Sveicot mūsu brāļus Lietuvas valsts svētkos!

Divas stundas Lietuvas Republikas vēstniecībā

Šodien, 16.februārī, mūsu brāļu tauta Lietuva svin savas valsts proklamēšanas 77.gadadienu. Pie namu sienām un torņos pland dzelteni sarkani zaļie Lietuvas Republikas valsts karogi un godā celts Lietuvas Republikas valsts ģerbonis: uz sarkana vairoga — balts bruņinieks zirgā — leģendārais Vītis dodas cīņā par jaunām uzvarām.

— Šis ģerbonis ar leģendāro Vīti atnācis no XV gadsimta, — man stāsta Jovita Budzinauskiene, Latvijas Lietuviešu kopienas priekšsēdētāja.

— Esmu dzimusi vēl pirms Otrā pasaules kara, brīvās Lietuvas laikā. Mani vecāki bija turīgi un dziļi inteliģenti cilvēki. Mājās bija daudz grāmatu, un allaž goda vietā bija šis mūsu valsts ģerbonis ar leģendāro Vīti. Tēvs to neslēpa arī vācu okupācijas laikā. Vēlāk, padomju okupācijas laikā, ģerbonis tika aizliegts un mēs, lietuvieši, to glabājām savās sirdīs kā atņemtās brīvības simbolu.

Mans dēls, kurš piedzima un gāja skolā Rīgā padomju varas laikā, vēlāk, jau pieaudzis, pārcēlās uz dzīvi Lietuvā. Mūsu atmodas laikā, dienā, kad Viļņā, Ģedimina laukumā, pirmo reizi atkal svinīgi pacēla Lietuvas valsts ģerboni, dēls turpat no tuvākās pasta nodaļas zvanīja man uz Rīgu un dziļā saviļņojumā stāstīja, cik šis ģerbonis cildeni izskatās — vakarā, starmešu gaismas kūļos... Es viņam, jāteic, īpaši par šo ģerboni nebiju stāstījusi. Laikam jau tā ir gēnos pārmantotā asinsbalss. Ja jūs prasāt precīzu vēsturisku izskaidrojumu ģerbonī ietvertajai simbolikai, tad retais jums tādu varēs dot. Baltais jātnieks ir ļoti sens lietuviešu varonības un varenības simbols. Ne gadījuma dēļ līdzīgs elements ir Baltkrievijas ģerbonī, šis simbols sastopams arī Rietumukrainā: šīs zemes taču kādreiz, pirms gadsimtiem, ietilpa lielajā Lietuvas valstī...

... Ir pavēla februāra pēcpusdiena. Mēs sēžam Jovitas Budzinauskienes darba kabinetā Lietuvas Republikas vēstniecībā. Jovita Budzinauskiene ir vēstniecības atašejs, viņas kompetencē ir zinātnes, kultūras un virkne citu jautājumu. Atkal un atkal namamāte atvainojas par nevaļu un nogurumu — Lietuvas vēstniecībā esot tikai četri darbinieki, un šajās valsts svētku dienās rūpju un pienākumu netrūkst katram. Īpaši jau viņai — Latvijas Lietuviešu kopienas priekšsēdētājai. Tas Jovitai Budzinauskienei ir sabiedriskais pienākums.

Jau 11.februārī, Lietuvas valsts svētku priekšvakarā, bija šim notikumam veltīts svinīgais vakars Rīgā, Kongresu pilī. Piedalījās Lietuvas valdības un parlamenta pārstāvji, no Latvijas puses bija ieradies Saeimas deputāts Valdis Pavlovskis.

Svinīgo sarīkojumu atbilstoši senai tradīcijai ievadīja dievkalpojums katoļu baznīcā. 16.februāris šogad iekrīt ceturtdienā — tāpēc nolēmuši sanākt ātrāk, sestdienā, kad vairāk vaļas. Savukārt šosestdien plaši svētki tiek rīkoti Bauskā — tās apkaimē dzīvojošie lietuvieši, Bauskas lietuviešu biedrība, aicina ciemos savus tautasbrāļus no visas Latvijas. Un atkal galvenās rīkošanas un koordinēšanas rūpes — uz Jovitas Budzinauskienes pleciem.

Cik tad pavisam Latvijā ir lietuviešu un kā viņi organizējušies? Jovita Budzinauskiene atbild ļoti konkrēti:

— Latvijā dzīvo 34 630 lietuviešu jeb 1,3 procenti no Latvijas iedzīvotāju skaita. Taču lietuviešu īpatsvars dažādās Latvijas vietās ir dažāds. Visvairāk, protams, rajonos, kas robežojas ar Lietuvu: Aizkraukles rajonā dzīvo 3 procenti lietuviešu, Liepājas rajonā gandrīz 6 procenti, Bauskas rajonā — 6,3 procenti, bet Saldus rajonā pat 7 procenti lietuviešu. Latvijas Lietuviešu kopiena aptver veselu lietuviešu biedrību. Tādas nodibinātas pēc reģionālā principa un darbojas Daugavpilī (aptver lietuviešus arī no citiem Latgales rajoniem), Liepājā, Jelgavā, Bauskā un Dobelē. Trīs biedrības ir Rīgā: Lietuviešu jaunatnes biedrība, Baltijas lietuviešu kultūras biedrība (tā apvieno galvenokārt vecos Latvijas lietuviešus, kuri šeit dzīvoja vēl pirms kara), bet lietuvieši, kas Latvijā ieradušies samērā nesen, pēckara gados, apvienojušies Rīgas Lietuviešu nacionālajā biedrībā "Rūta". Šos cilvēkus uz Latviju atveduši dažādi apstākļi. Daudzi padomju varas gados šeit, Latvijā, nokļuva atbilstoši tā laika tā sauktajai vissavienības sadalei kā "jaunie speciālisti". Daudzi apprecējās, nodibināja Latvijā ģimenes. Tagad šie cilvēki jau pārsvarā ir pusmūža vecumā, taču daudzi no viņiem vēl aizvien seko līdzi notikumiem savā tēvu zemē Lietuvā. Lielākā daļa no viņiem izvēlējušies Lietuvas pilsonību.

Līdzīgi veidojies arī Jovitas Budzinauskienes liktenis. Viņa Latvijā dzīvo jau vairāk nekā trīs gadu desmitus, ir tehnisko zinātņu doktore. Vispirms Jovita Lietuvas Universitātē pabeidza Fizikas un matemātikas fakultāti, bet pēc tam jau Rīgā, toreizējā RPI — Skaitļošanas tehnikas fakultāti.

— Rīgā es nokļuvu mīlestības dēļ, — viņa joko. — Mans bijušais vīrs arī ir lietuvietis. Viņš studēja toreizējā Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā, turpat arī līdz pat šim laikam strādā, bija dekāns, tagad kļuvis profesors. Rīgā mums piedzima dēls. Pēc Rīgas Tehniskās universitātes beigšanas viņš aizbrauca uz Lietuvu. Tur apprecējās, un man jau ir mazbērniņš.

Pati es, kaut gan dzīvoju Latvijā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu un varētu pretendēt uz Latvijas pilsonību, izvēlējos Lietuvas pilsonību. Es arī esmu pārliecināta, ka reiz atgriezīšos Lietuvā.

Nobeigums 3.lpp.