Šodien, rīt, aizparīt. Bet kas pēc tam?

Latvijas Republikas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Tas ir ļoti sarežģīts un darbietilpīgs process. Vispirms jau tādēļ, ka pašlaik Izmeklēšanas departamenta lietvedībā vēl ir palikušas apmēram 24 000 krimināllietas. To vidū ir apmēram 18 000 lietas par neatklātiem noziegumiem, kurām jau vajadzēja būt nodotām policijai. Jādomā, ka lielās slodzes dēļ Izmeklēšanas departaments šīs lietas nav vēl nodevis policijai. Jo katra lieta ir jāsakārto un jāsagatavo nodošanai.

Te jāpiebilst, ka Latvijā ir tādi rajoni un vietas, kur situācija ar izmeklēšanas procesiem ir pat traģiska. Es varu pat nosaukt dažus skaitļus. Piemēram: Rēzeknes policijas pārvaldē un Rēzeknes izmeklēšanas nodaļā ir 593 lietas par atklātiem noziegumiem. Ar pašreizējiem spēkiem — tas nozīmē darbu vairākiem gadiem. Diemžēl reorganizācijas procesā prokuratūra no Izmeklēšanas departamenta saņems tikai 40 procentus no visiem štatiem. Pārējie Izmeklēšanas departamenta darbinieki pāries uz policiju. Tomēr visas iepriekšminētās lietas būs jāpārņem prokuratūrai. Mēs varam iedomāties, cik nelabvēlīga situācija radīsies, ja šīs lietas netiks izmeklētas. Līdzīga situācija ir arī Liepājas pilsētā (465 lietas), Rīgas rajonā (513 lietas), Rīgā — Latgales priekšpilsētā (430 lietas).

Vienlaikus varu teikt: ir vairāki rajoni, kur situācija izraisa daudz labāku noskaņojumu. Piemēram, Aizkraukle, Balvi (19 lietas). Jūs redzat, cik liela atšķirība! Cik ļoti atšķirīgs ir vēl neizmeklēto lietu atlikums. Tādēļ, runājot par Iekšlietu ministrijas un prokuratūras tuvākā laika neatliekamajiem uzdevumiem, ir jāmin šī strukturālā pārkārtošanās. Pēc iespējas ātrāka pāriešana uz jauno kriminālprocesu modeli un tā sakārtošana. Jo jebkura likumu un tiesību sargāšanas iestādēs ieilgusi reforma arī veicina noziedzību.

Tādēļ mēs — prokuratūras darbinieki — katru nedēļu tiekamies ar Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta un Policijas departamenta vadību. Mums jau ir izstrādāts modelis, ko mēs tuvākajā laikā apspriedīsim ar iekšlietu ministru Jāni Ādamsonu, lai pieņemtu galīgo pārejas modeļa variantu. Šajā sakarībā atkal ir jāņem vērā, ka tieši šis apmēram pusgadu ilgais pārejas posms varētu izraisīt zināmu izmeklēšanas rezultativitātes līmeņa krišanos. Līdz ar to tas tuvākajā nākotnē varētu nedaudz ietekmēt kriminogēno situāciju un noziedzības aktivitāti. Jo tiklīdz mēs — tiesību sargāšanas iestādes — samazinām pretdarbību, noziedzīgie elementi palielina savu darbību.

— Bet kā jūs prognozējat turpmāko kriminogēnās situācijas attīstību Latvijā? Kādi pretpasākumi būtu veicami?

— Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Jo ļoti viegli būtu izteikt cilvēkiem, tautai patīkamus solījumus un optimistiskas, nomierinošas prognozes. Tas ir visvieglākais, ko varētu darīt. Es domāju, ka nākotnē tendences varētu būt apmēram tādas.

Neapšaubāmi aktīvāki kļūs pasākumi ekonomikas sfērā. Lai tas notiktu, ir jau veikti daudzi organizatoriski sagatavošanas darbi. Piemēram, Valsts Ieņēmumu dienests jau ir "izkūņojies no bērna autiņiem" un samērā īsā laika posmā kļuvis par būtisku spēku. Piemēram, VID īsā laika posmā ir spējis pārbaudīt visu pašvaldību deputātu deklarācijas par ienākumiem. Tas apliecina, ka VID var strādāt. Līdz ar to mēs varam ņemt vērā, ka ar VID darbības stabilizāciju un izvēršanos pakāpeniski tiks risinātas pašlaik tik aktuālais nodokļu iekasēšanas jautājums.

Es domāju, ka arī daudzu ar muitu saistīto problēmu risinājums ir atkarīgs no VID darbības.

Ļoti būtiska ir jau manis iepriekšminētā Iekšlietu ministrijas un prokuratūras struktūru un uzdevumu pārkārtošana. Ja mums kopīgi ar ministru Jāni Ādamsonu neizdosies atrast vislabāko pārejas modeli, tad varam paredzēt, ka tuvākā pusotra gada laikā kriminogēnā situācija pasliktināsies. Turpretī — ja mums izdosies optimāla pāreja, tad es ļoti ceru, ka šī tendence — noziedzības līmenim stabilizēties — paliks.

Ir skaidrs, ka mums, paldies Dievam, pagaidām vēl nav tāda ļoti bīstama noziegumu veida kā, piemēram, bruņoti laupīšanas uzbrukumi bankām un naudas transportiem. Šajā jomā ir svarīgi sagatavot profilakses pasākumus. Dilemma ir tāda. Vai mēs vieglprātīgi gaidīsim, līdz šie bruņotie laupīšanas uzbrukumi sāksies, un tikai tad sāksim iegādāties drošībai atbilstošas bruņu mašīnas, seifus, veidot normālu attiecīgo iestāžu un organizāciju signalizāciju un apsardzi? Vai mēs tikai tad sāksim barot suņus, kad vilki jau būs saplēsuši aitas?

Vēl es gribētu izteikt ierosinājumu un vēlējumu Saeimai. Pašlaik mums visiem ir "jātur īkšķis", lai normāli un ar nepieciešamajiem labojumiem un precizējumiem Saeimā tiktu apstiprināts Jāņa Lagzdiņa sagatavotais antikorupcijas likumu bloks. Tas principā pabeigtu pirmā likumdošanas žoga celtniecību šajā sfērā.

Visiem ir skaidrs, ka ir nepieciešams principiāli izšķirties par Saimnieciskās tiesas tālāko darbību. Tagadējā kārtība vairs nedrīkst turpināties. Lietas par simtiem un tūkstošiem latu tiek spriestas, notiekot pilnam civiltiesas procesam — ar visiem lieciniekiem, prokuroriem un citiem atbilstošiem nosacījumiem. Turpretī Saimnieciskā tiesa par miljoniem latu spriež vienkāršotā veidā. Tas nekādā gadījumā nav pārmetums Saimnieciskajai tiesai un tās tiesnešiem. Tagadējai situācijai šajā jomā ir objektīvi cēloņi. Tā bija pirms dažiem gadiem "laikmeta griežu" radīto apstākļu diktēta nepieciešamība. Latvijā Saimniecisko tiesu vajadzēja izveidot kā pretstatu Padomju Savienības arbitrāžai. Saimniecisko tiesu tajā laikā vajadzēja atdalīt no PSRS arbitrāžas, lai tā varētu uzņemties suverēnu attiecīgo jautājumu izlemšanu. Tomēr patiesības labad ir jāatzīmē: tajā laika posmā, panākot un īstenojot šo galveno valstiski nacionālo mērķi, mēs vienlaikus nedomājām par pārējām problēmām un jautājumiem. Līdz ar to Saimnieciskā tiesa nokļuva tādā pašā situācijā, kādā savulaik nonāca prokuratūra.

Atcerēsimies: deviņdesmito gadu sākumā arī prokuratūras sfērā mums bija viens mērķis. Latvijas Prokuratūru šķirt un atdalīt no PSRS Prokuratūras, nepakļauties tai un strādāt kā suverēnas valsts prokuratūrai. Bet, īstenojot šo mērķi, mēs vienlaikus palikām tāda pati prokuratūra ar tādām pašām funkcijām, uzbūvi, metodiku, kāda bija padomju prokuratūra. Tas pats notika ar Saimniecisko tiesu. Bet prokuratūras jomā pagājušajā gadā tika pieņemti jauni likumi, kas, manuprāt, ir daudz labāki, mūsdienīgāki un atbilstošāki mūsu funkcijām. Šādi likumi tagad ir jāpieņem Saimnieciskās tiesas sakarībā.

Manuprāt, būtiski ir arī veikt ekonomisko likumu sakārtošanu. Viens no nozīmīgākajiem likumiem, ko vajadzētu ieviest, būtu garantijas noguldītājiem banku maksātnespējas gadījumos. Manuprāt, kļūda ir arī tā, ka viens un tas pats likums regulē uzņēmumu maksātnespēju un banku maksātnespēju. Starp bankām un uzņēmumiem ir principiāla atšķirība. Uzņēmumi "operē" ar savu naudu, turpretī banku operācijās galvenokārt tiek izmantota "sveša nauda."

Visus šos steidzami izskatāmos un risināmos Saeimas kompetencē esošos jautājumus mūsu sarunas laikā nosaukt nevaru. Ir pilnīgi skaidrs, ka Saeima reāli un ļoti drīz "ieies" priekšvēlēšanu situācijā, kuru nekādi nav iespējams prognozēt. Manuprāt, tā varētu būt ļoti saspringta. Līdz ar to mēs varam domāt, ka Saeimā arvien vairāk diskutēs politiskus jautājumus, bet praktiskas problēmas tiks atbīdītas pie malas. Piemēram, tāds liktenis pašlaik ir piemeklējis kriminālprocesa kodeksa grozījumus, kas Saeimas darba kārtībā ir jau bijuši vairākas reizes. Un, "parādoties" vienai, otrai vai trešajai aktualitātei, kriminālprocesa kodeksa grozījumi visu laiku paliek "pabērna lomā".

Tādēļ mans vienīgais vēlējums un lūgums Saeimai būtu: lai, neraugoties uz visām politiskajām un vēlēšanu problēmām, tiktu virzīti uz priekšu šie praktiskie jautājumi.

— Tomēr bieži vien cilvēki neuzticas likumu un tiesību sargāšanas struktūrām, īpaši Iekšlietu ministrijai un policijai. Šī neuzticēšanās it bieži tiek pamatota ar to, ka IeM sistēmā strādā daudzi citu tautību cilvēki, bijušās padomju milicijas darbinieki, kas savulaik piedalījās okupācijas režīma īstenotajās represijās pret latviešu tautu. Šo t.s. "krievvalodīgo IeM veterānu" lojalitāte pret Latvijas valsti arī pašlaik tiek apšaubīta. Šajā sakarībā rit diskusijas arī par paredzamo robežu apsardzes nodošanu IeM pakļautībā.

— Es brīnos par to, kādēļ mēs daudzos gadījumos gribam īstenot "strausa politiku" — proti, iebāzt galvas smiltīs... Mēs it kā saasinām attiecības starp Iekšlietu ministriju, Zemessardzi un citām struktūrām. Bet mēs nedomājam par to, ko un kā darīt, lai Iekšlietu ministrija kļūtu par tādu spēku, kam cilvēki ticētu. Jau sen esmu uzskatījis: tos zemessargus, kuri ir ieinteresēti veikt policejisko darbu, vajadzēja orientēt uz to, lai viņi iekļautos šai IeM un policijas sistēmā. Citādi nevarēs paaugstināt IeM lojalitāti, ja policijas struktūrās neienāks arvien jauni un jauni cilvēki. Šis "neuzticības sindroms" (vienā vai otrā gadījumā vairāk vai mazāk pamatots) saglabāsies tikmēr, kamēr pakāpeniski nenomainīsies to cilvēku paaudzes, kas IeM struktūrās strādāja padomju laikā. Tas ir objektīvs process, tomēr pārmaiņas norit pārāk lēni. To pašu varu teikt par citu tautību darbiniekiem IeM un arī Latvijā. Ja citu tautību cilvēku procentuālais skaits ir tāds, ka balsojot viņi var gūt pārsvaru, tad arī IeM sistēmā būs atbilstoša gaisotne. Tādēļ vajadzētu pakāpeniski un uzmanīgi rīkoties, lai situācija mainītos.

Runājot par robežapsardzes nodošanu IeM pakļautībā, kādreiz bija tāds viedoklis: ja robežsargi tiktu iekļauti IeM sistēmā, tā varētu kļūt latviskāka. Jo, cik man zināms, robežapsardzes pamatsastāvs ir ļoti latvisks. Savukārt tika izteikts arī tāds viedoklis: lai Iekšlietu ministrija nebūtu tik liela organizācija, tā teikt "monstrs", vajadzētu risināt problēmu par soda izpildīšanas struktūru nodošanu Tieslietu ministrijas pakļautībā.

Bet tika arī atgādināts, ka šāda rīcība nozīmētu papildu problēmas Tieslietu ministrijai, kas saņemtu samērā "nelatviskas" struktūras. Tomēr šāda rīcība līdzsvarotu tiesību un likumu sargāšanas struktūras. Pašlaik ir tā, ka lielā mērā viena un tā pati sistēma arestē aizdomās turētos un, ja viņi tiek notiesāti, arī nodrošina soda izpildi.

— Savukārt Iekšlietu ministrija žēlojas par lielo kadru deficītu. Neraugoties uz valstī esošo bezdarbu, cilvēki nebūt nesteidzoties aizpildīt brīvās štata vietas policijā. Tomēr, lai strādātu policijā, ir nepieciešamas attiecīgas iemaņas un juridiskas zināšanas. Varbūt IeM varētu organizēt kursus to bezdarbnieku apmācīšanai, kas vēlētos strādāt policijā?

— Jā, tāds risinājums kadru deficītam policijā varētu būt. IeM un policija varētu organizēt profesionālās pārorientācijas vai profesionālās sagatavošanas kursus, kuros varētu mācīties tie bezdarbnieki, kas patiesi nevar atrast darbu savā specialitātē vai profesijā. Mācību laikā kursantiem varētu maksāt stipendiju, kas ir lielāka par bezdarbnieka pabalstu, lai cilvēki patiešām būtu ieinteresēti apzinīgi mācīties un pēc kursu absolvēšanas ietu strādāt uz policiju. Pēc tam ar attiecīgo kursu absolventiem varētu noslēgt izmēģinājuma līgumu uz zināmu laika posmu un pārbaudīt viņu spējas praktiskajā darbā.

— Paldies par sarunu!

Viesturs Avots,

"LV" nozares redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"