Latviešu valodas tiesību likums

Tieši pirms 60 gadiem, 1935.gada 5.janvārī, pirmo reizi latviešu valodas tiesības tiek apstiprinātas ar likumu. Līdz tam bija citi normatīvi dokumenti, kas regulē latviešu valodas un citu valodu lietošanas nosacījumus, — "Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā" (1921.g.), "Noteikumi par valsts valodu" (1932.g.), "Likums par atklātiem izziņojumiem" (1932.g.), "Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu" (1934.g.). Nu radās īpašs apkopojošs likums.

Acīm redzot, lai būtu ko salīdzināt un padomāt par pašreizējo valodas situāciju, nevarētu būt neinteresanti to pārlasīt arī šodien. Kaut gan tagad jau dzīvojam pēc cita likuma — 1992.gadā pieņemtā "Latvijas Republikas Valodu likuma".

Likums par valsts valodu

1. Valsts valoda ir latviešu valoda.

2. Valsts valodas lietošana obligātoriska armijā, flotē un visās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī visos privātos iestādījumos ar publiski tiesisku raskturu.

3. Valsts un pašvaldību rakstos un mācību grāmatās latviešu valodā lietojami latīņu burti. Periodiskie izdevumi latviešu valodā, kas iznāk biežāk kā vienreiz nedēļā iespiežami latīņu burtiem vēlākais sākot ar 1936.g.15.maiju.

4. Pašvaldībās, ku®ās pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem vienas atsevišķas mazākuma tautības piederīgo nav mazāk par piecdesmit procentiem, pašvaldības attiecībās ar šīs tautības piederīgiem, ar iekšlietu ministra atļauju, pielaižama arī vācu vai krievu valodas lietošana. Minēto pašvaldību iestāžu sēdēs vācu vai krievu valodā turētās runas un iesniegumi, uz viena sēdes dalībnieka pieprasījumu, jātulko latviski.

5. Slēgtās sapulcēs, tirdznieciskā satiksmē, kulta izpildīšanā, presē, grāmatniecībā un mācības un audzināšanas iestādēs, pastāvošo likumu un nosacījumu robežās, var brīvi lietot jebku®u citu valodu. Atklātās sapulcēs vai publiskās izrādēs un dažādos priekšnesumos var lietot svešas valodas ar iekšlietu ministra vai viņa pilnvarotu amatpersonu atļauju.

6. Rakstiskiem līgumiem, dāvinājuma aktiem, vekseļiem, parādu un citiem saistību rakstiem, ja tos Latvijā pēc 1935.g. 1.feb®uāra slēdz Latvijas pilsoņi, ir saistības un pierādījuma spēks vienīgi tad, ja tie rakstīti valsts valodā.

7. Uzņēmumiem, kas izpērk I vai II šķiras tirdzniecības vai rūpniecības zīmi, spedīcijas un transporta uzņēmumiem, kā arī visiem uzņēmumiem un organizācijām, kam saskaņā ar pastāvošiem likumiem vai noteikumiem jādod pārskati par savu darbību, grāmatvedībā, ieskaitot visus uz grāmatvedību attiecošos dokumentus, un sarakstoties ar adresātiem iekšzemē jālieto valsts valoda, sākot vēlākais ar 1935.g.1.aprīli. Pārējām, šeit neminētām organizācijām un uzņēmumiem, kā arī privātām, fiziskām un juridiskām personām grāmatvedība valsts valodā nav obligātoriska, bet viņām, uz valsts vai pašvaldību iestāžu vai amatpersonu pieprasījumu iesniedzamiem pārskatiem, ziņojumiem, rakstiem un dokumentiem, ja to orīģināli nav sastādīti valsts valodā, jāpievieno tulkojumi latviešu valodā.

Piezīme. Nav liegts šī panta pirmā daļā minēto uzņēmumu grāmatas, paralēli valsts valodai, vest arī svešvalodās, bet šādām svešvalodā vestām grāmatām nav pierādījuma spēka, viņas nevar izmantot bilances sastādīšanai, uz viņām nevar atsaukties ne tiesā, ne nodokļu iestādēs.

8. Sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām, uzņēmumiem un juridiskām personām savā darbībā, sēdēs un sapulcēs jāpieņem un jāapspriež visi uz viņu darbību attiecināmie valsts valodā izdarītie iesniegumi.

9. Atklātiem izziņojumiem: izkārtnēm, afišām, plakātiem, gaismas reklāmai, cenu rādītājiem, iekšzemes tirgū laisto iekšzemes preču etiķetēm un tirdzniecības marku tekstam jābūt valsts valodā. Uzņēmumu, organizāciju un brīvo profesiju spiedogiem un zīmogiem jābūt valsts valodā.

Šinī pantā minētos gadījumos citu valodu lietošana pielaižama ar iekšlietu ministra vai viņa pilnvarotas personas atļauju. Ja bez valsts valodas lietota vēl kāda cita valoda, tad latviešu tekstam ierādāma galvenā vieta un formas un satura ziņā tas nevar būt mazāks par tekstu citā valodā.

10. Atklātā satiksmē Latvijas vietu vārdi apzīmējami vienīgi valsts valodā.

11. Satiksmē ar ārvalstīm Latvijas valsts un pašvaldības iestādes un uzņēmumi savā darbībā piemēro šos noteikumus tiktāl, ciktāl tas netraucē normālo darbību un nerunā pretim starptautiskām tiesībām un parašām.

12. Par likuma apzinātu pārkāpšanu vainīgos soda administrātīvā kārtā ar naudas sodu līdz Ls 1.000,-, vai ar arestu līdz 3 mēnešiem, vai ar abiem šiem sodiem kopā. Sodus uzliek iekšlietu ministrs vai viņa pilnvarota amatpersona.

13. Likuma dzīvē izvešanai instrukcijas izdod iekšlietu ministrs.

Ar šo atcelti: 1) noteikumi par valsts valodu (1932.g. Lik.kr.54), 2) pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu (1934.g. Lik.kr.168), 3) likums par atklātiem izziņojumiem (1932.g. Lik.kr.240).

Ministru prezidents K.Ulmanis

Rīgā, 1935.g. 5.janvārī Iekšlietu ministrs V.Gulbis.

"Valdības Vēstnesis", 1935., nr.7