Sveicot mūsu brāļus Lietuvas valsts svētkos!

Turpinājums no 1.lpp.

Turpinām sarunu par lietuviešu aktivitātēm Latvijā. Izrādās, lietuviešu biedrības Latvijā darbojas visai atšķirīgos apstākļos – galvenokārt telpu jautājuma dēļ. Daugavpils biedrībai ir sava ēka.

— Tā ir varbūt viena no visskaistākajām Daugavpils ēkām. Arī iekštelpas ir teicami iekārtotas, – stāsta Jovita Budzinauskiene. – Šajā ēkā vienā daļā atrodas Lietuvas konsulāts. Otrā daļā izvietojusies lietuviešu biedrība. Šeit tiek regulāri rīkotas izstādes, rit aktīva kultūras dzīve. Nams veidojas par īstu lietuviešu kultūras centru Latgalē. Savu vēsturisko namu atguvusi arī Liepājas lietuviešu biedrība. Arī šajā ēkā tiks izveidots Lietuvas konsulāts – ir jau saņemts Latvijas valdības akcepts. Bet vairākām citām biedrībām ar telpām ir grūti.

Gadu gaitā starp biedrībām jau izveidojusies tradīcija, ka tā vai cita biedrība plašāku svinību gadījumā aicina pie sevis tautiešus no citām biedrībām. Piemēram, 17.jūlijā, Vispasaules lietuviešu vienības dienā, pie sevis aicināja mūsu jauniešu biedrība. Mellužos ir nams, kas pirms kara bija Latvijas lietuviešu savienības īpašums. Šajā namā (mēs patlaban šo namu nomājam) pagājušajā gadā atzīmējām Vispasaules lietuviešu vienotības dienu. Savukārt Līgo svētkos visus Latvijas lietuviešus pie sevis aicināja Daugavpils lietuviešu biedrība. Svinīgi tika atzīmēta arī Jelgavas Lietuviešu kultūras biedrības atjaunošanas piektā gadadiena.

Tātad visas šīs biedrības uztur labus kontaktus, un, pārstāvot Latvijas lietuviešus kopīgos pasākumos, piemēram, dziesmu svētkos, mēs apvienojamies no visām biedrībām. Bet Latvijas lietuviešu kopienas padome sastāv no visu lietuviešu biedrību priekšsēdētājiem. Tieši šādā kontekstā mēs visi kopīgi uzturam sakarus arī ar Viļņu. Mums ir arī kopīgas lietuviešu skolas.

– Līdz 1940.gadam Latvijā bija ļoti daudz lietuviešu biedrību, kas visas bija apvienojušās Latvijas Lietuviešu savienībā. Kā zināt, 1940.gadā līdz ar Latvijas okupāciju visas šīs biedrības tika likvidētas, un līdz pat 1989.gadam mums, Latvijas lietuviešiem, nebija iespēju oficiāli pulcēties un veikt kādu sabiedrisko darbību. 1989.gadā, Baltijas valstu nacionālās atmodas laikā, atjaunojās arī lietuviešu biedrību darbs Latvijā. Vispirms Rīgā, pēc tam Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā. Pagājušajā gadā Rīgā tika nodibināta Latvijas lietuviešu jaunatnes savienība. Mums izveidotas komisijas kultūras, izglītības, masu informācijas līdzekļu jomā – šīs darba grupas arī uztur kontaktus ar attiecīgajām institūcijām Lietuvā, kas mums palīdz. Mums ir arī savs raidījums Latvijas radiofonā – reizi mēnesī 40 minūtes. Latvijā mēs izdodam savu avīzi "Lietuviešu balss". Izdodam arī savu lietuviešu kalendāru – tas jau Latvijā iznāca līdz 1940.gadam, tagad mēs to atjaunojām, turpinot okupācijas gadā pārtraukto numerāciju. Avīze iznāk sešas reizes gadā, ik pa diviem mēnešiem. Tas, protams, ir reti, taču biežākai izdošanai diemžēl trūkst līdzekļu.

Darbojas arī svētdienas skolas, bijām sarīkojuši pirmo lietuviešu svētdienas skolu semināru. Mēs esam izstrādājuši arī savu skolu programmu. Jau izveidota lietuviešu pamatskola, domājams, ka ar septembri tā iegūs patstāvīgas skolas statusu. Taču salīdzinājumā ar darbības apjomu, kāds bija pirmskara Latvijā, mūsu aktivitātes ir daudzreiz mazākas. Grūti pat salīdzināt. Rīgā tad bija lietuviešu ģimnāzija, un kādu laiku lietuviešu ģimnāzija bija arī Liepājā. Tolaik šīs skolas finansēja galvenokārt paši lietuvieši. Tagad cilvēkiem ir grūtāka materiālā situācija, daudzi lietuvieši ir arī asimilējušies.

Lielas grūtības lietuviešu biedrībām ir arī ar telpām – izņemot Daugavpili un Liepāju. Tas viss prasa darbu, darbu un vēlreiz darbu, – stāsta Jovita Budzinauskiene.

Jā, problēmu lietuviešu kopienā netrūkst – tāpat kā to netrūkst Latvijas sabiedrībai kopumā. Tāpat kā to netrūkst Lietuvā... Taču mēs abi esam vienisprātis – ir jāskatās uz milzu ceļu, kas noiets, atjaunojot mūsu valstu neatkarību.

– Ko jūs jutāt 1991.gada janvāra dienā, kad komunistiskais okupācijas režīms sarīkoja asinspirti pie Viļņas televīzijas centra? – vaicāju sarunas biedrei.

– Sirdī un domās es, protams, biju Viļņā. Šos notikumus pārdzīvoju īpaši asi tāpēc, ka tur, Viļņā, taču atradās mani tuvinieki. Mēs, lietuvieši, pēc 13.janvāra tūdaļ ļoti aktīvi iekļāvāmies visās latviešu rosībās šeit, Rīgā. Lietuvas radiofons bija ieņemts, tā raidījumi pārtraukti. Un šeit, pēc Latvijas iestāžu iniciatīvas, tika steidzami noorganizēta lietuviešu grupa, kas raidīja no Rīgas trīsreiz diennaktī pa vienai stundai programmu lietuviešu valodā. Pēc tam mums zvanīja lietuvieši no Vācijas, no Polijas uz Rīgu un teica, ka uztvēruši šo programmu, ka bijusi laba dzirdamība. Pateicās par informēšanu. Latvijas valdība pati mums piedāvāja šādu iespēju. Es šajā darbā iekļāvos jau otrajā dienā pēc Viļņas asiņainajiem notikumiem. Mēs zvanījām lietuviešiem Lietuvā un citās valstīs, vācām informāciju. Katrs darīja, ko spēja. Paši rakstījām tekstus, paši runājām pie mikrofona. Nebija laika domāt, ka mums nav šajā darbā pieredzes. Tāpat nebija laika domāt par briesmām. Reizēm, ejot pa Latvijas radio gaiteņiem, likās tā jocīgi, redzot kaujai sagatavotās pudeles ar degmaisījumu, redzot atritinātās ugunsdzēsēju šļūtenes – taču īpašu baiļu es tajā laikā nejutu – varbūt biju pārāk aizņemta. Atceros, tajā traģiskajā dienā, kad bija uzbrukums Latvijas Iekšlietu ministrijai, es, pabeigusi savu raidījumu, pie kafejnīcas "Luna" iekāpu tramvajā un braucu mājās. Pēc neilga brīža gandrīz turpat līdzās iedegās kauja. Mājās pārbraukusi, es jau pa radio dzirdēju, ka pie Iekšlietu ministrijas notiek apšaude, un sapratu, ka brīdi vēlāk arī es būtu iekļuvusi šajā joslā. Es noteikti būtu skrējusi skatīties, kas tur notiek. Mums taču tik ļoti bija vajadzīga informācija... Citi Latvijas lietuvieši, es zinu, kopā ar latviešiem dežurēja uz barikādēm. Toreiz neviens īpaši neskatījās uz tautību – mums visiem bija kopīgs mērķis. Un mums, Latvijas lietuviešiem, arī bija tāda sajūta, ka šeit ir mūsu mājas. Kaut gan mūsu tēvzeme ir tur, Lietuvā. Ideāli jau mums visiem bija kopīgi – cilvēkiem Latvijā un Lietuvā.

Ir mainījusies vēsturiskā situācija, citādi kļuvuši ikdienas uzdevumi, taču šie ideāli vēl aizvien palikuši kopīgi. Tagad, kad mūsu neatkarība ir atjaunota, abām draudzīgajām kaimiņvalstīm atkal ir kopīgs mērķis – iekļauties Eiropas struktūrās.

Lietuva kopā ar Igauniju, jau būdama pilntiesīga Eiropas Padomes locekle, palīdzēja Latvijai iestāties šajā tik svarīgajā starptautiskajā organizācijā. Tagad triju Baltijas valstu jaunekļi sāk dienestu Baltijas miera spēku bataljonā. Kopīgi mūsu valstis iet uz Eiropas Savienību.

Tāpēc šajā lietuviešu tautai tik svarīgajā dienā – Lietuvas valsts proklamēšanas 77.gadadienā – arī Latvija sūta sirsnīgu sveicienu brāļu tautai kaimiņvalstī. Sirsnīgi sveicam arī vairāk nekā 34 tūkstošus Latvijā dzīvojošo lietuviešu, kuri, mīlot savu tēviju, kopā ar mums, latviešiem, risina mūsu valsts problēmas.

Jovita Budzinauskiene šķiroties teica – viņa cienot Latviju un Latvijas valsts simbolus, par visu mīļāks tomēr esot Lietuvas trīskrāsainais karogs. Un viņa atgādināja šo krāsu simbolisko nozīmi: dzeltenā nozīmē sauli, gaismu un dvēseles cildenumu. Zaļā krāsa karoga vidū – daba un cerība. Sarkanā krāsa karoga apakšējā joslā – drosme un brīvības cīņās izlietās asinis.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs

Divas stundas Lietuvas Republikas vestniecībā