Šodien, rīt, aizparīt. Bet kas pēc tam?

Latvijas Republikas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

— Kā jūs varat raksturot tagadējo kriminogēno situāciju Latvijā?

— Pašlaik ir vērojama noziedzības līmeņa stabilizācija. Es šo tendenci, ko atspoguļo statistika, uzskatu par reālu. Par stabilizāciju liecina tas, ka samazinās smago noziegumu skaits. Piemēram, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu nedaudz ir samazinājies slepkavību skaits. Tomēr joprojām izplatīti ir tādi noziegumu veidi, kas, piemēram, mani ļoti satrauc. Te vispirms jāmin ekonomiskā noziedzība. Ja runājam par vardarbīgo noziedzību, tad, manuprāt, visbīstamākās ir bruņotās laupīšanas. Gandrīz katru dienu Iekšlietu ministrijas informatīvie ziņojumi vēsta par bruņotām laupīšanām.

Tādēļ esam sagatavojuši īpašu vēstuli prokuroriem un Iekšlietu ministrijai ar norādījumu, ka šiem noziegumiem (bruņotām laupīšanām) vajag pievērst īpašu uzmanību. Prokuroriem bruņotām laupīšanām ir jāpievērš tāda pati uzmanība kā slepkavībām. Jo bruņotās laupīšanas — tā būtībā ir "dejošana pa virvi".

Piemēram, vienā gadījumā bruņotais laupītājs savu revolveri neizmantos, jo nebūs nepieciešamības to darīt. Turpretī citā gadījumā notiks pretošanās laupītājiem un no ieroča tiks izšauts. Tādēļ jau ieroči tiek ņemti līdzi, lai tos vajadzības gadījumā lietotu.

Tādēļ: saskaņā ar mūsu instrukciju prokuroriem bruņoto laupīšanu krimināllietas ir jāizmeklē īpaši rūpīgi — tāpat kā par slepkavībām ierosinātās krimināllietas. Tas tomēr nozīmē pilnīgi citu attieksmi. Diemžēl visām izmeklēšanā esošajām krimināllietām mēs nevaram veltīt īpaši vērīgu uzmanību. Mums vienkārši nepietiek spēka. Mana visdziļākā pārliecība ir: noziedzības stabilizācija ir izskaidrojama ar arvien aktīvāko valsts, tiesību un likumu sargāšanas iestāžu pretestību kriminālajām aktivitātēm. To apliecina arī statistika. Notiesāto personu skaits pašlaik ir tuvs 1985./1986.gadā notiesāto personu skaitam. No 1989. līdz 1991.gadam notiesāto personu skaits bija apmēram 7000 — 8000. turpretī 1993./1994.gadā tika notiesātas apmēram 12 000 personu. Tātad valsts pretestības intensitāte, kas atspoguļojusies notiesāto personu skaitā, ir bijis galvenais faktors, kas palīdzējis stabilizēt kriminālo situāciju.

Ļoti nelabvēlīga situācija joprojām ir ekonomiskās noziedzības jomā. Manuprāt, šajā nozarē galvenais noziegumu veids, kas mums jāapkaro, — tie ir sagrozījumi un viltojumi grāmatvedības uzskaites datos. Ja mēs beidzot panāktu, ka valstī būtu normāla grāmatvedība, tad pie mums ievērojami samazinātos gan korupcija (izsīktu "liekā", grāmatvedības datos neuzrādītā nauda), gan kontrabandas preču plūsma. Tad verētu konstatēt, ka Latvijā ir ievestas un pārdotas attiecīgās preces, bet pienācīgie nodokļi nav samaksāti. Ja grāmatvedībā būtu kārtība, visiem būtu godīgi jāmaksā nodokļi.

Es domāju, ka valsts prioritāte cīņā ar ekonomisko noziedzību ir grāmatvedības uzskaites sakārtošana. Būtībā tieši šajā jomā un pārkāpuma aspektā tiek apsūdzēti arī jau visiem zināmie "Lainbankas" darbinieki — Dambiņš un Vīgants. Viņi netiek turēti aizdomās un apsūdzēti par bankas naudas piesavināšanos. Dambiņš un Vīgants tiek turēti aizdomās par to, ka ar dažādu viltotu dokumentu palīdzību ir radīti sagrozījumi bankas grāmatvedībā. Līdz ar to Valsts bankai vairs nav iespējams objektīvi vērtēt konkrētās bankas faktisko stāvokli. Jo tās taču ir pilnīgi divas dažādas lietas: vai bankas akcijas tiek reāli nopirktas, vai šo akciju pirkšana tiek tikai inscenēta.

Manuprāt, varētu teikt, ka pat naudas izspiešana, t.s. "rekets", tiktu ierobežots tad, ja visi uzņēmumi, firmas un iestādes nodrošinātu "reālas", patiesībai atbilstošas grāmatvedības eksistenci un nepastāvētu t.s. "dubultā grāmatvedība". Un tad arī uzņēmumiem nebūtu no kurienes ņemt naudu, lai maksātu izspiedējiem. Savukārt pašiem izspiedējiem būtu nepieciešamas daudz sarežģītākas darbības, lai iekasētu nelikumīgās nodevas. Tad izspiedējiem vajadzētu slēgt ar firmām dažādus līgumus par apsardzi vai citiem pakalpojumiem. Bet tad šo cilvēku — "reketieru" vai viņu uzticības personu uzvārdi parādītos attiecīgajos grāmatvedības dokumentos. Tad likumu sargāšanas iestādes vismaz uzzinātu, kas šie cilvēki tādi ir. Tad varētu sākt domāt par to, kā pierādīt, ka šīm iepriekšminētajām personām nauda tiek maksāta nevis par godīgi veiktu darbu, bet kā nelikumīga nodeva.

Es uzskatu: ja Latvijā izdotos grāmatvedības dokumentus sakārtot atbilstoši likumdošanai, tas būtu viens no ievērojamākajiem pasākumiem noziedzības apkarošanā valstī. Šajā aspektā man ir prieks par to, ka Raita Černaja vadītā Valsts kontrole un Revīzijas departaments ir patiešām principiāli sākuši nodarboties ar savam statusam un funkcijām atbilstošu, revidējošu darbu. Daudzos gadījumos tiek veikta ne vien revīzija kādā vienā, konkrētā uzņēmumā, bet izdarīta kompleksā pretpārbaude. Jo prakse un pieredze liecina, ka diemžēl vienā uzņēmumā atrast nelikumības grāmatvedībā tik vienkārši nevar. Jo savā uzņēmumā grāmatvedība tiek sakārtota veikli un gludi. Bet likuma pārkāpumi tiek atrasti tad, ja vienu pārbaudāmo uzņēmumu pārbauda kontekstā ar vismaz trim līdzās esošajiem uzņēmumiem. Tad attiecīgie kontroles dienesti ierauga pavisam citu ainu.

Diemžēl varam konstatēt to, ka palielinās vardarbīgo un bruņoto noziegumu skaits. Varu atgādināt: jau 1992.gadā es Saeimā teicu — šajā sarežģītajā pārejas laikā tas ir neizbēgams process. To apliecina citu valstu oficiālā statistika. Tomēr nevienam cilvēkam no šī konstatējuma vieglāk nekļūst.

Un tieši vardarbīgo un bruņoto noziegumu skaita palielināšanos, situācijas saasināšanos šajā jomā visvairāk uz savas, tā teikt "ādas, izjūt vienkāršie cilvēki. Tie cilvēki, kas ne ar ko nav veicinājuši neviena nozieguma izdarīšanu.

Runājot par noziegumiem ekonomikas sfērā, pašlaik ir raksturīga tāda situācija. Gan tā persona, ko nosacīti varam saukt par apkrāpto, gan krāpnieks galvenokārt ir piedalījušies kādā "darījumā". Un šajā "darījumā" jeb "pasākumā" abas puses ("krāpnieks" un "apkrāptais") tādu vai citu ieguvumu dēļ mēdz atkāpties (vai pārkāpt, neievērot) no vienas vai otras klasiskās civiltiesisko attiecību normas. Var teikt, ka diemžēl daudzos gadījumos cietušie paši ir veicinājuši šo likuma pārkāpuma izdarīšanu. Turpretī vardarbīgo uzbrukumu, laupīšanu gadījumos cietušie ir pilnīgi nevainīgi. Tādēļ viņi ir ākārtīgi sašutuši: kā tad tā? Mūs piemeklē tādas nelaimes, un tos vainīgos nevar noķert! Tādēļ es atkārtoju: bruņotajām laupīšanām mēs turpmāk pievērsīsim īpašu uzmanību.

Sarunas turpinājumā man ir jāatgādina vēl viens notikums. "Latvijas Vēstnesim" kā valsts oficiozam to īpaši vajadzētu atgādināt. Proti: saskaņā ar kriminālprocesa grozījumiem līdz šā gada 1.oktobrim ir jāveic un jāpabeidz Prokuratūras un Iekšlietu ministrijas pilnīga reorganizācija atbilstoši jaunajam kriminālprocesu modelim.

Tas nozīmē, ka tagad — šajā atlikušajā laika posmā — ir jālikvidē tagadējais Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departaments. Izmeklēšanas departamenta pašreizējās funkcijas ir jāsadala starp prokuratūru un policiju.

Tas ir ļoti sarežģīts un darbietilpīgs process. Vispirms jau tādēļ, ka pašlaik Izmeklēšanas departamenta lietvedībā vēl ir palikušas apmēram 24 000 krimināllietas. To vidū ir apmēram 18 000 lietas par neatklātiem noziegumiem, kurām jau vajadzēja būt nodotām policijai. Jādomā, ka lielās slodzes dēļ Izmeklēšanas departaments šīs lietas nav vēl nodevis policijai. Jo katra lieta ir jāsakārto un jāsagatavo nodošanai.

Te jāpiebilst, ka Latvijā ir tādi rajoni un vietas, kur situācija ar izmeklēšanas procesiem ir pat traģiska. Es varu pat nosaukt dažus skaitļus. Piemēram: Rēzeknes policijas pārvaldē un Rēzeknes izmeklēšanas nodaļā ir 593 lietas par atklātiem noziegumiem. Ar pašreizējiem spēkiem — tas nozīmē darbu vairākiem gadiem. Diemžēl reorganizācijas procesā prokuratūra no Izmeklēšanas departamenta saņems tikai 40 procentus no visiem štatiem. Pārējie Izmeklēšanas departamenta darbinieki pāries uz policiju. Tomēr visas iepriekšminētās lietas būs jāpārņem prokuratūrai. Mēs varam iedomāties, cik nelabvēlīga situācija radīsies, ja šīs lietas netiks izmeklētas. Līdzīga situācija ir arī Liepājas pilsētā (465 lietas), Rīgas rajonā (513 lietas), Rīgā — Latgales priekšpilsētā (430 lietas).

Vienlaikus varu teikt: ir vairāki rajoni, kur situācija izraisa daudz labāku noskaņojumu. Piemēram, Aizkraukle, Balvi (19 lietas). Jūs redzat, cik liela atšķirība! Cik ļoti atšķirīgs ir vēl neizmeklēto lietu atlikums. Tādēļ, runājot par Iekšlietu ministrijas un prokuratūras tuvākā laika neatliekamajiem uzdevumiem, ir jāmin šī strukturālā pārkārtošanās. Pēc iespējas ātrāka pāriešana uz jauno kriminālprocesu modeli un tā sakārtošana. Jo jebkura likumu un tiesību sargāšanas iestādēs ieilgusi reforma arī veicina noziedzību.

Tādēļ mēs — prokuratūras darbinieki — katru nedēļu tiekamies ar Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta un Policijas departamenta vadību. Mums jau ir izstrādāts modelis, ko mēs tuvākajā laikā apspriedīsim ar iekšlietu ministru Jāni Ādamsonu, lai pieņemtu galīgo pārejas modeļa variantu. Šajā saka

Turpinājums 3.lpp.