Kāda būsi, Apsolītā zeme?

Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Izraēlā IVARS SILĀRS — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Otrdien, 17.janvārī Valsts prezidents Guntis Ulmanis svinīgi pasniedza akreditācijas rakstu līdzšinējam Saeimas deputātam, Ivaram Silāram, norīkojot viņu par mūsu valsts ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Izraēlā (gatavojoties šim notikumam, Ivars Silārs jau laikus atkāpās no Saeimas aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja amata, tagad viņš, atbilstoši jaunajam uzdevumam, noliek arī Saeimas deputāta mandātu). Uz Izraēlu Ivars Silārs dosies februāra pirmajās dienās. Domājams, ka tūlīt pēc tam Izraēlas valsts vadītāji pieņems Ivara Silāra akreditācijas rakstu, un viņš stāsies pie vēstnieka pienākumu pildīšanas. Šajā numurā – "Latvijas Vēstneša ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra saruna ar Ivaru Silāru, Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Izraēlā.

– Kā jūs uzņēmāt šādu pavērsienu savā dzīvē?

Es pats šo jauno pienākumu uzņēmu ar dalītām jūtām. Vispirms – šis process velkas jau ilgi, vēl kopš pagājušā gada februāra, kad mani šajā sakarībā uzrunāja toreizējais Ministru prezidents Valdis Birkavs. Tā ka gandrīz vai veselu gadu es esmu lauzījis galvu dotajā virzienā. Esmu, taisnību sakot, arī cerējis, ka varbūt viss paliks pa vecam. Jo pēc dabas esmu konservatīvs un nelabprāt mainu dzīves vietu, darba vietu. Pēc horoskopa esmu Vērsis, kas dzimis Tīģera gadā.

– Vērsis – tas ir tāds konsekvents, cītīgs darba darītājs.

– Jā, šis "vērsis" manī varētu būt tas, kas velk, un kuram ir grūti pārlēkt uz jaunu vietu. "Tīģeris", savukārt, varētu būt tas elements, kas cīnās ar šo "vērsi" manī iekšēji. Bet, ja mani pierunā un pārliecina, ka tieši man jābūt tajā vietā, ja es redzu pozitīvas atsauksmes arī no Latvijas ebreju kopienas puses... Katrā ziņā es negribētu, lai kāds iedomājas, ka es šos vēstnieka pienākumus uzņemos sevis dēļ. Jo vislabprātāk es paliktu savā zemē. Bet, ja manai zemei ir vajadzīgs pārstāvis šajā ģeopolitiski tik svarīgajā vietā, un ja mani cenšas pierunāt, ka to vajadzētu uzņemties tieši man, tad – es mēģināšu. Tas, protams, man ir jauns darba lauks. Un tā ir liela atbildība, ko es apzinos. Protams, manī pastāv arī iekšējas šaubas, vai tikšu galā. Gribētos tikt galā. Man vienmēr gribas katru darbu padarīt tā, lai mazāk būtu par ko kritizēt. Bet šādas šaubas, protams, pastāv. Tādas šaubas man bija arī, ienākot Augstākajā padomē. Kad pirmo reizi mūžā kļuvu par deputātu, man bija šaubas un arī zināma mazvērtības sajūta sākumā. Bet, apzinoties savu vājumu, es vienmēr esmu centies mācīties un sevi pilnveidot. Tā es darīšu arī tagad. Kā ies – to jau parādīs laiks.

– Kā jūs pats izskaidrojat to, ka izvēle krita tieši uz jums?

– Tas, protams, interesēja arī mani pašu. Ja jūs atceraties, tad kādu laiku pastāvēja arī domas, ka es esmu zināmā mērā "stūrgalvīgs kā vērsis", kurš ne vienmēr pakļaujas arī savai frakcijai, un pastāv uz savu vai komisijas viedokli. Bija arī tagad domas, ka no manis vienkārši "grib tikt vaļā". Protams, tādēļ arī es centos noskaidrot pamatojumu, kapēc esmu izraudzīts es, un kas tad paliks vadīt Aizsardzības un iekšlietu komisiju. Jo es uzskatu, ka šī komisija ir ļoti svarīga un ārkārtīgi nozīmīga. Un darbs, ko mēs tajā darījām, ir ārkārtīgi nozīmīgs visai valstij.

Manuprāt, mēs šajā samērā mazajā laikā tomēr komisijā daudz esam paveikuši. Atbilde, ko saņēmu, mani pārliecināja, ka tā tas tomēr nav. Ka no manis "nemēģina tikt vaļā". Un šeit man ir jāatgādina, kā es iesaistījos šo divu tautu, teiksim, attiecību uzlabošanas procesā. Tas bija jau pirms diviem gadiem, 1992.gada decembrī, kad ASV žurnālā "Life" bija parādījies bēdīgi slavenais raksts par to, it kā ebreji esot spiesti mukt no Latvijas, lai "glābtu savas dzīvības", un it kā viņi mūkot uz Krieviju. Toreiz mūsu vēstniecība ASV un Latvijas pārstāvniecība ANO noorganizēja preses konferenci. Sākumā bija doma uz turieni nosūtīt Grigoriju Krupņikovu kā Latvijas ebreju kopienas pārstāvi un no toreizējās Augstākās padomes deputāti Rutu Marjašu. Bet Marjašas kundze toreiz griezās pie manis ar piedāvājumu, vai es nebūtu ar mieru braukt viņas vietā. Viņa, manuprāt, pareizi uzskatīja, ka nebūtu pareizi, ja visu valsts politiku aizstāvēt brauktu tikai ebreju kopienas pārstāvji. Jo Marjašas kundze, gan Augstākās padomes deputāte, tomēr pārstāvētu arī ebreju kopienu – kā jau ebreju tautai piederīga. Viņa domāja, ka vajadzētu braukt arī kādam latvietim. Ja jūs jautātu, kādēļ viņa domāja tieši par mani – tas atkal ir atsevišķs temats. Bet es viņas priekšlikumam braukt uz Ameriku piekritu. Tas arī tika akceptēts Augstākajā padomē. Bet pats sākums bija tāds: tikko es izlasīju to "Life" melīgo rakstu, es nekavējoties reaģēju. Pie šī paša galda (Parlamenta komisiju namā – J.Ū.) sēdēdams, es zvanīju uz Iekšlietu ministriju un prokuratūru, lai noskaidrotu, vai tiešām ir gadījumi, kad Latvijā tiek vajāti ebreji. Vai ir kādas ebreju sūdzības vai ziņojumi, un pētīju arī vīzu daļā, kuri cilvēki ir pieprasījuši tiesības izbraukt no Latvijas, un kāda ir viņu motivācija. Izrādījās, ka "Life" rakstā minētā persona brauc pie sava tēva, un nebūt ne uz Maskavu vai Izraēlu, kā apgalvoja "Life", bet uz ASV. Un ka viņa jau sen lūgusi šādu iespēju, vēl padomju okupācijas laikā. Respektīvi, es ļoti aktīvi sāku meklēt patiesību. Tad es arī iepazīstināju Marjašas kundzi ar materiāliem, ko biju noskaidrojis un savācis.

Šajā sakarība tad arī Marjašas kundze piedāvāja braukt man pašam uz ASV un informēt par ebreju patieso situāciju Latvijā. Jāsaka, šis brauciens bija nozīmīgs ne vien tādēļ, lai objektīvi informētu ebreju kopienu Amerikā. Arī daudzām starptautiskajām ebreju organizācijām sēdekļi ir Amerikā, īpaši Ņujorkā. Tā sākās mani aktīvie politiķa kontakti ar Latvijas ebreju kopienu.

Pēc tam drīz vien mani aicināja uz dažādiem ebreju kopienas pasākumiem. Drīz vien pēc tam, kad bija izlemts, ka Latvijai vajadzētu savu vēstniecību arī Izraēlā – jo bija jau Izraēlas vēstniecība Latvijā, un bija laiks domāt par abpusējām mūsu valstu attiecībām "pilnā apjomā Birkava kungam atmiņā bija palikušas šīs manas aktivitātes, un viņš piedāvāja man šo pienākumu. Bet man pēc tam bija ilgi jādomā, pirms es sapratu, ka arī tas mums ir ļoti svarīgi. Jo politiski Izraēla visai pasaulei ir viens zināms centrs. Par to, cik svarīga ir Izraēla pasaules diplomātijā, liecina kaut vai tas, ka šobrīd pilnas diplomātiskās attiecības Izraēlai ir ar 149 valstīm. Vai teiksim otrādi: 149 valstīm ir pilnas diplomātiskās attiecības ar Izraēlu. Tātad mēs varētu būt 150. valsts. Tas vien liecina, cik svarīga ir Izraēlas vieta pasaules politikā. Bet šis darbs, protams, nebūs vienkāršs. Jo man kā diplomātam jau nebūs jākontaktējas tikai ar Izraēlas politiķiem vien. Būs jākontaktējas arī ar šo pārējo 149 valstu diplomātiem. Tas būs darbs diplomātiskajā korpusā, izskaidrot savas valsts politiku.

– Vai jūs jau esat daudz bijis Izraēlā?

– Nē pagaidām tikai vienu reizi. Tas bija valdības delegācijas sastāvā pagājušā gada, februāra beigās – marta sākumā. Visvairāk mani tur pozitīvi pārsteidza tas, ko šī tauta ir spējusi panākt nepilnos piecos gadu desmitos (Izraēlas valsts dibināta 1948.gadā), būdama faktiski visu laiku kara stāvoklī. Būtībā – aplenkumā: no vienas puses arābu pasaule, no otras puses Vidusjūra. Ļoti akmeņainā, tuksnesīgā zemē, kur vasarā ir svelmaina, karsta saule. Liekas, ko tur var panākt?! Viņi spējuši izveidot šo Izraēlu par plaukstošu zemi, kur tauta dzīvo labklājībā. Šeit arī ir svarīgi atgādināt, ka Izraēlas teritorija ir tikai trešdaļa no Latvijas teritorijas. Bet iedzīvotāju Izraēlā ir divreiz vairāk nekā Latvijā. Un, ja mēs esam līdzena zeme, varam nolīst arī mežus, un uzcelt mājas, un Latvijā apdzīvojama ir visa zeme, tad Izraēlā ir daudz tuksnesīgu kalnu. Un pavisam maz ir auglīgās zemes. Es redzēju, kā cilvēki līkņā šajos tuksnesīgajos kalnos, kur tikai vietām redzama melna zemīte starp baltajiem akmeņiem, un kā viņi cenšas tajā zemītē stādīt kokus. Tas bija satriecoši. Mēs paši sev vienmēr esam centušies iestāstīt, cik mēs esam strādīgi, cik mums ir liels darba tikums, un ka mēs bezmaz vai esam pati strādīgākā tauta pasaulē. Nav arī noslēpums, ka kopš padomju laikiem zināmās aprindās izveidojies tāds priekšstats par ebrejiem, ka viņi ir tikai noliktavu pārziņi, ārsti, mūziķi, šahisti, bet nav strādātāji. Izraēlā katrs savām acīm var pārliecināties, cik daudz šī tauta savā zemē panākusi ar smagu ikdienas darbu. Vienlaikus arī nemitīgi apsargājot un aizsargājot savu zemi. Tāpat es domāju, ka mums pašiem patīk sevi glorificēt, cik mēs esam vareni karotāji. Jā, bija latviešu strēlnieki. Pēc tam nāca sarkanie strēlnieki, bija leģionāri... Bet, ja mēs ņemam atkal vērā šo apstākli, ka ebreji Izraēlas neatkarību ir izcīnījuši kara apstākļos, tāpat kā Latvija 1918.–1919.gadā, tad šī tauta arī no tāda aspekta ir apbrīnojama. Izcīnīt un nosargāt savu neatkarību ar ieročiem rokās, bez jebkādiem algotņiem, bez jebkādas citu palīdzības! Viņi to ir pratuši izdarīt. Tādēļ man, protams, gribētos ne tikai runāt par to. Tāpat, cik ebreju tauta ir izpalīdzīga, un kā viņi spējuši saglabāt savu patību! Man gribētos, lai mēs viņus ne tikai apbrīnotu, bet arī ko mācītos no šīs valsts. Lai mēs apzinātos, ka tikai tā arī mēs varam pastāvēt. Atbalstot citam citu. Jā, arī strīdoties – bet strīdoties mērķa labā. Savas valsts, savas tautas labā! Arī Izraēlā ir daudz partiju. Arī tur parlamentā ir dedzīgi strīdi. Bet tie ir strīdi par valsts nākotni! Un galarezultātā tas noveda arī pie miera ar arābu pasauli. Ļāva pārvarēt šķietami nepārvaramās pretrunas.

– Vai jūs pirms gada pārvedāt no Izraēlas kādas atziņas arī savam toreizējam darbam – kā Latvijas parlamenta Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs?

– Redziet, te jau ir tas, ka nepietiek, lai es būtu pārvedis atziņas. Šī izpratne, šīs atziņas ir nepieciešamas katram Latvijas pilsonim. Jo nepietiek jau tikai, ka likumdevēji to saprot. Mēs varam uzrakstīt brīnišķīgu likumu par valsts aizsardzību. Es arī domāju, ka mums ir labs likums par valsts aizsardzību, ko mēs vēl paguvām pieņemt rudens sesijā. Bet šis likums mums visiem ir jāpilda. Un ja Izraēlā ir katra pilsoņa goda lieta – kļūt par virsnieku, par kareivi, kas aizstāv savu zemi, tad paskatīsimies, kas notiek pie mums! Mēs taču, diemžēl, vēl joprojām izjūtam šo padomju armijas mantojumu. Ja pie mums apmēram puse cenšas izvairīties no dienesta, lai tikai varētu neiet dienēt savas valsts armijā, ja mums ir likumos jāparedz sankcijas par izvairīšanos no dienesta, jāparedz likumos mehānisms, kā ar varu atvest uz dienesta pārvaldi (tam, kurš nenāk, vajadzēs vēlāk segt visus izdevumus par atvešanu), tad šeit kaut kas nav kārtībā vispār ar mūsu domāšanu un mūsu izpratni par savas valsts suverenitāti.

Viņi, kas Izraēlā sabraukuši no visas pasaules, atgriezušies savā senču zemē, nav braukuši tikai, lai ērti dzīvotu. Viņi ir atgriezušies, lai paši celtu savu valsti. Protams, kā katrā tautā, arī viņiem ir pašlabuma meklētāji. Un es domāju, ka tādi ir arī starp šiem 5 miljoniem Izraēlā. Bet nospiedošais vairākums ir gatavi atdot sevi šīs valsts labā. Ne tikai dziedāt "Uz ežiņas galvu liku sargāj’ savu tēvu zemi" – un tad, kad tas ir jādara, pazūd krūmos. Arī tā ir atziņa, ko esmu guvis Izraēlā. Tiesa, tādēļ nemaz nav jābrauc uz Izraēlu. Šīs atziņas, gūst katrs cilvēks, kas analizē šodienas situāciju pasaulē. Kas analizē to, kas notiek Čečenijā. Lielā Krievija un mazā Čečenija! Vai mēs esam gatavi rīkoties tā, kā rīkojas čečeni? Tas ir jautājums, kas jāuzdod katram pašam sev!

– Vēl nesen, PSRS pastāvēšanas laikos, padomju prese, kultivēja negatīvus priekšstatus par ebrejiem.

– Es pat zinu, ka VDK bija speciāla nodaļa, kura nodarbojās ar ebreju izsekošanu un centās viņus diskreditēt un maksimāli ierobežot.

– Izsekoja tikai pēc nacionālās piederības – neatkarīgi no cilvēku profesijas un pat no viņa politiskajiem uzskatiem.

– Jā, tieši tā. Tikai pēc etniskās piederības. Un šī propaganda vienmēr ir strādājusi profesionāli. Tāda bija Višinska, tāda bija Gēbelsa ievirze.

Šīs propagandas mašīnas ir strādājušas tik profesionāli, ka man dažreiz rodas iespaids, – daļa šodienas cilvēku vēl aizvien karājamies pie viņu "mušpapīra".

– Es šo tēzi savā laikā pierādīju pēc jūsu jau minētā žurnāla "Life" un vēlāk arī "Guardian" melīgajiem rakstiem par Latvijā it kā pastāvošo antisemītismu. (Skat, "Latvijas Vēstnesī" 11.maijs 1993., "Ābele" 1993.nr.3) Šo rakstu angļu valodā nosūtīju arī žurnālam "Life". Manā analīzē daudzi fakti liecināja, ka melīgās publikācijas Rietumos ir Maskavas specdienestu roka.

– Tieši tā! Mums vienmēr jārēķinās ar to, un jābūt gataviem, ka mūs atkal un atkal centīsies kompromitēt un diskreditēt. Taču es esmu pilnīgi drošs, ka mūsu valstī nav un nebūs antisemītisma valsts mērogā." Tirgus līmeņa antisemītisms" – tas pa laikam sastopams visā pasaulē. Tas atkarīgs no cilvēku inteliģences pakāpes. Bet valsts līmenī antisemītisma mūsu valstī nav. Taču to, protams, centīsies par mums apgalvot. Tāpat, ka Krievijā zināmi politiski spēki veido tādu Latvijas tēlu, ka šeit visus cilvēkus, kuri runā krievu valodā, cenšoties apspiest un padarīt par "trešās šķiras cilvēkiem". Lai gan mēs zinām, ka neviens Latvijas likums to nepieļauj. Protams, Krievijā ir saglabājies bijušās PSRS milzīgais propagandas aparāts, tas vēl aizvien ir varens. Tur darbojas arī "drošības institūcijas", kas ir tās pašas bijušās VDK institūcijas. Viņu tīkls ir visā pasaulē. Mums, vienkārši, jābūt tam gataviem.

– Bet – no otras puses – vai jūs uzskatāt, ka Latvijas saziņas līdzekļi pietiekami daudz sniedz informāciju par Izraēlu, kas patiešām ir ārkārtīgi interesanta valsts? Tāpat, vai mēs pietiekami atspoguļojam ebreju kopienas aktivitātes Latvijā? Lai gan tā nav pati lielākā kopiena.

– Es domāju, tā nav pati lielākā, bet tā ir bijusi diezgan nozīmīga gan Latvijas tautsaimniecība, gan kultūrā. Un mēs esam lieli parādnieki savai valstij un savas valsts vēsturei. Ebreji ieņēmuši redzamu vietu sabiedriskajā dzīvē. Es minēšu tikai vienu piemēru: kad es tiku ievēlēts Augstākajā padomē, man kā deputātam bija ļoti daudz jāapgūst no jauna zināšanas. Tai skaitā juridiskās. Es izmantoju Paula Minca krimināltiesību grāmatas. Un šis Pauls Mincs bija ievēlēts pirmajā Senāta sastāvā. Viņš bija senators – šodien tas būtu Augstākās tiesas loceklis, no Latvijas pirmajiem gadiem līdz pat mūsu valsts neatkarības pēdējam gadam. Visi Latvijas brīvvalsts juristi bija viņa audzēkņi. Viņš pārstāvēja Latvijas advokatūru un Latvijas krimināltiesību speciālistus starptautiskos kongresos. Viņš gāja bojā 1942.gadā Gulāgā kopā ar daudziem latviešiem. Taču viņa vārdu jūs neizlasīsiet grāmatā "Šie vārdi apsūdz". Vai daudzi cilvēki Latvijā zina, ka šo grāmatu, kas tulkota arī angļu valodā un izdota trimdā, sastādīja vācu okupācijas laikā? Lai parādītu, ka "baigajā gadā" neviens ebreju kopienas cilvēks nav represēts – jo tie taču "visi ņēma dalību represijās". Diemžēl, šī grāmata vēl šodien figurē mūs vidū. Daudzi ebreju mākslinieki, juristi, ārsti devuši lielu ieguldījumu Latvijas neatkarības nostiprināšanā. Ebreji bijuši arī Lāčplēša ordeņa kavalieri. Protams, vēsturi nedrīkst "frizēt" un "ondulēt". Vēsture ir jāatspoguļo maksimāli tuvu patiesībai. Tas vajadzīgs ne jau tikai ebreju kopienai, tas vajadzīgs mums visiem.

– Kā jūs bērnībā, kad sākāt sevi apzināties, iztēlojāties savu nākotni. Vai varējāt sevi iztēloties kā politiķi un diplomātu?

– Tas ir labs jautājums, un mani tas nebūt nepārsteidz. Atbildei man jāatgriežas agrā jaunībā. Politikai mani audzināja pati dzīve Padomju Savienībā. Jo es no savas dzimtas, savas paaudzes deviņiem cilvēkiem Latvijā esmu vienīgais. Un arī es pats savā laikā nebiju Latvijā. Es atgriezos 1945.gadā no tagadējās Čehijas. Mani seši brālēni un divas māsīcas vēl joprojām ir Vācijā un ASV.

Mana mamma pēc profesijas bija skolotāja – pēc tam viņu atlaida no darba. Un no visiem darbiem – visur viņai bija grūti noturēties ilgi, un 1947.gadā viņa mainīja uzvārdu. Jo tēvs bija notiesāts Vorkutā uz 15 gadiem katorgā.

Kad es naivi, tikpat kā atraitnes dēls, cerēju, ka varētu palīdzēt sev un citiem, ja izmācītos par juristu, tad tas man nebija lemts, jo, izlasot manu biogrāfiju, man dokumentus atdeva atpakaļ. Tad es nolēmu, ka tādos apstākļos labāk studēt medicīnu. Mājā arī spriedām, ka varu nonākt Gulāgā – tajos apstākļos tas bija ļoti viegli un ka tad tur vismaz nebūs jārok ogles, bet ar ārsta diplomu varēšu strādāt par sanitāru. Tā es kļuvu par ārstu. Bet, kad sākās Atmoda, tad tā bija pilnīgi apzināta rīcība.

Tad es, sākumā pilnīgi viens, kā vienpatnis, 1988.gada 16.jūlijā, kad tika rīkota karoga atjaunošanas manifestācija Mežaparkā, tas bija Baltijas tautasdziesmu festivāla laikā – jutu, ka man ir ko teikt un, nevienu nepazīstot, gāju prasīt, pie kā var pieteikties uzstāties. Un runāju. Tūdaļ pēc tam es arī iesniedzu pieteikumu LNNK. Vārdu sakot, es jutu iekšēju nepieciešamību darīt. Jutu – ir tas brīdis, kad nevar stāvēt malā. Ir jāiet un jāpiedalās. Visi iepriekšējie gadi bija krājuši, krājuši, krājuši emocijas – nu tās lauzās ārā. Un ārsta darbs jau arī ir tāds, kas iemāca analizēt. Māca atšķirt patiesību no meliem. Māca pieņemt lēmumus momentā. Kur nav bieži vien laika konsultēties un prasīt kādam padomu. Tātad mana ienākšana politikā bija pilnīgi apzināta. Kaut ar lielām bažām. Jo manī vienmēr bijušas bažas, vai es spēšu. Es esmu cilvēks, kurš šaubās par savu pareizību. Bet pēc tam arī vienmēr saku savu viedokli, un esmu gatavs savu pārliecību aizstāvēt. Bet esmu arī centies sev iemācīt uzklausīt otra viedokli. Un, ja man nav bijusi taisnība, tad arī atklāti atzīt savu kļūdu.

– Sakiet, kāpēc jūs savā ārsta darbā izvēlējāties tieši šo vīrietim varbūt netipisko specializāciju?

– Jā, vēl studējot es izvēlējos dzemdniecību–ginekoloģiju. Šī profesija man šķita simpātiska, jo man vienmēr simpātiskas šķitušas un šķiet sievietes. Un man gribējās būt džentlmenim arī darbā. Palīdzēt sievietēm. Jo sievietes mūžs, kā es redzēju no savas nelaiķa mammas, bija ārkārtīgi smags. Īpaši tajos padomju laikos. Jo sievietes plecos arī tagad ir uzkrauts lielāks smagums nekā vīrieša plecos. Bet viņas šo smagumu nes nekurnēdamas. Es šajā joma nostrādāju 30 gadus. Arī šeit centos darīt, ko varu. Un es to nekad neesmu nožēlojis. Arī šo darbu strādājot, es saskāros ar politiku: sešdesmito gadu beigās kolēģi lūdza mani uzņemties slimnīcas galvenā ārsta pienākumus. Tā bija provinces slimnīca, Liepājas rajonā, Priekulē. Es viņiem uzreiz prasīju: "Vai jūs esat to ar partijas komiteju saskaņojuši?" Liepājas rajona galvenais ārsts man uz to atbildēja: "Bet klausies, tu taču neesi žīdus šāvis!" Jā, tieši tā teica, burtiski šādiem vārdiem. Es teicu: "Neesmu. Bet tomēr piezvani uz partijas komiteju! "Viņš piezvanīja turpat manā klātbūtnē, uz Liepāju. Un pa telefonu prasīja rajona partijas komitejas 1.sekretāram Jursonam, tagad viņš jau ir nelaiķis. Es redzu, ka sarunas laikā galvenajam rajona ārstam ģīmis izstiepjas. Viņš vēl jautā: "Kāpēc? Silārs taču nav žīdus šāvis..." Pēc tam: "Skaidrs, paldies!" un noliek klausuli. Atbilde esot bijusi tāda: "Jā, mēs zinām, ka Silārs ir labs ārsts, un kā ārsts viņš var strādāt. Bet, ja arī viņš ne gluži ar mātes pienu ir iezīdis naidu pret mūsu iekārtu, tad viņa audzināšana ir bijusi tāda, ka kolektīvu vadīt viņš nedrīkst.

– "Interesants" formulējums. Bet būtībā šajos vārdos ir arī dziļa loģika – jo jums patiešām nebija iemesla mīlēt okupācijas režīmu. Jūs jau bērna gados bijāt izjutis savas dzimtas traģēdiju.

– Protams! Kad 1945.gadā mēs atgriezāmies, mans vectēvs ar vecomāti bija izlikti no dzīvokļa. Viņs bija Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris. Viss tas bija patiešām smagi. Vēlāk, kārtojot papīrus, atradu ģimenes arhīvā, ka boļševiki vectēvu, 1940.gadā ienākot, atlaiduši no darba, un pēc tam atņēma arī pensiju. Jo konstatēja, ka Pirmā pasaules kara laikā viņš kādu brīdi bijis kara cenzors. Tā ka būtībā katra diena lika saskarties ar politiku. Bet tas neatņēma ticību, ka pasaule mainīsies. Ka šī sistēma nepastāvēs mūžīgi. Varbūt tas bija naivi un bērnišķīgi, bet katram jau mums kaut kas paliek iekšā personības veidošanās procesā kaut vai no pasakām, ko bērnībā esam lasījuši. Un es kādreiz domāju: ja man būtu jāizšķiras, kā pasakā, trīs vēlēšanās, ko es gribu, un ja tās var piepildīties?

Vienmēr pirmā vēlēšanās man bija:"Kaut tie krievi aizietu no Latvijas." Un arī, ejot pirmo reizi pār jaunu tiltu, es vienmēr tā vēlējos. Un esmu priecīgs, ka man izdevās sagaidīt 1994.gada 31.augustu. Es domāju, ne es vien, gandrīz visi mēs esam to vēlējušies.

— Skaista epizode! Bet es gribu precizēt (rēķinoties ar demagogu eventuāliem uzbrukumiem), vai es pareizi sapratu, ka vēlme "lai krievi aiziet" nozīmēja vēlēšanos, lai aizietu okupācijas vara un tās armija.

— Jā! Varu to paskaidrot arī ar kādu epizodi no savas bērnības. Es esmu dzimis 1938.gadā, un pirmās apzinātās atmiņas ir 1941.gada Jāņi Kurzemē. Man ļoti spilgti atmiņā palicis, kā ejam pie tēva radiem laukos svinēt Jāņus. No Liepājas nāk kara dunoņa, un pamale plaiksnī. Un šajā Līgo vakarā lauku mājās tiek uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Mūsu mazajā pilsētiņā nebija nekādas armijas. Pirmā armija, kas ienāca, un pirmie karavīri, ko redzēju, bija PSRS armija. Cilvēki teica: "Ienākuši krievi." Un man šie krievi bija kā viens — tie ir karavīri. Jo pēc tam, kad ienāca vācieši, es viņus saucu par "vācu krieviem".

— Ha—ha—ha! Vārds "krievi" jūsu bērna prātiņā bija sinonīms vārdam "karavīri"! Bet, ja padomā, arī te ir zināma loģika un likumsakarība.

— Un kā vēl! Toreiz par viņiem teica:"augšā puļķīts, apakšā muļķīts". Tas — par lempīgajām formām, par tām dīvainajām drēbes cepurēm. Tagad es zinu, ka viņi tās sauca par budjonovkām. Tā arī ir atbilde uz jūsu jautājumu: es vēlējos jau no agras bērnības, lai no mūsu zemes aiziet tie krievi, kuri te ienāca 1940.gadā kā karavīri. Okupācijas armija. Bet zīmīgi, ka toreiz, 1941.gada Jāņos, neviens nedomāja, ka atkal būs cita okupācija. Vācu okupācija. Domāja — tagad krievi būs padzīti, un tiks atkal atjaunota Latvijas valsts.

— Vai nav absurds tagad dažkārt sastopamā tendence salīdzināt, kura no abām okupācijas varām Latvijā bijusi briesmīgāka? Okupācija taču ir un paliek okupācija.

— Es jums pilnībā piekrītu. Un es gribu arī šajā intervijā uzsvērt: politikā mani pilnībā ievadījusi mana māte. Cenzdamās mani ieinteresēt par politiku. Spiezdama mani lasīt to pašu "Cīņu". Analizēt un salīdzināt ar to, kas notiek reālajā dzīvē. Staļina nāves dienā viens mans skolotājs pārtrauca stundu brīdī, kad visi gatavojās svinīgajam sēru aktam. Man stundas laikā radās konflikts ar ģeogrāfijas skolotāju, un viņš to centās pārvērst par manu "politisku provokāciju". Es esot "izprovocējis" to, ka viņam jāpārtrauc stunda. Un viņš man piesolīja 25 gadus. Atgādinādams, kur ir mans tēvs tobrīd. Man tobrīd bija 14 gadu.

— Ko tad jūs tik "briesmīgu" izdarījāt?

— Ko jau nu katrs puika ir izdarījis ne reizi vien: uzrakstīju meitenei, pret kuru man bija simpātijas, zīmīti, bet zīmīte nokrita starp divām solu rindām. Skolotājs teica: "Silār, atnes to zīmīti man!" Bet tā kā zīmīte nebija viņam rakstīta, es to vispirms saplēsu. Tas taču bija domāts meitenei, ne viņam! Bet viņš no tā, ka nevar izlasīt, gribēja iztaisīt nez ko... Tas tikai liecina, kādi tolaik bija cilvēki un kādos apstākļos mēs dzīvojām. Btt mamma mani vienmēr centās audzināt par domājošu cilvēku. Domāju, bez mātes es arī nebūtu šeit, kur esmu šobrīd.

— Pastāstiet īsumā par savu ģimeni, lūdzu!

— Gluži tāpat man politikā bija jāievada arī savs dēls. Kad Ļeņinam bija 100 gadu jubileja, mans dēls prasīja: "Tēti, vai Ļeņins bija latvietis?" Jo visur taču teica "mūsu Ļeņins," "mūsu vadonis". Tā man viņam jau astoņu gadu vecumā bija jāstāsta, kāpēc visi atceras Ļeņinu, bet neatceras, teiksim, Kārli Ulmani. Un vēl jāsaka: ja man dzīve nebūtu tā iegrozījusies, ka iepazinos ar pazīstamo operdziedātāju Laimu Andersoni un apprecējos, tad es nebūtu arī pārnācis uz Rīgu. Tāpēc paldies jāsaka arī manai dzīvesbiedrei, jo nav viegli sievām, kuru vīri ir tik noslogoti politikā. Politika paņem visu. Un vairs neatliek laika. Protams, es varu pateikties visiem saviem tuviniekiem par visu, ko esmu panācis un ko ceru paveikt arī tajā tālajā zemē, kur man, domāju, nemaz neklāsies viegli.

— Es skatos — tepat jums priekšā uz darba galda ir "Latvijas Vēstnesis". Vai lasīsiet to arī Izraēlā?

— Kā gan citādi! Ceru jūsu avīzi saņemt jo operatīvi.

— Paldies par šo sarunu! Un atļaujiet jums no sirds vēlēt panākumus diplomāta darbā — par svētību mūsu valstij un mūsu tautai!

— Paldies par labo vēlējumu!

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"