Burvība, kas nav īpaši jāmeklē

Saruna par Rīgu ar Latvijas ārlietu ministru Induli Bērziņu

"Rīga ir mana pilsēta," saka Indulis Bērziņš, un vārdam "mana" ir kāda ļoti personiska nianse klāt. "Rīga ir mana pilsēta. Es vienmēr priecājos tur atgriezties."

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Jums kā profesionālam politiķim un tagad vēl kā ārlietu ministram nākas daudz un tālu ceļot. Saprotams, šie ceļojumi nav tūrisms, tomēr pilsētas esat redzējis un pieredzējis daudz. Droši vien vairāk par katru citu rīdzinieku. Vai tiešām vēl arvien atgriešanās Rīgā spēj jūs aizkustināt?

— Spēj, un pat ļoti dziļi. Pasaulē patiesi ir ļoti daudz skaistu pilsētu, bet Rīga ir mana. Protams, svarīgi, ka es te dzīvoju, ka te skolā mācās mani bērni, ka visa ģimene mēs esam tādi "traki" rīdzinieki, un man pat grūti ir objektīvi spriest par savas pilsētas seju. Mēs taču neapspriežam, kā mainās vaibsti mīļoto cilvēku sejās, vai ne? Tomēr vēl svarīgāks ir tas vārdos nepasakāmais šarms, ko var tikai apjaust un kas nāk līdzi kā smarža, kas tevi pavada tikai nojautās. Un tad tu atkal sastopi to… Tu pat nevari to uzreiz atpazīt, tu tikai zini, ka mājas ir tuvu.

— Tuvuma smarža?

— Jā, tuvuma smarža. Vienmēr svaiga.

— Vai jūsu kolēģus, jūsu viesus arī saista šis Rīgas īpašais svaigums?

— Ļoti saista. Dzird tik daudz laba runājam par Rīgu!

— Komplimentus?

— Tos arī. Bet daudz vairāk dzird patiesa izbrīna vārdus. Tik daudz gadus strādājot politikā, esmu iemācījies atšķirt man teiktajā īstu gandarījumu no pieklājības frāzēm. Es tā kādreiz iedomājos — ja varētu visus Eiropas Savienības iedzīvotājus pirms referenduma par paplašināšanos atvest uz Rīgu!

Tad nebūtu nekādu šaubu par balsojumu. Rīga ir pārliecinoši skaista. Eiropeiska. Īpaša. Un galvenais — tik dažāda! Kaut vai pašu dienišķāko piedāvājumu ziņā — mums ir Gunāra Ķirsona tautiskās ēstuvju ķēdes un ir izsmalcinātie Andreja Žagara restorāni. Neviens nav labāks par otru. Ir dažādi. Es zinu daudzas lielpilsētas — daudz lielākas par Rīgu —, kur vakarā nav kur aiziet…

— Vai katrs viesis var atrast ko citu?

— Noteikti. Arī paši viesi ir dažādi. Tiem, kas Rīgu ierauga pirmoreiz, mūsu pilsēta ir atklājums. Nav aprakstāms tas izbrīns un sajūsma, ko Rīga rada cilvēkos, kuri neko nezina un negaida no šīs pasaules malas. "Kāpēc jūs viņu slēpāt!" — tā neviltoti izlauzās ASV NATO komisijas vadītājam Brūsam Džeksonam. Šķiet, ka mēs tiešām nepelnīti turam sveci zem pūra. Pasaules masu mediji taču atražo jau esošus priekšstatus. Viņi runā par pašsaprotamām lietām — kā Makdonalds vai popkorns. Mēs esam tik ilgu laiku bijuši tas lielais sārtais laukums kartē, ka tagad daudziem personiskā saskarsmē ar reālo Rīgu ir milzīgs pārsteigums. Rīga ir brīnišķīga — to saka visi.

Savukārt tie, kas atbrauc uz Rīgu pēc kāda laika, vienmēr ir pārsteigti par to, cik strauji mūsu pilsēta aug un mainās. Viņi redz kopējo auru, nepievēršas sīkumiem.

— Kas rada šo kopējo pozitīvo auru?

— Cilvēki. Tieši Rīgas cilvēki. Viņi kļuvuši laimīgāki. Drošāki un laimīgāki. Rīga ir dzīva, tieši pateicoties mūsu īpašajiem cilvēkiem. Pilsētas ir dzīvas. Mēdz teikt, ka Ņujorka ir pilsēta, kas nekad neguļ. Rīga ir pilsēta ar īpašiem iedzīvotājiem. Jā, rīdzinieks ir īpašs. Viņam Rīga ir gan veca un gudra Eiropas pilsēta, gan jauneklīgu sapņu un iespēju lauks. Rīgā nav jāiet uz muzeju vai jālasa plāksnītes pie sienām, lai saprastu, kas ir vēsture. Pietiek paieties pa Rīgas centru rīta agrumā, un tevi pārņem savāds lepnums — tā ir pilsēta, ko jūt un redz ar visu savu būtību. "Jūs esat vairāk nekā Eiropa," man bieži ir teikuši atbraukušie kolēģi un viesi. "Jūs" — tas šajā gadījumā pasvītro man tik glaimojošu piederību. Es izjūtu šo Rīgas "mēs" kā privilēģiju, kā tramplīnu jaunām iespējām, un man būtu līdz sirdssāpēm skumji, ja cilvēki, kas te līdzās ar mani staigā pa vecās un jaunās Rīgas ielām, balsotu pret Eiropas Savienību. Skumji, ja pēc ilgās un sarežģītās vēstures mācībām mēs vēl aizvien nespētu palūkoties gadus divdesmit piecus uz priekšu, domāt par rītdienu. Eiropas Savienībā Rīga būs ne tikai Latvijas centrs. Es Rīgu tur redzu kā spēcīga reģiona centru.

— Var jaust, ka jūsu profesionālais pamats ir vēstures studijas. Tikai vēsturnieki un dzejnieki mēdz tik spēcīgi identificēties ar laika tecējumu un kādas konkrētas vietas attīstību šai laika perspektīvā. Jums šī vieta ir Rīga. Arī personiskajā dzīvē. Jūs taču esat dzimis madonietis un uz Rīgu atbraucāt studēt?

— Jā, tieši vēstures studijas atveda mani uz Rīgu. Biju te bijis tikai vienu reizi — ekskursijā no skolas. Kad atbraucu likt iestājeksāmenu augstskolā, izkāpu no vilciena stacijā un vaicāju, kā aiziet uz Universitāti. Kad pirmajā dienā braucu ar trolejbusu uz kopmītni, nācās divas pieturas nākt kājām atpakaļ. Man, protams, bija pateikts, ka jāizkāpj divas pieturas pirms galapunkta, bet kā es varēju zināt, kur ir galapunkts!

— Kopš tā laika esat rīdzinieks?

— Ar visu savu būtību — jā. Lai gan man nācās aiziet no Rīgas. Kad beidzu Universitāti, man nebija kur dzīvot, un es aizgāju strādāt uz Jelgavu, uz Lauksaimniecības akadēmiju. Bija tā, ka gribētos raudāt — jāpamet draugi, visas iemīļotās Rīgas vietas, pat pasēdētavas — "skapis", "bedre"— likās tik mīļas. Sakarus ar draugiem nesarāvu. Kopā ar Igoru Šuvajevu veidojām jauniešu radioraidījumu "Apvārsnis", sāku darboties politikā.

— Jūs bijāt Tautas frontē no paša sākuma?

— Jā, un, kad mani ievēlēja Augstākajā padomē, atgriezos Rīgā.

— … kur veidojusies jūsu veiksmīgā politiķa karjera. Vai jūtat gandarījumu no sava politiķa darba, būdams viens no partijas "Latvijas ceļš" dibinātājiem? Nav taču vienkārši būt desmit gadus aktīvā pozīcijā tik sarežģītā pārmaiņu laikā?

— Protams, nav vienkārši. Pārmetumi — pelnīti un nepelnīti — tie visi uzkrājas kā radiācija cilvēka organismā, kā kultūrslānis pilsētā. Tāpat kā Rīga ir atradusies vietā, kas tai ir vēsturiski dārgi maksājusi, tā mūsu politiķu atbildība ir iekritusi desmitgadē, kad katra kļūda varēja maksāt dārgi.

— Politikā padarīto darbu laikam vislabāk var izprast salīdzinājumā. Vai Latviju 1991. gadā varēja salīdzināt ar Čehiju, Poliju, Ungāriju? Šodien varam. Pirms diviem gadiem jūs kļuvāt par ārlietu ministru. Tad arī Helsinkos sākāt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Vai 2001. gada vasarā jau esam tikuši tālu?

— Noteikti esam. Latvija dara visu, lai 2002. gada beigās varētu skaidri apzināties, ka esam gatavi saņemt uzaicinājumu pievienoties Eiropas Savienības (ES) valstu saimei.

— Vai to pašu nevaram teikt par gatavošanos dalībai NATO? Lai gan daudzi cilvēki vaicā: vai tad NATO mūs nākšot aizstāvēt ar kodolieročiem? Vai gribam redzēt Rīgu pēc šādas katastrofas?

— Tieši tādēļ jau pasaulei vajadzīga transatlantiskā alianse, lai nebūtu jākaro ar kodolieročiem! Es uzskatu NATO par bezalternatīvu mūsu reģiona drošības garantu. Latvijas un visas Baltijas un drošības jautājumi ir saistīti ar NATO tikpat cieši kā ar ES, un Latvija konsekventi rīkojas saskaņā ar rīcības plānu dalībai NATO, kas jau tiek pildīts veiksmīgu partnerattiecību līmenī.

— Vēl var minēt arī Latvijas vietas nostiprināšanu starptautiskās organizācijās — no dalības Pasaules tirdzniecības organizācijā līdz pat Latvijas prezidentūrai Eiropas Padomē. Ko izdevies izdarīt šīs vienreizējās iespējas laikā?

— Tā tiešām bija vienreizēja iespēja Latvijai. Un Rīgai — pusgadu būt par Eiropas politikas galvaspilsētu. Kā teiktu igauņi, Dievs ir latvietis, jo nākamais prezidentūras aplis var pienākt pēc ļoti, ļoti ilga laika — Eiropas Padomē ir pie pussimta valstu. Latvija savas prezidentūras laikā uzņēma divas — Armēniju un Azerbaidžānu. Vai tas nav skaisti — tādā pozitīvā veidā apliecināt savas zemes politisko briedumu, mērķu un rīcības konsekvenci? Un vēl mums izdevās sarīkot starptautisko konferenci par mazajām valodām. Kas tad vēl tam pievērsīs uzmanību, ja ne mēs!

— Jūs reiz pats teicāt, ka mums nav citu ienaidnieku, kā vien mēs paši. Pārejot no globālām dimensijām uz sadzīviskām — vai savā personiskajā dzīvē arī neesat pats sev bijis ienaidnieks, tik ļoti daudz laika veltot darbam un stundas neskaitot?

— Esmu savā ziņā laimīgs cilvēks. Esmu vienmēr varējis darīt to, kas man patīk, kas man ir tuvs. Tas nenozīmē, ka tas vienmēr bijis viegli — esmu studiju laikā strādājis par fizkultūras skolotāju jauktajā latviešu — krievu skolā, esmu bijis karatē skolotāju treneris Baltijas izlasē, esmu gājis ostā kuģus kraut…

— Tas arī "patika"?

— Tas arī bija izaicinājums: vai es varēšu? Jāvar.

— Karatē laikam ir izaicinājums uz drosmi. Vai jūtaties droši mūsu sirmajā Rīgā? Kādas ir jūsu privātās gaitas Rīgā (ja tādām vispār atliek laika)?

— Manās privātajās attiecībās ar Rīgu ir viena problēma: mani pazīst. Politiķis — tā ir publiska profesija.Tā arī neizdodas īsti sajaukties ar rīdziniekiem ielās. Bet man ir savas Rīgas stundas. Agri no rīta svētdienās. Es agri ceļos. Kad vēl tumšs. Un tad ir tāda brīnišķīga sajūta. Diena sākas. Tā tikko sasilst pār Rīgas jumtiem, un mani pārņem nemotivēts prieks. Es mīlu šo pilsētu un nekad nepieļautu, lai mani apsargā manā dzimtajā zemē. Es varu brīvi iet un baudīt. Rīgas burvība nav īpaši jāmeklē, tā ir tik ļoti sajūtama, ka nav nekas jāpaskaidro. Un patiesā sajūsma, ko Rīga izraisa iebraucējos, man šķiet pati par sevi saprotama. Rīga — tā ir iespēju krātuve. Pilsētai un cilvēkiem, kas tajā dzīvo.

Ingrīda Zemzare