu ES. Tāpēc arī mēs vēlamies, lai ES kandidātvalstis, tiklīdz tās būs gatavas, pēc iespējas drīzāk iestātos ES. Saprotams, tas attiecas arī uz Latviju, tāpat Lietuvu un Igauniju — valstīm, kuras es pašlaik apceļoju. Jo nākotnes Eiropas pastāvēšanai tas ir ļoti būtiski. NATO paplašināšana ir pavisam cita problēma. Te runa ir par drošības jautājumiem. Es jau teicu, ko es ar to domāju, un es negribētu atkārtoties. Varu tikai teikt, ka saprotu šo Latvijas lēmumu.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors