Eiropas Harta par vietējo pašvaldību

Preambula

Eiropas Padomes dalībvalstis, kas parakstījušas šo Hartu, uzskatīdamas, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt ciešāku vienotību starp tās locekļiem kopējo mantoto ideālu un principu īstenošanā un aizsargāšanā;

uzskatīdamas, ka viena no šī mērķa sasniegšanas metodēm ir vienošanās noslēgšana pārvaldes sfērā;

uzskatīdamas, ka viens no katras demokrātiskas iekārtas galvenajiem pamatiem ir vietējās varas institūcijas;

būdamas pārliecinātas, ka šīs tiesības vistiešāk var realizēt tieši vietējo institūciju līmenī;

būdamas pārliecinātas, ka ar reālu varu apveltītu vietējo institūciju pastāvēšana nodrošina efektīvu un vienlaikus pilsoņiem pietuvinātu pārvaldi;

apzinādamās, ka vietējās pašvaldības aizsardzība un nostiprināšana dažādās Eiropas valstīs ir svarīgs ieguldījums tādas Eiropas veidošanā, kas balstās uz demokrātijas un varas decentralizācijas principiem;

paužot pārliecību, ka šī mērķa īstenošanai nepieciešamas demokrātiski izveidotas vietējās institūcijas, kuras pilnvarotas pieņemt lēmumus un ir apveltītas ar plašu autonomiju tiklab attiecībā uz savām pilnvarām, kā arī attiecībā uz veidiem un paņēmieniem, ar kurām tās tiek īstenotas, un attiecībā uz to realizācijai nepieciešamajiem līdzekļiem

vienojās par sekojošo:

1. pants. Puses apņemas uzskatīt par saistošiem turpmākos pantus šīs Hartas 12. pantā noteiktajā kārtībā un apjomā.

I daļa

2. pants. Vietējās pašpārvaldes konstitucionālais un tiesiskais pamats

(1) Vietējās pašpārvaldes principam ir jābūt noteiktam nacionālajā likumdošanā un — pēc iespējas — konstitūcijā.

3. pants. Vietējās pašpārvaldes (pašvaldības) jēdziens

(1) Vietējā pašpārvalde (pašvaldība) nozīmē vietējās institūcijas tiesības un spēju likumā noteiktajās robežās regulēt un vadīt nozīmīgu publisko lietu daļu uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs.

(2) Šīs tiesības realizē padomju vai pārstāvju sapulces, kuru locekļus brīvi ievēlē, aizklāti balsojot uz vienlīdzīgu, tiešu un vispārēju vēlēšanu pamata; tām var būt pakļautas izpildinstitūcijas. Šis princips nekādā veidā neietekmē tiesības izmantot pilsoņu sapulces, referendumus vai jebkuru citu pilsoņu tiešās līdzdalības formu, kur to pieļauj likums.

4. pants. Vietējās pašpārvaldes pilnvaru loks

(1) Vietējo institūciju galvenās pilnvaras un pienākumus nosaka konstitūcija vai likums.

Taču šis noteikums neliedz piešķirt pašvaldības institūcijām pilnvaras un pienākumus īpašiem mērķiem saskaņā ar likumu.

(2) Vietējās institūcijas likumā noteiktās robežas ir pilnā mērā tiesīgas īstenot savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, kurš nav izslēgts no to kompetences vai uzdots veikt kādai citai institūcijai.

(3) Pamatā publiskos pienākumus pēc iespējas realizē tās institūcijas, kas atrodas vistuvāk pilsoņiem. Uzdodot kāda pienākuma izpildi citai institūcijai, ņemt vērā uzdevuma apjomu un būtību, kā arī efektivitātes un ekonomijas nosacījumus.

(4) Vietējām institūcijām piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas. Cita centrālā vai reģionālā institūcija tās var samazināt vai ierobežot vienīgi likumā noteiktajos gadījumos.

(5) Gadījumos, kad centrālās vai reģionālās institūcijas nodod savas pilnvaras vietējām institūcijām, tām, cik iespējams, jāļauj šo pilnvaru realizēšanu brīvi pielāgot vietējiem apstākļiem.

(6) Plānošanas un lēmumu pieņemšanas procesā par jautājumiem, kas tieši attiecas uz vietējām institūcijām, nepieciešams ar tām konsultēties, ciktāl tas iespējas, savlaicīgi un likumā noteiktajā kārtībā.

5. pants. Vietējo varas institūciju robežu aizsardzība

(1) Nav atļauts izdarīt grozījumus vietējo varas institūciju teritoriju robežās, iepriekš nekonsultējoties ar attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem ar referenduma palīdzību, kad tas atļauts ar likumu.

6. pants. Administratīvo struktūru un līdzekļu attīstība vietējo institūciju uzdevumiem

(1) Vietējām institūcijām atļauts, nepārkāpjot likumā paredzētos vispārējos noteikumus, pašām noteikt iekšējās pārvaldes struktūras, lai tās atbilstu specifiskajām vietējām vajadzībām un nodrošinātu efektīvu pārvaldi.

(2) Vietējo valdību darbinieku dienesta apstākļiem jānodrošina augstas kvalifikācijas darbinieku pieņemšana darbā saskaņā ar konkursa un kompetentuma principiem; šajā nolūkā ir jārada atbilstoši mācību un darba samaksas apstākļi un iespējas virzīties augšup pa dienesta kāpnēm.

7. pants. Vietējā līmeņa pilnvaru realizācijas priekšnoteikumi

(1) Vietējo vēlēto pārstāvju darba apstākļiem ir jānodrošina brīva iespēja šiem pārstāvjiem realizēt savas funkcijas.

(2) Darba apstākļiem jābūt tādiem, lai kompensētu šiem pārstāvjiem ar dienestu saistītos izdevumus naudas izteiksmē, kā arī, ciktāl tas paredzēts likumā, kompensētu zaudētos ienākumus vai algu un nodrošinātu atbilstošu sociālās labklājības aizsardzību.

(3) Jebkuras funkcijas un darbības, kas nav savienojamas ar vietējās vēlētās amatpersonas statusu, tiek noteiktas likumā vai tiesību pamatprincipos.

8. pants. Administratīvā uzraudzība pār vietējo institūciju darbību

(1) Jebkuru administratīvo uzraudzību pār vietējo institūciju darbību var veikt tikai konstitūcijā vai likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos.

(2) Jebkura administratīvā uzraudzība pār vietējo institūciju darbību parasti tiek virzīta uz to, lai nodrošinātu to atbilstību likumam un konstitucionālajiem principiem. Taču administratīvu uzraudzību var realizēt arī gadījumos, kad tā var sekmēt vietējām institūcijām uzdota uzdevuma efektīvāku izpildi.

(3) Administratīvā uzraudzība pār vietējām institūcijām tiek realizēta tādā veidā, lai kontrolējošas institūcijas iejaukšanās būtu proporcionāla to interešu svarīgumam, kuru aizsardzība ir iejaukšanās mērķis.

9. pants. Vietējo institūciju finansu līdzekļi

(1) Vietējām institūcijām valsts tautsaimniecības politikas ietvaros ir tiesības uz saviem finansu līdzekļiem, kas ir adekvāti un ar kuriem tās var brīvi rīkoties savu pilnvaru robežās.

(2) Vietējo institūciju finansu līdzekļi ir adekvāti pilnvarām, kas šīm institūcijām noteiktas konstitūcijā un ar likumu.

(3) Vismaz daļu no vietējo institūciju finansu līdzekļiem veido vietējie nodokļi un nodevas, kuru likmes tās tiesīgas noteikt konstitūcijā un ar likumu.

(4) Finansu sistēmām, uz kuru pamata vietējās pašpārvaldes institūcijas saņem līdzekļus, jābūt pietiekami daudzveidīgām un elastīgām, lai praksē tās pēc iespējas atbilstu vietējo institūciju uzdevumu realizēšanas faktiskajiem izdevumiem.

(5) Lai aizsargātu finansu ziņā vājākās vietējās institūcijas, nepieciešams izveidot institūciju, kas regulētu finansu stāvokļa izlīdzināšanas kārtību, vai jāveic līdzvērtīgi pasākumi, lai labotu sekas, kas cēlušās no vietējo izdevumu nastas un potenciālo finansēšanas avotu nevienāda sadalījuma. Šāda kārtība vai pasākumi neierobežo vietējo institūciju tiesības brīvi rīkoties savas kompetences ietvaros.

(6) Noteiktā kārtībā ir jākonsultējas ar vietējām institūcijām par kārtību, kādā tām piešķirami pārdalāmie līdzekļi.

(7) Dotācijas, kas tiek piešķirtas vietējām institūcijām, cik iespējams, nedrīkst būt paredzētas tikai noteiktu projektu finansēšanai. Subsīdiju piešķiršana neierobežo vietējo institūciju galveno brīvību — tiesības izraudzīties finansu politiku savas kompetences ietvaros.

(8) Lai varētu izdarīt aizņēmumus kapitālieguldījumu finansēšanai, vietējām institūcijām likumā noteiktās robežās jābūt pieejamam nacionālajam kapitāla tirgum.

10. pants. Vietējo institūciju tiesības apvienoties

(1) Realizējot savas pilnvaras, vietējām institūcijām ir tiesības sadarboties un likumā noteiktās robežās veidot konsorcijus ar citām vietējām institūcijām ar mērķi īstenot uzdevumus, par kuriem tām ir kopēja interese.

(2) Katrai valstij jāatzīst vietējo institūciju tiesības apvienoties kopējo interešu aizstāvēšanai un attīstīšanai un iestāties starptautiskajās vietējo institūciju apvienībās.

(3) Vietējām institūcijām ir tiesības sadarboties ar līdzīgām citu valstu institūcijām, šādas sadarbības nosacījumus var noteikt ar likumu.

11. pants. Vietējās pašpārvaldes tiesiskā aizsardzība

(1) Vietējām institūcijām ir tiesības griezties tiesā; šādas tiesības tiek noteiktas, lai nodrošinātu tām iespēju brīvi realizēt savas pilnvaras un valsts konstitūcijā un likumdošanas aktos ietverto vietējās pašpārvaldes principu ievērošanu.

II daļa

Dažādi noteikumi

12. pants. Saistības

(1) Katra līgumslēdzējpuse apņemas uzskatīt par tai saistošiem vismaz 20 Hartas I daļas punktus, turklāt vismaz 10 ir jāizvēlas no sekojošiem pantiem:

* 2. pants

* 3. panta 1. un 2. punkts,

* 4. panta 1., 2. un 4. punkts,

* 5. pants

* 7. panta 1. punkts,

* 8. panta 2. punkts,

* 9. panta 1., 2. un 3. punkts,

* 10. panta 1. punkts,

* 11. pants.

(2) Katra līgumslēdzēja valsts, iesniedzot ratifikācijas rakstu vai dokumentu par Hartas pieņemšanu vai akceptēšanu, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kurus punktus tā izvēlējusies saskaņā ar šā panta pirmā punkta noteikumiem.

(3) Vēlāk jebkurā laikā katra līgumslēdzējpuse var paziņot ģenerālsekretāram, ka tā uzskata par saistošiem jebkurus Hartas punktus, kurus tā vēl nebija jau pieņēmusi saskaņā ar šā panta pirmā punkta noteikumiem. Šādas vēlāk pieņemtas saistības tiek uzskatītas par ratifikācijas pieņemšanas vai akceptēšanas dokumenta neatņemamu sastāvdaļu attiecībā uz pusi, kas par tām paziņo, un stājas spēkā pirmajā mēneša dienā pēc triju mēnešu termiņa izbeigšanās, skaitot no dienas, kad ģenerālsekretārs saņēmis attiecīgo paziņojumu.

13. pants. Institūcijas, uz kurām attiecas Harta

(1) Šajā Hartā ietvertie vietējās pašpārvaldes principi attiecas uz visām līgumslēdzēju valsts teritorijā esošajām vietējo institūciju kategorijām. Tomēr katra puse, iesniedzot ratifikācijas tekstu vai dokumentu par Hartas pieņemšanu vai akceptēšanu, var norādīt, uz kurām vietējo vai reģionālo institūciju kategorijām šī Harta tiek attiecināta vai kuras kategorijas tiek izslēgtas no tās darbības loka. Līgumslēdzējpuse var arī vēlāk attiecināt Hartas darbību uz citām vietējo vai reģionālo institūciju kategorijām, par to paziņojot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

14. pants. Informēšana

(1) Katra līgumslēdzējpuse iesniedz ģenerālsekretāram visu attiecīgo informāciju par likumdošanas noteikumu pieņemšanu un citiem pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu atbilstību šai Hartai.

III daļa

15. pants. Parakstīšana, ratifikācija un spēkā stāšanās

(1) Šo Hartu atļauts parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstīm. Harta ir jāratificē, jāpieņem vai jāakceptē. Ratifikācijas raksti vai dokumenti par Hartas pieņemšanu vai akceptēšanu iesniedzami glabāšanā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

(2) Šī Harta stājas spēkā pēc trim mēnešiem no dienas, kad saskaņā ar šā panta iepriekšējā punkta noteikumiem četras Eiropas Padomes dalībvalstis izteikušas piekrišanu uzskatīt Hartu par saistošu, proti, ar šo trīs mēnešu sekojošā mēneša pirmo datumu.

(3) Attiecībā uz jebkuru Eiropas Padomes dalībvalsti, kas vēlāk izteikusi piekrišanu uzskatīt Hartu par saistošu, Harta stājas spēkā pēc trim mēnešiem no dienas, kad šī valsts iesniegusi ratifikācijas rakstu vai dokumentu par Hartas pieņemšanu vai akceptēšanu, proti, ar šo trīs mēnešu sekojošā mēneša pirmo datumu.

16. pants. Teritoriālā atruna

(1) Katra valsts, parakstot Hartu vai iesniedzot ratifikācijas rakstu vai dokumentu par Hartas pieņemšanu, akceptēšanu vai pievienošanos tai, var norādīt teritoriju vai teritorijas, uz kurām šī Harta attiecas.

(2) Katra valsts jebkurā brīdī var ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju paplašināt šīs Hartas darbību uz jebkuru citu deklarācijā norādītu teritoriju. Attiecībā uz šo teritoriju Harta stājas spēkā pēc trim mēnešiem no dienas, kad deklarāciju saņēmis ģenerālsekretārs, proti, ar šo trīs mēnešu sekojošā mēneša pirmo datumu.

(3) Katra deklarācija, kas sastādīta saskaņā ar diviem iepriekšējiem punktiem attiecībā uz jebkuru deklarācijā norādītu teritoriju, var tikt anulēta, nosūtot ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

17. pants. Denonsācija

(1) Katrai līgumslēdzējpusei ir tiesības denonsēt šo Hartu jebkurā laikā pēc piecu gadu perioda izbeigšanās, skaitot no dienas, kad tā stājusies spēkā attiecībā uz konkrēto valsti. Par denonsāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretārs jāinformē sešus mēnešus iepriekš. Šāda denonsācija neietekmē Hartas spēkā esamību attiecībā uz citām līgumslēdzējpusēm ar nosacījumu, ka to skaits nekad nebūs mazāks par četrām šādām pusēm.

(2) Saskaņā ar šā panta iepriekšējā punkta noteikumiem katra valsts var denonsēt jebkuru pirms tam pieņemto 1. daļas punktu ar nosacījumu, ka puse turpina uzskatīt par saistošiem 12.panta pirmajā punktā noteikto punktu skaitu un veidu. Tiks uzskatīts, ka jebkura puse, kas denonsējusi vienu no punktiem un tādējādi vairs neatbilst 12.panta pirmā punkta prasībām, līdz ar to ir denonsējusi Hartu kopumā.

18.pants. Paziņošana

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Padomes dalībvalstīm par:

a) katru parakstīšanu;

b) katru dokumentu, kas tiek iesniegts par ratifikāciju, pieņemšanu vai akceptēšanu;

c) katru termiņu, kad šī Harta stājas spēkā saskaņā ar 15.pantu;

d) katru paziņojumu, kas saņemts 12.panta otrā un trešā punkta noteikumu sakarā;

e) katru paziņojumu, kas saņemts 13.panta noteikumu sakarā;

f) jebkuru citu aktu, paziņojumu vai korespondenci, kas attiecas uz šo Hartu.

Apliecinot iepriekšminēto, Hartu paraksta zemākminētas personas, kuras noteiktā kārtībā pilnvarotas veikt šādu parakstīšanu.

Parakstīta Strasbūrā 1985.gada oktobra 15.dienā angļu un franču valodā, abi teksti vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kas tiks iesniegts glabāšanai Eiropas Padomes arhīvos. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta apliecinātas kopijas visām Eiropas Padomes dalībvalstīm.

Parakstījušas:

Austrijas Republika, Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Francijas Republika, Grieķijas Republika, Islandes Republika, Itālijas Republika, Īrijas Republika, Kipras Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Lihtenšteina, Luksemburgas Lielhercogiste, Malta, Somijas Republika, Šveices Konfederācija, Turcijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Zviedrijas Karaliste.

No autentiskā angļu valodas teksta tulkojusi Ingūna Varslavāne

kopīgi ar CEELI pārstāvi Latvijā Danu Stinsoni.