Stāvot Zvaigznes dienas laikā

Pamošanās no grūtajiem sapņiem

LU Teoloģijas fakultātes Jaunās un Vecās Derības katedras doc. Dr.theol. Juris Rubenis

Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un tā Kunga godība uzlec pār tevi.

Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi.

Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi. Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas.

Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas ieplūdīs tevī. ( Jesajas grāmata 60:1-5)

Šis ir viens no seniem, jau pirmbaznīcā izmantotajiem tekstiem Epifānijas jeb Zvaigznes dienai. Un mēs, stāvot Zvaigznes dienas laikā, esam aicināti pārdomāt, ko nozīmē šis grūti tulkojamais vārds "Epifānija", ko visvienkāršāk latviski varētu tulkot kā "atspīdēšana", "Dieva atklāšanās".

Ko Baznīcas gada gaita ar šo atspīdēšanas dienu Ziemassvētku laika noslēgumā mums grib pasacīt? Galvenokārt — ka pieredzētajai Dieva godībai Kristus piedzimšanā Betlēmē ir jāiespīd, jāatspīd arī mūsu dzīvē. Ka tas ir patiess Ziemassvētku laika noslēgums, ja, Betlēmes laukiem paliekot aiz muguras, piedzīvotais un samanītais tajos turpina dzīvot tālāk. Tagad tas dzīvo mūsos.

Senais Jesajas grāmatas teksts mums palīdz saprast, kas tad šī Epifānija — Ziemassvētku laika kulminācija — ir.

Epifānija — tas ir plašs biblisks jēdziens. Epifānija ir neredzamā atspīdēšana, Dieva īstenības iebrukums mūsu pašpietiekamības telpā. Un, kur notiek šis iebrukums, tur pasaule viņas mierā tiek iztraucēta, jo pie katras epifānijas, kā to vēstī Bībele, cilvēki izbīstas. Tas ir īpašs redzējums, piedzīvojums.

Kā raksta vācu teologs Vilhelms Štēlins, šajā Jesajas tekstā izteiksmīgi atklājas trīs situācijas, kas parāda epifānijas būtību.

Dieva gaišums, gaisma, kurā viņš atklājās, nav spožums kādā materiālā vai cilvēciskā izpratnē (līdzīgi par gaismu runā arī Jāņa ev.), bet tā ir pavisam svešas, citas realitātes gaisma un tāpēc — biedējoša, uztraucoša, neizprotama, kas ielaužas tumsībā dusošajā pasaulē. Bez tam, tas nenozīmē jautāt, vai toreizējais vai mūsu laiks būtu bijis vai ir īpaši tumšs. Visu šo pasauli, kurā mēs mājojam, nospiež tumsa, neatkarīgi no tā, vai pašlaik ir dienas gaišums vai nakts melnums. Iepretī Dieva gaismai pasaule aizvien paliek tumsā, jo cilvēces situācija ir tumsa un bailes. Mūsu šīszemes esamība līdzinās bezlogu bunkuram, kuru mākslīgais apgaismojums nespēj darīt būtiski gaišāku. "Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas." Un, ja dvēseles spēja uztvert Dieva pasaules gaismas starus un balsi ir iznīcināta, tad mēs iekrītam pilnīgā tumsā. Par šo stāvokli zīmīgi runā kāds sens liturģiskais teksts — antifonija svētdienai pēc Ziemassvētkiem, kas atrodama apokrifās Salamana gudrības grāmatas 18.nodaļā un atklāj Kristus piedzimšanas notikumu no atšķirīga viedokļa: "Jo, kad viss bija klusu un dusēja un kad bija pati pusnakts, tad tavs visuvarenais Vārds nolaidās no debesīm, no tava goda krēsla, kā ātrs karavīrs samaitājamās zemes vidū. Tad grūtu sapņu parādīšanās tos piepeši iztrūcināja, un tos piepeši pārņēma bailes." Tas ir interesants teksts un pats svarīgākais, ka tas nebūt nerunā par kādu mīlīgi sentimentālu Ziemassvētku gaismu. Ir ļoti auglīgi pamanīt šo negaidīto Kristus piedzimšanas aspektu.

Otrkārt, kā zibens apgaismo visu padebesi, bet skar un aizdedzina tikai vienu vietu, tā notiek arī ar Dieva parādīšanos, atspīdēšanu vienā ierobežotā telpā, lai no turienes apgaismotu visu pasauli. Jo ir atklāsmes vietas, kas apspīd tālas pasaules malas, un svētības stundas, kas apgaismo gadsimtus.

Pat ķēniņiem tas jāpamana. Un, lūk, mēs nojaušam kādu mājienu uz trim gudrajiem vai ķēniņiem, kas nāk pielūgt Kristus bērnu, jo tos ved zvaigzne. "Pār tevi uzlec kā saule tas Kungs, un viņa godība parādās pār tevi." Zvaigzne, kas apspīd mani, caurspīd manu dzīvi un mani pārvērš.

Epifānija notiek visšaurākajā telpā, tomēr vienlaicīgi ir pasauli aptverošs notikums. Bērns Betlēmē, kam vieta tikai kūtī un silītē, atspīd debesīs, zvaigznē, kuras gaisma apstaro zemju zemes.

Treškārt, Epifānija nav kāda izrāde, kuru mēs varam aplūkot tikai kā skatītāji. No šīs gaismas spožuma mēs topam akli vai apgaismoti. Viņa tagadnes uguns sadedzina vai šķīstī. Ja mūžīgā gaisma mūs apspīd, tad tā dara mūs vai nu par gaismas bērniem, vai arī, ja tumsība mums mīļāka par gaismu, mēs tiekam izstumti tumsā. Mēs stāvam vai nu austrumu gudro pusē, kas nāk un pielūdz, vai ķēniņa pusē, kas liek nogalināt bērnus Betlēmē. Zvaigznes diena uzdod pavisam tiešu jautājumu — dzīvība vai nāve. Šis teksts to izsaka viskoncentrētākajā formā: "Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk..." Ja nāk tava gaisma, tava īstā gaisma, tad tev pašam jākļūst par gaismu. Tātad — vai nu topi galīgi un pavisam apgaismots vai galīgi un pavisam aptumšots. Jo katra epifānija ir radīšanas rīts, kurā Dievs gaismu atšķir no tumsas.

Tas ir nozīmīgs aicinājums Ziemassvētku laika noslēgumā — "Celies un topi apgaismota!" Ļaujies gaismai! Celies no tumsas, miega, grūtajiem sapņiem, pacel savas acis un skaties visapkārt! Redzi — tava gaisma nāk!

No eseju grāmatas "Sirds zemes–trīce" (Pārdomas par Svētajiem Rakstiem), izdevniecība "Klints", 1994.