"Latvija un Malta būs pirmās jauno kandidātvalstu rindā"

"Dagens Industri"

— 2000.03.11.

Latvija un Lietuva cer noķert Igauniju un pārējās piecas kandidātvalstis, kas jau divus gadus sarunājas ar ES Komisiju.

Latvija un Lietuva, kā arī Malta un Slovēnija rēķinās, ka savas iestāšanās sarunas būs pabeigušas līdz 2003. gadam, lai līdz ar to varētu iekļauties nākamajā jauno Eiropas Savienības dalībvalstu vilnī, kas varētu tikt uzņemtas 2004. gadā.

Bulgārijai un Rumānijai ir zemāks ambīciju līmenis, jo tām ir sliktākas starta pozīcijas. Bulgārija rēķinās, ka sarunām ar ES būs gatava 2006. gadā, un Rumānija tikai - 2007. gadā.

ES paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens tagad ir darījis zināmu, par kādām sarunu nodaļām katra no otrās grupas sešām kandidātvalstīm šogad sāks sarunas.

Konkrētās sarunas sāksies 28. martā par piecām kopīgām nodaļām - izglītību, ārējām attiecībām, ārpolitiku, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un zinātni.

Latvijai, Lietuvai un Slovākijai tiks atvērtas vēl trīs sarunu nodaļas par konkurences politiku, statistiku un kultūru. Ar Maltu tiks atvērtas trīs citas nodaļas - rūpniecība, telekomunikācijas un kultūra.

Rumānijai nāksies apmierināties ar piecām sarunu iedaļām, un ar Bulgāriju ES Komisija atvērs kultūras nodaļu.

Kandidātvalstu likumdošanas pielāgošanās Eiropas Savienības likumdošanai ir iedalīta 31 sarunu nodaļā.

Patiesībā sākums ir tikai detalizēts caurskatījums, kurus likumus kandidātvalstīm nepieciešams grozīt atbilstošajā sarunu nodaļā. Tikai pēc tam kandidātvalstis varēs sākt pieprasīt pārejas laikus un izņēmumus.

Ula Helblūms

"Virzoties līdzi saulei"

"Business Central Europe"

— 2000.03.

Latvijas "Parekss" banka pavēršas no Austrumiem uz Rietumiem.

Latvijā "Parekss" banka skeptisku apbrīnu izraisa ne tikai tāpēc, ka pie tās centrālās ēkas Vecpilsētā ir novietoti spoži "merši" ar tumšiem stikliem. Tā ir pazīstama arī ar savu tālredzību, jo tikai dažus mēnešus pirms 1998.gada augusta krīzes Krievijā tā atbrīvojās no savām Krievijas valsts obligācijām. Tas ļāva "Parekss" bankai pagājušajā gadā uzrādīt 2,1 miljonu dolāru peļņu, kamēr citas vietējās bankas cīnījās ar zaudējumiem. Taču pēc daudzu gadu ilgās savu spēcīgo Krievijas kontaktu izmantošanas "Parekss" tagad meklē Rietumu investoru.

Šis bankas paziņojums izraisīja pārsteigumu Latvijas banku biznesa aprindās. Galu galā "Parekss", kas pieder diviem krievvalodīgajiem latviešiem, savā laikā Krievijā sevi reklamēja ar saukli: "Latvija ir tuvāk nekā Šveice" un lepojās ar saviem klientiem Krievijā. Taču bankas pēdējais solis rāda, kā Latvija Krievijas krīzes dēļ pārorientējas uz Rietumiem. Tā kā visas lielākās Baltijas bankas tagad pieder zviedriem, vecie paņēmieni vairs nedarbojas. "Konkurences cīņā piedalīties bez Rietumu partnera būs grūti," atzīst "Parekss" prezidents Valērijs Kargins.

Tā nu "Parekss" ir nolīgusi "ABN Amro Rotschild" konsultantus, lai tie palīdzētu sameklēt īsto investoru. Tas var izrādīties grūts uzdevums, taču "Parekss" savlaicīgā aiziešana no Krievijas vismaz ir nostādījusi banku izdevīgās pozīcijās, radot tai neuzvaramības auru.

Noguldītāji, kuri apdedzinājās sakarā ar "Rīgas Komercbankas" slēgšanu 1999.gada martā, pārvietoja savus noguldījumus uz "Parekss", palielinot tās aktīvus par 41 procentu jeb 300 miljoniem dolāru naudas izteiksmē. Tagad banka aktīvi cenšas spodrināt savu tēlu iekšzemē, paplašināt savus mazumtirdzniecības darījumus un pievilināt par klientiem lielos Latvijas uzņēmumus.

Pirms Krievijas katastrofas vairāk nekā 70 procentu no bankas noguldītājiem bija no bijušās Padomju Savienības. Tagad situācija mainīsies. Pieņemot darbā tādus Amerikā izglītojušos speciālistus kā (Gena) Zolotarjovs, lai modernizētu savu investīciju nodaļas darbu un attīstītu interneta banku pakalpojumus, "Parekss" cer iekarot savu vietu jaunajā tirgū. Banka, kurai savulaik bija necaurredzamas bankas reputācija, tagad arī apgūst Rietumu stila sabiedrisko attiecību nozīmi. "Es tagad saprotu, ka mums ir jābūt atklātākiem un vairāk jārunā par bankas darbību," saka Kargins.

Daži Baltijas baņķieri tomēr nešķiet pārliecināti, bet kāds no viņiem pat saka, ka viņš joprojām "apietu "Parekss" ar līkumu." Taču pazīmes liecina, ka vācu bankas varētu būt ieinteresētas izmantot "Parekss", lai pretotos zviedru izaicinājumam Baltijā. Šķiet, ka Karginam šī ideja ir pievilcīga. "Mēs vēlamies atrast vācu partneri, nevis zviedru," viņš apgalvo.

Vidži Mahešvari

"Latvijā ir bijuši arī nacisti"

"Izvestija"

— 2000.03.10.

Rīga atjauno līdzsvaru.

Latvijas Ģenerālprokuratūra ir ierosinājusi krimināllietu pret Austrālijā dzīvojošo latvieti Kārli Ozolu, kas tiek apvainots kara noziegumos un genocīdā. Ozols tiek turēts aizdomās par līdzdalību Rīgas ebreju geto iemītnieku nošaušanā laikā no 1941.gada jūnija līdz 1942.gada martam. Vienlaikus turpinās izmeklēšana krimināllietā pret kādu citu kara noziedznieku Konrādu Kalēju, kas patlaban arī dzīvo Austrālijā.

Krimināllietas ierosināšana pret Kārli Ozolu ir uzskatāma par zināmu progresu Latvijas Ģenerālprokuratūrā izskatītajā lietā pret Konrādu Kalēju. Kā Kalējs, tā arī Ozols bija tā dēvētajā Arāja komandā, kura Otrā pasaules kara laikā noslepkavoja vairāk nekā 30 tūkstošus mierīgo iedzīvotāju Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Baltkrievijā un Polijā. Latvijas prokuratūras preses sekretāre Dzintra Šubrovska paziņoja, ka darbs ar abām lietām turpināsies paralēli, jo tajās var figurēt tie paši liecinieki un arhīvu dokumenti.

Kalēja lietu Latvijas cilvēktiesību aizstāvji ilgu laiku izmantoja kā kontrargumentu pret to lietu skaita pieaugumu, kurās tika izskatītas padomju partizānu - Otrā pasaules kara veterānu - pastrādātās "ļaundarības". Pēc tam, kas Latvijas tiesa šā gada janvārī notiesāja bijušo padomju partizāni Vasiliju Kononovu, Latvijas krievu kopiena publiskoja paziņojumu, kurā izteikti pārmetumi, tai skaitā arī par Kalēja lietas novilcināšanu.

Konrādam Kalējam un viņa "kolēģim" Kārlim Ozolam atšķirībā no partizāna Kononova pagaidām ieslodzījums cietumā nedraud - abi ir Austrālijas pilsoņi un atrodas ārpus Latvijas tiesu orgānu jurisdikcijas robežām.

Pateicoties Simona Vīzentāla centra centieniem, kas nodarbojas ar Otrā pasaules kara noziedznieku vajāšanu, Kalējs sākumā tika izraidīts no ASV, pēc tam - no Kanādas. Centrs vairākkārtīgi ir aicinājis Austrālijas valdību veikt pasākumus pret kara noziedzniekiem un ir uzstājies ar prasību izraidīt Kalēju un Ozolu no Austrālijas. Ar Ozola lietas izmeklēšanu Austrālijā nodarbojas īpaša valdības struktūrvienība. 1992.gadā Austrālijas varas iestādes pieņēma lēmumu nesākt tiesas prāvu Ozola lietā. Pagaidām nav nekādas informācijas, kas liecinātu par iespējamo kara noziedznieku izdošanu Latvijai.

Tomēr satraukumam nav pamata - "totalitāro režīmu" noziegumu izmeklēšana Latvijā turpināsies arī sarunu laikā par to, lai Austrālija izdotu Kalēju un Ozolu - turpat pa rokai taču vienmēr atrodas padomju militārie pensionāri, bijušie partizāni un izmeklēšanas orgānu līdzstrādnieki.

Viktorija Sokolova

"Latvijas kabinetu satricina apsūdzības

bērnu seksuālā izmantošanā"

"The Guardian"

— 2000.03.10.

Baltijas valsti Latviju ir satricinājis bērnu seksuālās izmantošanas skandāls, kas stiepjas līdz pat kabinetam, draudot izraisīt valdības krišanu, kā arī apdraudot vairāku vadošu politiķu karjeru.

Rīgas žurnālistu un parlamenta sniegtās informācijas rezultātā ir apcietināti seši vīrieši, kuriem ir gaidāma tiesa par bērnu seksuālu izmantošanu, mazgadīgo pornogrāfiju un bērnu pārdošanu seksuālai verdzībai ārvalstīs.

42 gadus vecais Andris Šķēle cīnās par savas reputācijas un politiskās dzīves glābšanu, pēc tam kad parlamentā tika izteikti pretrunīgi apgalvojumi par viņa iespējamo saistību ar pedofilijas lietu.

Latvijas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš līdztekus vairākiem saviem kolēģiem tiek apsūdzēts šīs lietas slēpšanā.

Un tieslietu ministrs Valdis Birkavs, kas arī ir saistīts ar šo lietu, pavisam nesen pārtrauca bada streiku, kas tika pieteikts, protestējot pret savā pārraudzībā esošās tiesiskās sistēmas nepilnībām. Kritiķi nosauca viņa streiku par farsu, un laikrakstu karikatūrās ministrs, kas ir arī bijušais premjerministrs un ārlietu ministrs, tika atainots, mielojoties bagātīgos mielastos.

Jānis Ādamsons, kas ir kreisā spārna parlamenta pārstāvis un bijušais iekšlietu ministrs un kas vada 12 pārstāvju parlamenta izmeklēšanas komisiju pedofilijas lietā, pirms divām nedēļām parlamentā piecēlās kājās un sacēla veselu vētru, nosaucot premjerministru un tieslietu ministru kā aizdomās turamos lietā par mazgadīgu zēnu piegādi seksuālām izdarībām.

Viņš saka: "Es nosaucu šos vārdus, jo viņi centās kavēt komisijas darbu. Tas bija cieši noslēgts loks starp valdību un ģenerālprokurora biroju. Mana pacietība bija galā. Un tas bija vienīgais veids, kā lauzt šo apburto loku. Es esmu uzklausījis 40 liecinieku, tai skaitā 12 vīriešu dzimuma pārstāvjus vecumā no 15 līdz 23 gadiem. Mūsu rīcībā ir pierādījumi, ka šie ministri varētu būt iesaistīti, tomēr es nespēju panākt tiesas spriedumu un to pierādīt. Tas ir prokuroru pienākums."

ASV Valsts departaments pagājušajā nedēļā ziņoja, ka Latvija esot svarīgākais tranzīta centrs plaukstošajai Austrumeiropas seksa tirdzniecībai, Rīgā plaukstot pieaugušo un bērnu prostitūcija. Mafija aktīvi iesaistās kontrabandā ar sievietēm, tai skaitā mazgadīgām meitenēm, paredzot viņas pārdošanai Rieumeiropas seksa rūpniecībā.

Valdības skandāla izmeklēšanas centrā ir Rīgas "video modeļu aģentūra" "Logos". Tās boss Jurijs Jurjevs ir psihiatrs, kas pašlaik ir aizturēts. "Logos" uzskaitē atradās 3 000 nepilngadīgo, 85% no viņiem ir zēni, turklāt liela daļa no viņiem nāk no bāreņu namiem.

Vēl viena aģentūra, kas ir saistīta ar šo lietu, ir Rīgas "Privātais Foto", kas piedāvājis Rietumu klientiem nepilngadīgus zēnus "par 1 500 ASV dolāriem mēnesī un vairāk" kā "fotomodeļus, pavadoņus un mājas zēnus."

Rīgas televīzijas žurnālists Vairis Stašāns, kas sacēla lielu troksni, pārraidot pagājušā gada septembrī intervijas ar upuriem, kā arī ar savu sniegto informāciju, ka vārdā nenosaukti valdības ministri esot saistīti ar pedofilijas lietu, saka, ka bērni esot tikuši šantažēti, sazāļoti vai arī piedzirdīti, piespiežot viņus nodarboties ar prostitūciju. Žurnālists saka: "Zēni man pateica, ar kuriem valdības ministriem viņiem ir bijušas seksuālas attiecības, taču mēs nenodevām viņu vārdus atklātībā."

Ģenerālprokurors Skrastiņš nosauca TV reportāžu par "falsifikāciju", savukārt premjerministrs Šķēle sacīja, ka tā traucējot policijas izmeklēšanai šajā lietā.

Tomēr Ādamsona parlamenta komisija, kurā ir pārstāvētas visas partijas, sapulcējās sanāksmē, un janvārī 57 no Latvijas 100 parlamentāriešiem balsoja par neuzticības izteikšanu Skrastiņam. Viņš iesniedza atlūgumu, tomēr vēl arvien atrodas savā amatā. Citas augsta ranga policijas amatpersonas bija spiestas atkāpties, un šonedēļ atkāpās arī prokurors, kas nodarbojās ar šo lietu.

Rietumu diplomāti Rīgā apgalvo, ka baumas par augsta ranga politiķu saistību ar bērnu seksuālo izmantošanu ir bijušas dzirdamas jau 18 mēnešu. 1998.gada vēlēšanās Šķēles kampaņas plakāti tika aprakstīti ar apsūdzībām, ka precētais premjerministrs un divu bērnu tēvs esot gejs.

Skandāls ir ārkārtīgi politizēts, tomēr žurnālists Stašāns apgalvo: "Ja jau tiek apgalvots, ka tas esot tikai tādēļ, lai gāztu valdību, tad pastāv citi, daudz labāki paņēmieni, kā to izdarīt. Tā vai tā mēs mēdzam katru gadu mainīt savas valdības."

Taču arī Ādamsons pats atrodas sarežģītā situācijā. Saskaņā ar Latvijas likumiem viņš varētu zaudēt savu posteni, ja tiks pierādītas apsūdzības, ka viņš ir sadarbojies ar VDK. Padomju laikā viņš 15 gadu dienējis par krasta apsardzes virsnieku padomju robežkaraspēkā Tālajos Austrumos, kas, kā šonedēļ nosprieda Rīgas tiesa, bijis pakļauts VDK.

Jans Treinors

"Latvijas vēstniecība cieta no tintes uzbrukuma"

"Segodņa"

— 2000.03.04.

Nacionālboļševiki atbalstīja nezināmus savus piekritējus.

Naktī uz pagājušo piektdienu notika uzbrukums Latvijas vēstniecībai Krievijā, kas atrodas Čapligina ielā. Vēstniecības preses sekretārs Vilmārs Heniņš novērtēja šo incidentu kā "noziegumu un veselas virknes Vīnes Konvencijas punktu pārkāpumu".

Pats nacionālboļševiku partijas priekšsēdētājs "Segodņa" korespondentam paziņoja: "Lai arī no partijas puses nebija nekādas pavēles šādas akcijas veikšanai, tāda rīcība pilnībā sakrīt ar partijas pozīciju." Pēc viņa vārdiem, vēstniecību ar tinti visticamāk nomētāja sevišķi aktīvie nacionālboļševiku atbalstītāji pēc savas iniciatīvas. Patiešām, arī agrāk Ļimonova atbalstītāji ne reizi vien ir izvēlējušies šādu protesta formu. Pirmo reizi "tintes uzbrukumam" tika pakļauta ASV vēstniecība NATO agresijas Dienvidslāvijā periodā, bet pirms dažām dienām NBP pārstāvji nomētāja ar tinti Polijas vēstniecību, protestējot pret darbībām Poznaņā.

Aleksandrs Žeglovs

"Latvija prasa Krievijai nedaudz naudas"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.04.

Vakar aptuveni četros no rīta nenoskaidrotas personas uzbruka Latvijas vēstniecībai Krievijā.

Informācijas aģentūras ziņoja, ka bandīti izsituši stiklus un aplējuši ēkas sienas ar kaut kādu melnu šķidrumu, kam ir ļoti kodīga smaka. Pienāca arī ziņojumi par uzrakstiem, kurus ļaundari atstājuši uz ēkas sienām, kurā atrodas vēstniecība. Diplomātiskās misijas darbinieki apgalvoja, ka šausmīgā smaka, kas sūcas cauri sienām ēkas iekšpusē, traucē viņiem normāli strādāt.

Taču īstenībā izrādījās, ka ēkas sienas un daži logi ir aplieti nevis ar kaut kādu šausmīgu šķidrumu, bet gan ar vienkāršu melnu krāsu. Nekādus uzrakstus uz fasādes "NG" korespondentam saskatīt neizdevās. Ziņas par izsistajiem logiem arī izrādījās stipri pārspīlētas. Tikai vienam logam otrajā stāvā bija neliels caurums, acīmredzami tur tika sviests ar akmeni. Latvijas vēstniecība Krievijas ĀM nosūtīja protesta aktu. Latvieši pieprasa, lai tiktu atlīdzināti materiālie zaudējumi.

Tiesībsargājošo orgānu darbinieki uzskata, ka uzbrukumu veica nacionālboļševiku partijas biedri. Taču nacionālboļševiku līderis Eduards Ļimonovs noliedz šos apvainojumus. "NG" korespondentam viņš paziņoja: "Mūsu partija tādu akciju neveica. Varbūt to izdarīja tie, kas jūt mums līdzi. Es dzirdēju pa radio, ka uz sienas bijis uzraksts: "Par mūsu sirmgalvjiem ausis nogriezīsim." Tas ir tas lozungs, ko mēs skandinājām pirms diviem gadiem pie Latvijas vēstniecības."

Nav izslēgts, ka šī akcija ir dažu partijas biedru pašdarbība. Pēc Ļimonova vārdiem, partijā ietilpst aptuveni 80 tūkstoši cilvēku un visu biedru rīcību vadītāji nevar izkontrolēt. Pēc NBP līdera domām, uzbrukumu Latvijas vēstniecībai nevajag vērtēt kā huligānisku aktu, bet gan kā politisku akciju. "Jo tas, kas pašlaik notiek šajā valstī, ir vienkārši neciešams. Tur mēģina izskatīt Otrā pasaules kara rezultātus, taču tas nevēsta ne par ko labu," — uzskata Ļimonovs.

Alla Tučkova

 

"Mēs savējos nenododam"

"Izvestija"

— 2000.03.07.

Jo biežāk domāju par dialogu starp TV moderatoru Ļubimovu un Latvijas tieslietu ministru Birkavu ORT TV kanālā "Vremja", jo pamācošāks tas man šķiet.

Pamācošs ar to, ka tas projicējas ne tikai uz Kononova lietu, kas formāli bija šā dialoga iemesls. Tas projicējas uz šo dienu notikumiem Kaukāzā, kā arī uz daudziem pagātnes notikumiem, kaut arī ne tik attāliem, kā Otrais pasaules karš.

Latvijas tieslietu ministrs centās izskaidrot Ļubimovam, ka nav svarīgi, kurā pusē bija Kononovs, kad izdarīja kaut kādus noziegumus (viņš tiek apvainots par mierīgo iedzīvotāju noslepkavošanu). Ļubimovs savukārt uzstāja, ka nav svarīgi, ko Kononovs ir nogalinājis, tādēļ ka viņš bija "mūsējais". Birkavs skaidroja, ka šī lieta nebūt neesot politiska (diemžēl tās detaļas mums nav zināmas). Lieta esot iztiesāta pēc visiem Latvijā spēkā esošajiem likumiem, un Kononovs esot atzīts par vainīgu. Savukārt Ļubimovs baidīja ministru ar sabiedrisko domu un prezidenta amata izpildītāja Putina viedokli, kurš ir "apstiprinājis" Krievijas sabiedrības pieņemto attaisnojošo spriedumu. Ministrs ierosināja iedziļināties detaļās. Detaļas Ļubimovu neieinteresēja ("es neesmu jurists"). Tomēr "nejurists" Ļubimovs savu spriedumu jau bija sagatavojis — tas viss bija tik sen, tagad jau vairs nav iespējams noteikt, kuram ir taisnība un kurš ir vainīgs. Galvenais — krievzemieši ir sašutuši, ka cīnītāju pret fašismu, saproties, bāž cietumā …

Man radās iespaids, ka gan Putins, gan arī Ļubimovs ne par velti atcerējās Kononovu. Vai jūs atceraties, ka viduslaikos uzvarētā pilsēta uz trim dienām tika nodota karaspēka rīcībā, un par visu, kas tajā laika sprīdī notika, uzvarētājus netiesāja? Rodas iespaids, ka karaspēka mentalitāte, atšķirībā no sabiedrības, kopš tiem laikiem nav pārāk izmainījusies. Droši vien, tas ir tikai dabiski: kad viss tiek reducēts līdz kategorijām "dzīvība vai nāve", tad virsroku ņem instinkti. Taču sabiedrībai ir jādzīvo saskaņā ar likumiem, nevis instinktiem.

Es varu iedomāties, kā pēc gadiem četrdesmit Ļubimova mazdēls no TV ekrāna mēģinās pārliecināt skatītājus, ka tie karavīri, kuri 1999.gada rudenī nošāva ingušu meiteni, nekavējoties ir jāreabilitē — jo tie taču bija "mūsējie", kuri cīnījās pret musulmaņu starptautiskajiem teroristiem.

Neskaitot tīri propagandistiskus iemeslus, [prezidenta] amata izpildītāja sašutums atspoguļo arī to reflektoro profesionālo loģiku "mēs savējos nenododam", kuru viņam ir ieaudzinājuši vecākie biedri (Šebaršins, Krjučkovs), kā arī zināmu reveransu militāristiem — tādu vārdos neizteiktu signālu: "Čečenija uz trim dienām ir jūsu rīcībā, lai ko arī es nesarunātu intervijās."

Ieskatieties — visa Krievijas presē ap Kononovu izvērstā histērija ir balstīta nevis uz faktiem, bet gan uz mitologēmām ("aizstāvis", "cīnītājs pret fašismu") un propagandistiskām klišejām (latvieši vajā krievus, attaisno nacistus, nacionālistus).

Es arī nezinu visus faktus. Taču tas, ka šo histēriju ir uzkurinājuši cilvēki, kas neinteresējas par krimināllietas detaļām, dara uzmanīgu. Ar lielu ticamības pakāpi var pieņemt, ka intereses trūkumam par lietas detaļām ir savi iemesli.

Protams, nav slikti, ja vīrietis nekādos apstākļos "nenodod savējo". Taču tad, ja likums "nenodot savējos nekādos apstākļos" kļūst par valsts politiku, pirmais, kas ienāk prātā, ir: tā jau vairs nav nekāda valsts — tā ir banda.

Starp citu, Nirnberga neatzīst nodarījuma noilgumu …

(Vēstules autors nav minēts.)

"AIDS epidēmija Baltijas jūras reģionā"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.09.

HIV un AIDS straujā izplatība Austrumeiropā ir temats starptautiskā konferencē, kas vakar sākās Zviedrijā, Malmē.

Viens no tematiem ir sakarība starp HIV izplatību un citu seksuāli transmisīvo slimību izplatīšanos lielākoties Krievijā, kā arī tirdzniecība ar sievietēm no Austrumeiropas. Dalībnieki no Zviedrijas, Baltijas valstīm, Krievijas, Polijas, Dānijas un ASV apmainīsies ar pieredzi un mācīsies no katras dalībvalsts AIDS kontroles programmas.

"International AIDS Society" ģenerālsekretārs profesors Laršs Ulofs Kallings atgādināja, ka katru dienu ar AIDS pasaulē inficējas 1500 cilvēku.

"Šī ir epidēmija, ko ļoti lielā mērā veicina vīriešu seksualitāte. No visiem inficētajiem 40% ir sievietes, un daudzām no viņām ir bijis tikai viens seksa partneris, tas ir, viņas vīrs. Tas iespaidos arī nākamo paaudzi, jo bērni tiek inficēti dzemdībās un zīdot. Pasaulē 11 miljoni bērnu ir palikuši par bāreņiem AIDS dēļ, un šis skaitlis pēc desmit gadiem varētu sasniegt 40 miljonus", Kallings norādīja.

Krievijā un Baltijas valstīs šobrīd notiek dramatiska AIDS izplatīšanās, un inficēto skaits dažos gados ir divkāršojies.

"Ģeogrāfijas žņaugi"

"Business Central Europe"

—2000.03.

Izvēle starp Rietumiem un Austrumiem Baltijas valstīs.

Nafta un politika savā starpā sajaucas pārāk viegli. Taču nekur tas nenotiek tik viegli kā Baltijā, kur jautājums par to, kurš kontrolēs ārkārtīgi svarīgos naftas tranzītceļus, izraisa bezgalīgas nepatikšanas. Lietuvai un Latvijai sākot savu naftas sektoru privatizāciju, šo valstu ierastā balansēšana starp Austrumiem un Rietumiem kļūst vēl bīstamāka.

Pirms diviem gadiem Lietuva cerēja, ka šī problēma beidzot ir atrisināta. Neizsludinot atklātu konkursu, kurā varētu piedalīties arī nevēlamās Krievijas kompānijas, tā uzaicināja pilnībā amerikāņiem piederošo "Williams" kompāniju iegādāties daļu akciju tās nesen apvienotajā naftas rūpniecības uzņēmumā "Mažeikiu Nafta". Turpmāko sarunu rezultātā krita vismaz viena Lietuvas valdība, līdz Lietuva piekrita aizbāzt negaidīti radušos caurumu Mažeiķu bilancē, samaksājot 375 miljonus dolāru. Taču 1999.gada decembrī vienošanās bija panākta un "Williams" iemaksāja savus 150 miljonus dolāru par 33 procentiem akciju.

Amerikāņi ar darījumu ir apmierināti. "Tā ir pati labākā naftas pārstrādes rūpnīca visā Centrāleiropā," saka "Williams" ģenerāldirektors Rendijs Meidžors. Taču nepatikšanas vēl nav galā. Izslēdzot krievus no darījuma, tika ignorēts visai būtiskais fakts, ka tie piegādā jēlnaftu pārstrādei Lietuvā. Un krievi (īpaši "Lukoil", kas kontrolē naftas eksportu) savu neapmierinātību ir izrādījuši, periodiski nogriežot naftas piegādes Mažeiķiem. "Williams" gan apgalvo, ka uzņēmums strādāšot ar peļņu pat tad, ja naftu nāktos ievest no citurienes. Tomēr, kā atzīst Meidžors, "lielāko peļņu visiem dotu tieši krievu jēlnafta." Tādēļ arī amerikāņi janvārī devās uz Vīni uz pārrunām ar "Lukoil".

Ilgo sarunu rezultātā tika panākts līgums par naftas piegādēm tikai uz vienu gadu - un tas nav pietiekami, lai problēmu atrisinātu. Pats svarīgākais ir tas, ka nav īstas skaidrības, ko patiesībā vēlas krievi. Lietuvieši, protams, ir pārliecināti, ka krievi joprojām vēlas kontrolēt Mažeiķu uzņēmumu. Pagājušajā rudenī "Lukoil" piedāvāja atjaunot naftas piegādes apmaiņā pret 33 procentiem akciju un zināmu līdzdalību uzņēmuma pārvaldē, taču tā ir lieta, par kuru "Willams" pat atsakās runāt. Šī gada janvārī cita Krievijas kompānija "Yukos" esot bijusi gatava iegādāties 10 procentu Mažeiķu akciju.

Taču abas krievu kompānijas tagad noliedz savu ieinteresētību. "Lukoil" apgalvo, ka tas vienkārši esot cenas jautājums — Mažeiķi piedāvājot pārāk zemu cenu par naftu, kaut arī maksājumu nosacījumi esot labāki nekā parasti. "Lukoil" arī apgalvo, ka tā vairs neesot ieinteresēta iepirkt Latvijas Ventspils naftas termināla akcijas, no kurām 44 procentus šogad ir paredzēts pārdot privatizācijas rezultātā.

"Lukoil" uzskata, ka tai esot labāks plāns. Kompānija ir ieplānojusi vispār apiet Baltijas valstis, kļūstot par galveno investoru 800 miljonu dolāru vērtajā naftas vadā līdz Baltijas jūras krastam netālu no Sanktpēterburgas. Meidžors noraida domu par iespējamo konkurenci — "Williams" 90.gadu sākumā esot iesaistījusies naftas vada projekta sākotnējā izvērtējumā un esot secinājusi, ka tas nav realizējams. Taču Krievijas valdība, šķiet, ir nolēmusi, ka Baltijas cauruļvadu sistēma ir nepieciešama. Ir jau ieplānots, ka celtniecības darbi sāksies martā.

Katrā gadījumā gan Ventspilij, gan arī "Williams" jau ir vēl kāds konkurents Tallinā, ar kuru ir jātiek galā. Gadiem ilgi igauņi gandrīz nemaz netika ņemti vērā aprēķinos par naftas tranzītu. Taču lielas investīcijas un mazāka krievu jautājuma politizēšana nekā dienvidu kaimiņvalstīs ir devusi Igaunijai iespēju saņemt vairāk naftas no Krievijas naftas gigantiem. Tallina apgalvo, ka tā tagad transportējot apmēram 14,8 miljonus tonnu naftas un naftas produktu gadā salīdzinājumā ar Ventspils 24 miljoniem tonnu).

Taču arī igauņi nav imūni pret savu kaimiņu problēmām. Valdībai gatavojoties pārdot 66 procentus akciju savā dzelzceļa kompānijā "Eesti Raudtee", kura pārvadā lielāko daļu naftas, atkal rodas vecais jautājums par Austrumiem un Rietumiem. Līdzīgi kā Lietuva, arī Igaunija mēģina izslēgt kā krievus, tā arī pašmāju investorus no darījuma, uzsverot Rietumu investora nepieciešamību. Taču, tāpat kā Lietuvai, arī Igaunijai nebūs viegli izvairīties no atkarības no Krievijas, ko nosaka vienkāršā ģeogrāfija.

Ana Nikolsa

"Ignalinas reaktors būs slēgts 2005. gadā"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.03.09.

Lietuvas valdība trešdien akceptēja likumprojektu par viena Ignalinas atomspēkstacijas reaktora slēgšanu pirms 2005. gada 1. janvāra.

Ignalinas slēgšana ir izvirzīta kā priekšnoteikuma Lietuvas iestājai Eiropas Savienībā. Likumprojektā teikts, ka Ignalinas spēkstacijas pirmā reaktora slēgšana ir jāplāno tā, lai tas būtu slēgts līdz 2005. gada 1. janvārim.

Lietuvas parlaments pagājušajā gadā apņēmās slēgt vienu reaktoru līdz 2005. gadam, ja vien rietumvalstis palīdzēs šo darbu finansēt. Lēmums par otro reaktoru tiks pieņemts 2004. gadā, un Eiropas Savienība ir paskaidrojusi, ka cer uz tā slēgšanu līdz 2009. gadam.

Ignalinas atomspēkstacija ir konstruēta tāpat kā Černobiļas spēkstacija Ukrainā un nodrošina vairāk nekā 70% no Lietuvas elektroenerģijas patēriņa. Tas nozīmē, ka Lietuva ir no kodolenerģijas visvairāk atkarīgā valsts pasaulē.

"Banda aplaupīja igauņu prostitūtas"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.08.

Policija ir aizturējusi trīs somus, kuri jau ilgāku laiku ir nodarbojušies ar igauņu prostitūtu aplaupīšanu.

"Vaininieki ir rokā, un tagad tikai atliek sazināties ar upuriem", teica policijas komisārs Sepo Sillanpē.

Anonīma ziņa uzveda policiju uz pareizajām sliedēm. Ļoti drīz pēc tam policija sazinājās ar vienu laupīšanas upuri un pēc tam aizturēja trīs 30 līdz 50 gadus vecus vīriešus, kuri mīt Helsinkos.

"Kopā ar ieročiem mēs bandai konfiscējām ļoti daudz rotaslietu, diezgan daudz naudas un dažus pārvietojamos tālruņus. Mēs aicinām visus, kas ir krituši par upuri šai bandai, sazināties ar policiju. Mēs garantējam diskrētu attieksmi", Sillanpē solīja.

Runājot bez aplinkiem, viņš norādīja, ka policija meklē aplaupītās personas, jo ir vajadzīgi liecinieki un lai īpašniecēm varētu atdot viņu rotas, naudu un citas vērtslietas.

"Ar sievietēm, kuras pieteiksies, mēs runāsim vienīgi par šīm laupīšanām un nevaicāsim, kā viņas ir nopelnījušas naudu un ar ko viņas nodarbojas Somijā", Sillanpē sacīja.

Vakar policija nosūtīja paziņojumu Igaunijas masu saziņas līdzekļiem, kurā sola diskrētu apiešanos. Tieslietu ministrija turklāt ir apņēmusies apmaksāt aplaupīto personu braucienu uz Somiju un atpakaļ.

Policijas atklātā aplaupīšana ir notikusi pēc viena parauga.

Viens vīrietis parasti atbildēja uz igauniešu kontaktsludinājumiem avīzēs un izlikās par klientu. Kad viņš ieradās norunātajā laikā, lai veiktu darījumu, līdzi viņam bija divi bruņoti vīri.

"Laupīšanas bija smagas. Viens no šiem vīriešiem upurim pavēlēja likties gultā uz vēdera. Turot apzāģēto bisi pie sievietes kumbra, viņš atņēma upurim visas rotas. Tajā pašā laikā abi pārējie vīri no dzīvokļa paņēma visu vērtīgo un naudu", stāstīja Sillanpē.

Pirmā zināmā laupīšana notika novembrī, un tādēļ policija uzskata, ka upuru skaits varētu būt ārkārtīgi liels.

"Ļoti lielais rotaslietu daudzums norāda, ka laupīšana ir turpinājusies ilgstoši. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mēs par to informējam sabiedrību un lūdzam pieteikties upurus."

Pagājušajā vasarā policija pēc līdzīga rakstura laupīšanām aizturēja vairākus igauņus. Šī igauņu banda arī bija ieplānojusi veikt laupīšanu sēriju, tomēr policija viņus aizturēja jau pēc pirmās.

"Toreiz mēs apcietinājām visus vainīgos, izņemot vienu vīrieti, kurš atrodas brīvībā un kura meklēšana ir izsludināta Igaunijā. Viņus apsūdzēja un notiesāja Somijā. Arī somu banda bija plānojusi ar laupīšanu nodarboties vēl ilgāku laiku. Mums paveicās, jo saņēmām anonīmo ziņu."

Sepo Sillanpē stāstīja, ka igauņu prostitūtas Somijā bieži strādājot privāti un uz savu roku.

"Viņas prot valodu un sakarā ar bezvīzu režīmu var bez jebkādām problēmām ierasties Somijā, tādēļ viņas faktiski ir privātuzņēmējas un nav saistītas ar organizēto noziedzību. Igaunietes Somijā ierodas uz vienu vai divām nedēļām, ietaupa no saviem klientiem saņemto naudu un pēc tam brauc mājās, tādēļ bandas rokās nonākušās naudas summas ir lielas. Divās nedēļās prostitūta var nopelnīt pamatīgu naudu", Sillanpē paskaidroja.

Komisārs atzīmēja, ka krievu tautības prostitūtu ierašanās ir organizēta pavisam citādi.

"No Krievijas atbraukušajām prostitūtām ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība, tādēļ parasti viņu darbību kontrolē organizācija."

"Somijas un Igaunijas strīds gandrīz atrisināts"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.07.

"Strīdu par atlīdzības saņemšanu par īpašumu, ko Somija zaudēja, kad Igauniju okupēja Padomju Savienība, varētu atrisināt šopavasar," tā vakar savā pirmajā vizītē Tallinā teica ārlietu ministrs Erki Tuomioja.

Viņš norādīja, ka galīgais lēmums varētu tikt pieņemts, kad maijā tiksies abu valstu premjerministri.

Sarunas par somu īpašumu atdošanu vai to vērtības atlīdzināšanu valdības sāka 1998. gada oktobrī. Pēc tam sarunas ir turpinājušās ierēdņu līmenī.

Ārlietu ministri Erki Tuomioja un Tomass Hendriks Ilvess sprieda arī par iespējām atrisināt narkotiku un kontrabandas problēmu. Ilvess norādīja, ka Igaunijas līdzdalība narkotiku tirdzniecībā esot pārspīlēta. Kā piemēru viņš minēja nupat Somijā atklāto narkotiku noziegumu. Tajā bija iesaistīts 40 cilvēku, no kuriem 8 bija igauņi, taču avīžu virsraksti vēstīja, ka ir sagrauta igauņu narkotiku mafija.

Īsajā vizītē Tuomioja un namatēvs Ilvess diskutēja arī par Eiropas Savienības jautājumiem, reģionālo sadarbību un drošības problēmām.

Abu valstu starpā nav lielu neatrisinātu problemātisku jautājumu.

Ministrs Tuomioja šajās dienās ir pieskāries korupcijas problēmai ES kandidātvalstīs, tomēr Igauniju viņš īpaši neminēja, jo šajā zemē situācija ir ievērojami labāka nekā daudzās citās kandidātvalstīs un pat atsevišķās dalībvalstīs.

Pirms Igaunijas apmeklējuma Tuomioja februāra beigās tikās ar saviem ziemeļvalstu kolēģiem Skandināvijas valstu ārlietu ministru sanāksmē Kopenhāgenā.

"Putina domātāju fabrika meklē

jaunu Krievijas stratēģiju"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.06.

Germanam Grefam jāizstrādā ceļš izejai no krīzes.

Germanam Grefam Maskava nepatīk. Un galu galā tā arī jābūt, jo viņš sevi sajūt kā pēterburdzieti.

Krievijas vācietis tikai pirms diviem gadiem no ziemeļu galvaspilsētas ieradās haotiskajā metropolē. Toreiz viņš kļuva par privatizācijas ministra vietnieku. Šodien viņš izraudzīts augstākam amatam, tiek ziņots Maskavā. No sava ministra amata Ženēvā viņš atbrīvots kopš pagājušā gada beigām, jo kopš šī laika viņš vada Stratēģijas izstrādes institūtu. Aiz smagnējā nosaukuma slēpjas Vladimira Putina, kuru krievi vēl šajā mēnesī vēlēs par prezidentu, domāšanas fabrika. Grefs pieder pie jaunās komandas, kuru prezidenta amata izpildītājs pagājušajās nedēļās pulcēja ap sevi un kurā ir daudzi bijušie kolēģi, kas kopīgi strādāja Pēterburgā. 35 gadus vecais jurists kopā ar Putinu strādāja kopā pilsētas domē, ko vadīja nesen mirušais Anatolijs Sobčaks. Līdz pārcelšanās laikam uz Maskavu viņam izdevās uzkalpoties līdz Pēterburgas gubernatora vietnieka amatam, ko ieņēma arī Putins.

Tagad rudi blondā vīra — ar īsi apgriezto bārdu un pievilcīgo smaidu — darba vieta atrodas otrajā stāvā, patīkami vēsā Aleksandra namā netālu no Kremļa. Stāvu augstāk atrodas Putina vēlēšanu kampaņas štābs, ar ko notiek aktīva informācijas apmaiņa. Tomēr Grefa komanda — četrdesmit štata līdzstrādnieku — ir radīta kam vairāk, nevis lai tikai kalpotu priekšvēlēšanu cīņas organizēšanā. Sadarbībā ar duci pētniecības institūtu un vairākiem simtiem zinātnieku Grefa institūtam, kā to vēlas Putins, jāizstrādā programma, kurai jāieskicē politiskā, ekonomiskā un sociālā Krievijas attīstība nākamajiem desmit gadiem. Krievijas stratēģija — nekas vairāk un nekas mazāk.

Sākumā bija paredzēts, ka šis milzīgais darbs jāveic līdz šā gada septembrim, tomēr tad, sākoties 2000.gadam, Boriss Jeļcins visus plānus sagrāva. Tagad Putina stratēģiem superplāns jāiesniedz līdz aprīlim. Grefs atzīst, ka to paveikt nav iespējams. Sākumam izstrādās "manifestu", kas nosauks pamatprincipus, kuri būtu ceļvedis nākamajiem gadu desmitiem Krievijas politikā. Protams, nekas jauns netiks izgudrots; nekāda īpaša ceļa Krievijai neesot, saka Grefs.

Tomēr no reformām, kas neizdevās, no "romantiskajiem maldiem" deviņdesmito gadu sākumā, esot gūta mācība, kad domāja, ka visu vajag vienkārši privatizēt, un tad jau viss būs labi. Turklāt netika ievērota krievu mentalitāte, valsts tradīcijas, kurā privātīpašnieki esot gatavi apzagt paši sevi. Tieši to, tā Grefs, privatizācijas romantiķi, pie kuriem viņš pieskaita arī sevi, neesot ņēmuši vērā.

Šodien esot skaidrs, ka sākumā jābūt politiskajām reformām, nevis ekonomiskajām. Valstī, kurā netiekot ievēroti likumi, kurā tiesas neesot neatkarīgas un kurā valsts neizpildot savus uzdevumus, esot veltīgi cerēt uz ekonomisko izaugsmi un izstrādāt ekonomiskās programmas. Putins runā par spēcīgu valsti. Bet nekādā gadījumā valstij nevajadzētu izcelt ekonomiku. Gluži pretēji, tai vajadzētu attālināties no ekonomikas, un tā drīkstētu iestāties vienīgi kā tiesisks īpašuma garants. Valsts īstenota īpašuma pārdale esot izslēgta. Vienīgais izņēmums esot īpašums, kas esot iegūts noziedzīgā ceļā.

Valsts stiprināšana nozīmējot arī to, ka esot jāvēršas pret birokrātijas un ekonomiskās elites privilēģijām. Uzpūsto ierēdniecības aparātu nepieciešams saprātīgi samazināt, valsts kalpotājiem nepieciešams labāks atalgojums, saka Grefs. Kā to iespējams panākt, par to acīmredzot domāšanas fabrikā vēl nav panākta vienotība. Tagad vairāk tiek diskutēts par mērķiem un vērtībām nekā par ceļiem, kādi būtu ejami. Palaikam tiek izdarīti mazāk oriģināli secinājumi, kā slikta birokrātija jāapkaro ar labu. Lai nedaudz atbrīvotu tieslietu atkarību no gubernatoriem, tiekot apsvērta starpreģionālu tiesu izveide, teica Grefs.

Lai Krievija beidzot virzītos uz priekšu, krieviem būtu jāsagatavojas dažiem grūtiem gadiem. Tomēr pēc desmit gadiem valsts savā attīstībā varētu būt tik tālu kā Brazīlija šodien vai Spānija pirms pieciem gadiem. Protams, tiekot pētītas reformas citās valstīs, piemēram, Indijā vai pēckara Vācijā.

Sociālajā politikā Putina padomnieks Eiropu redz kā paraugu. Šodien krievu valsts saviem pilsoņiem nevarot solīt to, ko tā nespēj izpildīt, saka Grefs un pieprasa atteikšanos no padomju parauga sociālās politikas, kurā valsts visus pilsoņus šķietami vienādi un bez maksas nodrošina. Krievijas valsts vēl joprojām ar nodokļiem atbalstot tos uzņēmumus, kas ražo dzīvei vitālu produkciju, gāzes un elektroenerģētikas ražošanas uzņēmumus, dzelzceļu, un tādējādi vienādā mērā palīdzot gan bagātajiem, gan nabagajiem. To valsts, kura ar nodokļu un nodevu iekasēšanu izpildot tikai pusi no savām saistībām, ilgāk nevarot atļauties.

Vācija Germanu Grefu pazīst labi.

Grefa ģimene 1941.gadā Staļina deportāciju laikā no Pēterburgas tika izsūtīta uz Kazahstānu. Studijas un profesionālā karjera caur Maskavu un Omsku viņu aizveda atpakaļ uz tēvu dzimteni Pēterburgu. "Dzimis un audzis es esmu kā "fašists", tomēr vēlāk mana vāciskā izcelsme vairs nespēlēja nekādu lomu," saka Grefs, kas labi runā vāciski. Tikai pēdējā laikā viņš pret saviem pretiniekiem esot izspēlējis vācu kārti.

Vai viņa institūtam nedraud plānu izstrādāšana, kuri iegulstas atvilktnēs, kā bija padomju laikā? Nē, atbild Grefs, kas regulāri tiekoties ar ministru prezidenta vietnieku finansu ministru Kasjanovu, kā arī ar Putinu. Pateicoties šai tiešajai saiknei ar valdību un prezidenta amata izpildītāju, institūta darbs jau šodien ietekmējot politiskās vadības rīcību un likumprojektus.

Putina civilais stratēģis ir viens no jaunās politiķu paaudzes, kas kopā ar Putinu tiecas pēc varas. Tomēr Grefs un Aleksandra namā izvietotais institūts ir tikai viens no daudzajiem spēkiem, kuri ietekmē Putinu. Grefs to zina, viņš tāpat zina, ka Putina ēras cīņa par politiku vēl nav beigusies. Ka pašreiz Krievijā ir spēcīgs patriotisms un ka sabiedrība piedzīvo lēnu militarizāciju, to sarunās atklātais, tomēr piesardzīgais Grefs vismaz neapstrīd. Protams, esot daudz pretinieku, tomēr vadītājs atrodoties pareizajā pusē. Grefs ir pārliecināts, ka Putins ir "cilvēks, kas izteikti pārstāv Rietumu vērtības".

Markus Vēmers

"Merija Robinsone Ziemeļkaukāzā nav vēlama"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.02.

Maskava augstajai komisārei pārmet partiju intereses.

ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Merija Robinsone Ziemeļkaukāzā neesot vēlama. Krievijas vēstnieks ANO Vasilijs Sidorovs Ženēvā trešdien žurnālistiem skaidroja: nožēlojami esot tas, ka ANO augstā komisāre kopš paša Čečenijas konflikta sākuma aizstāvot tikai vienu pusi. Robinsone oficiālajos paziņojumos atkārtoti esot izteikusi nepārbaudītus un nepatiesus pārmetumus Krievijai, tai pašā laikā ignorējot Krievijas iestāžu rīcībā nodoto informāciju. Ņemot vērā šo faktu, Krievija ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos ielūgšanu apmeklēt Ziemeļkaukāza reģionu uzskata kā nepamatotu. Uz jautājumu, vai Krievija piekritīs starptautisko novērotāju stacionēšanai, Sidorovs skaidroja, ka pret šādu klātbūtni runā vienīgi risks, kas saistīts ar drošību. Situācija Čečenijā pašlaik vēl esot ļoti saasināta, tomēr Sidorovs apstiprināja Krievijas iestāžu gatavību vērsties pret krievu armijas pilnvaru pārkāpšanu krīzes reģionā. Pašlaik tiekot veikta izmeklēšana sakarā ar 130 iesniegtajiem ziņojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem, kurus veikuši drošības spēki. Krievijas vēstnieks runāja arī par Krievijas prezidenta amata izpildītāja Putina un Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas (IKRK) prezidenta Kelenbergera tikšanos. Šāda tikšanās notiks, ja būs izveidojušies attiecīgi apstākļi. Tikšanās sākumā Krievijas vēstnieks par situāciju Čečenijā parādīja videofilmu. Filmā galvenokārt tika rādīti kadri, kuriem bija jāpierāda, ka krievu armijas kontrolētajos apgabalos valda normāli apstākļi. Pēc krievu datiem, pa šo laiku Čečenijā atgriezušies 72 000 bēgļu. Skolas un slimnīcas republikas ziemeļu daļā atkal darbojoties normāli. Izdevumi Čečenijas iedzīvotāju humanitārajai palīdzībai novērtēti 11 miljonu dolāru apjomā.

"Putina šķietamā uzvara"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.03.06.

Šis karš nav "izskaudis terorismu", bet tikai radījis priekšnoteikumus tā izplatībai.

Krievijas militāristi uzskata, ka Putina karš Kaukāzā ir beidzies ar uzvaru. Tas ir ļoti rožains skats uz lietām. Tagad krievu karavīriem — un ne tikai viņiem — ir jāgatavojas radikalizēto grupu militārajām akcijām: kaujinieki, partizāni, teroristi. Īsi sakot, šis karš, šī slepkavošana, nav "izskauduši terorismu", bet radījuši priekšnoteikumus tā izplatībai. Ir izzuduši būtiski pārāk lēni augošās civilās sabiedrības elementi; toties populārs ir kļuvis Vladimirs Putins.

Oligarhu masu mediju starpā valda lielākā vienprātībā nekā jebkad, un tie pret savu gribu ir ievilkti valsts melos tādā mērā, kā reti kad agrāk — tie ir gan izveidojuši čečenu ienaidnieka tēlu, gan arī palīdzējuši slepenā dienesta birokrātu Putinu padarīt par Zigfrīdu. Abas lietas nav bez pamata; čečenu bandīti, protams, eksistē (un krievu arī), un Putins ir uz daudz ko spējīgs kā kungs ar dzelzs dūri, uz ko, kā šķiet, ne reizi nebija spējīgs Aleksandrs Ļebeds. Tagad viņš tiem nedaudzajiem, kuri ir palikuši daļēji neatkarīgi un tāpēc godīgi, uzliek cenzūras važas. Tagad tiek privatizēti televīzijas sabiedrību raidkanāli: oligarhi pretojās tik ilgi, līdz arī viņi tika noķerti zelta laso. Un ir jau taisnība, ka augsti Rietumu politikas formulētāji no Berlīnes līdz Vašingtonai dara visu, lai palīdzētu nodrošināt Putina uzvaru vēlēšanās.

K a r l s G r o b e

"Respektablais Putina kungs"

"Le Nouvel Observateur"

— 2000.03.06.

Kad līdz Krievijas prezidenta vēlēšanām ir atlikušas 20 dienas, nav atlicis daudz, ko Aleksandrs Solžeņicins varētu jautāt par Vladimira Putina mistēriju.

Pārējā pasaule šo mistēriju patvaļīgi ignorē reālisma vārdā, jo tieši to 26.martā respektablais Putina kungs gatavojas piedāvāt visiem Krievijas iedzīvotājiem. Tieši tādēļ aizrādījumi, kas tiek izteikti prezidenta vietas izpildītājam, ir tik pieklusināti, galvenokārt par karu Čečenijā. Tajos netiek izteikti draudi, it īpaši, kad ASV prezidents Bils Klintons aicina nākamo Krievijas prezidentu ievērot starptautiskās saistības jautājumā par Čečeniju un cilvēktiesību pārkāpumiem.

Putins ir asi iebildis pret apsūdzībām vardarbībā pret civiliedzīvotājiem, nosaucot to par ārvalstu masu informācijas līdzekļu falsifikāciju un raksturojot to kā "dezinformācijas karu". Turklāt viņš notikumus Čečenijā ir nosaucis par atbrīvošanas karu. Putins — atbrīvotājs, kurš neizslēdz iespēju, ka kādu dienu Krievija varētu pievienoties NATO un pret to organizācijas ietvaros izturētos kā pret "vienlīdzīgu partneri".

Francijas ārlietu ministrs Ibērs Vedrins apgalvo, ka Rietumiem, amerikāņiem un eiropiešiem vajadzētu apsvērt "dialoga iespējas ar krieviem — kaut arī tas dažkārt varētu izvērsties samērā rupjš —, jo mūsu tālejošās stratēģiskās intereses ir saistītas ar palīdzību Krievijai". Tomēr tas nespiež uzskatīt Putina kungu par "patriotu, kuru iedvesmo dižas idejas attiecībā uz savu valsti".

"Robertsons atturīgi vērtē Putina izteikumus"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.03.08.

NATO Maskavas paziņojumu par iespējamo Krievijas nākamo līdzdalību NATO principā apsveica, taču vienlaikus par šo nodomu izrādīja zināmu skepsi.

NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons pirmdien paziņoja, ka viņš silti apsveic "pozitīvo garu", ko Krievijas prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins dienu iepriekš ir veicinājis ar savu paziņojumu, tomēr pašreiz Maskavas līdzdalība neesot iekļauta Ziemeļatlantijas militārās alianses plānā. Taču NATO atzīstot sadarbības nepieciešamību starp aliansi un Krieviju. Putins ar savu izteikumu esot licis saprast, ka grib atjaunot sadarbību, kas tika pārtraukta pagājušā gada vasarā līdz ar NATO gaisa uzbrukumiem Dienvidslāvijai. Kā pamatu savstarpējām attiecībām Robertsons nosauca 1997. gada maija (NATO un Krievijas padomes – tulk.) "dibināšanas dokumentu". Tajā abas puses paziņo, ka viena otru neuzlūkos kā ienaidnieku un nostiprinās savstarpējo uzticēšanos un sadarbību.

Putins svētdien paziņoja, ka neizslēdz viņa valsts iestāšanos NATO. Tomēr priekšnoteikums esot, lai pret Krieviju aliansē izturētos kā pret līdzvērtīgu partneri. Polijas ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks teica, ka to varot uztvert tikai kā "sapni" vai "utopiju", tomēr tas rādot, ka Maskava NATO vairs neuzskata par ienaidnieci.

"Putina jaunatklātā mīlestība"

"Die Presse"

— 2000.03.08.

Krievijas prezidents sevi atklāj kā "atlantiķi"; kā pamudinājums acīmredzot kalpoja sabiedriskās domas aptaujas.

Ar šādu rezultātu neviens nebija rēķinājies: aptaujas, ko janvāra beigās izdarīja Viskrievijas sabiedriskās domas pētīšanas centrs, atklāja, ka 18% ir par visaptverošu Krievijas sadarbību ar NATO, bet 9% pat priekšroku dod līdzdalībai aliansē.

Arī par Krievijas nepiedalīšanos blokos izteicās 28% aptaujāto un tikai 17% gribēja Krievijas vadītu militāro apvienību, kura būtu kā pretsvars NATO (18% sava viedokļa nebija). Atkārtojot aptauju februāra beigās, izrādījās, ka 51% priekšroku dod labām attiecībām ar Rietumu aliansi. Taču tikai tad, ja tiktu ievērotas Krievijas intereses un Maskava netiktu degradēta līdz jaunākajam partnerim.

Savas personiskās attiecības ar ASV un Rietumiem vispār 66% aptaujāto definēja kā "labas" un tikai 22% kā "sliktas vai drīzāk sliktas". Sabiedriskās domas pētnieki secināja, ka vēl nekad pēdējo četru gadu laikā krievi nav devuši NATO tik labu novērtējumu.

Pēc viņu domām, tas jo pārsteidzošāk ir tāpēc, ka Maskavas oficiālā ārējā un drošības politika, vēlākais kopš diskusiju sākuma par NATO paplašināšanu uz Austrumiem deviņdesmito gadu vidū, vairāk bija mērķēta uz jaunu bloku konfrontācijas sākumu. Kosovas krīzes kulminācijas laikā Krievija pārtrauca ar NATO visus kontaktus. Acīmredzot Vladimirs Putins bija ieskatījies aptaujas rezultātos. Kā domā laikraksta "Izvestija" komentētājs Andrejs Koļesņikovs, Putins citādi intervijā BBC nebūtu nonācis līdz šādam "šokējošam pagriezienam". Intervijā viņš neizslēdza iespēju, ka Krievija varētu iestāties NATO ar priekšnoteikumu, ka pret valsti aliansē izturēsies kā pret līdztiesīgu partneri. Maskavā neviens negaidīja, ka Putins tik neilgi pirms vēlēšanām sevi prezentēs kā "atlantiķi". Arī novērotāji Putina sensacionālos izteikumus drīzāk vērtē kā emocionālu izmaksu un vajadzību aprēķinu. Kā pretpakalpojumu par Krievijas atvērtību Putins cer saņemt jaunus kredītus Krievijai un tās parādu pārstrukturēšanu. Maskavas laikraksts "Trud" raksta, ka, ja NATO atkristu kā galvenā pretiniece, tad uz ilgāku laiku varētu samazināt aizsardzības budžetu. Tomēr pagaidām nekādā ziņā nav skaidrs, vai arī NATO ir ieinteresēta Krievijas līdzdalībā.

Arī pazīstamais atlantiķis, bijušais ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs domā, ka NATO ir pietiekami daudz "šaurpierainu stratēģu, kuri nav ieinteresēti, lai Krievija kļūtu par pilntiesīgu dalībnieci". Prioritāra nozīme esot jāpiešķir ilgtermiņa sadarbības programmas ar NATO definēšanai, kurā Maskava atteiktos no "Krievijas ārpolitikas tradicionālās nelaimes" — norobežošanās, skaudības un arogances.

Elke Vindiša

"Vēsas attiecības starp Poliju un Krieviju"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.02.

Ārlietu ministrs Ivanovs

atceļ vizīti Varšavā

Karojošo pretinieku piekritēju protesta akcija pret Maskavas karagājienu Čečenijā pie Krievijas konsulāta Poznaņā jau tā ne visai labajām attiecībām Polijas un Krievijas starpā izdarīja nākamo triecienu. Maskava kritizēja Varšavu, ka tā neesot pietiekami stingri vērsusies pret demonstrāciju. Ārlietu ministrs Ivanovs atcēla Polijas vizīti un atsauca savu sūtni.

Polijas prezidents Kvasņevskis trešdien ar nožēlu atzina, ka Polijas un Krievijas attiecībās esot sasniegta sliktākā atzīme, un to būs iespējams uzlabot tikai pēc Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kā tiešo iemeslu pēdējās nedēļās Kvasņevskis nosauca deviņu krievu diplomātu izraidīšanu no Polijas janvārī, kuriem pārmeta spiegošanu, kā arī strīdu Polijas un Krievijas starpā, kas ir saistīts ar starpgadījumu pie Krievijas konsulāta Rietumpolijas pilsētā Poznaņā. Pirms nedēļas aktīvisti, kuri protestēja pret Maskavas karu Čečenijā, konsulāta teritorijā sašāva un sadedzināja Krievijas karogu un tā vietā izkāra Čečenijas karogu, kā arī uz konsulāta ēkas uzzīmēja kāškrustu.

 

Diplomātisko pliķu apmaiņa

Krievijas ārlietu ministrs Ivanovs kritizēja Polijas policijas nostāju, kura neesot pietiekami enerģiski rīkojusies pret demonstrantiem un savu uzdevumu, proti, Krievijas diplomātiskās pārstāvniecības aizsardzību, neesot izpildījusi. Ivanova teikto aģentūru ziņojumos citēja ar vārdiem, ka dažādas organizācijas esot apliecinājušas simpātijas pret, kā viņš teica, čečenu teroristiem. Polijā jau labu laiku šādi cilvēki esot aktivizējušies, bet attiecīgas rīcības un nosodījuma no turienes oficiālajām iestādēm līdz šim neesot bijis. Tāpēc Krievijas ārlietu ministrs uz konsultācijām atsauca savu vēstnieku Polijā un atcēla uz piektdienu ieplānoto Varšavas apmeklējumu.

Oficiālie Varšavas pārstāvji par notikušo nekavējoties atvainojās. Divus vadošos policijas virsniekus, kuru kompetencē ietilpa Krievijas konsulāta apsardze Poznaņā, pirmdien atlaida, pret pārējiem ierosināta disciplinārizmeklēšana. Ārlietu ministrs Geremeks atgadījumu Poznaņā apzīmējis kā nesaprātīgu vandālisma aktu, kur atbildīgie būtu jāsoda. Tomēr Krievijas reakciju viņš uzskata par pārmērīgu, salīdzinot ar notikuma raksturu.

 

Simpātijas pret čečeniem

Nodarījums pret Krievijas konsulātu Poznaņā tika kritizēts arī poļu mediju reakcijā, bet pa šo laiku valstīs, kuras agrāk guvušas negatīvu pieredzi no Maskavas varas ambīcijām, Krievijas brutālas varas pielietojums pret čečeniem modinājis vairāk emociju nekā jebkur citur. Pret Krieviju demonstrācijas notika arī, piemēram, Lietuvā un Čehijā. Dienā, kad notika minētais atgadījums Poznaņā, arī pie Krievijas vēstniecības Varšavā, kā arī konsulātiem Krakovā un Gdaņskā veiktas līdzīgas akcijas. Pēc tam iesaistījās poļu un čehu humanitārās organizācijas ar palīdzības kravām kara reģionā cietušajiem. Maskavā un Sanktpēterburgā nedēļas nogalē krievu nacionālisti piketēja pie Polijas vēstniecības un konsulāta, kuru ēkas apmētāja ar olām, tomātiem un krāsu bundžām. Saskaņā ar Varšavas dienas laikraksta "Gazeta Wyborcza" ziņām, kas atsaucās uz Polijas diplomātu izteikumiem, demonstrāciju vietās nebija neviena policista, toties Krievijas televīzija gan.

"Krievi ir par Goru"

"The Washington Times"

— 2000.03.03.

Arizonas senatoram Džonam Makeinam, dodoties uz Ņujorku un Kaliforniju, būtu jāapsver jauns pēcaukstā kara lozungs, kas varētu palielināt viņa pievilcību Reigana demokrātu acīs. Kā būtu ar šādu lozungu: "Balsojiet par mani — kandidātu, kurš nepatīk krieviem!"

Visā Krievijas politiskajā spektrā, sākot no Genādija Zjuganova komunistiem un beidzot ar Rietumu orientācijas ekonomiskajiem reformatoriem, kuri ir sagrupējušies tādās koalīcijās kā "Labējā spārna spēki" vai "Jabloko", Makeins ir viens no visvairāk ienīstajiem kandidātiem, uz kura neveiksmi cer Krievijas politiķi. Viņa janvārī izteiktais aicinājums pārtraukt kredītus Maskavai, kamēr netiks pārtraukts Krievijas brutālais karš Čečenijā, ir tikai viena no Makeina nostājām, kas ir pamatā krievu pretestībai. Citu viņa uzskatu vidū jāmin Makeina vasarā izteiktais atbalsts NATO intervencei Kosovā, kā arī gatavība nosūtīt sauszemes karaspēku, lai atņemtu šīs serbu provinces kontroli Slobodanam Miloševičam, ja ar Serbijas bombardēšanu Rietumi negūtu uzvaras.

Kuru Baltā nama kandidātu krievi vēlas redzēt Bila Klintona vietā? Viņa viceprezidentu Alu Goru, kam Krievijā ir ievērojams cienītāju pulciņš, taču tam nepiekrīt komunisti un arī Grigorijs Javlinskis ne.

90. gadu vidū Gors uzstājās ar aizrautīgām runām par Krievijas ekonomisko un demokrātisko reformu spožajām izredzēm, apgalvojot, ka Klintona un Gora administrācijas atbalsta politika Borisam Jeļcinam esot tāda spēle, kas atmaksājas.

Tomēr viceprezidents ir bijis samērā atturīgs jautājumā par savu centrālo lomu Krievijas politikā. Kampaņas tekstos tomēr maz parādās arī Gora piecu gadu atrašanās kopējās komisijas vadībā ar toreizējo Krievijas premjerministru Viktoru Černomirdinu, kas kļuva par Vašingtonas galveno koordinējošo saiti ar Maskavu.

Ņujorkas Bankas naudas atmazgāšanas skandāla, kā arī pierādījumu rezultātā par SVF kredītu savtīgo izmantošanu Bils Bredlijs asi kritizēja Goru par atbalstu palīdzības turpināšanai Krievijai. Gora palīgi baidās, ka viņš vēl arvien ir asu uzbrukumu apdraudēts, un vismazākais, ko viņi vēlas uzsvērt, ir viceprezidenta biedrošanās ar Černomirdinu, kura vārds Maskavā ir kļuvis par sinonīmu korupcijai.

Pastāv šaubas par to, cik daudz Gors zināja par Krievijas kukuļošanu un arī par Krievijas valdošās elites korupciju vispār.

Kaut gan Kremlis savos izteikumos, ko varētu iztulkot kā atbalstu kādam ASV kandidātam, ir bijis samērā piesardzīgs, valdības amatpersonas tomēr neslēpj, ka cer uz Goru kā nākamo ASV prezidentu. Viens iemesls, kāpēc viņiem patīk viceprezidents, ir, kā viņi apgalvo, tas, ka Gors ir labi zināms, ar viņu krieviem vairākus gadus bijuši cieši darījumi.

Šādus uzskatus atklāti pauž biznesmenis un Krievijas prezidenta kandidāts Umars Jabrailovs: "Viņš ir labi informēts par Krievijas un ASV attiecībām. Viņam nevajadzētu sākt no nulles."

Cits slēpts iemesls Kremļa patikai pret Goru ir šāds: tiek uzskatīts, ka viceprezidents būtu daudz gatavāks kompromisam un "daudz dziļāk izprot Krievijai draudošās grūtības", īstenojot ekonomiskās un politiskās reformas. Gora kritiķi neapšaubāmi varētu apgalvot, ka Kremlis viņu uzlūkojot kā vāju pretinieku.

Politiķi, kas ir ārpus Kremļa, ir gatavi daudz atklātāk izteikties par amerikāņu prezidenta kandidātiem. Atbildot uz nesen uzdoto jautājumu interneta politiskajā izdevumā "Gazeta.ru" par vēlamo Klintona pēcteci, komunistu līderis Genādijs Zjuganovs asi kritizēja republikāņus par viņu "aso un īpaši negatīvo attieksmi pret Krieviju". Viņš uzsvēra, ka Makeina attieksme pret Krieviju esot vēl negatīvāka nekā Teksasas gubernatora Džordža Buša attieksme.

Tomēr komunistu līderi neapmierina arī Gors, jo Klintona administrācija esot "īpaši atbalstījusi Jeļcina režīmu." Viņš sacīja: "Visi pēdējie Olbraitas, Gora un pārējās komandas izteikumi šajā jautājumā nav nekas vairāk par mēģinājumiem glābt savu reputāciju."

Ekonomists Grigorijs Javlinskis, "Jabloko" partijas vadītājs un vēl viens Putina vēlēšanu sāncensis, parasti nemēdz būt vienisprātis ar Zjuganovu, tomēr viņš piekrīt, ka Klintona un Gora administrācija esot pieļāvusi nopietnu kļūdu, piešķirot kredītus Jeļcinam un ignorējot Kremļa korupciju. Līdzīgi savam komunistu oponentam viņš uzskata, ka Baltais nams vēlas slēpt visu, kas Krievijā ir nogājis greizi, izsmejot administrācijas tendenci raksturot Jeļcina pēcteci Vladimiru Putinu kā "reformatoru".

Krievu politiķi, kuri nav noskaņoti reformām, vai komunisti skaidri apzinās savas vēlmes.

Ironija ir tā, ka labējā spārna nacionālista Aleksandra Žirinovska partija atrodas Gora nometnē. Žirinovska dēls Igors Ļebedevs vienā teikumā raksturoja sava tēva partijas attieksmi pret Amerikas vēlēšanām: "Gors Krievijai būtu labāks ASV prezidents."

Džeimijs Detmers

"Slepenās sarunas par teritoriālām izmaiņām"

"Der Spiegel"

— 2000.03.06.

Konfliktā par Kaukāza anklāvu Kalnu Karabahu pēc vairāk nekā desmit gadiem paredzams risinājums.

Asiņainais strīds par Azerbaidžānā esošo, bet pārsvarā armēņu apdzīvoto apvidu izcēlās jau pirms Padomju Savienības sabrukuma, kad pēc vairāk nekā diviem gadiem ilguša kara 1994.gadā Armēnija reģionu de facto iekļāva savā sastāvā. EDSO veltīgi mēģināja veikt vidutāja lomu; augstākā līmeņa slepenajās sarunās Armēnijas un Azerbaidžānas prezidentu Roberta Kočarjana un Heidara Alijeva starpā esot panākta vienošanās par šīs teritorijas apmaiņu: Armēnija atsakās no dienvidu provinces Megri pie Irānas robežas un no mazas Karabahas daļas pie Azerbaidžānas, apmaiņā par to saņemot atlikušo kalnu reģiona daļu kopā ar tā koridoru. Azerbaidžāna tādējādi varētu piekļūt Nahičevanai, vienam no anklāviem, kuru apjož Armēnija. Kompromiss tika panākts ASV izdarītā spiediena rezultātā, kura tāpat kā Turcija ir ieinteresētas — naftas atradņu dēļ Kaspijas jūrā — visu konfliktu atrisinājumā Dienvidkaukāzā. Ja Karabahā valdītu miers, tad caur Armēniju varētu ierīkot ieplānoto naftas cauruļvadu, kas sniegtos no Baku līdz Vidusjūrai, tam neejot caur Gruziju, kas būtu apvedceļš. Krievija šajā darījumā būtu zaudētāja: tā līdz šim atbalstījusi armēņus cīņā ar Turciju saistītajiem azariešiem un kurinājusi konfliktu naidīgo valstu starpā. Pēc panāktā miera līguma un armēņu un turku tuvināšanās tā Kaukāzā zaudētu savu pēdējo bastionu.

"NATO sataisījusies uz Kijevu"

"Ņezavisimaja gazeta"

—2000.03.02.

Ukrainas un alianses attiecību intensifikācija notiek uz kārtējās krīzes fona attiecībās ar Krieviju.

Pirmo reizi postsociālistiskajā vēsturē NATO Ziemeļatlantijas padome (ZAP) notiks 1.—2. martā bijušās PSRS teritorijā — Ukrainā. Vakar Kijevā ieradās 19 alianses valstu vēstnieki NATO ģenerālsekretāra Džordža Robertsona vadībā. ZAP ir Ziemeļatlantiskās alianses militāri politiskā bloka vadošais orgāns, kas pēc sava statusa var pieņemt pašus svarīgākos militāri politiskos lēmumus. Pēc NATO informācijas un dokumentācijas Kijevas centra direktores Natālijas Meļņičukas vārdiem, augsti stāvošā delegācija no Briseles piedalīsies Ukrainas — NATO komisijas darbā, kur "varbūt atrisinās daudzus jautājumus".

Delegācijas ierašanās programmā, kā ziņo Ukrainas ĀM, paredzēta tikšanās ar Augstākās padomes priekšsēdētāju Aleksandru Kuzjmuku, kā arī ar parlamenta un zinātnisko aprindu un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, ar Ukrainas ĀM Diplomātiskās akadēmijas un Nacionālās universitātes starptautisko attiecību pasniedzējiem un studentiem. NATO delegācija apmeklēs valodas kursus, ko organizē Nacionālais koordinācijas centrs karavīru sociālajai un profesionālajai adaptācijai, kuri ir atvaļināti rezervē, un kursus finansē alianse. Pēc "NG" informācijas, Kijevā notiks "apaļais galds" aiz aizvērtām durvīm, kur netiks aicināti žurnālisti. No Ukrainas puses apspriedē par sadarbību starp Ukrainu un NATO piedalīsies aptuveni četrdesmit karavīru, politiķu un ekspertu. ASV, Lielbritānijas, Kanādas, Polijas, Ungārijas un Čehijas vēstnieki apmeklēs Harkovu, Dņepropetrovsku, Odesu un Doņecku, kur tie tiksies ar zinātniekiem, speciālistiem un studentiem. NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons tiksies ar Kijevas Kara liceja audzēkņiem. Neapšaubāmi, ka gan Leonīds Kučma, gan Jevgēņijs Marčuks atrastu laiku, lai tiktos ar alianses augti stāvošiem ierēdņiem, taču prezidents visai diplomātiski atrodas atvaļinājumā, bet drošības un aizsardzības sekretārs Jevgēņijs Marčuks atrodas slimnīcā pēc autoavārijas.

Šā gada pēdējos divos mēnešos NATO vadība nevelta uzmanību Ukrainai. Kijevā paspējis paviesoties NATO apvienoto bruņoto spēku virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Veslijs Klarks. Džordža Robertsona darba vizīte beidzās tikai pirms divām nedēļām. Un pašreizējā Ziemeļatlantiskās alianses padomes sēde, kura notiek Ukrainas galvaspilsētā, tikai ilustrē tendenci: Ukrainas politiskās un militārās vadības kontaktu intensitāte ar NATO līderiem kļūst par likumu, nevis par izņēmumu.

Zīmīgi, ka ZAP sēde Kijevā sakrita ar Augstākās padomes Vienošanās ratifikāciju par Krievijas un Ukrainas draudzību un sadarbību. Ukrainas prezidents Leonīds Kučma uzskata attiecības ar KF par "stratēģiskām partnerattiecībām", bet intensitātes pakāpe un kontaktu efektivitāte starp Krievijas un Ukrainas ierēdņiem ir visai zema. Jaunais Ukrainas premjerministrs Viktors Jušenko pat paziņojis: "Ja KF nemainīs tirdzniecības un muitas ideoloģiju, būs ļoti grūti veidot konstruktīvas ekonomiskas attiecības starp valstīm."

Maskavas un Kijevas attiecībās jaunajā gadā ir novērojama saspringtības eskalācija, kurai nāk līdzi abpusējas pretenzijas, apvainojumi, aizvainojumi, bet dialogs starp NATO un Kijevu attīstās abpusēji izdevīgi. Ukrainas galvaspilsētā lieliski saprot, ka Eiropa un ASV nepiešķirs Ukrainai "neierobežotu kredītu" tās ekonomisko problēmu atrisināšanai un parādu dzēšanai par Krievijas enerģijas piegādi. Kijevas un NATO brālība determinēta un pamatota pēc ekonomiskiem principiem. Pirmkārt, Ukraina atteikusies dzēst savas eiroobligācijas 246 miljonu vācu marku vērtībā, otrkārt, kurināmā un enerģētikas ministrs Sergejs Tolubs paziņojis, ka "situācija TEK paliek saspringta un var kļūt nevadāma", treškārt, vicepremjere Jūlija Timošenko apvainojusi Krieviju par to, ka Krievijas valdība "padara neiespējamu sadarbību naftas tirgū".

Viktors Timošenko

"Zviedriju atkorķē"

"The Economist"

— 2000.02.26./03.03.

Izslāpušie viesi, cerēdami nopirkt vīna vai kāda stingrāka dzēriena pudeli Zviedrijā, bieži vien ir nepatīkami pārsteigti, konstatējot, ka tas ir izdarāms vienīgi valsts dzērienu veikalos.

Tas var būt visai apgrūtinoši. Lielākā daļa valsts alkohola monopola Systembolaget veikalu nedēļas nogalēs ir slēgti. Cenas ir augstas, īpaši stiprajiem dzērieniem, rindas ir garas — bieži vien tajās piektdienas vakaros nākas nostāvēt kādu pusstundu. Cilvēku var ķert trieka, kad, beidzot sasniedzis leti, viņš konstatē, ka par pirkumu nevar maksāt ar kredītkarti.

Taču Zviedrijas augstprātīgā attieksme pret alkoholu tagad ir nonākusi spiediena ietekmē. Centienos ierobežot alkohola kontrabandu un kandžas tecināšanu, kas ir uzplaukusi stingro likumu aizsegā, Systembolaget ir sākusi atvērt vairāk veikalu un veikt eksperimentus ar veikalu atvēršanu arī sestdienās. Arī Eiropas Savienības Komisija mudina zviedrus, lai tie panāktu, ka Systembolaget nerīkotos tik noslēpumaini, runājot par savu produktu piegādēm.

Komisiju neapmierina arī Zviedrijas valdības centieni panākt, lai Zviedrijas pilsoņi no ārzemēm neievestu alkoholiskos dzērienus. Saskaņā ar vienošanos, kas panākta 1995.gadā, Zviedrijai iestājoties ES, zviedri, atgriežoties no brauciena pa kādu ES dalībvalsti, drīkst ievest Zviedrijā tikai vienu litru stipro alkoholisko dzērienu, piecus litrus vīna vai 15 litru alus. Citi eiropieši savam patēriņam var vest mājās alkoholiskos dzērienus bez jebkādiem ierobežojumiem. Vienošanās ar Zviedriju ir spēkā līdz šā gada jūnijam. Valdība bailēs no lēto importa dzērienu plūdiem grib panākt vienošanās pagarināšanu vēl uz pieciem gadiem.

Līdz šim Komisiju ietekmēt nav izdevies. Tā uzskata, ka Zviedrijai dzeršana būtu jāierobežo, izglītojot savus iedzīvotājus, nevis auklējoties ar tiem. Eiropas vienotā tirgus komisārs Fricis Bolkešteins stāsta, ka viņš no zviedriem katru nedēļu saņemot simtiem vēstuļu, kurās tie lūdz atcelt izņēmuma stāvokli. Nedaudz piekāpjoties, Zviedrijas sociālo lietu ministrs Laršs Enkvists šonedēļ samazināja pieprasīto izņēmuma stāvokļa pagarinājumu no pieciem līdz trim gadiem. Taču arī tas var neapmierināt Briseli.

Zviedrijas politiķi apgalvo, ka ierobežojumi un monopolstāvoklis esot nepieciešami, lai novērstu atgriešanos pie "vodkas joslas" paradumiem, kas valstī valdīja 19. gadsimtā un 20.gadsimta sākumā. Oficiālie statistikas dati apgalvo, ka Zviedrijas puritāniskā alkohola politika patiešām esot samazinājusi alkohola patēriņu. Vidusmēra zviedrs izdzer 4,9 litrus tīra alkohola katru gadu, vācietis patērē 10,6 litrus. Taču šo politiku aizstāvēt kļūst aizvien grūtāk. Šīsnedēļas aptauja liecinājusi, ka 61 procents zviedru iebilst pret importa ierobežojumiem.

""Dagens Industri" — visstraujāk augošais

Zviedrijas preses izdevums"

"Dagens Industri"

— 2000.03.01.

Dagens Industri

turpina gūt panākumus. Situācijā, kad pārējās avīzes samazina tirāžu, Dagens Industri ir uzstādījis tirāžas rekordu jau 17. gadu pēc kārtas.

Kā redzams uzņēmuma Tidningsstatistik AB statistikā, mūsu metiens pagājušajā gadā palielinājies par 5200 eksemplāriem. Tas nozīmē, ka mūsu tirāža tagad ir sasniegusi 115 400 eksemplāru. Līdz ar to Dagens Industri nostiprina savas pozīcijas kā Ziemeļvalstīs vislielākais un Eiropā ceturtais lielākais darījumu laikraksts. Tikai Financial Times, Il Sole (Itālija) un Handelsblatt (Vācija) ir lielāki par Dagens Industri.

Mums, Dagens Industri darbiniekiem, šis tirāžas pieaugums rada ļoti lielu prieku un stimulu, taču uzliek arī pienākumus. Mūsu mērķis visu laiku ir nemainīgs — katru dienu pārspēt mūsu lasītāju lielās cerības. Es ceru, ka arī turpmāk mums tas izdosies. Domājot par to, ka 2000. gads ir sācies tik labi, es ceru, ka mums tas izdosies. Mēs esam konstatējuši ievērojamu lasītāju un reklāmdevēju skaita pieaugumu. Pašlaik katru dienu Gēteborgā, Lūleo un Stokholmā mēs iespiežam vairāk nekā 130 000 eksemplāru.

1999. gads kļuva par jaunu Dagens Industri rekordgadu. Mūsu peļņa bija 275 miljoni kronu, un peļņa ir augusi jau sesto gadu pēc kārtas un trīs pēdējos — par 25 miljoniem ik gadu. Līdz ar to Dagens Industri 1999. gadā kļuva par panākumiem visbagātāko Zviedrijas laikrakstu visās kategorijās.

Kārtējo reizi ir apstiprinājusies vecā patiesība — panākums rada panākumu. Tiksimies avīžu slejās arī turpmāk!

Hase Ulsons, galvenais redaktors

"Tarja Halonena ieņem vietu kungu mājā"

"Dagens Industri"

— 2000.03.04.

Trešdien Somijas politiskajā dzīvē sākās jauna ēra. Par Somijas prezidenti kļuva Tarja Halonena.

Viņa ienāk tieši vīriešu pirtī — visi desmit viņas priekšteči šajā amatā ir bijuši vīrieši.

56 gadus vecā Tarja Halonena nav nekāda nepraša. Viņa var atskatīties uz garu politisku karjeru — sociālo lietu ministre, tieslietu ministre un visbeidzot ārlietu ministre.

Turklāt viņai ir pašai sava galva uz pleciem, un viņas brāzmaino temperamentu reizēm ir nācies izjust gandrīz visiem līdzstrādniekiem. Viena viņas rakstura iezīme ir tāda, ka viņa nelabprāt savā komandā izvēlas "jā" teicējus par spīti dažreiz vērojamajiem jūtu uzbangojumiem. Par to liecina kaut vai tas, ka par preses sekretāri prezidentes kancelejā viņa ir izvēlējusies Somijas vēstniecības Stokholmā padomnieci preses jautājumos Mariju Romančuku, kas cita starpā ir bijusi žurnāliste avīzē "Hufvudstadsbladet" un atbildējusi par sakariem ar presi Ārlietu ministrijā pirmo gadu, kad Halonena bija ārlietu ministre. Romančukai arī ir raksturs, un viņa mēdz šņākt "kyss reven", kad viņa uzskata, ka Halonena ir aizgājusi par tālu. Tā ir Somijas zviedru valoda, un šie vārdi nozīmē "nobučo pakaļu". Dažreiz tas palīdz, citreiz ne. Rupja, bet sirsnīga komunikācija, kas ir diezgan raksturīga Tarjai Halonenai.

Vēl rudenī neviens nevarēja iedomāties, ka par Somijas vienpadsmito prezidenti varētu kļūt sarkanmataina kreisā radikāle, kura turklāt ir vientuļā māte un nepieder pie baznīcas. Lietu labāku nepadara arī tas, ka viņa ir vadījusi organizāciju "Seta" , kas aizstāv seksuālās minoritātes. Homoseksualitāte Somijā ar likumu bija ilgstoši aizliegta, un pret to vērsās ar lielu neiecietību. Daudzi somu "zilie" un lezbietes gadu gaitā ir pārcēlušies uz daudz saprotošāko un atklātāko Zviedriju.

Tarjai Halonenai turklāt ir atsevišķi un kopā ar viņu dzīvojošs draugs, kas tagad ir radījis problēmas Somijas protokola darbiniekiem. Viņi agrāk dzīvoja katrs savā dzīvoklī viens otram pretim līdz pat laikam, kad Halonena kļuva par prezidenti. Penti "Pena" Arajervi labprāt turpinātu strādāt par parlamenta komisijas sekretāru, tomēr ir padevies un tagad kļuvis par "mājasvīru" prezidentes rezidencē Talluddenā. Tur viņam no sākuma nāksies samierināties ar rūpēm par "valsts kaķiem" Mišku un Ronti un "valsts ūdensbruņurupučiem", kas no Helsinku strādnieku kvartāla Berghellas arī pārcelsies uz Talluddenu. Domājams, ka līdzās daudzajiem pārstāvniecības uzdevumiem Arajervi pamazām tiks atrasta kāda prātīgāka nodarbošanās.

Tarjas Halonenas meita, 21-gadīgā Anna "Nökö" Halonena, kļūs par Somijas jauno "princesi". Viņa Kentas universitātē Kenterberijā (Lielbritānijā) studē politiku un starptautiskās attiecības. Viņu intensīvi sāks medīt masu mediji un iespējamie draugi, un viņa kļūs par aktuālu tematu vakara avīzēs un sieviešu žurnālos.

Tarja Halonena ir pirmā helsinkiete, kas ievēlēta par prezidenti, un spēcīgāko atbalstu vēlēšanās viņa saņēma tieši galvaspilsētā. Helsinku iedzīvotāji ir lepni par savu Tarju.

Tarjai Halonenai prezidenta amats nozīmē darbu no pirmās dienas. Prezidenta amats ir izmainīts saskaņā ar jauno konstitūciju, kas stājās spēkā tajā pašā dienā, kad viņa nodeva svinīgo prezidentes zvērestu. Prezidenta vara ir ievērojami ierobežota iekšpolitikā un daļēji arī ārpolitikā. Tagad nāksies atrast tādu darba modeli, kas apmierinās gan premjerministru Pāvo Liponenu, gan Tarju Halonenu, un šis uzdevums nebūs viegls. Abi ir temperamentīgi un tiecas pēc varas. Tarja Halonena vairs nav ārlietu ministre, kura bija spiesta pakļauties.

Somijas tautsaimniecībai Tarjas Halonenas ievēlēšana arī nozīmē pārmaiņas. Viņa jau ir pasludinājusi, ka nevadīs uzņēmēju delegācijas ārzemēs tik lielā apjomā kā viņas priekštecis.

Mosse Vallēns

"Staļins bija jauks cilvēks"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.03.04.

"Mani jūs nepiespiedīsiet pateikt kaut ko negatīvu par Staļinu."

Šādi izteicās Josifa Staļina somu valodas tulks Rūdolfs Sikieinens, nupat Somijā rīkojot savas atmiņu grāmatas "Melnais Rūdolfs - mani ievērojamie piedzīvojumi lielinieku valstī" atvēršanas svētkus. Sikieinens, kurš pēc Staļina nāves vairākus gadu desmitus bija tulks un gids tiem somiem, kas apmeklēja Maskavu, Staļinu uzskata par vientuļu un nelaimīgu cilvēku, kurš tikai pabeidza Vladimira Iļjiča Ļeņina terora politiku. Sikieinens ir pārliecināts, ka Ļeņins bija daudz ļaunāks despots nekā Staļins.

Sikienens cita starpā norādīja, ka no Ļeņina kopotajiem rakstiem tika izsvītroti atsevišķi fragmenti, kas atklāja Ļeņina patieso dabu. Tagad, piemēram, padomju valsts dibinātāja darbā ir ievietots šāds teikums: "nogaliniet 40 pilsoņus, savāciet 40 vēl dzīvos, nostādiet viņus rindā un ar durkļiem dzeniet pretī ienaidniekam".

Par Staļinu Sikieinens saka, ka nekad neesot redzējis Staļina "aso skatienu", ne arī viņu neapmierinātībā savelkam uzacis pusdienu laikā Kremlī. Iespaids bija tāds, ka lielais vadonis ne vienmēr spējis klausīties savos viesos. Likās, ka viņa domas atrodas tālu prom. Kad viņš kaut ko teica, tas ne vienmēr bija nupat teiktā loģisks turpinājums.

Kā vienu no savām visspilgtākajām atmiņām Sikieinens min pusdienas ar Somijas delegāciju 1950. gada jūnijā. Staļins vairākas reizes pārtraucis sarunas ar repliku: "Paklusēsim kādu brīdi, lai arī tulks varētu paēst!"

Jans Anderšs Ēkstrēms

"Norvēģija ir gatava pazemināt naftas cenu"

"Dagens Industri"

— 2000.03.06.

Naftas cena ir sasniegusi visaugstāko līmeni kopš kara ar Irāku pirms deviņiem gadiem. Mūsu rietumu kaimiņvalstij Norvēģijai tas nozīmē milzīgus naftas ienākumus.

Vai jūs domājat, ka norvēģi par to ir laimīgi? Nē, gluži otrādi, viņi ir satraukti.

Pagājušā gada rudenī Norvēģijas finansu ministrs Gudmunds Restads savā šīgada budžetā rēķinājās ar vidējo naftas cenu 125 norvēģu kronas jeb apmēram 15 dolāru par barelu.

Tas tomēr bija pārlieku piesardzīgs aprēķins. Pagājušajā nedēļā norvēģu Ziemeļjūras naftas cena par barelu bija apmēram 30 dolāru jeb 246 norvēģu kronas, tas ir, divas reizes vairāk, nekā finansu ministrs bija aprēķinājis valsts budžetā.

Varētu domāt, ka jebkurš finansu ministrs, jo sevišķi no mazākuma valdības, kas tuvojas sava mandāta perioda beigām, šādā situācijā pie sevis rēķinātu šādi — ja naftas cena visu gadu saglabāsies šādā līmenī, valsts ienākumi no naftas nozares divkāršosies līdz 170 miljardiem norvēģu kronu no sākotnējiem 85 miljardiem.

Tomēr Norvēģija nevis priecājas par negaidītajiem papildu ienākumiem, tā uztraucas par līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu pasaules naftas tirgū.

Pašreizējā augstā naftas cena ir divu naftas kartelim OPEC nepiederošu valstu Norvēģijas un Meksikas, kā arī OPEC dalībvalstu Saūda Arābijas un Venecuēlas pirms gada radušās iniciatīvas paaugstināt naftas cenu rezultāts. 1999. gada martā OPEC valstis kopā ar Norvēģiju, Meksiku, Omānu un Krieviju vienojās samazināt naftas ieguvi par 7%. Kopš tā laika naftas cena ir palielinājusies gandrīz trīs reizes. Vienošanās termiņš beidzas šomēnes.

Šī akcija bija daudz veiksmīgāka, nekā vēlams. Toreiz Ziemeļjūras naftas barels maksāja 10 dolāru, kas bija zemākā cena pēdējos 12 gados. Tagad cena ir divas reizes augstāka.

Norvēģi baidās, ka apturētā naftas plūsma var būr iemesls augošai inflācijai un procentu likmēm Eiropā un ASV.

Augstā naftas cena ir izpaudusies rekordlielā benzīna cenā Amerikā, kas nepavisam nav vēlama pirms intensīvās autobraukšanas sezonas sākuma pusgada garumā.

ASV enerģētikas ministrs Bils Ričardsons ir tas cilvēks, kurš viscentīgāk uz sienas ir zīmējis velnu. Divas nedēļas viņš apmeklēja naftas ieguves valstu galvaspilsētas ar vēstījumu, ka augstā naftas cena apdraud pasaules ekonomikas pieauguma tempu. Divas reizes viņš ir ieradies Oslo, lai mēģinātu pārliecināt naftas un enerģētikas ministru Maritu Arnstadu atkal atgriezt naftas krānus.

Norvēģijai nav nekādas intereses veicināt jaunu naftas cenas šoku ar tam sekojošu pasaules ekonomikas atdzišanu. Marita Arnstade ir uzklausījusi Bilu Ričardsonu un ir gatava rīkoties ar naftas sūkņiem. Tomēr, pirms viņa sāks atgriezt krānus, viņa ir nodomājusi nogaidīt un pavērot, ko izlems pārējie svarīgie naftas ražotāji. Tas tāpēc, ka Norvēģija uztraucas ne tikai par augstas naftas cenas efektu. Gluži tāpat kā pārējie naftas ieguvēji, tā baidās no naftas cenu sabrukuma.

Vēl pavisam svaigā atmiņā ir saglabājies, kas notika pagājušo reizi, kad OPEC nolēma palielināt naftas ieguvi. 1997. gada novembrī Saūda Arābija uzstāja uz naftas ieguves palielināšanu. Tas notika vienlaikus ar Dienvidaustrumāzijas ekonomiku katastrofālo lejupslīdi, un rezultāts bija pagājušā gada rekordzemā naftas cena.

Tāpēc nav nekādu šaubu, ka naftas ieguvējas valstis būs ļoti piesardzīgas, palielinot ražošanu. Varbūt pat tik piesardzīgas, ka tas var radīt lielas naftas cenu svārstības nākotnē.

Norvēģijai ir vairāki iemesli uztraukties, ka ražošanas pieaugums tirgū neradīs optimālo līdzsvaru.

Varbūt vajadzētu ņemt vērā arī amerikāņu bažas: Bils Klintons uztraucas, ka rudenī gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās vēlētāji sodīs demokrātus par augstajām benzīna cenām.

Dzirdamas arī balsis, ka pasaules ekonomika šodien spēj izturēt augstāku naftas cenu nekā iepriekšējos naftas šokos. Tradicionālā ekonomika ir kļuvusi mazāk atkarīga no naftas, un arī jaunā ekonomika, kas ir izraisījusi jaunāko laiku ilgāko augsto konjunktūru, nav īpaši atkarīga no naftas. Uzņēmumi un klienti turklāt ir pieraduši pie stabilām cenām.

Ja šie pieņēmumi atbilst patiesībai, tad Norvēģijai nav nekāda iemesla pasaulei piedāvāt lētāku naftu nekā vajadzīgs.

Skaidrs, ka norvēģi uztraucas par līdzsvaru naftas tirgū. Nākošais lēmums tiks pieņemts OPEC sanāksmē Vīnē 27. martā.

***

Pasaulē lielākie naftas eksportētāji

(1998. gads), miljoni barelu dienā:

Saūda Arābija 8,0

Krievijas Federācija 3,7

Norvēģija 3,0

Venecuēla 2,9

Irāna 2,6

Apvienotie Arābu Emirāti 2,4

Kuveita 2,0

Marija Sundberga

"Ziemeļvalstu banka — angliski"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.07.

Kamēr, piemēram, daudzas ziemeļvalstu nevalstiskās organizācijas mēģina stingri turēties pie skandināvu valodām kā ziemeļvalstu identitātes daļas, akadēmiski izglītotie banku direktori runās angliski. Vai šī būs ziemeļvalstu banka?

Tie, kas 1896. gadā Helsinkos nodibināja Privatbanken , diezin vai spēja iedomāties, ka viņu banka 1922. gadā kļūs par Somijas Föreningsbanken, kas 1995. gadā apvienosies ar Kansallis–Osake–Pankki , kļūstot par Merita, kura savukārt 1998. gadā apvienosies ar Zviedrijas Nordbanken , izveidojot somu un zviedru Merita–Nordbanken , un 2000. gadā, apvienojoties ar Dānijas banku un apdrošināšanas namu Unidanmark, finansu nozarē kļūs par to pašu, kas aviācijā ir lidsabiedrība SAS.

Tie, kas 1879. gadā nodibināja Wasa Aktiebank vai 1910. gadā Lantmannabanken, arī nevarēja nojaust, ka šīs abas bankas pēc 1920. gadā notikušās apvienošanās 1931. gadā saplūdīs ar 1913. gadā dibināto Helsingfors Aktiebank, ko 1986. gadā nopirka FBF, kura 1995. gadā kļuva par Merita un 1998. gadā par Merita–Nordbanken , lai 2000. gadā kļūtu par — ak jā, jaunās ziemeļvalstu bankas nosaukums vēl taču nav zināms.

Merita

"Somijas zviedru" daļā ziemeļvalstu integrācijai šajā nozīmē bija gluži dabiska, jo zviedru valoda un ziemeļvalstis ir bijis kā kopsaucējs.

"Somu" KOP daļā šī attīstība, bez šaubām, ir uzskatīta par daudz traumatiskāku. KOP tika dibināta 1889. gadā kā nacionāla somu banka, 20. gadsimtā papildinoties ar vietējām vai īpašas ievirzes bankām. 1995. gadā notikusī apvienošanās ar "Somijas zviedru kapitāla" FBF un 1998. gadā ar zviedru Nordbanken salauza nacionālo somu tradīciju.

Tāpat kā Merita, arī Nordbanken ir gadu gaitā notikušu daudzu apvienošanos rezultāts. Pēdējās nosaukumam sakotnēji nebija nekā kopīga ar ziemeļvalstīm, bet gan ar debesu pusi: Nordbanken savulaik izveidojās, apvienojoties Sundsvallsbanken un Uplandsbanken . Pēc tam tā aprija valstij piederošo PK Banken un vēlāk apvienojās ar Gota Bank, kas ir radusies, starp citu, no Götabanken.

Skaidrs, ka internacionalizācija ir neizbēgama, un, kad tā notiek ziemeļvalstīs, tas ir apsveicami. Gluži tāpat kā citās nozarēs, piemēram, mežrūpniecībā, apvienošanās pēdējos gados ir bijušas intensīvas.

Somijā notikušajās valodas debatēs Merita–Nordbanken ir bieži izmantota kā paraugs, kas norāda, cik lielā mērā nepieciešamība pēc zviedru valodas zināšanām ir palielinājusies un vēl joprojām palielinās līdz ar aizvien lielāka atsevišķu uzņēmumu skaita iekļaušanos ziemeļvalstu ekonomiskajā integrācijā.

Kad zviedru valoda bija koncerna iekšējā valoda, tas nozīmēja, ka arī zemāka līmeņa personāls sazinājās vienā ziemeļu valodā.

Kas notiks tagad, kad Merita–Nordbanken balstīsies arī uz "dāņu kājas", kļūstot par kopīgu ziemeļvalstu banku?

Uz Hufvudstadsbladet jautājumu, kāda tagad būs koncerna iekšējā valoda, Merita–Nordbanken direkcijas loceklis Bū Haralds vakar pēc preses konferences atbildēja: "Pats par sevi saprotams, ka angļu."

Uz Hufvudstadsbladet papildu jautājumu, kādēļ tad tas ir tik pašsaprotami, Haralds atbildēja, ka somi taču nesaprotot dāņu valodu.

Kad Hufvudstadsbladet nelikās mierā un norādīja, ka dāņi, kontaktējoties ar citām ziemeļvalstīm, mēģina runāt "skandināviski", jau nedaudz aizkaitinātais Bū Haralds atbildēja: "Give me a break". Fui, Hufvudstadsbladet !

Haralda kolēģes Eiras Palīnas–Lehtinenas atbilde nebija tik provokatīva, taču tās jēga bija tāda pati: "Katrs runā, kādu valodu prot, taču, kad visi esam kopā, runājam angliski."

Koncerna valoda jaunajā lepnajā ziemeļvalstu bankā, kas pēc iekarojuma Dānijā daudz enerģiskāk nekā jebkad agrāk tagad mēģina tikt pie "norvēģu kājas" (Christiania Bank), būs nevis kāda ziemeļu valoda, bet angļu valoda.

Tā tika lietota jau vakar caur pavadoni translētajā preses konferencē Kopenhāgenā ar iestarpinājumiem no Helsinkiem, Stokholmas un Oslo. Kā pamatojums tika minēta gan tiešā translācija internetā, gan tas, ka ziemeļu valodas par spīti integrācijai ir "palikušas atšķirīgas".

Tika gan norādīts, ka Helsinkos jautājumus drīkst uzdot "somiski un angliski" un ka Merita pašu mājās drīkstot "runāt somiski". Paldies par to šajā divvalodīgajā (somu un angļu) valstī!

Tas notiek laikā, kad, piemēram, daudzas ziemeļvalstu nevalstiskās organizācijas mēģina stingri turēties pie skandināvu valodām kā ziemeļvalstu identitātes daļas, bet akadēmiski izglītotie banku direktori runās angliski. Vai šī būs ziemeļvalstu banka?

Protams, ka koncerna valoda nekādā ziņā neietekmēs bankas klientus Kuopio, Borgo, Ūmeo vai Odensē, kuri bankas filiālēs arī turpmāk runās savā dzimtajā valodā.

Taču efekts neskars vienīgi koncerna augstāko vadību, kas atrodas Stokholmā, bet gan izplatīsies kā apļi ūdenī uz leju pa koncerna hierarhijas kāpnēm. Piemēram, kopīga personāla apmācība notiks angļu valodā — valodā, ko darbinieki reti izmanto kontaktos ar klientiem.

Tā kā sanāksmes notiks angļu valodā, arī protokolēs tās angliski. Dāņu rakstu valodu taču saprot arī tie somi, kas prot zviedru valodu.

Skaidrs, ka šādā situācijā angļu termini kļūs aizvien izplatītāki.

Varbūt, ka Meritas somu nacionālais "KOP–spārns" angļu valodu uzskata par revanšu līdzšinējai zviedru valodas pozīciju nostiprināšanai atbilstoši principam "ja mums nebūs ļauts runāt somiski, tad nerunāsim arī zviedriski, bet gan angliski"?

Šajā ziņā jauna ziemeļvalstu banka — "pirmais panziemeļu finansu nams", — lai cik ironiski tas arī nebūtu, var kļūt par triecienu ziemeļvalstīm kā identitātes kopībai.

"Olbraitu par prezidenti"

"Les Temps"

— 2000.03.07.

Vai pašreizējā ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita kādu dienu varētu kļūt par Čehijas Republikas "prezidenti"?

Šādu absurdu ideju ir izteicis pats prezidents Vāclavs Havels: "Es personīgi uzskatu, ka tas būtu brīnišķīgi, ja viņa kandidētu vēlēšanās." Tā viņš paziņoja televīzijas kameru priekšā. Un mazliet sarkastiski piebilda: "Mūsu politiskajā vidē tas izraisa nelielu sajukumu."

Šis ievērojamais disidents un dramaturgs ir slavens visā pasaulē, un ir plaši zināma viņa dziļā mīlestība pret savu valsti. Patiesībā viņš domā samērā "provinciāli" un "sīkburžuāziski" un neizrāda pārāk lielu interesi par politisko šķiru.

Izskanējušais priekšlikums varētu izraisīt viļņošanos, it īpaši saistībā ar pašreizējo parlamenta prezidentu un bijušo premjerministru Vaclavu Klausu. Šis mūžsenais Vāclava Havela ienaidnieks nemaz neslēpj savas cerības gūt uzvaru nākamajās Čehijas Republikas prezidenta vēlēšanās 2003.gada februārī.

Savukārt Madlēna Olbraita pagaidām noraida izteikto priekšlikumu. Pagājušajā nedēļā publicētajā komunikē viņa ir norādījusi, ka jūtoties "aizkustināta", tomēr nevarot to pieņemt un nekandidēšot.

Madlēna Olbraita, kuras meitas uzvārds ir Korbelova, ir dzimusi Čehijā un kopā ar vecākiem 1939.gadā bēga no nacistiem, bet 1948.gadā — no komunistiem. Viņa brīvi sarunājas čehu valodā. Olbraitas pilnvaru laiks beidzas nākamā gada janvārī. Ap šo laiku viss vēl var notikt.

Bernārs Osērs

"Pašiznīcināšanās instinkts"

"Izvestija"

— 2000.03.07.

Serbija slēdz robežu ar Melnkalni.

Nepielūdzami turpinās Dienvidslāvijas federācijas atlikušās daļas sabrukums. 6.martā Serbijas varas iestādes slēdza robežu ar Melnkalni, ar to faktiski aizliedzot jebkādu tirdzniecību starp abām republikām. Pēc šī soļa Dienvidslāviju diezin vai var vairs uzskatīt par vienotu ekonomisko subjektu.

Belgrada savu soli skaidro ar nepieciešamību cīnīties pret "melnkalniešu spekulantiem". Federācijas varas iestāžu ieskatā kaimiņi iedzīvojas, tālāk pārdodot serbu produkciju. Shēma ir vienkārša. Serbijā daudzu preču cenas kontrolē valsts. Nereti tās tiek pārdotas normēti, par taloniem, tādēļ tās ir lētas. Savukārt melnkalnieši, izmantojot atklāto robežu, lētās preces izvedot uz savu republiku, kur valda tirgus ekonomika un kur "serbu deficīts", dabiski, maksā dārgāk. Belgradā ir aizdomas, ka daļa preču vispār tiek izvestas pāri Dienvidslāvijas robežai — uz Bosniju un Albāniju.

Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek arī Krievijas un Baltkrievijas attiecībās. Viena valsts dzīvo pēc tirgus ekonomikas likumiem, bet otra — sociālistiski. Un prezidents Aleksandrs Lukašenko ar visiem spēkiem cīnās pret "neapzinīgajiem pilsoņiem", kuri cenšas uz Krieviju izvest krējumu, sēnes vai kartupeļus.

Lukašenko ir vieglāk nekā viņa Dienvidslāvijas kolēģim Miloševičam. Lai gan Krievija un Baltkrievija ir sabiedrotās, tās tomēr ir arī neatkarīgas valstis. Un Baltkrievijas prezidentam ir pilnīgas tiesības uz robežas izvietot milicijas patruļas, kas aptur "spekulantu plūsmu". Dienvidslāvijā situācija ir savādāka. Serbija un Melnkalne pagaidām vēl atrodas vienotā valstī. Un robežas slēgšana starp "brālīgajām republikām" ir riskants solis, kam var rasties tālejošas sekas.

Melnkalnes galvaspilsētā Podgoricā Miloševiča demaršu nekavējoties novērtēja kā "tirdzniecības kara sākumu". Miloševiča niknākā ienaidnieka prezidenta Milo Džukanoviča atbalstītāji ir pārliecināti: Belgrada vēlas nepakļāvīgajā republikā izraisīt ekonomisko krīzi un izprovocēt pret valdību vērstas demonstrācijas.

"Belgradas varas iestādes pirmām kārtām soda pašas savus pilsoņus," uzskata Melnkalnes tirdzniecības ministrs Ramo Braničs. "Mēs taču maksājām pēc pasaules un tirgus cenām, un labumu no tā vispirms guva serbu ekonomika un serbu zemnieki." Runājot par Melnkalnes saimniecību, tā, ministra ieskatā, ne pārāk cietīs no boikota un spēs pierādīt savu dzīvotspēju.

Maksims Jusins

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors