Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas radio vakar, 13. martā:

Ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu 13. marta raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30 sarunājās radio žurnālists Andris Siksnis

— Skanējumu turpina 13.marta programma "Pusdiena", tās studijā ir Andris Siksnis, un, kā katru trešo pirmdienu, mūsu viesis ir Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga:

— Sveicināti!

— Kā parasti, 20 minūtēs runāsim par aktualitātēm gan Latvijā, gan arī varbūt citur pasaulē. Un, kā bieži, sāksim ar mūsu valsts iekšpolitisko dzīvi. Ja tāds īss ekskurss, tad, sākot ar Saeimas sēdi, kurā Jānis Ādamsons uzstājās ar skarbu ziņojumu par pedofilijas lietas izmeklēšanu, un līdz pat pagājušās nedēļas nogalei, kad turpinās strīdi par Jāņa Nagļa darbu, arvien dīvainākas šķiet valdību veidojošo partiju attiecības. Kāds ir jūsu redzējums, vai valdība spēj produktīvi strādāt laikā, kad publiski viena partija par otru runā tādas lietas, kas neliecina par vienotību un faktiski, es domāju, pat nogurdina sabiedrību.

V.Vīķe–Freiberga:

— Jūs jau te minējāt vairākas lietas, sāksim ar Ādamsona kunga paziņojumu Saeimā. Man šķiet, tas bija stipri vien pārsteidzīgs, ar tādiem paziņojumiem nedrīkstētu nākt klajā līdz tam brīdim, kad ir ļoti nopietni pierādījumi, lai tos arī apstiprinātu. Ar šo pārsteidzīgo paziņojumu Latvijai starptautiskajā presē nenoliedzami noticis liels kaitējums. Nav jau svarīgi, kas beigās tur notiek tīri juridiskā plāksnē, kam kas tiek vai netiek pierādīts vai apstiprināts, taču tas ir izskanējis, visā pasaulē tas tā tika uztverts, un Latvijas vārds ir nomelnots. Tā ir bēdīga lieta, jo paši latvieši, paši parlamentārieši piedalās savas tautas un savas valsts nomelnošanā. Tas man kā prezidentei tiešām ir skumji. Par valdības koalīcijas partneriem — nu tur jau ar neapbruņotu aci ir redzams, ka viņu saliedētība varbūt nav šobrīd vairs tik ideāla, kāda tā varbūt bija pašos koalīcijas dibināšanas sākumos, kad šķita, ka valda diezgan iespaidīga vienprātība koalīcijas partneru starpā. Patlaban ir manāmas plaisas un manāmi strāvojumi, kas noveda atsevišķus valdības locekļus vai arī partijas zināmos konfliktos vienu ar otru vairākos jautājumos. Un te nu man šķiet, ka viņiem stāv priekšā diezgan intensīvs darbs, lai šo koalīciju tomēr saliedētu ne tikai tā, lai tā spētu turpināt darboties, ko, es ceru, viņi visu laiku turpina darīt, jo tas ir viņu pienākums. Bet arī lai publikas acīs nerastos iespaids par valdību, ka tā ir tik aizņemta savā starpā ķīvēties jeb ka koalīcijas partneri savā starpā tik aizņemti ar ķīvēšanos, ka, lūk, viņiem neatliek laika darīt savu darbu. Es domāju, ka Latvijas tauta sagaida no savas valdības apliecinājumu tam, ka darbi rit uz priekšu un valdības izstrādātā programma tik tiešām rit uz priekšu un šīs detaļas tai netraucē darboties.

— Jā, koalīcijas partneri zināmā mērā pārmet arī premjeram Andrim Šķēlem, ka viņam vajadzētu būt tam, kurš saliedē valdības partnerus. Kā jūs vērtējat premjera darbību, vai viņš ir pārāk mazaktīvs?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu, nez vai, es domāju, ka tādā koalīcijā — tā taču sastāv no vairākiem partneriem — ir tiešām jautājums par sadarbību visiem kopā, un premjera loma, protams, ir būt par līderi šajā procesā.

— Jā, valdības skaļākais veikums, šķiet, ir šī ideja par Nacionālās bibliotēkas celtniecību, paaugstinot maksu par elektroenerģiju. Jūs esat labvēlīgi izteikusies par domu realizēt projektu šādā solidārā veidā, bet kritizējusi veidu, kā politiķi to prezentē bez sabiedrības viedokļa izzināšanas. Kas, jūsuprāt, tagad ir darāms, un kas, jūsuprāt, ar projektu notiks tālāk?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju nedrīkstētu pieļaut, ka šo projektu atkal apturētu, tas pārāk bieži ir ticis atlikts jau padomju laikos, arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tajā posmā arī tas ir ticis atlikts, vienmēr ar kaut kādām atrunām. Es domāju, ka nu atrunām vairs nav vietas. Mums ir jāiet uz priekšu ar šo projektu, un mēs nedrīkstam izmantot neko par ieganstu, lai to apturētu, tas ir pirmais. Un es ceru, ka visa tauta to sapratīs un atbalstīs šo mums visādos veidos ārkārtīgi nozīmīgo projektu. Par to mēs varētu daudz un ilgi runāt, un es esmu gatava par to runāt bezgalīgi, par to pamatojumu. Es domāju, ļaudis saprot, ka tas mums ir nepieciešams.

Man šķiet, mums nav arī pat jādebatē par to, ka līdzekļi, ko tajā ieguldām, mums ir, valstī ir pietiekami resursi, lai spētu uzcelt kaut ko, kas tai ir nepieciešams un prioritārs. Tādi līdzekļi ir, un tos var atrast. Te ir jautājums par politisko gribu, lai apstiprinātu projektu, un tātad es priecājos par to, ka šī griba ir izteikta, tas ir pozitīvs solis uz priekšu. Bet, kā finansēt projektu, tas ir konkrēts jautājums, tur ir simt dažādu iespējamu risinājumu. Līdz šim ir proponēts viens no tiem, un man jāatzīstas, ka es neesmu droša, vai tas ir šī gadsimta ģeniālākais izgudrojums, kā bibliotēku tieši precīzi finansēt precīzā veidā. Bet ir jau dažādi citi iespējami varianti.

— Politiķi ir teikuši, ka viņi ir konsultējušies ar speciālistiem. Vai politiķiem bija jākonsultējas arī ar sabiedrību jebkādā veidā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Redziet, ja tiek iesaistīta visa sabiedrība, tad, protams, tai būtu jāizsaka savas domas, citādi jau iznāk pretruna – ja grib visus iesaistīt, tad tur vajadzētu būt kaut kādam zināmam konsensam, ka visi ir ar mieru to tā darīt, citādi tas ir kaut kas uzspiests, kaut kas mazliet totalitārs. Bez tam, ja visiem tiks uzspiests šis veids, kā piedalīties, es domāju, tas nopietni samazinās brīvprātīgos ziedojumus, jo visi jutīsies — kā, es jau savus dažus santīmus devu, tātad man nekādi lati vai tūkstoš latu vairs nav jāziedo. Es domāju, ka tas varētu negatīvi ietekmēt ziedojumu vākšanas akciju, un man rada bažas arī tas, kādu iespaidu radīs tieši enerģijas aplikšana ar šādu piemaksu, kādu iespaidu tas varētu radīt mūsu ražotājiem, kuri patlaban nav spīdošā stāvoklī un kuru ražošanas lauks ir viens no tiem, kam nākotnē vajadzētu drīzāk atvieglinājumus un atbalstu no valdības puses. Un es baidos, ka šis drīzāk varētu būt nopietns apgrūtinājums vairākiem ražotājiem.

— Vai, jūsuprāt, pārāk nav skaidrota šī ideja visā savā spektrā, proti, runa nav tikai par ēku, par vienu skaistu būvi Rīgā, bet tiešām par informācijas tehnoloģiju pieejamību visiem pilsoņiem jebkurā Latvijas novadā.

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu, tās ir divas mazliet atšķirīgas lietas. Tā ēka kā fiziska celtne ir nepieciešama, par to pamatos ir runa. Tā mums ir vajadzīga, jo esam vienīgā valsts Eiropā, kam tādas nav. Un patlaban no mūsu dokumentiem, kam vajadzētu atrasties Nacionālajā bibliotēkā, daudzi burtiski iet postā vai drīz aizies postā, ja turpinās atrasties tur, kur tie ir. Situācija ir ļoti neadekvāta, ēka kā tāda ir vajadzīga. Turklāt viss pārējais, kas tajā paredzēts, tātad konferenču zāles un tamlīdzīgi, arī faktiski būs Rīgā un Latvijā noderīgs un vajadzīgs, bet informācijas tīkls kā tāds savā ziņā ir atkal kas cits. Tam būtu jābūt pieslēgtam šai centrālajai bibliotēkas sistēmai, bet ir arī svarīgi, lai jau šodien, pat negaidot šīs ēkas uzcelšanu, skolu un pagastu bibliotēkās būtu pieslēgums internetam un zināma tīkla izveidošana, lai šis process sāktos jau šobaltdien.

— Jā, un šeit nāk prātā tas, ko jūs jau minējāt — mazliet totalitāras metodes. Vai tieši šī valdība konkrēti ar Andri Šķēli priekšgalā, kas sevi proponē par labēju un tirgus ekonomikas aizstāvi, drīkstēja šādu režīmu piedāvāt sabiedrībai?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, nu ko jūs saucat par labēju, es neesmu droša, šinī gadījumā ir tā problēma, ka maznodrošinātie iedzīvotāji tiek iesaistīti it kā labprātīgā nodevā, kas no viņu puses noteikti nebūs labprātīga, un tādā valstī kā Latvija, par kuru pēdējā laikā parādās ne visai glaimojoša statistika par nabadzības līmeni mūsu valstī, par to iedzīvotāju procentu, kas dzīvo zem nabadzības līmeņa, jebkāds pasākums, jebkāda iniciatīva, kas sistemātiski uz nākamiem 10–12 gadiem paredz vēl samazināt viņu jau tā mazos ikmēneša ienākumus, tā es domāju, nav īpaši spīdoša ideja.

— Tā nu ir iznācis, ka arī trešais jautājums nav no tās gaišākās mūsu dzīves puses. Tiesiskais nihilisms — tas ir termins, ko satraukti lieto Latvijas juristi, Juristu biedrība, arī tieslietu ministrs Valdis Birkavs, kuram gan tādā kā bumeranga trajektorijas veidā tagad to nākas uzklausīt savā adresē. Vai jūs arī piekrītat tam un varat komentēt šo, ka Latvijā ir tiesisks nihilisms?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es neesmu droša, ko katrs ar šo terminu grib izteikt, es personīgi esmu konstatējusi to, ka Latvijas tautā valda zināma neuzticība mūsu tiesu varai un tiesiskās valsts pamatiem. Un te nu, lūk, tieši juristiem, tiesnešiem un tieslietu ministram vajadzētu pašiem pirmajiem rūpēties un gādāt, parādīt tautai, kas tieši ir paredzēts, kas tiek darīts, kādas patlaban ir tās problēmas, kamdēļ ļaudis ir zaudējuši uzticību un ticību tiesu varai, un ko viņi konkrēti specifiski paredz darīt tuvākā nākotnē jeb ilgtermiņa perspektīvā. Man šķiet, tie, kas ir atbildīgi par patlabanējo mūsu tiesu sistēmas slavu un reputāciju, ir tie, kas tajā darbojas. Un tieši no viņiem tad mēs arī sagaidām priekšlikumus, sākot ar tieslietu ministru, konkrētus un konstruktīvus priekšlikumus par to, kā tad mēs te, Latvijā, paredzam situāciju mainīt un uzlabot.

— Jā, pagājušajā nedēļā Augstākās tiesas priekšsēdētājs nosauca jauno ģenerālprokurora kandidātu, un tas ir Ilgars Šepteris. Ar viņu tagad intensīvi mēģina dažādas tikšanās rīkot tās pašas jau mūsu minētās valdības partijas. Vai jūs arī esat tikusies ar šo cilvēku?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, es neesmu ar viņu tikusies un arī viņu nepazīstu.

— Jūs nedomājat, ka vajadzētu arī jums tikties ar viņu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Par viņa apstiprināšanu lems Saeima.

— Jā, bet partijas tiekas un ārkārtīgi intensīvi izrāda šo vēlēšanos, vai tas nav kāds signāls?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es nezinu, man jāpainteresējas, vai tad, ja es izteiktu savu vēlmi ar viņu tikties, tas atkal netiktu uzskatīts par prezidentes iejaukšanos tiesu varā, tas ir mans jautājums.

— Jā, un par turpmāko. Jūs rīt tiksities ar "Latvijas kuģniecības" prezidentu Andri Kļaviņu un arī Latvijas jūrniecības savienības pārstāvjiem, tā arī varētu būt, šķiet, pavisam konkrēta tikšanās un pavisam konkrēta interese. Kas ir jūsu interese šīs tikšanās sakarā ?

V.Vīķe–Freiberga:

— Mani interesē vispirms patlabanējais "Latvijas kuģniecības" stāvoklis Latvijā un nākotnes perspektīvas. Un tas neatkarīgi no šī ārkārtīgi lielā objekta privatizācijas gaitas ir otrais jautājums, kas mani interesē. Es esmu saņēmusi vēstuli no "Latvijas kuģniecības", tur viņi ir izteikuši tādu viedokli, ka Latvijā būtu nepieciešamas zināmas izmaiņas likumdošanā, lai būtu iespējams piesaistīt atpakaļ zem Latvijas karoga tos kuģus, kas patlaban peld zem svešiem karogiem, un vairākas citas tādas konkrētas lietas, par kurām, es ceru, viņi varēs mani informēt.

— Jā, Latvijas un Krievijas attiecības. Krievija joprojām dažādos līmeņos pārmet un draud Latvijai par kara noziedznieku sodīšanu Latvijā. Vai tas, jūsuprāt, ir tāds Krievijas prezidenta priekšvēlēšanu elements vai arī kas tāds, kas mums nozīmē ko vairāk?

V.Vīķe–Freiberga:

— Te man negribētos spēlēt pareģi, atlicis tikai neilgs laiks līdz Krievijas prezidenta vēlēšanām, un es domāju, ka tad mēs labāk redzēsim, kas pa īstam notiek. Nav nekādas jēgas mēģināt uzminēt, kas notiks pēc tik īsa laika, apskatīsimies, ko viņi dara, kāda šķiet jaunievēlētā prezidenta nostāja un pozīcija attiecībā uz Latviju, un tad rīkosimies adekvāti.

— Jā, nu nav jau nekāds noslēpums, ka tiek domāts un runāts par Vladimiru Putinu, kā jūs vērtējat viņu kā Krievijas prezidentu, jo nākamreiz, kad tiksimies, mēs droši vien jau runāsim par Krievijas prezidenta vēlēšanu rezultātiem.

V.Vīķe–Freiberga:

— Tā dīvainā lieta ir, ka viņš tik tiešām tiek uzskatīts par gandrīz jau ievēlētu tik lielā mērā, ka savā ziņā rodas jautājums — par cik Krievijā valda īsta demokrātija un par cik šīm vēlēšanām vispār ir kāda nozīme, ja jau visi tik viennozīmīgi iepriekšējā prezidenta nozīmēto kandidātu ir pieņēmuši kā viņa pēcteci. Bet, protams, šeit runa ir par brīvi izteiktiem viedokļiem dažādās sabiedriskās aptaujās, cik tās būtu uzticamas, nevis propagandas instrumenti. Ja pieņemam, ka tie ir objektīvi savākti dati, tad šķiet, ka Krievijas tauta ir gatava šo kandidātu tiešām atbalstīt.

— Un kas no tā Latvijai, kā jūs uzskatāt — vai Putins būs Latvijas draugs, ja tā var teikt?

V.Vīķe–Freiberga:

— Ko jūs gribat — vai lai es jums saku: viņš būs draugs, un tad viņš, izrādās, pārdomās, vai es teikšu, ka viņš ir nedraugs, bet faktiski viņš sirdī grib būt mums ārkārtīgi labvēlīgs. Es domāju, te mums jādod viņam izdevība pierādīt, kāds tad viņš īstenībā būs, un tad mēs darīsim, ko varam, lai uz to reaģētu.

— Jā, un, ja atkal pievēršamies Latvijai un jau notikušiem notikumiem. Neesmu sastapusi to cilvēku Latvijā, par kuru nevienam nekas slikts nebūtu sakāms — tā jūs esat teikusi, šķiet, piektdien, tiekoties ar reģionālās preses pārstāvjiem, un aģentūra LETA šo attiecina uz jūsu padomnieku kultūras jautājumos, kura jums joprojām nav. Kā ir ar šo posteni, ar šo vakanci, un kāds ir ceļš līdz tam, ka jums būtu šis kultūras padomnieks?

V.Vīķe–Freiberga:

— Vispirms man jāizskaidro, ka šie posteņi prezidentam nav tā kā valdības ierēdņa posteņi, teiksim, ministrijā ir apakšministrs un dažādi direktoru amati, visi tie ir noteikti. Prezidenta kancelejai prezidentam pašam ir ļoti liela rīcības brīvība attiecībā uz to, cik un kādus padomniekus pieņemt — iekšštata vai ārštata. Es šodien jokoju ar saviem padomniekiem, ka principā varētu vispār nebūt padomnieku, ja nav neviena likuma, kurā teikts, ka prezidentam vajag padomniekus, nav neviena likuma, ka vajag tik un tik padomniekus, nekur nav teikts likumā, ka man vajag tādu vai citādu padomnieku. Tā ir pilnīgi mana brīva izvēle. Un, kas attiecas uz konkursiem, tad tie atkal nav tādi konkursi, kādi ir uz valsts iestādes un ierēdņu pozīcijām. Tur drīzāk ir jautājums — atrast cilvēku, ar kuru iespējams sastrādāties. Es domāju, ka līdz šim likumdošanas struktūru ietvaros mums ir puslīdz neformāli tās lietas notikušas. Tātad mēs turpināsim darboties tieši patlabanējās likumdošanas ietvaros.

— Tātad jums arī nav tādas akūtas nepieciešamības patlaban pēc padomnieka kultūras jautājumos?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas ir pilnīgi subjektīvs jautājums — prezidentam izlemt, kurā brīdī kādu padomnieku vajag. Es vispār domāju par tādu eventuālu modeli, kur ļaudis tiek piesaistīti tajā brīdī, kad kāda problēma ir aktuāla, tiek piesaistīti speciālisti uz zināmu laiku, un tad, kad tas jautājums atrisināts un nav vairs aktuāls, nav vajadzības tajā jautājumā paturēt cilvēku uz mūžu mūžiem, kad starplaikā valstī radušies citi jautājumi, kas ir aktuāli, un būtu vajadzīgs pilnīgi cita tipa speciālists.

— Jā, paldies, un lai jums veicas turpmākajās nedēļās. Mēs atkal tiksimies šeit, lai stāstītu Latvijas radio klausītājiem par notikušo un vēl gaidāmo pēc, šķiet, trijām nedēļām. Paldies, lai jums veiksmīga darba diena!

V.Vīķe–Freiberga:

— Uz redzēšanos!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— tiekoties ar aizsardzības ministru

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 13. martā, tikās ar aizsardzības ministru Ģirtu Valdi Kristovski.

Valsts prezidente plāno šogad pastiprinātu uzmanību pievērst valsts aizsardzības un drošības jautājumiem, un šādā kontekstā noritēja arī tikšanās ar ministru. Valsts prezidentei interesēja Dalības rīcības plāna izpilde un NBS virzība uz NATO.

— tiekoties ar izglītības un zinātnes ministru

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 13.martā, tikās arī ar izglītības un zinātnes ministru Māri Vītolu.

Sarunā ministrs informēja Valsts prezidenti par aktualitātēm Izglītības un zinātnes ministrijas darbā. V.Vīķe–Freiberga interesējās par mācību grāmatu izvēli un pieejamību skolēniem un skolotājiem, īpaši par vēstures grāmatām, kā arī par mācību palīglīdzekļiem, tāpat arī par internātskolu stāvokli, par pašvaldību iesaisti to darbībā un finansējumā. V.Vīķe–Freiberga uzsvēra, ka reformu rezultātā nedrīkst ciest bērni un ikvienam bērnam Latvijā ir jāsaņem izglītība.

— tiekoties ar EDSO augsto komisāru

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 10.martā tikās ar EDSO augsto komisāru Maksu van der Stūlu. Sarunā apspriesti jautājumi, kas saistīti ar Valsts valodas likuma ieviešanu praksē. M.van der Stūls solīja EDSO palīdzību Ministru kabineta noteikumu juridisko formulējumu izstrādē. Valsts prezidente sacīja, ka šāda sadarbība Latvijai un EDSO ļautu būt pārliecinātai, ka pēc noteikumu izstrādes Latvijai nevarētu aizrādīt par likuma praktiskās lietošanas neatbilstību starptautiskajām saistībām.

Valsts prezidenta preses dienests

— konferencē par bērnu tiesību nodrošinājumu

Uzruna konferences "Bērnu tiesību nodrošinājuma atbilstība starptautiskajiem standartiem. 1998–2000" atklāšanā Valsts kancelejas Sarkanajā zālē 2000. gada 10. martā

Augsti godātās dāmas un kungi, cienītie konferences dalībnieki!

Atļaujiet man jūs sveikt šīs ļoti svarīgās konferences atklāšanā un novēlēt vislabākās sekmes tās turpmākā norisē.

No seniem laikiem, kad biju pavisam maza meitenīte, es atceros vairākus incidentus, kas manī radīja sašutumu par to, kā šeit pat, Rīgā, pieaugušie attiecas pret bērnu. Un es toreiz nodomāju — kad es pieaugšu, tad man ir jāatceras kādreiz tiem pieaugušajiem pateikt, ko viņi dara nepareizi savās attiecībās pret bērniem. Un redziet, kā man laimējās — es ne tik vien sen jau esmu pieaugusi, bet man ir tā izdevība stāvēt jūsu priekšā un atgādināt to, ko sen sen es kā bērns biju nodomājusi.

Pieaugušie ne vienmēr atceras, ka arī bērns ir cilvēks, un, runājot par bērnu tiesībām, pirmais un fundamentālākais koncepts ir par to, kas ir cilvēks un kādas ir viņa tiesības, kas ir bērns, kādas ir viņas tiesības un kā bērna tiesības atšķiras (jā vai nē) no cilvēktiesībām vispār. Un tas nav tik triviāls jautājums, kā šķiet. Šo jautājumu es atceros no savas personīgās pieredzes, un tas tagad ir gan zinātniski, gan juridiski apstiprināts. Jā, tiesa, bērns jau nav vēl pilnvērtīgs cilvēks salīdzinājumā ar pieaugušo. Viņš vēl ir izaugsmes un veidošanās procesā, un šis process turpinās atkarībā no indivīda līdz pat četrpadsmit, piecpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadiem, kad viņš fiziski sasniedzis pieaugušā izmērus. Tāpat intelektuālā, emocionālā attīstībā bērns vēl ir augšanas procesā, viņam nav vēl tās sprieduma spējas, kādas viņam būs kā pieaugušam, un tamdēļ viņš nevar vēl uzņemties visus tos pienākumus un atbildību, ko valstī paredz šiem pieaugušajiem pilsoņiem.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka bērns aug pieaugušo aizbildniecībā. Un šī aizbildniecība nozīmē tikt saudzētam, aizsargātam no saviem vecākiem, no savas ģimenes, kopienas, valsts. Pieaugušo atbildība pret bērnu ir — gādāt, lai nekādi šķēršļi nekavētu viņa izaugsmes un attīstības ceļu, lai nekas nestātos viņa fiziskās un veselības attīstības ceļā, viņa emocionālajai, intelektuālajai, viņa radošo spēju attīstībai. Visas šīs lietas ģimenei, kopienai, valstij būtu jāpilda kā svēti pienākumi pret bērnu kā indivīdu, pret bērnu kā savas tautas un cilvēces nākotni un turpinājumu.

Bēdīgi, ka dažreiz sabiedrībā izskan tāda doma, ka bērns ir nasta saviem vecākiem un sabiedrībai. Ar tām prasībām, ko viņa audzināšana uzliek, ar to atbildību, ko tā no mums prasa. Man šķiet, ka tā ir ļoti kaitīga un neveselīga nostāja. Bērns jau nav nasta, bērns ir dāvana. Dāvana, kas mums dota, mūsu nemirstības garants. Bērns ļauj mums caur viņa izaugsmi realizēt visu to, ko mēs savā paaudzē, savā laikā nespējām realizēt. Tā ir mūsu turpinātība, mūsu mīlestība šīs zemes virsū. Un tādēļ pirmais, ko vajadzētu atcerēties: atbildība pret bērnu nav drūms pienākums, tas ir kaut kas priecīgs un patīkams, kas būtu mums visiem jādara no sirds. Jo katrs taču atceras no savas bērnības, cik ļoti bērns ir uzņēmīgs pret visu, ar ko viņš saskaras. Un cik ļoti katrs sīkākais žests atstāj paliekošu iespaidu uz viņa psihi un attīstību.

Latvijas Saeima vakar trešajā lasījumā apstiprināja grozījumus likumā par bērnu tiesību aizsardzību. Latvijā līdz ar to ir nodrošināta pilnīgi droša un stabila juridiskā bāze bērnu tiesību jautājumos. Tā ir skaidra un nepārprotama konceptuālā bāze, caur kuru raugāmies uz bērnu un viņa tiesībām iepretim pieaugušo tiesībām. Paldies Dievam, šī darāmā darba daļa nu būtu padarīta, un par to varam tikai priecāties. Tagad stāv priekšā šī likuma implementācija, tagad stāv priekšā viņa īstenošana dzīvē. Tā būs atkarīga no divām lietām. Oficiālā līmenī — no līdzekļiem, ko valdība atvēl šī likuma īstenošanai, no struktūrām, kādas tiks efektīvi radītas un ar kādiem līdzekļiem tās varēs darboties katra savā sfērā. Un tas ir politiskās gribas un politisko prioritāšu jautājums. Tas ir arī materiālo iespēju jautājums vispārējā plāksnē. Bet jebkura likuma iemiesošana praksē prasīs no visas sabiedrības izpratni un atbalstu tiem jēdzieniem, kādi ir formulēti un izpausti mūsu likumā par bērnu tiesībām. Un te man šķiet, ka evolūcija, kas Rietumu demokrātiskajā pasaulē ir notikusi pēdējā pusgadsimta laikā, ir process, kas citās zemēs ir varbūt progresējis straujāk nekā mūsējā un kur mums būtu vēl liels tautas izglītošanas darbs veicams, lai vēl dziļāk nostiprinātos izpratne par to, cik svarīgs ir bērns un viņa liktenis un cik svarīga ir katra pieaugušā attieksme pret paša bērnu un bērnu tautā vispār. Jo īstenībā katrs bērns, kas piedzimst mūsu zemē, ir mūsu bērns un mūsu atbildība.

Un te, man šķiet, ir ļoti vērtīgi tādām zemēm kā visas trīs Baltijas valstis, kas pēdējo pusgadsimtu ir pavadījušas līdzīgos apstākļos, viņu pārstāvjiem, speciālistiem sanākt kopā un dalīties pieredzē, kas ir darāms un kā. Un tikpat svētīgi ir ieklausīties citu zemju speciālistu pieredzē, kas ir spējuši tikt tālāk nekā pie mums. Redzu no jūsu programmas, ka te tiks arī aplūkoti tie sāpīgie jautājumi, kas skar bērnu tiesību pārkāpšanu, kas skar pārkāpumus pret bērnu, vardarbību pret bērnu. Tās ir problēmas, kas ne jau mūsu dienās ir izgudrotas, tās ir daļa no cilvēces negatīvā mantojuma, tās veido un atspoguļo daļu no cilvēka psihes ēnas puses. Cilvēks dzīvo kā duāla būtne, un viņā sadzīvo kā gaisma, tā tumsa. Sabiedrībai, tās struktūrām un likumiem ir pienākums pēc iespējas samazināt šos cilvēka ļaunuma radītos ēnas laukumus un it īpaši darīt visu, kas iespējams, lai pasargātu bērnu. Tamdēļ, ka viņš ir bez tā spēka, kas ir pieaugušajiem, tamdēļ, ka bērns, it īpaši mazs, ir nevarīgs pieaugušo vardarbības priekšā.

Sabiedrībai ir pienākums rūpēties arī par to, kas notiek ģimenes lokā, jo arī ģimenes lokā var notikt pāridarījums bērnam. Ģimenes loks ir svēts, normāli tajā nedrīkstētu ielauzties līdz tam brīdim, kad tiek pārkāpts likums, līdz tam brīdim, kad tiek pārkāptas morāles normas un principi. Un tad sabiedrībai ir ne tikai tiesības iejaukties ģimenes lokā, bet arī pienākums bērnu tiesību vārdā.

Tas ir ļoti plašs un smags jautājums, jo līdz šim bija pieņemts nerunāt par tām lietām, kas notiek privātā sfērā, kas notiek aiz ģimenes dzīvokļa durvīm. Bet mums par to ir jārūpējas un jāatceras, ka pieaugušajiem ir jāmācās ieklausīties bērna sacītajā un bērna liecībās, un nevar teikt — stāvi klusu, nerunā, tu esi tikai bērns, it kā viņš nebūtu dzīva būtne ar saviem pārdzīvojumiem. Runāt par bērnu kā par objektu, nevis kā par personību. Un galvenais ir svarīgi atcerēties, ka bērna teiktais un pārdzīvojumi ir tikpat nopietni ņemams kā pieaugušā viedoklis un pārdzīvojums. Un ir ļoti svarīgi atcerēties nenoslaucīt bērna teikto, neatstumt bērna liecību kā mazvērtīgu, kā nesvarīgu, tā teikt, to jau tikai bērns ir teicis, mazs šmurgulis, mazs puišelis jeb maza meitenīte. Nedrīkst tā attiekties pret bērnu. Bērns ir cilvēks, viņam ir savas cilvēktiesības, bērns ir personība, un viņš ir pelnījis, ka viņā ieklausās. Protams, ir bērni, kas melo, tāpat kā ir pieaugušie, kas melo. Ir jāizvērtē gan bērna liecība, gan pieaugušā, abi ir līdzīgi.

Šie ir ļoti smagi, bet ārkārtīgi svarīgi jautājumi. Ja sabiedrība ar apņēmību un nepieciešamo enerģiju neķersies pie to risināšanas, tad mēs apdraudam savu nākotni, nākotnes sabiedrības kvalitāti. Rūpēties par bērna tiesībām nozīmē rūpēties par cilvēka vārdu visplašākajā un dziļākajā nozīmē.

Dāmas un kungi, cienītie speciālisti, es novēlu jums enerģiju, spēku un prieku jūsu svarīgajā darbā! Sekmes šajā konferencē!

— konferencē par daudzveidību vienotā Eiropā

Uzruna Britu padomes rīkotās konferences "Daudzveidība kā vienotas Eiropas pamats" atklāšanā Rīgā, Melngalvju namā, 2000. gada 9. martā

Ekselences! Dāmas un kungi!

Man ir patiess gandarījums izmantot uzaicinājumu piedalīties Britu padomes kārtējā konferencē "Daudzveidība kā vienotas Eiropas pamats". Vēlos pateikties Britu padomei par to, ka pēc iepriekšējām analoģiskām konferencēm Prāgā šoreiz tā notiek Latvijas galvaspilsētā Rīgā.

Rīga, kas nākamgad svinīgi atzīmēs savas dibināšanas 800. gadadienu, jau kopš seniem laikiem ir pazīstama kā multietniska pilsēta. Latvijas ģeogrāfiskais izvietojums — svarīgu dienvidu–ziemeļu, rietumu–austrumu tirdzniecības ceļu krustcelēs — ir noteicis šo īpatnību.

Manu vārdu apstiprinājums jums nav tālu jāmeklē. Šovakar mēs esam pulcējušies nesen atjaunotajā Melngalvju namā. Nams tika būvēts kā pulcēšanās vieta svešzemju neprecētajiem tirgotājiem, kuri Rīgu bija atzinuši par izdevīgu tirgošanās vietu. Nams gan Otrā pasaules kara laikā tika nopostīts, bet nu atjaunots un ir simbols Latvijas vēlmei atdzimt kulturāli un etniski daudzveidīgajā Eiropā.

Etniskā daudzveidība, spēja sadzīvot kopā un strādāt kopējam mērķim, savstarpēja cieņa un tolerance mūsu valstī nav jauni un nepazīstami jēdzieni. Mūsu cilvēki daudzās paaudzēs ir bijuši ar tiem pazīstami. Tā ir mūsu priekšrocība, Latvijai kļūstot par daļu no demokrātiskās un vienotās Eiropas. Mūsu rīcībā ir liela un unikāla pieredze, kuru savā ikdienas darbā nepārtraukti vairojam un ar kuru esam gatavi dalīties, iekļaujoties Eiropas un transatlantiskās sadarbības struktūrās.

No paaudzes paaudzē nodotā pieredze un Latvijas skaidrā, saprotamā un eiropeiskā etnisko minoritāšu politika mums palīdz tikt galā ar padomju okupācijas izraisītajām negatīvajām sekām. Es vēlreiz vēlos uzsvērt, ka savā etnisko minoritāšu politikā Latvija stingri vadās un vadīsies pēc Eiropā pieņemtiem principiem. Turklāt mēs ne tikai mācāmies no labākajiem Eiropas paraugiem. Mēs rādām labu paraugu arī citiem.

Pirms diviem gadiem Latvijā tika pieņemts Izglītības likums, kas nosaka juridisko pamatu etnisko minoritāšu izglītībai mūsu valstī. Ikvienai etniskajai minoritātei Latvijā ir iespējams iegūt uz to kultūras pamata balstītu izglītību, vienlaikus integrējoties mūsu valsts sabiedrībā. Paralēli latviešu skolām Latvijas valsts finansē vēl astoņas nacionālo minoritāšu skolas.

Arvien lielāks skaits pēc Otrā pasaules kara Latvijā iebraukušo cilvēku sevi saista ar Latviju un Latvijas valsti. Pastāvīgi pieaug to nelatviešu vecāku skaits, kuri savus bērnus sūta skolās ar mācībām valsts valodā. Tas paver lielākas iespējas studijām universitātēs, kā arī palielina konkurences iespējas darba tirgū.

Svešvalodu zināšanas un cilvēku elastīgums ir kvalitātes, kuras nepieciešamas, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā. Tās ir nepieciešamas, mūsu valstij meklējot savu vietu globalizācijas radītas sadarbības ietvaros.

Sekmīgi norit sabiedrības integrācijas process, es uzsveru – integrācijas, nevis asimilācijas. Pagājušā gada beigās Latvijas valdība pieņēma sabiedrības integrācijas koncepciju. Šobrīd noris darbs pie vairāk nekā simt konkrētu projektu izstrādes, lai galarezultātā mēs Latvijā būtu radījuši saliedētu pilsonisku sabiedrību. Sabiedrību, kas būs analoģiska tai, kura pastāv Rietumu demokrātijās.

1999.gada decembrī, balstoties uz manām iebildēm, tika pieņemts Valsts valodas likums. Likums ļaus nostiprināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas lietošanu. Vienlaikus tas atbilst visaugstākajiem Eiropas standartiem un Latvijas starptautiskajām saistībām.

Vairāk nekā pusgadsimtu ilgās padomju okupācijas rezultātā mūsu valstī nonāca daudzi tūkstoši cilvēku, kuri nepazina vietējo situāciju, vietējās tradīcijas un neprata mūsu valodu. Atgūstot neatkarību, Latvijas valsts tiem nepagrieza muguru. Gluži otrādi — mēs esam snieguši tiem draudzīgu roku, aicinot integrēties mūsu valstī un savu nākotni saistīt ar Latvijas nākotni. Šī ir pieeja, kas raksturīga arī vienotās Eiropas koncepcijai.

Domāju, ka šie piemēri lieliski ilustrē to, ka Latvija jau šodien ir gatava uzņemties saistības, kādas ikvienai Eiropas valstij izvirza vienotas un etniski daudzveidīgas Eiropas ideja.

Cienījamās dāmas un augsti godātie kungi!

Noslēdzot savu īso uzrunu, novēlu jums veiksmīgas diskusijas rītdienas konferencē.

Eiropa vēl nav vienota, un Eiropa vēl nav nedalīta. Tomēr tāda tā kļūs, ja Eiropā notiekošais būs saskaņā ar Eiropas valstu sabiedrisko domu. Britu padomes rīkotā konference ir solis pareizajā virzienā. Vienlaikus atcerēsimies to, ka Eiropai, kuru veidojam, nedrīkst pastāvēt dubultstandarti. To akcepts noved pie visatļautības sajūtas un neizpratnes, kas veicina rasu naidu un ksenofobiju. Dubultstandarti atgrūž Eiropas tautas. Lai jums sekmīga šī konference!