To mūsu janvāra dienu varonības atblāzma

Vakar Dabas muzeja zālē, turpat, kur pirms četriem gadiem Rīgas barikāžu aizstāvji ieskrēja, lai uz brīdi atsiltu no janvāra spelgoņas vai iedzertu siltu tēju un kaut ko iekostu, pulcējās to dienu cīnītāji, Latvijas Strēlnieku apvienības biedri.

Godinot aizvadīto dienu varonības garu un aktīvos barikāžu aizstāvjus, sanāksmē ieradās arī Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, deputāts Odisejs Kostanda, kas 1991. gada janvārī vadīja Rīgā pilsētas un Augstākās padomes aizsardzības štābu, viņa vietnieks tajās trauksmainajās dienās Valdemārs Jarons, pulkveži Imants Geidāns, Imants Hercogs un citi, kas piedalījās Augstākās padomes, radio nama, televīzijas centra un citu svarīgu objektu aizstāvēšanā.

Latvijas Strēlnieku apvienības vadītājs Vilis Krūmiņš atgādināja to dienu notikumus hronoloģiskā secībā: "12. janvārī, neviena neaicināti, mēs sapulcējāmies savā pirmajā Strēlnieku apvienības paplašinātajā sēdē, bet šķiroties pirmo reizi kopīgi dziedājām Latvijas Valsts himnu. Mēs nezinājām, vai turpmāk vairs sapulcēsimiem tādā sastāvā. 13. janvāris — Viļņa, 14. janvāris — tautas manifestācijas Daugavmalā un armijas helikopteri virs galvām, 14. janvāris — pulksten 11 — zvans no Prāgas, no Aleksandra Dubčeka žurnālista: kas notiek Rīgā?

15. janvāris — Rīgas televīzija pārraida uzsaukumu Krievijas armijas virsniekiem nebūt slepkavām un nepaklausīt pavēlēm lietot ieročus pret mierīgiem iedzīvotājiem. Vēlu vakarā ierodas kāds kapteinis, pulkvedis un pulkvežleitnants no Ādažos izvietotās tanku daļas un paziņo, ka viņu tanki uz Rīgu nebrauks. 16. janvāris — zvans no Prāgas: Aleksandrs Dubčeks sasaucis Nacionālo sapulci. Jautājums tikai viens — kā palīdzēt Latvijai un Lietuvai? Rezultātā top uzsaukums visiem Eiropas valstu parlamentiem — nosodīt PSRS rīcību un sniegt iespējamo atbalstu Latvijai un Lietuvai. Pirmais kritušais pie Vecmilgrāvja tilta — Roberts Mūrnieks. 17. janvāris — saņemam informāciju: 20. janvārī būs uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Ziņojam iekšlietu ministram Aloizam Vaznim, lai sagatavojas uzņemt "ciemiņus" kā nākas. 20. janvāris — Iekšlietu ministrijas ieņemšana gandrīz bez pretestības. Kritušo vidū — mums zināmi, dārgi cilvēki, kuri paliks mūžīgi tautas atmiņā."

Tālāk atmiņu pavedienu risināja Rīgas aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks Valdemārs Jarons. Viņš pastāstīja par Rīgas svarīgāko objektu aizsardzības veidošanu, par Interfrontes nodomu atšifrēšanu un iespējamo provokatīvo pasākumu novēršanu. "Ir jāsaprot, ka bez armijas nav arī brīvības," viņš uzsvēra.

Anatolijs Gorbunovs, uzrunājot veterānus, teica:

— Tās dienas mēs atceramies pēc pieredzes, ko toreiz ieguvām, pēc darbiem, kurus mēs ikviens un visi kopā veicām: tauta bija uz barikādēm, mēs — amatpersonas — toreizējās Augstākās padomes namā. Un mums visiem bija kopīga izjūta, ka Latvijas neatkarība ir briesmās. Viņi vadīja Vislatvijas glābšanas komiteju, kura nevis gribēja glābt Latviju, bet gan Latvijā atjaunot padomju varu. Scenārijs bija vienkāršs: Interfrontes mītiņš, kas atbalsta Vislatvijas glābšanas komiteju, tad provokācija un tās pašas komitejas lūgums PSRS valdībai armijai ievest kārtību Latvijā. Tieši tāpēc bija svarīgi, lai Latvijas valdības darbību varētu nodrošināt nepārtraukti dienu un nakti. Vienādi ir jānovērtē gan barikāžu, gan valdības darbība tajās dienās. Tauta uz barikādēm toreiz nosargāja Latvijas neatkarību un brīvību. Pasaules sabiedrība bija šokēta par šādu tautas pašaizliedzību un varonību.

Tad pretinieka scenārijā vieta tika ierādīta aģitatoriem gan barikāžu aizstāvju vidū, gan mītiņos. Es sevišķi baidījos no izprovocētām nekārtībām, sevišķi Interfrontes mītiņa laikā. Pēc tam izvirzījās sauklis — ieviest Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi. Tieši tautas masu organizētība, nepadošanās provokācijām, tautas diplomātija novērsa tos ieganstus, kas varēja novest pie armijas un ieroču spēka, lai Latvijā ieviestu prezidenta pārvaldi.

Es noliecu galvu barikāžu aizstāvju priekšā, kritušo tuvinieku priekšā, kuru ceļš uz barikādēm bija ceļš arī uz aizsauli. Vienmēr mēs apbrīnosim šos cilvēkus, kas sevi ziedoja Latvijas neatkarības vārdā.

Tas ir galvenais, kas mums no tā laika jāsaglabā turpmākajam.

Odisejs Kostanda, nākdams uz šo Rīgas barikāžu aizstāvju sanāksmi, pie Kara muzeja (Pulvertorņa) bija saticis pāvilostniekus un ventspilniekus, kuri ieradušies, lai atcerētos to dienu notikumus un izjūtas, ko deva biedra plecs un vienotības gars. Tādēļ Odisejs Kostanda pamatoti vaicāja, vai mēs tagad spētu būt tik vienoti? Viņš atgādināja, ka 1991.gada janvārī Latvijai pietrūka tikai "pussolītis, lai sāktos tādi paši notikumi kā šodien Čečenijā. Vienotība mums nebija mazāka, vienīgi mums nebija un nav arī tagad nekāda nopietna apbruņojuma". Saeimas deputāts Odisejs Kostanda uzsvēra, ka 1991.gada janvāra dienas Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir bijušas lūzuma dienas, kad Latvijas sabiedrība saprata, ka atgriešanās iepriekšējā sistēmā vairs nav iespējama.

Sanāksmes kopīgā izskaņa — arī tagad, tāpat kā toreiz, Latvijas likteni izšķir vienotība, nevis šķelšanās ekonomisku grūtību priekšā. Pēc šīs tikšanās — Bastejkalns. Tur janvāra barikāžu dalībnieki nolika ziedus.

Vairis Ozols,

"LV" nozares redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"