Janvāris — tautas apņēmības, stājas un cerību laiks

Pirms četriem gadiem 1991. gada Rīgā

Zvaigznes bija iznākušas uz tiltiem. Viņas netika pāri upei. Jo debesis bija slēgtas. Nu jau vairākus mēnešus debesis bija slēgtas. Un zvaigznes jutās pārāk piezemētas. Gan koki un augi deva padomu, ka vajag iesakņoties, bet zvaigznēm tas nebija pieņemams. Zvaigznēm tas nebija iespējams, zvaigznēm nebija sakņu sistēmas. Zvaigznēm te daudz kā trūka: trūka gaisa, trūka loģikas, bet visvairāk trūka — laika. Zvaigznes bija pieradušas pie gaismas gadiem, bet te mērīja laiku pa stundām. Un te nebija mūžības. Nekādas. Debesīs bija visādu mūžību pa pilnam: augšā, uz priekšu un atpakaļ. Priekšējā un atpakaļējā mūžība, un krusteniskā, kaimiņu mūžība un savējā. Te pat izdzist nebija interesanti: tūliņ tumsa un gals. Tur debesīs varēja spēlēt zvaigžņu izlikšanos, teātri: nodzist un vēl ilgi spēlēt, ka tu spīdi — mirušai gaismai tēlojot pašu zvaigzni.

Un debesis bija ciet. Vēl joprojām. Pāri upei peldēt zvaigznes neiedrošinājās. Tas būtu ekoloģiski nepareizi. Un pāri tiltiem vēl nelaida. Jo baidījās, ka zvaigznes, pāri ejot, var tiltus sadedzināt. Tāds bija tiltu Pasaules uzskats. Tilti baidījās no uguns. Visā pasaulē. Zvaigznes varēja teikt, cik grib, ka viņas nav no pasaules uguns, ka zvaigžņu ugunis nav pasaules ugunis, ka... Nē, to Pasaules uzskats nesaprata. Pasaules uzskats saprata tikai pasaules ugunis. Paklīda baumas, ka tām, kas gribēs tikt pāri, vajadzēs savā gaismā aprobežoties. Neesot citas izejas. Neesot vispār izejas.

Jo aprobežot savu gaismu zvaigznes nevarēja.

Tātad pāri tikt nav iespējams?

Zvaigznes stāvēja tilta galā.

Zvaigznes bija iznākušas pie tiltiem.

Debesis vēl bija slēgtas. (1992.)

Naktī bija liela vētra. Dauzīja slēģus. Suns skrāpējās durvīs. Un jūrmalā izgāza priedi. Augstāko. Vējš augstāko priedi. Nevis nolauza, bet izgāza. Nolauztai jau viegli — var lepoties. Varonība. Koris dzied dziesmu — svētkos. Par izgāztām priedēm nedzied. Ja nav gluži gar zemi, tad būs vēl jāaug, jāmokās. Nav zināms, cik ilgi.

Ja gar zemi, tad sazāģē baļķos, pēc tam — dēļos. Viens dzejnieks kādreiz rakstījis: vienalga, vai tūrista slēpēm vai cūkaizgaldam. Nav vis vienalga!

Izgāzta priede, šķībi, kā uz kruķiem. Ne vairs augstākā, ne zemākā. Vai kādam patīk varonis, kas lec uz kruķiem? Varoņi uz kruķiem nekā neizskatās.

Vējš augstākās priedes nolauza... Vējš tā dara. Un jūra tur, protams, nekā nevar darīt. Augstākajām priedēm nav sargātāju, vienkārši, nav un nevar būt. Galotņu vaina. Vainīgās galotnes! Bet viņām nav izejas. Viņām nav citur, kur iet — tikai uz augšu. (1994.)

Imants Ziedonis. "Epifānijas", Izdevniecība "Preses nams"

Foto: Indulis Spuldzenieks, "LV"