Pensiju reformas koncepcija

1995.gada 30.janvāra redakcija. Konceptuāli apspriesta Ministru kabineta 31.janvāra sēdē

I Koncepcijā lietoto terminu vārdnīca

Sociālās apdrošināšanas maksājums ir regulārs maksājums, ko veic darba devējs vai (un) darba ņēmējs vai persona pati, un kas rada sociāli apdrošinātas personas tiesības uz pensiju vai citām sociālajām garantijām.

Sociālās apdrošināšanas maksājumu tarifs ir bruto likme naudas izteiksmē vai procentos no darba algas vai citiem ienākumiem.

Apdrošināšanas prēmija ir maksājums par apdrošināšanu. Tā ir atkarīga no apdrošināšanas veida, apdrošināšanas līguma darbības termiņa, apdrošinājuma summas un tarifa likmes.

Pašnodarbinātas personas ir uzņēmēji; amatnieki; individuālie zemnieki; personas, kuras veic individuālo darbu; reliģiskā kulta kalpotāji; personas, kuras gūst ienākumus no reliģiskajām organizācijām vai par reliģisko ceremoniju izpildīšanu ārpus darba tiesiskajām attiecībām; personas, kas saņem samaksu pēc darbuzņēmuma līguma; citas personas, kas gūst ienākumus ārpus attiecībām ar darba devēju.

Brīvās profesijās nodarbinātās personas ir personas, kuras gūst ienākumus ārpus darba tiesiskajām attiecībām no nodarbinātības tēlotājā mākslā, mūzikā, arhitektūrā un citās radošajās profesijās.

 

II Pensiju reforma kā sociālās drošības sistēmas

nozīmīgākā sastāvdaļa

Sociālās drošības sistēmas galvenais uzdevums ir nodrošināt cilvēku cienīgai dzīvei nepieciešamos sociālos pakalpojumus, radot sociālo drošību un veicinot sociālo taisnīgumu.

Sociālās drošības sistēma ietver sociālo apdrošināšanu, kas ir likumdošanā reglamentētu obligāto sociālās apdrošināšanas veidu kopums dažāda vecuma iedzīvotāju grupu sociālai aizsardzībai.

Sociālo apdrošināšanu Latvijā reglamentē likums "Par sociālo nodokli", kurš paredz pensiju, bezdarba un slimības apdrošināšanu, nenosakot apdrošināšanas tarifus pat katram no šiem apdrošināšanas veidiem.

Pensijas pēc sava īpatsvara ir absolūti lielākais maksājumu un izdevumu postenis (šobrīd vairāk kā 80 procenti) un to izkārtojums lielā mērā ietekmē pārējo sociālās apdrošināšanas reformas ietvaros paredzēto apdrošināšanas veidu sakārtošanu vai ieviešanu.

Sociālā drošības sistēmas attīstība, tai skaitā pensiju reforma, tiek plānota esošā sociālā nodokļa atskaitījuma (38%) ietvaros, to citādāk un definētāk pārdalot.

Sociālās drošības sistēmas attīstībā ir paredzēta:

Pensiju reformas īstenošana,

Apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām ieviešana,

Veselības apdrošināšanas sistēmas realizācija,

Apdrošināšanas bezdarba gadījumam ieviešana,

Sociālās drošības standartu reglamentēšana u.c.

Pensiju reformas nozīmīgums izriet ne tikai no tās ilgalaicīgās ietekmes, bet arī no pašreizējās iedzīvotāju vecuma - dzimuma struktūras, kuru tieši ietekmē esosā pensiju likumdošana.

 

III Pašreizējās pensiju likumdošanas raksturojums

Pašreizējo pensiju sistēmu Latvijā reglamentē Latvijas Republikas 1990.gada 29.novembra likums "Par valsts pensijām" (tā darbība daļēji apturēta ar Latvijas Republikas 1993.gada likumu "Par valsts pensiju pagaidu aprēķināšanas kārtību") un 1990.gada 14.decembra likums "Par sociālo nodokli".

Latvijā šobrīd ir 656,6 tūkstoši pensionāru, kuriem pensija ir piešķirta saskaņā ar šiem likumiem.

Atzinīgi vērtējot šo likumu pozitīvo lomu neatkarīgas valsts tapšanā un autonomas iedzīvotāju sociālās aizsardzības sistēmas radīšanā, jākonstatē, ka tiem piemīt virkne trūkumu. Tie tika apstiprināti bez likumos ietverto normu ekonomiskā un ilgtermiņa demogrāfiskā vērtējuma, tie ir dāsnāki nekā bijušās PSRS likumi un ir orientēti uz tai laikā pastāvējušo ražošanas spēku struktūru, izvietojumu un administrēšanu.

Rezumējot šos trūkumus, var secināt, ka:

1. Likumi paredz vienkāršotu pensijas saņemšanas kārtību, kurā dominē valsts atbildība, bet katra indivīda ieinteresētība visas darba dzīves laikā aktīvi līdzdarboties tās attīstībā ir minimāla un konkrēti:

1.1. tiesības uz darba pensiju tiek iegūtas pie ļoti niecīga apdrošināšanas (darba) stāža (5 gadi). Tas ļauj lielu darba mūža daļu vispār nepiedalīties sociālā budžeta veidošanā un ar salīdzinoši nelielu līdzdalību saņemt valsts garantētu darba pensiju;

1.2. pilnās pensijas aprēķināšanā netiek ņemts vērā cilvēka ieguldījums visa darba mūža periodā. Ir tiesības izvēlēties 5 labāk apmaksātos gadus pēc kārtas 15 gadu laikā - kas dod iespēju dažos gados nopelnīt maksimālo pensiju. Tas nozīmē arī iespēju sociāli netaisnīgai pensiju līdzekļu pārdalei no tiem, kas visu mūžu ir godprātīgi strādājuši un maksājuši sociālo nodokli tiem, kas to nav darījuši vai ir darījuši īsi pirms pensijas vecuma iestāšanās;

1.3. pensijas apmēra aprēķināšanai izmantotās formulas pamatā bija (ir) darba stāžs un darba alga, kuri nav saistīti ar indivīda līdzdalības apjomu iepriekšējās pensionāru paaudzes nodrošināšanā (apdrošināšanas iemaksu apjomu), kā arī neveicina viņu ieinteresētību līdzdarboties tajā;

1.4. sociālās vecuma pensijas tiek piešķirtas bez darba stāža un ienākumu vai īpašuma deklarēšanas, kas gan pašlaik iezīmē, gan nākotnē radīs situāciju, ka cilvēkiem, kuri strādā individuālu darbu, vada zemnieku saimniecības, pārstāv brīvās profesijas, bet neizdara sociālā nodokļa maksājumus, sasniedzot pensijas vecumu, neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa, būs garantēta sociālā pensija.

Kā šī ideoloģija ietekmē sociālo budžetu, ir redzams jau šodien, 4 gadus pēc likuma spēkā stāšanās. Piemēram, sociālo nodokli nemaksā vairāk kā 328 tūkstoši cilvēku darbspējas vecumā (starpība starp Statistikas komitejas uzrādīto nodarbināto skaitu un reģistrētajiem sociālā nodokļa maksātājiem - attiecīgi 1164 un 836 tūkstoši). No visiem individuālo uzņēmējdarbību reģistrējušajiem (individuālā darba veicēji - 123 tūkstoši, no tiem individuālie uzņēmumi 13 tūkstoši) sociālo nodokli maksā tikai 1050 strādājošie, no 58 tūkst. reģistrētām zemnieku saimniecībām tikai 3500. Tas nozīmē, ka šie nodarbinātie nepiedalās esošās pensionāru paaudzes uzturēšanā, pārliekot to uz valsts budžeta pleciem un cerot uz šīm garantijām arī savās vecumdienās.

2. Likumdošana paredz daudz (arī no PSRS laikiem saglabātu un papildinātu) pensionēšanas atvieglojumu, kuriem nav norādīts to izdevumu kompensēšanas avots un kuri nav ekonomiski un demogrāfiski pamatojami:

2.1. pilnās pensijas tiek piešķirtas pie diferencēta (darba) apdrošināšanas stāža vīriešiem un sievietēm, kaut gan demogrāfiskie dati liecina, ka paredzamais mūža ilgums pensijas vecumu sasniegušajiem ir:

	vīrieši (gadi)	sievietes (gadi)
Pašreizējā pensionēšanas vecumā

t.i., apgriezti proporcionāli likumā paredzētajai normai.

 

Vēl vairāk, sakarā ar to, ka sieviešu īpatsvars pensijas vecumā ir lielāks nekā vīriešu (vīrieši - 28,85% un sievietes - 71,15%), diferencētajam darba stāžam nav objektīva pamata un tas ierobežo pensiju lielumu esošajiem pensionāriem;

2.2. ir saglabāts PSRS laika princips ar pazeminātu pensionēšanas vecumu atsevisķām strādājošo kategorijām. Pazeminātais pensionēšanas vecums personām, kuras strādāja kaitīgos apstākļos, veido situāciju, ka darba devējs netiek stimulēts uzlabot darba spstākļus, bet šais apstākļos strādājošie ir ieinteresēti turpināt šādi strādāt. Tikai 1994.gadā uz šādiem noteikumiem ir pensionēti 10,5 tūkstoši cilvēku, kas palielina pensionāru īpatsvaru sabiedrībā un kopumā samazina valsts iespējas palielināt pensijas;

2.3. ir noteikts samazināts sociālā nodokļa maksājums atsevišķās tautsaimniecības nozarēs strādājošiem bez šos izdevumus kompensējošu ienākumu avotu uzrādīšanas, t.i. lauksaimniecībā nodarbinātajiem - 18% + 1%, kas rezultātā sociālajā budžetā "ienes" 4% līdzekļu, bet "paņem" pensiju izmaksām 21% vai 21,4 miljoni Ls 1994.gada 9 mēnešos. Tas nozīmē, ka tieši šādu summu nav iespējams izmantot pensiju indeksācijai;

2.4. ir saglabāti un paplašināti no PSRS laikiem pastāvošie darba stāžam pielīdzināto "nodarbinātības" veidu uzskaitījumi, nenorādot ienākumu avotus, no kuriem kompensēt šos izdevumus. Piemēram:

- obligātais kara dienests un tam pielīdzinātie dienesti,

- virsdienests karavīriem un dienests virsniekiem LR armijā,

- pēcvidusskolas apmācība,

- bērnu audzināšana mājās līdz 8 gadiem (PSRS - 3 gadi, Vācijā - 2 gadi) utt.

Arī šie neiegūtie ienākumi kavē pensionāru materiālā stāvokļa uzlabošanu un radīs problēmas pensiju sistēmai nākotnē;

2.5. ir saglabāts zems pensionēšanas vecums (1.pielikums), kas, pamatojoties uz demogrāfiskām prognozēm (2004.g. 24,9%), palielina pensionāru īpatsvaru kopējā iedzīvotāju struktūrā, tādējādi atkal palielinot pensijām nepieciešamo līdzekļu apjomu.

3. Sociālā nodokļa administrēšanas likumdošana ir orientēta uz 1990.gada pastāvējušo iespēju vienveidīgi administrēt lielos valsts uzņēmumus un nav mainīta atbilstoši tam, kā ir mainījušās īpašuma formas laikā pēc šī likuma pieņemšanas.

3.1. Likumā "Par sociālo nodokli" nav precīzi nodalīti maksājumi pa izdevumu posteņiem (pensijas, bezdarbs, slimības utt.), kas negatīvi ietekmē darba devēju un darba ņēmēju attieksmi pret šo nodokli kopumā;

3.2. Esošā sociālā nodokļa slodzes sadale (37% darba devējam un 1% darba ņēmējam nav personificētas iemaksu uzskaites) un maksāšanas kārtība veido situāciju,kurā gan darba devēji, gan darba ņēmēji ir ieinteresēti savstarpēji vienoties un neuzrādīt faktisko darba samaksu. Tas nozīmē, ka sociālajā budžetā neienāk ievērojamas summas, kuras varētu izlietot pensionāru un citu apdrošināto materiālā stāvokļa uzlabošanai.

 

IV Iespējamā situācijas attīstība,

ja netiek veikta pensiju reforma

Ja visdrīzākajā laikā netiks veikta pensiju reforma, tad tuvākajos gados un arī ilgtermiņa perspektīvā ir paredzama pensijām nepieciešamā Iekšzemes Kopprodukta (IK) daļas palielināšanās, kas negatīvi var ieteikmēt gan esošo pensionāru materiālo stāvokli, gan valsts attīstību kopumā sekojošu iemeslu dēļ:

1. Pašreizējā - pārdales sistēma - kļuvusi dārga un prasa lielus līdzekļus gan no sociālā nodokļa maksātājiem, gan arī no valsts budžeta. Turklāt pensiju līmenis ir zems, bet pensiju saņemošo personu skaits visai liels un arvien pieaugošs. Nepieciešami arvien lielāki resursi, lai segtu sociālos izdevumus.

Jau pašlaik salīdzinoši liela daļa no IKP tiek novirzīta pensiju izmaksai, kas nosaka augstas sociālās apdrošināšanas iemaksas un lielu budžeta līdzekļu patēriņu. 1991.gadā šī daļa sastādīja 7,8%, 1993.gadā - 9,5%, 1994.gadā - 10,2%, 1995.g. (plāns) 9,7 procenti.

 

Pensionāru skaita un pensiju izdevumu izmaiņas Latvijā 1991.-1995.gadā

(vīr.- 60 gadi, siev.- 55 gadi)	14,49	23,91
	1991.g.	1992.g.	1993.g.	1994.g.	1995.g.
1. Nodarbināto skaits (tūkst.)	1397	1345	1245	1208	1180
2. Pensionāru skaits (tūkst.)	641	654	658	661	664
3. Vidējais pensijas apmērs (Ls)	2,26	8,14	14,76	25,30	29,11
4. Kopējie sociālā nodokļa ieņēmumi	15,2	101,3	167,0	216,0*	269,2*
(milj.Ls)
5. Izdevumi pensiju izmaksai (milj.Ls)	11,2	62,2	141,0	200,8*	232,1*
6. Izdevumi no sociālā nodokļa	73,7	61,4	84,4	86,0	86,2
ieņēmumiem (%)

kopprodukta (%)

* 1994. un 1995.gada budžetā apstiprinātais

 

Šādā situācijā vienīgie pensiju izdevumu palielināšanas avoti varētu būt: valsts budžeta daļas pieaugums, kas vēl vairāk ierobežos jau tā niecīgās valsts investīciju iespējas vai sociālā nodokļa palielināšana.

Tas savukārt prasītu papildu administrēšanas izdevumus, bremzētu ekonomikas attīstību kopumā, veicinot ēnu ekonomikas paplašināšanos un nelegālu nodarbinātību, kas nozīmētu to, ka faktiskie ienākumi sociālajā budžetā būtiski nepalielināsies.

2. Latvijā ir augsts iedzīvotāju novecošanās līmenis un zems pensionēšanas vecums. Vairāk kā piektā daļa valsts iedzīvotāju (1994.gada sākumā - 22,2%) ir pensijas vecumā. Par šīm tendencēm liecina arī Latvijas Universitātes demogrāfu izstrādātās prognozes. Nākamo 10 gadu laikā (1994.-2004.), pastāvot pašreizējam pensionēšanās vecumam, pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars pieaugs no 22% līdz 24,9%. Tā rezultātā palielināsies arī darbspējas vecuma iedzīvotāju slodze ar pensionāriem no 391 līdz 439 uz 1000 iedzīvotājiem. Ņemot vērā arī slodzi ar bērniem, izriet, ka 1000 darbspējīgajiem iedzīvotājiem 2003.gadā būs jāapgādā 759 bērni un pensionāri, kas novedīs pie tā, ka pensijas un pabalstus nevarēs palielināt vai tos būs jāsamazina.

 

7. Izdevumi no iekšzemes	7,8	6,8	9,5	10,2	9,7
Pensiju izdevumu prognoze 2004.gadam
	1994.g. 9 mēneši	2004.g* (prognoze)
1. Vidējā darba alga (Ls)	64,38	75,10
2. Sociālā nodokļa maksātāju skaits (tūkst.)	836	805
3. Kopējie sociālā nodokļa ieņēmumi (milj. Ls)	163,7	268,4
4. Pensionāru skaits (tūkst.)	654	691
5. Vid. pensijas apmērs	25,29	30,12
6. Izdevumi pensiju izmaksai (milj. Ls)	141,2	250,0
7. Pensiju izdevumi no sociālā nodokļa

*Prognozējot izdevumus pensijām līdz 2004.gadam, veikta virkne pieņēmumu:

1) vecuma pensiju saņēmēju īpatsvars pensijas vecuma iedzīvotāju skaitā saglabājas 1994.gada 9 mēnešu līmenī (87,2%);

2) pārējo pensiju saņēmēju skaits paliek 1994.gada 9 mēnešu līmenī;

3) vidējais pensijas apmērs saglabājas 1994.gada oktobra līmenī;

4) vidējā darba alga paliek 1994.gada III ceturkšņa apjomā;

5) sociālā nodokļa maksātāju īpatsvars no darbspējīgo iedzīvotāju skaita paliek 1994.gada 9 mēnešu līmenī (57,4%).

3. Pastāvot pašreizējai demogrāfiskajai un ekonomiskajai situācijai (uzņēmumu pārstrukturēšana un svārstīgs bezdarbs), saglabajot esošo pensiju sistēmu, nākamajos 10 gados samazināsies nodokļa maksātāju skaits, kā rezultātā samazināsies arī ieņēmumi no sociālā nodokļa. Tajā pat laikā, iedzīvotāju novecošanās rezultātā pieaugs sociāli aizsargājamās sabiedrības daļa, kuras nodrošināšanai būs nepieciešami arvien lielāki līdzekļi.

4. Iepriekšējos punktos izklāstītie argumenti un prognozes ir balstītas uz esošo vidējo mūža ilgumu, neņemot vērā to, kas notiks, ja vispārējās ekonomiskās atveseļošanās un sociālo jautājumu sakārtošanas (veselības aizsardzība, medicīna, vide) un darba aizsardzības sistēmas pilnveidošanas rezultātā samazināsies nelaimes gadījumu darba traumu skaits (nomirst 31% vīriešu vecumā no 20 līdz 60 gadiem) un pagarināsies vidējais mūža ilgums.

Pēc aptuveniem aprēķiniem, saglabājoties esošajam vīriešu un sieviešu īpatsvaram pensijas vecumā (attiecīgi 28,85% un 71,15%), katrs vidējā mūža ilguma pagarināšanās gads papildus maksā vairāk ka 200 miljonu Ls.

5. Pastāvošā pensiju sistēma nav pasargāta no iespējamiem satricinājumiem, jo tai nav iespēju izveidot pietiekamu finansu līdzekļu rezervi par dažiem mēnešiem (piemēram Zviedrijā - 5 gadu finansu līdzekļu rezerve), kā arī tas, ka cilvēki nav ekonomiski ieinteresēti iesaistīties šīs rezerves un fondu veidošanā.

 

V Pensiju reformu iespējamie varianti

Esošajā situācijā, pēc Labklājības ministrijas domām, ir iespējami četri reformas pamatvarianti:

1. Saglabāt esošo pārdales (paaudžu solidaritātes) pensiju sistēmu, to pilnveidojot, pārveidojot un mēģinot novērst augstākminētos trūkumus un atrisināt problēmas.

2. Pieņemt lēmumu par pāreju uz pilnīgi fondētu sistēmu (Čīles modelis), ierobežojot valsts atbildību un līdzdalību iedzīvotāju sociālajā aizsdardzībā tikai ar uz ienākumu deklarācijām bāzētiem, izdzīvošanas minimumu nodrošinošiem pabalstiem iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem.

3. Pieņemt lēmumu par "jaukta", daļēji uz pārdales principa, daļēji uz fondēta principa balstītas pensiju reformas koncepcijas izstrādāšanu un ieviešanu.

4. Atteikties no apdrošināšanas principa pensiju jomā un pensijas maksāt no valsts budžeta (atbilstoši pārveidojot nodokļu sistēmu), nosakot to apjomu atbilstoši valsts ekonomiskajam stāvoklim (Dānija, Nīderlande).

Izvērtējot visus par un pret Labklājības ministrija uzskata, ka Latvijas apstākļiem būtu piemērots trešais modelis - jaukta pensiju sistēma, kurā būtu gan valsts garantētā pensiju daļa, gan telpa fondētai uzkrājumu veidošanai, līdzīgi kā, piemēram, Kanādā, Zviedrijā (reforma notiek pašlaik) u.c. valstīs.

 

VI Reformas raksturojums

1. Reformas mērķis

Pensiju reformas sociālais mērķis ir garantēt pensionāru sociālo drošību un pensiju sistēmas sakārtošanu:

1. Radot drošu, uz obligātām individualizētām sociālās apdrošināšanas iemaksām balstītu, efektīvu un maksimāli vienkārši administrējamu finansēšanas sistēmu, kas nodrošinātu sociālās garantijas personām, kas ar savām iemaksām piedalījušās tās veidošanā.

2. Nodrošinot esošo pensionāru materiālā stāvokļa uzlabošanos, ierobežojot to skaita pieaugumu turpmākajos gados un diferencējot pensiju apomērus atbilstoši darba mūža veikumam.

3. Mazinot lielas sabiedrības daļas neapmierinātību par šobrīd eksistējošo relatīvi nivilējošo pensiju shēmu, nodrošinot izmaksu tiešu saistību ar konkrētas personas izdarītajām iemaksām.

4. Paredzot iespējas un "telpu" fondētam apdrošinajumam kā līdzeklim, ar kura palīdzību proporcionāli pārdalīt valsts un katra indivīda atbildību par nodrošinājumu vecumdienās.

5. Stimulējot valsts ekonomisko attīstību veicinošu uzkrājumu un investīciju tirgus veidošanos kā garantiju labākai un pilnvērtīgākai sociālās drošības sistēmai Latvijā.

2. Principi reformas izstrādē

Latvijas situācija, kurā plānveida ekonomika tiek pārveidota par tirgus ekonomiku, prasa, lai pensiju reformu realizētu, ievērojot sekojošus principus:

1. vienkārša un skaidra pieeja, kura spētu saglabāt stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskām izmaiņām plašā diapazona;

2. viegli uztverama pieeja, kura nodrošinātu plašu sabiedrības izpratni un atbalstu;

3. pieeja, kas ievēro vecākās paaudzes labklājības vēsturi un rada labklājības līmeņa celšanos visiem.

4. pensiju reforma kā atbalsts vispārējam reformu procesam valstī.

3. Sistēmas apraksts

Jauno pensionēšanas sistēmu Latvijā paredzēts veidot 4 līmeņos, no kuriem pēdējais ir laikā ierobežots pārejas perioda līmenis. Šī pensiju reformas koncepcija neietver invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensijas, kuras izstrādājamas papildus pamatshēmām.

1. līmenis.

Valsts obligātā nefondētā pārdales pensiju shēma, kuru veido ievērojot, galvenokārt, sociāla rakstura apsvērumus. Sevišķi svarīgs šīs shēmas uzdevums ir panākt minimāla iztikas līmeņa nodrošināšanu pensionāriem.

2.līmenis.

Obligātā fondētā shēma, kas nodrošina mērenu iepriekšējā ienākuma aizvietojumu strādājošiem, kuru ienākumi ir salīdzinoši vidēji vai augsti.

3.līmenis.

Privātā brīvprātīgā shēma, kas balstās uz personas individuālu lēmumu uzkrāt savā rīcībā esošos līdzekļus. Šī shēma ir paredzēta tiem, kuri, sasniedzot pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēlas saņemt pensiju ienākuma augstāka aizvietojuma līmenī.

4.līmenis.

Pārejas shēma. Pārejas periodā, kas varētu turpināties 50 un vairāk gadu, tiek izveidots pārejas līmenis, kas nodrošina ar pensiju piemaksām tos, kas jau ir pensijas vecumā, ka arī pirmspensijas vecuma strādājošos, kuri nevar vai nevēlas pievienoties obligātajai otrā līmeņa shēmai un tā vietā izvēlas papildu piemaksu pie pensijas. Lai pārejas laika paaudzei, t.i., jau pensijas un pirmspensijas vecumā esošajiem, garantētu normālu, kaut arī ierobežotu ienākumu līmeni, tiek izmantoti dažādi papildu ienākumu avoti, līdzekļi no privatizācijas, pagaidu finansu palīdzība, ārvalstu kredīti, valsts iekšējie aizņēmumi, valsts budžeta dotācijas u.c., ja līdzekļu daudzums izrādās nepietiekams.

Turpinājumā tiks detalizēts katrs līmenis un pārejas mehānisms, argumentēts izvēlētais risinājums.

4.Valsts obligātā nefondētā pensiju shēma

Šī shēma nodrošina visas personas, kuras sasniegušas 65 gadu vecumu, ja tām ir pensijas saņemšanai nepieciešamie nosacījumi, t.sk. apdrošināšanas stāžs, kā arī tos, kuri šodien jau pensijā. Pensiju veido pamatpensija un papildpensija.

Personām, kurām nav nepieciešamā apdrošināšanas (darba) stāža, minimālu ienākuma līmeni nodrošina caur sociālās palīdzības shēmu.

4.1. Mērķi

Šai pensijai jānodrošina minimāls ienākumu līmenis pensijas vecuma iedzīvotājiem, lai novērstu nabadzību šīs iedzīvotāju grupas vidū. Tas uzskatāms par pirmā līmeņa shēmas galveno uzdevumu. Shēmas obligātais un sociālās apdrošināšanas principā bāzētais raksturs veido zināmu saiti starp obligātiem visu iedzīvotāju izdarītiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un gala rezultātā sniedzamo pakalpojumu līmeni. Tādejādi darba devēji un darba ņēmēji ir ieinteresēti izdarīt sociālos maksājumus, legāli piedalīties darba tirgū. Vienlaikus šāda shēma lielā mērā atbilst priešstatiem par sociālo taisnīgumu, jo likvidē stimulu noslēpt savu nodarbinātību (melnais darba tirgus) vai daļu savas izpeļņas.

4.2. Shēmas raksturojums

Visi iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 65 gadiem tiek ietverti shēmā ar obligātiem maksājumiem no algām, cita ienākuma vai aktīviem.

Valsts nosaka minimālo iemaksu, un tā tiek samazināta vai atcelta tikai īpašos likumā noteiktos gadījumos, piemēram, sakarā ar augstākās izglītības iegūšanu, bezdarbu vai atvaļinājumu bērna kopšanai, atbilstoši tam paredzot dotācijas (apdrošināšanas iemaksas) no valsts budžeta. Iemaksas apmērs strādājošiem tiek noteikts proporcionāli personas ienākumiem. Sakarā ar to, ka pašnodarbinātie, t.sk. mazajā biznesā, lauksaimniecībā un brīvajās profesijās nodarbinātie netiek pakļauti obligātai 2. līmeņa apdrošināšanai, viņiem noteiktas augstākas iemaksas.

Gada ienākumam, no kura tiek izdarītas iemaksas, nosaka maksimālo apmēru. Šo maksimālo apmēru pārskata ne biežāk kā reizi gadā. Šāda robeža varētu būt gadā 5 vidējās mēnešalgas*, t.i. šobrīd ienākums, kas pārsniedz 4500 Ls gadā tiktu izslēgts no 1. līmeņa shēmas.

Pensiju veido pamatpensija un papildpensija.

Pilna pamatpensija pienākas personām, kurām ir pilns apdrošināšanas stāžs, t.i. 47 gadi. Pensijas apmēru samazina par 2 % par katru gadu, par kuru nav veiktas iemaksas. Pilna pamatpensija, t.i. minimālā pensija, tiek noteikta, par pamatu ņemot iztikas minimumu, kurš tiek noteikts, pamatojoties uz ekonomisko stāvokli valstī. Normālos tirgus ekonomikas apstākļos, pieaugot ienākuma līmenim, iztikas minumums veidos apmēram 20% no vidējās bruto algas (pie nosacījuma, ka algu pieaugums apsteidz cenu pieaugumu).

Papildpensija tiek aprēķināta, par pamatu ņemot personas mūža laikā izdarītās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ja persona 47 gadu laikā katru gadu veikusi iemaksas no vidējās algas, tad viņas papildpensija būtu 20% no viņas izpeļņas jeb 20% no indeksētās izpeļņas tautsaimniecībā. No izpeļņas atkarīgā daļa tiek precīzi aprēķināta proporcināli dzīves laika izpeļņai un tiek indeksēta atbilstoši inflācijas tempam.

Maksimālās pensijas apmērs (pamata + papildpensija) sastāda 2 minimālās pensijas, bet pensionāra minimālā pensija tiek garantēta ar piemaksu, pamatojoties uz dzīves līdzekļu testu, kurš tiek piemērots tikai pēc reformas pabeigšanas. Šī piemaksa tiek finansēta no valsts (pašvaldības) budžeta līdzekļiem.

Pieaugot ienākuma līmenim, minimālo pensiju veidos apmēram 20% no vidējās algas, kā rezultātā vidējās algas pelnītājs ar pilnu apdrošināšanas stāžu saņem pensiju, kura aizvietos viņa mūža ienākumus 40% līmenī. Tiek noteikts ierobežojums, ka kopējā pensija nedrīkst pārsniegt divas pilnas pamatpensijas vai 40% no vidējās izpeļņas.

Papildnosacījumi:

1. Sociālās apdrošināšanas iemaksas netiek apliktas ar nodokļiem, bet pensijas izmaksas pakļaujas aplikšanai ar nodokļiem atbilstoši iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumam vai pēc speciālas shēmas.

2. Darba devēja un darba ņēmēja sociālās apdrošināšanas iemaksas kopā ar prēmijām otrā līmeņa fondētajai sistēmai tiek iekasētas ienākumu gūšanas vietā, kuru apjomu apstiprina Ministru kabinets (Saeima).

3. Valsts (pašvaldību) budžets kompensē izdevumus, kas nepieciešami, lai veiktu piemaksas pie pensijām personām, kuru pensijas ir mazākas par noteikto minimālo pensiju.

4.3. Ieviešana

Tiem, kas jau ir pensionēti , pensiju pārrēķina saskaņā ar darba periodu un apdrošināšanas stāžu, iekļaujot dažus pielīdzinātos periodus, kuru laikā maksājumi nav izdarīti (iespējams augstākās izglītības iegūšanas laiku, bērnu audzināšanas laiku u.c.). Maksimālo pensiju pārejas laikā aprēķina pēc 40 gadu perioda, konkrētais pensijas apmērs ir saistīts ar minimālo pensiju, kas atkarīga no finansiālās situācijas. Faktiski nelielas izmaiņas pensiju līmenī notiks, ņemot vērā jau piešķirtās pensijas, kuras ir diferencētas pēc darba stāža, kā arī saistītas ar noteiktiem budžeta ierobežojumiem.

Pensijas, kas piešķirtas par darbu sevišķi smagos un sevišķi kaitīgos vai smagos un kaitīgos darba apstākļos, un izdienas pensijas tiek pārrēķinātas atbilstoši speciāliem stāža pielīdzināšanas nosacījumiem.

Pēc tam, kad jaunā sistēma ir ieviesta iedzīvotājiem vecumā starp 18 gadiem un pašreizējo pensijas vecumu (55/60), iemaksu periodu nosaka, ieskaitot darba periodus līdz 1991. gada 1. janvārim, apdrošināšanas periodus (1991.g. janvāris - reformas sākuma datums), tiem pievienojot faktiskos maksājumu periodus pēcreformas posmā.

Vispārējais pensionēšanas vecums tiek palielināts gan vīriešiem, gan sievietēm, sākot ar 1995. gadu un līdz 2015. gadam. Pakāpeniski 10 - 20 gadu laikā tas kļūst vienots, t.i., 65 gadi. Paralēli tam tiek palielināts arī nepieciešamais iemaksu perioda garums, kāds nepieciešams pilnas pamatpensijas saņemšanai. Agrāka pensionēšana no 60 gadiem ir iespējama, bet šajā gadījumā pamatpensija tiek samazināta par 6% par katru gadu pirms noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas.

Lai precīzi aprēķinātu nepieciešamos līdzekļus, valsts obligātajai nefondētajai shēmai iemaksu likmi katru gadu Ministru kabinets nosaka atsevišķi.

Pirmā līmeņa shēma paredz apvienot pārdales principu ar zaudētā ienākuma kompensācijas principu. Šīs shēmas negatīvā ietekme uz darbspēka pieprasījumu un piedāvājumu darba tirgū ir minimāla. Tomēr tās ieviešana pārejas periodā var radīt bezdarba un tā radīto seku amortizēšanai nepieciešamo līdzekļu palielinājumu.

Šobrīd vidējā reālā izpeļņa ir zema, un strādājošo izpeļņas sadalījums ir ļoti saspiests. Tas nozīmē, ka izpeļņa tikai ar mazām novirzēm svārstās ap vidējo rādītāju. Uzsākot reformu šādos apstākļos, tās mērķis sasniegt pensijas apmēru, kas atrastos robēžās starp 20 un 40% no vidējās algas, var tikt realizēts pakāpeniski.

Tam nepieciešami vairāki nosacījumi:

- tehniskie, t.i., iemaksu iekasēšana, uzskaite, pensiju aprēķināšana un izmaksa atbilstoši reformas shēmai;

- pārdales, t.i., ekonomiska iespēja pārdalīt noteiktu daļu no iekšzemes kopprodukta starp dažādām paaudzēm;

- politiskie, t.i., politisks lēmums un politiska griba un vara to realizēt;

Pilnas pamatpensijas līmenis tiek sasniegts, pakāpeniski indeksējot to ar cenu indeksu (līdzīgi kā tas notiek pašlaik), kamēr, pieaugot vidējai algai un algu apmēru atšķirībām dažādās grupās, tas sasniedz 20% robežu, kas uzskatāma par pietiekamu.

Papildpensija, tas ir, no izpeļnas atkarīgā daļa, pieaug pakāpeniski.

Tām personām, kuras reformas sākuma brīdī jau ir pensionētas, papildpensiju aprēķina no pieņemtas teorētiskas izpeļņas, kas noteikta kā procents no vidējās algas tautsaimniecībā. Piemēram, 100% no vidējās bruto algas par 3.ceturksni būtu 75,1 Ls.

Personām, kuras pensionējas reformas laikā, papildpensiju aprēķina pēc galīgiem noteikumiem, ievērojot viņu faktisko izpeļņu. Tā kā izpeļņas periods, par kuru izdarītas iemaksas atbilstoši reformas nosacījumiem, pieaugs tikai pakāpeniski, faktiskā izpeļņa reizināta ar koeficientu, kas tikai pakāpeniski pieaug līdz vienam pēc pilnas pārejas veikšanas. Piemēram, reformas sākumā koeficients varētu būt 0,1, taču faktiskai koeficienta vērtības noteikšanai nepieciešams salīdzināt šobrīdējo pensionāru teorētiskās izpeļņas ar jaunpienākošo pensionāru faktiskajām izpeļņām pēcreformas pirmajos gados.

Starplaika koeficientus nosaka ar algu/cenu līmeņiem un to svārstībām, kā arī pamatojoties uz pensiju shēmas finansiālo situāciju. Šāds risinājums nodrošina vienādu pieeju dažādām paaudzēm, bet var radīt politisku spiedienu, lai priekšlaicīgi palielinātu aprēķina koeficientu.

4.4. Piezīmes

Lai gan pensiju izdevumi reformas sākumsposmā, salīdzinot ar esošo shēmu, samazināsies nenozīmīgi, tiem nepieciešamas iemaksas mērenā līmenī. Tas, kā arī sociālā nodokļa administrēšanas uzlabošana, ļaus kaut nedaudz samazināt esošo iemaksu likmi, tādējādi radot vietu prēmiju iemaksām otrajam fondētajam līmenim.

Progresējot reformām, kas novedīs pie reāla algas pieauguma un augstākas nodarbinātības, reālai iemaksu bāzei jāpieaug, atļaujot turpmāk samazināt iemaksu likmi, vienlaikus palielinot intervālu arī starp kopējo 1.līmeņa pensiju un pamatpensiju.

Ļoti aptuveni aprēķini rāda, ka vidējā darba devēju un darba ņēmēju iemaksu likme ilgākam laika periodam pirmajā līmenī varētu būt ap 10% no izpeļņas (pie nosacījuma, ka demogrāfiskā struktūra ir nemainīga). Precīzas iemaksu likmes noteikšanai nepieciešami papildu makroekonomiskie un faktoriālie aprēķini.

5. Obligātā fondētā shēma

Fondētā shēma nodrošina no izpeļņas atkarīgu pensiju, kas stingri bāzēta uz individuālām iemaksām un rada ienākumu pieaugumu no šīs naudas investēšanas. Valsts institūcijas ir atbildīgas par iemaksu savākšanu, uzskaiti un pensiju administrēšanu, lai gan par investēšanas lēmumiem atbildību uzņemas pensiju fondi.

5.1. Mērķi

Otrā līmeņa uzdevums ir nodrošināt no izpeļņas atkarīgu pensiju ar visciešāko iespējamo saiti iemaksas - pakalpojumu apjoms. Shēmas obligātais raksturs koriģē indivīdu (tuvredzību), krājot savām vecumdienām pārāk maz līdzekļu, tajā pašā laikā nodrošina valdību pret morāla rakstura risku un sabiedrības paļaušanos tikai uz valsts minimālo pensiju. Pensiju fondi aktivizē cilvēkus savlaicīgi rūpēties par savām vecumdienām, labvēlīgi iespaido ekonomikas attīstību kopumā, palielinot personisko noguldījumu līmeni, kā arī atvieglo iedzīvotāju novecošanās procesu ekonomiskās sekas.

5.2. Shēmas raksturojums

Sistēma ir obligāta visiem darba ņēmējiem, bet brīvprātīga pašnodarbinātajām personām un līdzīgo brīvo profesiju pārstāvjiem. Šī veida pensijas apmēru nosaka individuālās iemaksas un investīciju tirgus rentabilitāte. Tas nozīmē, ka saņemamās pensijas apmērs ne likumdošanā, ne arī līgumā ar pensiju fondu nav fiksēts. Konkrēto fondu, kurā tiek novirzītas prēmiju iemaksas, izvēlas apdrošinātā persona.

Minimālās iemaksas likme tiek noteikta tādā apmērā, lai prognozētais pensijas apmērs būtu līdzvērtīgs 30-40% no aktualizētā vidējā dzīves laika netto ienākuma. Pašnodarbinātajiem ir atļauts palielināt savu iemaksu likmi līdz noteiktai robežai, piemēram, 10 vidējo algu līmenim, t.i., 9000 Ls gadā.

Vismaz reizi gadā katrs dalībnieks saņem paziņojumu no fonda ar informāciju par uzkrātām individuālajām prēmijām un ienākumu no investīcijām, kā arī novērtējumu, cik daudz no attiecīgā gada ienākuma fonds varētu izdot personai, sasniedzot noteikto pensijas vecumu.

Gada ienākumi no iemaksām fondā tiek indeksēti pilnā apjomā. Vidusmēra strādājošam valsts un privātā fonda pensiju kopsummai vajadzētu sasniegt 70% no iepriekšējās izpeļņas.

Prēmijas (līdz noteiktai robežai) un uzkrātais investīciju ienākums netiek aplikts ar nodokļiem, kamēr izmaksātie gada ienākumi vai cita veida regulārās izmaksas tiek apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Pensiju fondiem jāuzņemas arī dzīvības un darba nespējas apdrošināšana, ja fonda dalībnieki vai to ģimenes locekļi ir tiesīgi pieprasīt invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pensijas.

5.3. Ieviešana

Sākumā prēmiju (iemaksu) likmi nosaka vienādu ar iemaksu likmes samazinājuma apjomu pirmajam līmenim, piem., 5%. Atkarībā no šī procenta strādājošā individuālo algu palielina tā, lai darba devēja bruto izdevumi algām un darba ņēmēja neto alga saglabājas nemainīga. Vēlāk prēmiju likme tiek palielināta paralēli tam, kā tiek samazināta iemaksu likme, līdz prēmiju likme kļūst stabila un ir pietiekami iecerētā pensiju ienākumu līmeņa nodrošināšanai.

Atkarībā no paredzētā reālo algu augšanas tempa, reālo ienākumu no noguldījumiem līmeņa un normāla darba un pensionēšanas perioda samēra adekvātas varētu būt prēmijas 10-15% apjomā.

Prēmijas maksā strādājošie, bet tās tiek savāktas to darba ienākumu gūšanas vietā. Lai izvairītos no pārmēru augstām administratīvajām izmaksām, valsts institūcija (centrālā aģentūra) ir atbildīga par prēmiju savākšanu, nepieciešamo datu glabāšanu, pensiju izmaksāšanu un finansu paziņojumu nosūtīšanu. Katram dalībniekam tiek atvērts personiskais konts. Centrālā aģentūra - sava veida norēķinu centrs - pilda sabiedriskas institūcijas lomu.

Individuālo fondu investīcijas uztic veikt autorizētām, labi pārvaldītām un uzraudzītām finansu - kredīta iestādēm (finansu starpniekiem/pensiju fondiem), iespējams ierobežojot to tiesības investēt ārzemēs.

Dalībnieki var izvēlēties starp konkurējošiem pensiju fondiem, bet pāriet citā fondā, uz kuru tiek pārskaitīti uzkrātie līdzekļi, var ne biežāk kā reizi gadā. Ņemot vērā Latvijas ekonomikas mērogus, autorizētu fondu skaits ir ierobežojams. Lai atsijātu vājos organizatorus un stimulētu konkurences cīņu starp fondiem, nosaka, ka katra fonda gada ienākumam jāsasniedz 70% no vidējā ienākuma apjoma sistēmā (vai maksimāli par 2 procentiem mazāk kā vidējais ienākumu līmenis sistēmā kopumā).

Fondiem, kas šo minimumu nenopelna, tiek prasīts, pirmkārt, samazināt rezerves, lai sasniegtu šo minimumu, un, otrkārt, ja fonda rezerves ir izsmeltas, ienākumi var tikt paaugstināti uz fonda kapitāla rēķina, un tas varētu novest pie fonda likvidēšanas. Iemaksātāji tad tiktu novirzīti uz citiem fondiem.

5.4. Piezīmes

Valsts izstrādā stingri reglamentētu pensiju fondu uzraudzības sistēmu, lai minimalizētu ieguldītāju risku.

Pašnodarbinātajām personām iesaistīšanās otrā līmeņa shēmā nav obligāta, jo investēšana pašiem savā biznesā jau ir līdzekļu uzkrāšana vecumdienām. Bez tam samaksātās prēmijas, īpaši biznesa sākumposmā, var negarantēt pensiju, ja uzņēmējdarbība turpmāk attīstās nesekmīgi un pašnodarbinātais nespēj turpināt iemaksas pensiju fondā. Pašnodarbinātie tomēr var brīvprātīgi piedalīties shēmā ar tādiem pat nosacījumiem kā pārējie (aplikšana ar nodokļiem, iemaksu, neapliekamo minimumu un citu maksājumu robežas).

Lai samazinātu fondu un apdrošināšanas sabiedrību administratīvos un reklāmas izdevumus un lai dotu iespēju iedzīvotājiem izvēlēties maksimālas informētības apstākļos, šāda veida pakalpojumi tiek ierobežoti un standartizēti.

Pensiju fondu un apdrošināšanas sabiedrību dibināšanas procesā ir nepieciešami un noderīgi veidot kopuzņēmumus ar ārvalstu institūcijām, kā arī izmantot Pasaules Bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas palīdzību un to pieredzi.

6. Privātā brīvprātīgā apdrošināšana

Iedzīvotājiem, kuri dod priekšroku augstam patēriņa līmenim vecumdienās, vai arī, kuriem ir augsti ienākumi virs otrā līmeņa noteiktās maksimālās robežas, ir reāla iespēja un motivācija veidot papildu uzkrājumus vecumdienām. Tomēr sabiedrības iespējas brīvprātīgam trešajam līmenim (piem., nodokļu atvieglojumu ziņā) jāregulē ļoti rūpīgi un piesardzīgi, jo katrs atvieglojums palielina budžeta deficītu ilgam laika periodam. Atbilstošā nodokļa iemaksa tiek atlikta līdz brīdim, kad sāksies uzkrājumu tērēšana. Tikai tad tie ir pakļauti aplikšanai ar nodokļiem. Tādēļ trešā līmeņa veidošanā maksimāli jāizvairās no ievērojamu nodokļu atvieglojumu piemērošanas.

No otras puses, attīstīts otrais līmenis rada pietiekamas papildu iespējas brīvprātīgai krāšanai, jo tas labvēlīgi iespaido finansu tirgus attīstību. Pieaugošs uzkrāšanas instrumentu piedāvājums un to dažādība, kas sola augstu rentabilitātes līmeni no ieguldījumiem, ļauj iedzīvotājiem izvēlēties uzkrāšanas veidu un sadalīt risku. Tas nodrošina pietiekami plašas iespējas un darbības lauku arī brīvprātīgās papildus pensijas apdrošināšanas attīstībai.

7. Pārejas shēma

Vissarežģītākā jebkuras visaptverošas pensiju reformas sastāvdaļa ir noteikt pārejas posma kārtību. Šis uzdevums ir īpaši sarežģīts, jo notiek pāreja, kaut arī daļēja, no nefondētās uz fondēto nodrošināšanu. Daļa no šobrīd esošā valsts netiešā parāda iedzīvotājiem, kas ir pamatā nefondētai sistēmai, kļūst acīmredzama.

Cilvēki, kuri ir strādājuši un maksājuši nodokļus vai iemakas nefondētajai shēmai pēc savas dzīves laikā pastāvējušajiem "spēles noteikumiem", ir rēķinājušies ar to, ka valsts viņiem garantēs iemaksām atbilstošu pensijas apmēru no nākošās paaudzes strādājošo iemaksām vai nodokļiem. Ja tiek lauzts šis paaudžu līgums, valstij jāuzņemas saistības noslēgt šo parādu.

7.1. Mērķi

Pārejas kārtība:

- nodrošina papildu ienākumus pensionētajiem un pirmspensijas vecuma strādājošiem, kuri nepiedalās jaunajā fondētajā shēmā (kuriem līdz pensijai ir mazāk kā 10 gadi). Tādējādi tiek radīta lielāka vienlīdzība starp dažādām paaudzēm;

- rada stimulus vecāka gadagājuma srādājošiem iesaistīties jaunajā shēmā pēc brīvprātības principa.

7.2. Shēmas raksturojums

Reformas uzsākšanas datumā tiek fiksēts robežvecums - 50 gadi. Personas, kuras ir jaunākas, obligāti tiek iesaistītas jaunajā fondētajā shēmā. Vecāka gadagājuma strādājošie var izvēlēties vai pievienoties pārejas shēmai vai otrā līmeņa fondētajai shēmai.

Tie, kuri izvēlas pārejas shēmu, kā arī jau pensionētie, saņem papildu piemaksu, kuras apjoms ir atkarīgs no papildu resursiem, kas tiek paredzēti pensiju reformas vajadzībām, un no tiem līdzekļiem, kuri tiks novirzīti šim mērķim no valsts budžeta kreditoriem vai privatizācijas līdzekļiem tādā apmērā, kādu valsts vēlas pieļaut.

Iemaksas, kuras izdara vecāka gadagājuma strādājošie, ja viņi pievienojas pārejas shēmai, tiek ieskaitītas speciālā pārejas fondā.

7.3. Ieviešana

Lai jaunā shēma netiktu apgrūtināta, palielinot augšminētās papildu piemaksas, nepieciešams stingri nodalīt finansiālās operācijas, kuras veic pamata shēmas ietvaros, no pārejas shēmas jeb 4 līmeņa finansēšanas.

Pamata shēma pastāvošajā situācijā saglabā nemainīgas reformas sākumā piešķirtās pensijas, kas aprēķinātas, ievērojot cenu indeksu, kamēr tiek sasniegts plānotais pilnās pensijas līmenis- 2 iztikas minimumi. Pēc tam, ņemot vērā ilgtermiņa pamatshēmas finansiālo situāciju, var tikt ieviesta jaukta tipa cenu/algu indeksācija.

Fiksēts pensijas līmenis un iemaksu likmes pamatshēmā ir iekšēji mainīgi. Pieaugot reālajām algām, samazinoties bezdarbam, kā arī paplašinoties oficiālajam darba tirgum, nepieciešamo iemaksu likme laika gaitā kritīsies, līdz tā sasniegts noturīgu, stabilu līmeni.

No pārejas shēmas līdzekļiem maksā pensiju piemaksas tiem, kuri nevar pievienoties jaunajam fondētajam līmenim. Pārejas shēmas ienākumi tiek gūti no reformai paredzēto privatizācijas līdzekļu pārdošanas un no Valdības subsīdijām, kuras iegūst no vispārējiem nodokļiem, vērtspapīru izlaides vai citiem avotiem.

7.4. Piezīmes

Gados vecākiem strādājošiem, t.i., vecumā starp 50 gadiem un noteikto pensijas vecumu, tiek radīta iespēja pašiem izvēlēties shēmu, tādējādi izvairoties no nevienlīdzīgas pieejas attiecībā uz personām līdzīgās vecuma grupās. Iespējams, ka iedzīvotāji, kuri ir ļoti tuvu pensijas vecumam, izvēlēsies pensiju piemaksas shēmu(4. līmenis), bet tie, kuri ir tuvāk robežvecumam(50 gadi), izvēlēsies otrā shēmas līmeņa iespējas.

 

VII Nepieciešamie pasākumi reformas realizēšanai

1.Organizatoriskie pasākumi

Reformas ieviešanai nepieciešams veikt virkni organizatorisko pasākumu:

1. Apdrošināšanas maksājumu administrēšanas reorganizācija, iepriekšējā darba stāža vai apdrošināšanas iemaksu periodu personificētas uzskaites un iemaksu iekasēšanas sistēmas ieviešana visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem;

2. Esošās administratīvās struktūras pārkārtošana, struktūrvienības izveidošana, kas vada pārejas fondu, t.i., pensiju piemaksas, pārvalda privatizācijas līdzekļus, izlieto budžeta subsīdijas, kredītus u.tml;

3. Centrālās aģentūras tiesiskās bāzes un administratīvās struktūras izveidošana, kas uzņemas atbildību par prēmiju savākšanu otrā līmeņa shēmas vajadzībām;

4. Normatīvo aktu sagatavošana, tajā skaitā privāti pārvaldīto pensiju fondu izveidošanu, darbību, uzraudzību regulējošu likumu izstrādāšana;

5. Minimālo nosacījumu radīšana finansu tirgum, kas dotu iespēju pensiju fondu darbībai.

Šādas visaptverošas pensiju reformas ieviešana pēc starptautisko organizāciju ekspertu vērtējuma prasa vismaz 2-3 gadus, pie nosacījuma, ka valstī ir vidēji attīstīts finansu tirgus.

Pirmajā un otrajā punktā minētie organizatoriskie pasākumi nav tieši saistīti ar pensiju reformu un ir jāveic neatkarīgi no tā, vai koncepcija tiek pieņemta vai ne.

Gan Labklājības ministrijas, gan starptautiskie eksperti ir vienisprātis, ka bez sociālās apdrošināšanas maksājumu iekasēšanas sistēmas sakārtošanas reformas nav iespējamas.

2. Reformas etapi:

- likumdošanas izstrādāšana 1. līmeņa shēmas funkcionēšanai (likums "Par valsts pensijām");

- iemaksu likmes pārdalīšana starp darba ņēmēju, devēju un valsti,

- pensijas vecuma paaugstināšana;

- nepieciešamā apdrošināšanas stāža paaugstināšana;

- piešķirto pensiju pārrēķins un jaunpiešķiramo pensiju aprēķins atbilstoši 1. līmeņa shēmai;

- pārejas shēmas tiesiskā regulējuma nodrošinājums (pārejas noteikumi pie likuma "Par valsts pensijām");

- pārejas shēmas finansiāli administratīvā mehānisma izstrādāšana;

- piemaksu uzsākšana no pārejas shēmas;

- likumdošanas izstrādāšana, kas regulētu privāto trešā līmeņa pensiju fonda darbību un uzraudzību (likums "Par pensiju fondiem");

- 2. līmeņa shēmas tiesiskā nodrošinājuma izstrādāšana("Par obligāto pensiju apdrošināšanu");

- 2. līmeņa ieviešana pēc attiecīgu ekonomisko nosacījumu sasniegšanas.

3. Pārejas finansēšanas problēmas

Pāreju no nefondētās uz daļēji fondēto shēmu var realizēt nekavējoties, ja valsts neuzskata par saistošām tās sociālās drošības garantijas, kuras tā (PSRS) ir solījusi pildīt attiecībā uz pensionāriem un tiem strādājošiem, kuri izdarījuši iemaksas (no 1991.g.) vecajai nefondētajai shēmai. Tomēr tāda pieeja ir politiski gandrīz neiespējama.

Šo garantiju atzīšana nozīmē valsts budžeta saistību palielināšanos vai ļoti pakāpenisku pāreju uz fondēto shēmu, jo pretējā gadījumā strādājošo iemaksas esošo pensionāru uzturēšanai var samazināties. Tās fondētās shēmas ietvaros tiek novirzītas uz individuālu uzkrāšanu vecumdienām un tiek izmantotas investīcijām vai depozītnoguldījumiem.

Lai ātri pārietu uz daļēji fondētu sistēmu, valstij ir divas iespējas - izdarīt aizņēmumu vai arī ieviest papildu nodokli (palielināt esošos nodokļus). Pirmā iespēja novirza ekonomisko slodzi uz nākošajām paaudzēm, otrā - uz pašreizējo iedzīvotāju paaudzi.

Apdrošināšanas stāža paaugstināšana līdz 47 gadiem

Likuma "Par valsts pensijām" spēkā stāšanās 1996.g. 01.01.

ieņēmumiem (%)

86,0

93,0