PIRMS PĀRNĀKT MĀJĀS

Latvijas pavalstniecības optēšanas problēmas Sibīrijā XX gs. 20.gadu sākumā

Dr.hist. Aivars Beika,

Rīgas Centrālās bibliotēkas direktors

Sākumu skat. "LV" nr.151.

Taču tā kā Krievijas rubļa kurss superinflācijas apstākļos strauji krītas konsulātam "izsūtītā nauda tika ierēķināta pēc izsūtīšanas dienas kursa, bet tās vērtības krišanos līdz naudas ienākšanas dienas konsulātā pieņēma kā valsts zaudējumu", rakstīja Latvijas konsuls Omskā J.Ķuzis, "bet optanti, kuri pēc konsulāta paziņojuma saņemšanas naudu neizsūtīja tūlīt, bija spiesti 2 un 3 reizes sūtīt papildus summas". Ilustrācijai minams, ka pat tik īsā laikā kā no 1922.gada septembra līdz novembra beigām Krievijas rubļa kurss attiecībā pret Latvijas naudu pazeminājās piecas reizes.

Sarakste un pasta sūtījumi prasīja ilgu laiku, jo, kā norādīja J.Ķuzis, pasta sūtījumi uz kolonijām, kuras neatradās dzelzceļa tuvumā, gāja 2—4 mēnešus. Turklāt, tik ilgi ceļojot, sūtījumi liela papīra deficīta apstākļos nereti "izgaroja" jeb tika nopīpēti.

Protams, tie, kuriem Latvijā bija radi un kuriem pēc kara gadiem bija zināma viņu atrašanās vieta, varēja nosūtīt lūgumu sagādāt vajadzīgās izziņas. Ja radi to spēja, formālie jautājumi no Latvijas puses risinājās straujāk. Diemžēl daļa Latvijas pagastu arhīvu kara gados bija iznīcināti un daļu pieprasījumu Latvijas puse nespēja apmierināt dokumentu trūkuma dēļ. Ņemot vērā dokumentu sagatavošanas finansiālās grūtības, Latvijas valdība 1922.gada sākumā optācijas lietās samazināja zīmognodokli (20 sant.), atcēla pases nodokli un noteica arī atvieglojumus trūcīgajiem optantiem, bet Krievija šajā laikā visas dokumentu formēšanas nodevas palielināja un radīja vēl jaunas, 1921. gada beigās par optācijas dokumentu apstiprināšanu ieviešot 3 Krievijas zelta rubļu nodevu. Novērtējot šo soli, Latvijas sūtnis Krievijā Ēriks Feldmanis atzīmēja, ka tas "apgrūtina mūsu optantiem atgriešanos dzimtenē". 1922. gada sākumā tika noteikta prasība visas Latvijā izsniegtās izziņas apstiprināt Krievijas vēstniecībā Rīgā. Pat jau Omskā pienākušās izziņas vajadzēja sūtīt atpakaļ uz Rīgu vīzēšanai. Par izziņu, kas apliecināja personas piederību Latvijai, pēdējai vajadzēja maksāt 65 Latvijas rubļus. Bet Krievijas vēstniecība par šī dokumenta apstiprināšanu ņēma 375 Latvijas rbļ. 1923.gadā vīzas nodokli palielināja līdz 5 Krievijas zelta rubļiem.

"Pēdējās dienās Omskas konsulātā griezušies vairāki latvieši ar optācijas pieteikumiem," rakstīja avīze "Latvis", "bet aizgājuši, kad dabūjuši dzirdēt par pārmērīgiem nodokļiem, teikdami, ka viņiem tāda kapitāla nav". Ap 95 procenti Sibīrijas optantu bija zemkopji, kuriem "no agrākās turības pateicoties nodokļu piedzīšanas sistēmai jeb pareizāk izlaupīšanas sistēmai un uzdevumam pārvērst zemnieku par zemei piesaistītu vergu, ir palicis 10 —25%", rakstīja J.Teikmanis Latvijas ĀM.

Tādēļ arī saprotama tāda parādība, ka daļa optantu atsauca dokumentu formēšanas turpināšanu. K.Mieriņš no Suhonojas 1922.gada 17.aprīlī rakstīja E.Leķim Omskā, lai pārtrauc formēt optācijas dokumentus 8 ģimenēm, jo Krievijas naudas kursa krišanas dēļ tās nespēj nomaksāt visas vajadzīgās nodevas. Arī sibīriešu zemā pirktspēja neļāva izdevīgi pārdot esošo īpašumu. Bieži vien aizbraukt gribētājiem savu līdzšinējo mantību vajadzēja atstāt par velti.

Tā ar dažādu nodevu noteikšanu un to palielināšanu Krievija veiksmīgi bloķēja optācijas procesu.

Padomju varas institūcijas noraidīja kā nederīgus arī jau 1919.gadā SULNP daudzviet izdotās Latvijas pavalstniecības pagaidu pases, motivējot savu nostāju tā, ka tās izdotas, neuzrādot pamatdokumentu pagaidu pasu izdošanai. Diemžēl Latvijas valdība ar šādu Krievijas nostāju samierinājās, kaut arī Kolčaka pārvaldītajā Sibīrijā daudzos gadījumos Antantes valstu un vietējās varas pārstāvji šīs pases atzina.

Lielus sarežījumus optācijas lietu kārtošanā Sibīrijā radīja Krievijas IeTK 1921.gada 18.augusta un 26. novembra cirkulāri guberņu IK pārvaldes nodaļām, kuri pretēji Nolīgumā paredzētajai ģimenes galvas fotogrāfijai pieprasīja divas fotogrāfijas ar visiem ģimenes locekļiem. Fotogrāfijās redzamās ģimenes identitāte ar Latvijas pavalstniecības optantiem bija jāapstiprina pagastu IK.

Pēc padomju varas veiktajām rekvizīcijām pat daudzās apriņķu pilsētās nebija fotogrāfa. Lai nokļūtu pie fotogrāfa, Sibīrijā visai ģimenei vajadzēja mērot 100 — 300 km attālumu. Izdevumus vēl papildināja fotografēto identitātes apstiprināšanai pagastu IK nepieciešamais kukulis. "Takse" par šo pakalpojumu bija dažāda. Semjonovas pagasta Jeņisejas guberņā par fotogrāfijas apstiprināšanu bija jādod 1 mārciņa miltu.

Suhonojas kolonijas Jeņisejas guberņā optantu sapulces protokolā lasāms: "Fotogrāfu būtu iespējams atrast, bet foto piederumus nav kur ņemt." Pēc dažiem mēnešiem vēstulē konsulam teikts, ka "ar lielām grūtībām dabūjām fotogrāfu no pilsētas, kas safotogrāfēs arī kaimiņu (Stepno Badžejas, Kijajas, Petrovas) pagastu latviešu kolonistus". Suhonojas 85 latviešu ģimenes, kas vēlējās atgriezties Latvijā, šo šķērsli bija laimīgi pārvarējušas, pateicoties uzņēmībai un nelielajam attālumam (ap 160 km) no Krasnojarskas.

Konsuls E.Leķis vērsa SRK uzmanību uz acīmredzamo Nolīguma noteikumu neievērošanu, prasot ģimenes fotogrāfijas, bet 1921.gada 8.decembrī saņēma atbildi, ka šādu prasību noteicis IeTK.

E.Leķis vairākkārt informēja arī Latvijas vēstniecību Maskavā un Latvijas ĀM par grūtībām ar fotogrāfijām Sibīrijā.

Latvijas ĀM 1922.gada 8.augustā iesniedza protestu Krievijas ĀTK par nepamatoto prasību, taču saņēma liekulīgu atbildi, ka guberņu IK ģimenes fotogrāfiju neprasa , bet norāda uz tās vēlamību . Tomēr bez ģimenes fotogrāfijas dokumentus Sibīrijā turpināja nepieņemt.Tikai 1922.gada vasaras beigās Latvijas vēstniecība Maskavā informēja E.Leķi, ka turpmāk optācijas iesniegumam pietiks ar ģimenes galvas foto. Diemžēl ĀM diplomātiskā aktivitāte nāca ar novēlošanos, jo gandrīz gadu nelikumīgi radītās grūtības papildināja pārējās, ierobežojot latviešu vēlmi atgriezties.

Izplatīta parādība bija optācijas dokumentu nepieņemšana guberņu IK, Latvijas pilsoņu un optantu apcietināšana. 1921. gada 3. novembrī konsuls E.Leķis griezās ar ziņojumu SRK, ka Tomskas guberņas IK pārvaldes nodaļa atkārtoti atsakās pieņemt dokumentus no Latvijas pavalstniecības optantiem un apstiprināt to kopijas. SRK atbildē teikts, ka dokumenti nav pieņemti tāpēc, ka Tomskas guberņas IK nav saņēmusi attiecīgus norādījumus no centra, bet turpmāk atteikumu nebūs.

Daudzviet optantu aktīvistiem draudēja ar apcietināšanu, bet vairākos gadījumos viņus arī arestēja, parasti, formāli izvirzot citu apsūdzību, tiesāja un izmantoja kā ķīlniekus apmaiņai. Optantu agronomu Šipānu no Kanskas apriņķa nodeva tribunālam par pārtikas nodokļa neizpildīšanu, Jāni Egli, kā viņš pats rakstīja, "Bijskas čekisti (..) arestēja par to, ka mēģināju sazināties ar Latvijas valdības pārstāvniecībām Padomju Krievijā, lai ātrāk tiktu uz dzimteni". Bet apsūdzība skanēja: par pretpadomju darbību.

Latvijas konsuli Omskā plašā sarakstē ar SRK protestēja un vērsa uzmanību uz daudzajām nelikumībām, latviešus apcietinot, tiesājot, turot cietumos un koncentrācijas nometnēs, aizturot Sarkanajā armijā un mobilizējot tajā pretēji Latvijas — Padomju Krievijas noslēgtajiem līgumiem. SRK izvairījās no atbildības, norādot, ka tās uzdevums ir sadarboties ar Latvijas konsulu Omskā tikai optācijas lietu kārtošanā, bet pārējais jāskaidro ĀTK.

Apjomīga bijusi Omskas konsulāta darbinieku sarakste ar Sarkanajā armijā mobilizētajiem latviešiem, kurus neatbrīvoja no dienesta, kā to paredzēja miera līgums.

1920.gada 4.decembrī Krievijas Kara revolucionārā padome izdeva pavēli nr.2689 "Par Latvijas izcelsmes pilsoņu atbrīvošanu un noņemsanas no karaklausības uzskaites kārtību". 15.decembrī sekoja Sibīrijas karaspēka komandiera vietnieka pavēle karaspēka daļās iepazīties ar minēto pavēli, tomēr tās izmantošana praksē noritēja ar lielām grūtībām, kam pamatā bija gan armijas daļu un kara komisariātu vadības noliedzošā attieksme pret šo pavēli, gan pašu sarkanarmiešu neiepazīstināšana ar to. Tādēļ arī laikraksts "Latvijas Kareivis" konstatēja: "Sarkanarmiešu atgriešanās bijusi līdz šim pilnīgi neiespējama."

1921.gada septembrī Ludvigs Zirnis, Aleksandrs Skubiņš, Ādolfs Ādams, Jūlijs Cālītis, bijušais jelgavnieks krievs Nikolajs Čižovs un citi vērsās pie Latvijas konsula Omskā ar lūgumu palīdzēt, norādot, ka no 1920.gada oktobra ir rakstījuši iesniegumus dažādām Krievijas iestādēm, lūdzot atbrīvot no dienesta Sarkanajā armijā un atļauju atgriezties Latvijā, bet visi iesniegumi palikuši bez atbildes. Tādēļ kā pēdējā cerība palicis Latvijas konsuls.

Neatlaidīgākie patvarīgi pameta sarkanarmiešu rindas, bet noķeršanas gadījumā viņus arestēja un tiesāja.

Vairākkārt Omskas konsuls ziņojis SRK, ka guberņu IK pārvaldes nodaļas optācijai iesniegtos dokumentus nosūtījušas nepareizām institūcijām, necenšas savlaicīgi paziņot vai vispār nepaziņo par noformētajiem un izsniegšanas piesūtītajiem dokumentiem. Omskas konsula vietas izpildītājs J.Teikmanis 1923.gada 18.jūnijā ziņoja Latvijas sūtnim Maskavā, ka no optantiem, par kuriem konsulātā ir ziņas, ka viņi uzņemti Latvijas pavalstniecībā, attiecīgās apliecības, kas nozīmēja ārzemnieku statusa piešķiršanu, ir saņēmusi neliela daļa. Omskas guberņas IK tādas apliecības ir saņēmuši tikai ap 20 procentu optantu. Tādēļ J.Teikmanis lūdza SRK dot rīkojumu optantu dokumentus no guberņu IK nosūtīt uz dzīvesvietai tuvāko IK izsniegšanai. Jau minētajā J.Teikmaņa ziņojumā vēl atzīmēts, ka "(..) konsulātam bieži vien jāizsniedz paskaidrojumi arī Krievijas iestādēm par viņu pašu cirkulāriem, kurus viņi vai nu negrib, vai nespēj saprast". Oficiāli Latvijas konsulārajām iestādēm nebija tiesību Krievijā tieši sazināties ar vietējiem pārvaldes orgāniem. Sibīrijā visi jautājumi bija jākārto ar SRK starpniecību, Maskavā — Latvijas vēstniecībai ar ĀTK, bet ģenerālkonsulātam ar galvaspilsētas IK pārvaldes nodaļas ārlietu apakšnodaļu. Turpretī Latvijā KSFPR diplomātiem šādu ierobežojumu nebija.

Neraugoties uz Krievijas radītajiem daudzajiem šķēršļiem, Krievijas atļautajā Latvijas konsulāta darbības laikā Omskā ap 10 000 Sibīrijas latviešu paspēja iesniegt vajadzīgos dokumentus Latvijas pavalstniecības optācijai. No tiem, kā ziņoja J.Teikmanis, 90 procenti gribēja izbraukt uz Latviju, bet 10 procenti — palikt Sibīrijā kā Latvijas pavalstnieki.

1923.gada sākumā, lai forsētu Latvijas pavalstniecības lietu izskatīšanu, pēc Latvijas iniciatīvas Maskavā izveidoja Latvijas—Krievijas jaukto optācijas komisiju. Krievijas pārstāvji katru dienu izskatīšanai pieprasīja 200 optantu lietas. Tas Latvijas pusei niecīgā darbinieku skaita un finansu trūkuma dēļ radīja lielas grūtības. Lai nedotu Krievijai iecerēto iespēju izbeigt šīs komisijas darbu ar ieganstu, ka Latvijas pārstāvji nespēj nodrošināt vajadzīgo optantu lietu skaitu, komisiju papildināja no Petrogradas un Omskas izsauktie konsuli un Latvijas pārstāvji strādāja bez brīvdienām. Diemžēl Krievijas pārstāvji apmēram 1000 iesniegumu noraidīja tikai tādēļ vien, ka tie nebija piesūtīti un nevarēja pierādīt, ka dokumentu otrie eksemplāri ir iesniegti Krievijas attiecīgajām iestādēm.

Ar Latvijas pavalstniecības saņemšanu Sibīrijas latviešu kolonistu grūtības vēl nebija galā. IeTK vietējās institūcijas izgatavotajās optantu apliecībās bieži bija vajadzīgi labojumi kļūdaino ierakstu vai neierakstīto ģimenes locekļu dēļ: vēl bija jānokārto obligātā šī dokumenta vīzēšana guberņas IK, abu valstu vīzu saņemšana un pieteikšanās uz vilciena ešelonu. Tas viss bija saistīts ar vairākkārtēju braukšanu uz administratīvajiem centriem un krietniem izdevumiem.

Pēc optācijas līguma stāšanās spēkā latviešu izbraukšanu sarežģīja stipri ierobežotā izvedamā bagāža un ceļa izdevumu segšana — ar retiem izņēmumiem — no personīgiem līdzekļiem. Tiesa, mantas izvešana arī pirms tam bija problemātiska, jo izbraucošo bēgļu un optantu mantu vagonus garajā ceļā bieži atkabināja no sastāva un to turpmākais liktenis palika nezināms. 1921.gada 7.decembrī ziņojumā Latvijas ĀM teikts: "Tādu gadījumu ir tik daudz, ka reaģēt uz visiem ar kaut kādiem krasiem diplomātiskiem soļiem absolūti nav iespējams."

Ceļa izdevumu summas Krievijas superinflācijas apstākļos bija astronomiskas. Piemēram, 1923.gada aprīlī vienam cilvēkam ceļa izmaksas no Rietumsibīrijas līdz Latvijai bija vairāk nekā 600 miljoni rubļu, bet no Vidussibīrijas — ap 1 miljards rubļu. Šeit jāpiebilst, ka govs Sibīrijas laukos maksāja 300 miljoni rubļu, bet zirgs — vairāk nekā 500 miljoni rubļu. Lopu realizācija bija iespējama, bet ēkām un lauksaimniecības tehnikai pircēju nebija. Tādējādi lielākajai zemnieku daļai saimniecības likvidēšana ceļa izdevumu segšanai nozīmēja izputēšanu. Neraugoties uz to, "tomēr grib braukt uz Latviju — bieži tikpat pliki, kā ieradās Sibīrijā, cerēdami uz zemi Latvijā", 1923.gada 14.aprīlī Latvijas ĀM rakstīja no Omskas konsulāta.

Dažas latviešu kolonistu ģimenes no Jeņisejas guberņas ceļa izdevumu problēmu risināja oriģināli. Tās, pamezdamas iedzīvi, ar zirgiem 8 mēnešu laikā pārvarēja attālumu līdz Latvijai.

Protams, izbraukšanu atvieglotu nesteidzīga Sibīrijas atstāšana un pakāpeniska izdevīgākā īpašuma likvidācija. Tādu iespēju paredzēja optācijas līgums, kur Latvijas pavalstnieku izbraukšanas termiņi nebija noteikti. Bet jau 1923.gada 28.martā Latvijas sūtnis Maskavā Ē.Feldmanis ziņoja ārlietu ministram Z.Meierovicam, ka iepriekšējā dienā Krievija vienpusēji, bez saskaņošanas ar Latviju bija pieņēmusi lēmumu, ka visiem Latvijas optantiem, kuri optējuši Latvijas pavalstniecību 1922.gadā, jāatstāj Krievija 6 mēnešu laikā, bet 1923.gada optantiem — gada laikā. "Tas ir spilgts piemērs," atzīmē Ē.Feldmanis, "kā Krievija pilda savus nolīgumus un neievēro sava kontrahenta dibinātās tiesības." Atsevišķās vietās vietējie varas orgāni šo termiņu arī samazināja vai pagarināja. Arī individuāli varēja griezties ar lūgumu pagarināt izbraukšanas laiku, ko dažkārt arī apmierināja.

Diemžēl jāatzīst, ka arī Latvijas valdība un tās diplomātiskas pārstāvniecības Krievijā neizdarīja visu iespējamo latviešu kolonistu atgriešanās atbalstīšanā. Tam pamatā bija kļūdaina Krievijas turpmākās politiskās un ekonomiskās attīstības perspektīvas novērtēšana un cenšanās novērst lielu bezzemnieku masu ieplūšanu Latvijā, lai nepaplašinātu komunistu sociālo bāzi, jo Latvijas vēstniecība Maskavā informēja, ka ne vairāk kā 1/4 daļa no kolonistiem var atgriezties no Krievijas ar kaut kādiem ietaupījumiem.

Latvijas diplomāti Maskavā regulāri informēja savu ĀM par politisko stāvokli Krievijā un prognozēja tā attīstību.

Ģenerālkonsula Maskavā vietas izpildītājs A.Puriņš 1921.gada 2.janvārī rakstīja: "8.padomju kongress ir beidzies ar lielinieku labā spārna pilnīgu uzvaru, kas nozīmē, ka Krievija pamazām zem dažāda apsega un nosaukuma, ja ne pilnīgi, tad pa daļai, lēnām virzīsies atpakaļ pie agrākās iekārtas." Turpinājumā ziņojuma autors norāda, ka latviešu kolonisti, kas visumā bija labi iedzīvojušies, tādējādi izraisot vietējo zemnieku skaudību un grautiņus, tagad cenšas tikt atpakaļ uz tēvzemi. Bet "Latvijā ar zemi varēs apgādāt tikai vienu daļu pārbraukušo, tādēl mums nopietni būtu jārūpējas par to, lai uzņēmīgākajiem zemkopjiem dotu iespēju samērā labi dzīvot arī Krievijā". Kā piemēru minot vāciešus Pievolgā, A.Puriņš iesaka koncesiju veidā dibināt Krievijā latviešu zemkopju kolonijas ar priekšzīmīgu lauksaimniecību.

Šī Krievijas attīstības prognoze noteica rekomendācijas, kuras optantiem sniedza Latvijas diplomāti Maskavā.

"Arī mēs", 1921.gada martā rakstīja A.Puriņš, "no savas puses ieteicam tiem optantiem, sevišķi zemkopjiem, kam Krievijā ir kaut maza iedzīve un saimnieciska iekārta, uz Latviju nebraukt, bet vēl paciesties, jo, pēc mūsu pārliecības, kārtība Krievijā drīz grozīsies, bet mūsu Latvija ir daudz par mazu un ļoti izpostīta, lai drīzumā varētu uzņemt lielu daudzumu mazturīgu pilsoņu."

Latvijas diplomāti Krievijā latviešu palikšanai šajā zemē saskatīja arī citu virsuzdevumu, ko izsaka A.Puriņš: "Vispārīgi mēs turamies pie ieskata, ka Latvijai jāizmanto cik iespējams Krievijas dabas bagātības, un par "pumpi" mums dažā labā ziņā noderēs arī šeit paliekošie latvji." Bet uz Latviju viņi centās virzīt tikai tādus Latvijas pilsoņus, "kuri tur pašlaik ir noderīgi, kuru spēks un spējas ir izmantojami un kuri nepavairotu turienes bezdarbnieku skaitu."

Šādas taktikas īstenošanu vēlāk apstiprināja arī laikraksts "Jaunākās Ziņas". Tas norādīja, ka Latvijas diplomāti latviešus atgriezties nevilināja, bet informēja par reālo stāvokli Latvija un "pat deva padomus neatstāt nekustamos īpašumus, kas kādreiz Krievijā skaitījās par priekšzīmīgiem".

Latviešu diplomātu nostāja bija loģiska un Latvijas tālaika politiskajām un ekonomiskajām interesēm atbilstoša. Bez vēsturiskās pieredzes paredzēt vēlākās sociālisma monstra izveidošanos jaunajiem Latvijas diplomātiem, tāpat kā daudz pieredzējušākiem citvalstu politiķiem, bija grūti. Sibīrijā paliekošie latvieši cerēja uzturēt sakarus ar Latviju, kā tas bija līdz 1.pasaules karam. Konsulātā no kolonijām ienāca lūgumi palīdzēt pasūtīt "(..) mācību grāmatas, abonēt Latvijas laikrakstus un žurnālus, iegādāties literatūru". "Paši neko nespējam," rakstīja no Suhonojas kolonijas Jeņisejas guberņā, "vietējā Ujāru pastā naudas sūtījumus uz Latviju nepieņem, nezinām naudas kursu un grāmatu izdevējus." Tādēļ suhonojieši lūdza paskaidrot, kā šos jautājumus kārtot. Viņi izteica vēlēšanos iegādāties Latvijas grāmatas un žurnālus vietējās skolas vajadzībām un 1923.gada kalendārus. "Tos vajadzētu vairākus simtus, raibākus saturā. Par dārgumu nav ko runāt.Vecos laikos tos mūsu latviešu rajonā izpārdeva tūkstošiem."

Arī Latvijas prese pozitīvi vērtēja svešumā palikušo latviešu perspektīvo sakaru attīstību ar dzimteni, jo viņi bija izteikuši vēlēšanos sūtīt bērnus, Latvijas augstskolās un uzturēt tirdznieciskus sakarus. Bet tie bija iepriekšējā civilizētajā pasaulē dzīvojošu cilvēku spriedumi un nākotnes plāni, kuru praktiskā iemiesošana netika pieļauta.

Kopumā, pēc nepilnīgiem datiem, no Sibīrijas Latvijā atgriezās ap 5000 Latvijas bēgļu un 1000 optantu. Pavisam 1926.gada 1.janvārī no Krievijas bija atgriezušies 183 817 bēgļu un 3160 optantu. Šis optantu skaits ir niecīgs, salīdzinot ar sākotnējo latviešu atgriešanās vēlmi. Bet tās piepildīšanu kavēja:

1) Latvijas delegācijas piekāpīgā nostāja Latvijai neizdevīgā Nolīguma parakstīšanas laikā;

2) Krievijas radītie šķēršļi optācijas procesā un pēc tam nolūkā saglabāt kvalificētu darbaspēku;

3) lieli optācijas izdevumi;

4) Krievijas atgriešanās uz tirgus ekonomikas attīstības ceļa, kas radīja ilūziju par normālu šīs valsts turpmāko attīstību;

5) Latvijas rezervētā politika pret Krievijā esošajiem latviešu kolonistiem.

Līdz ar to Krievijā, arī Sibīrijā, palikušie latvieši sakaru uzturēšanas vietā ar Latviju pēc nedaudz gadiem bija spiesti iepazīt komunistu realizēto genocīdu PSRS.

"Latvijas Arhīvi", 1994., 2.nr. (Turpat arī avotu un literatūras atsauces un skaidrojumi.)