Lai nekad vairs Latvijā neatkārtotos tas — ka akmeņi raud un cilvēki kliedz mēmi!

Leonīds Breikšs

Mūsu zemes vēlais ziedu laiks

Ilgi ozoli un oši dus.

Tik — kad pavasaris sen jau ārēs —

Viņi beidzot atver plakstienus,

Paceldami augšup zaļās plaukstas,

Debesis kad zilas ir un augstas —

Tad no zemes viņi spēku sūc.

Tad tie atkal kļūst kā tērauds cieti —

Pāri tiem lai lido gadu spieti —

Dziļi zemē viņus saknes tur.

Mūsu tautā — vēls nāk ziedu laiks.

Sen jau apkārt sazēlušas audzes —

Citu tautu nebeidzamās draudzes —

Nu tik sākas mūsu jaunais rīts.

Toties droši — Dieva saulē briezdams,

Krāšņos zarus pretī saulei griezdams,

Dieva svētīts latvju ozols šalc,

Lai ne vētras un ne laiku pali,

Kuros tautas brūk un lūst kā skali —

Nepēj izraut no šīs zemes mūs.

Mēs tik tāpēc modināti vēlu,

Ka mums Dievs grib ilgu mūžu dot —

Pats arvien mūs visur pavadot.

Drošas saknes viņš mums zemē licis,

Lai — ja negaiss bargs nāk — postu sēt —

Mūsu tauta spētu pastāvēt —

Pretī bangām paceldamās droši

It kā mūsu ozoli un oši.

Dainis Vanags,

Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs, — speciāli "Latvijas Vēstnesim";

domājot par 25. martu — 1949. gada deportācijām

Kopš 1990.gada, kad Latvijas Republikas Augstākā padome ar saviem lēmumiem apturēja komunistiskās partijas un PSRS valsts drošības komitejas darbību Latvijā, savukārt nodibinot šī augstākā likumdošanas orgāna ietvaros komisiju, kurai tika uzdots izveidot Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, rit jau piektais gads. Tomēr tikai tagad cilvēkos sāk iemājot drošības izjūta, ka laiki, kad ideoloģija dominēja pār cilvēka dzīvību un patiesības vērtībām, ir neatgriezeniski aizgājuši.

Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija pagājušajā gadā ir saņēmusi vairāk nekā 30 tūkstošus iesniegumu, kuros stāsta, vēsta vai interesējas par noziegumiem, kas notikuši t.s.krievu un vācu laikos. Daudzos iesniegumos atklājas šaušalīgi noziegumi, kuru izpildītāji vēl ir mūsu vidū, bet ir arī daudzas vaļsirdīgi izklāstītas grēksūdzes. Jo cilvēki, totalitāro režīmu dzirnakmeņos malti, daudzos gadījumos ir bijuši cilvēciski vāji, kad paša sāpe aizēnojusi otra cilvēka sāpi...

Šajā sarunā ar Daini Vanagu nepakavēsimies pie baigajiem faktiem, ar kuriem viņam nākas sastapties, iepazīstoties ar dokumentiem un cilvēku iesniegumiem. Mūsu dialogs būs par šīs komisijas darbu, kas, Daiņa Vanaga vārdiem runājot, "... ir vērsts uz to, lai nekas tamlīdzīgs Latvijas vēsturē vairs neatkārtotos". Lai nekad cilvēkiem nebūtu jāsatrūkstas no šautenes laides trieciena sava mājokļa durvīs, lai visu mūžu ausīs nedunētu austrumu un rietumu virzienos aizejošo, cilvēkiem pārblīvēto preču vagonu saceltā dārdoņa.

* * *

— Lūdzu iepazīstiniet ar Jūsu vadītās komisijas darbu tās sākotnējās darbības periodā. Kāda bija darba ievirze un uzdevumi? Kādas problēmas mēģinājāt atšķetināt?

— Augstākā padome šo komisiju apstiprināja 1990.gadā 19 cilvēku sastāvā. Komisijas locekļi pārstāvēja visdažādākās sabiedriskās organizācijas — bija pārstāvji no Politiski represēto kluba, Nacionālo karavīru biedrības, no dažādām konfesijām, kā arī deputāti Pēteris Simsons, Odisejs Kostanda, Ruta Marjaša, Pēteris Lazda, aktieris Harijs Liepiņš un citi.

Pildot pieņemto lēmumu, mēs izveidojām Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, kura štata darbinieku skaits sākumā bija neliels — septiņi darbinieki. Uzdevums — izpētīt, kādi noziegumi izdarīti pret latviešu tautu kopš četrdesmito gadu sākuma. Tātad tā ir totalitāro režīmu izdarīto noziegumu izmeklēšana, kas ietverta šī centra nosaukumā. Manis vadītajai sabiedriskajai komisijai vajadzēja koordinēt šo procesu. Sākotnējā periodā darbs aprobežojās ar ziņu apkopošanu par 1941. un 1949.gadā represētajiem Latvijas iedzīvotājiem. Kaut gan tas nebija galvenais — galvenajās līnijās vēsturnieki to jau bija izdarījuši. Piemēram, par 1949.gadā izvestajiem ir pilnīga datu bāze. Katrs cilvēks, kam ir vajadzīga informācija par tajā laikā izvestajiem, šobrīd var griezties Iekšlietu ministrijas Specfondu birojā un šādu uzziņu saņemt. Taču svarīgāk bija savākt un apkopot ziņas par noziedzniekiem, kuru darbības rezultātā cieta cilvēki. Lai šo darbu varētu uzsākt, vispirms vajadzēja izveidot datu bāzi, kā arī pastāvošajā likumdošanā ieviest korekcijas. Īsi pirms tam, kad beidza funkcionēt Augstākā padome, mēs izstrādājām pirmos projektus Kriminālkodeksa papildināšanai, lai varētu saukt pie atbildības represijās vainojamās personas. Tad arī radās 68.pants, kas satur trīs daļas: par genocīdu, par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem. Pēc šī panta tika celta apsūdzība Alfonam Novikam un vēl kādām desmit personām, kuru lietas nodotas Latvijas Valsts prokuratūrai. Arī prokuratūrā tika izveidota īpaša pārvalde — Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas pārvalde, kuru vada virsprokurors Uldis Strēlis.

Veiktā darba rezultātā mūsu darbs ieguva augstāku kvalitāti un veidojās pēc noteiktas sistēmas. Ja cilvēks atnes mūsu komisijai materiālu, iesniegumu vai kādu dokumentu, mēs ar to iepazīstamies un dokumentējam. Pēc tam centrs to reģistrē savā arhīvā un izpēta. Ja parādās nozieguma sastāvs, lieta tiek nodota prokuratūrā.

— Kādu palīdzību Jūs sniedzat represētajiem? Vai, veicot savus pienākumus, Jūs uzturat sakarus arī ar citām valstīm?

— Gan komisija, gan es personiski sniedzam palīdzību represētajiem jebkurā jautājumā. Tagad cilvēki kļuvuši drošāki un bieži zvana vai arī ierodas pie mums, lai uzmeklētu pazudušos radiniekus un paziņas. Daudziem ir vajadzīgas izziņas mantisku darījumu risināšanai. Pazudušo cilvēku meklēšanā bieži vien mūsu darbība iziet ārpus Latvijas teritorijas — vēstules ceļo starp Latviju un Angliju, Kanādu, Vāciju, Poliju, Čehiju, Slovakiju, par kaimiņvalstīm nemaz nerunājot. Nesen no Igaunijas saņēmām sarakstu par desmit bojā gājušiem leģionāriem, kas apglabāti Gatčinā. Es par šo faktu informēju Latvijas sabiedrību. Atsaucās kāda sieviete, kas nu turpmāk zinās sava brāļa atdusas vietu. Un tas mums visiem sagādā padarīta darba gandarījumu.

— Kas pašlaik ir Jūsu uzmanības lokā? Latviešu tauta ir cietusi ne vien no sarkanā terora, bet arī no nacisma.

— Jā, šobrīd daudzi ir orientējušies vienā virzienā — uz komunistiskā režīma upuriem, un nacistiskā režīma noziegumi un upuri it kā paliek ēnā. Tie cilvēki, kas ir cietuši no nacistiem, uzskata, ka neviens par viņiem nerūpējas, un ir saprotams viņu aizvainojums. Tieši šajā virzienā šobrīd strādā mūsu komisija un arī es personiski. Noskaidrot nacisma režīma upurus, īpaši tos, kas vēl dzīvi, ir svarīgi ne vien tādēļ, lai tie saņemtu politiski represētā statusu, bet ir arī iespēja, ka Vācija, gribēdama nomazgāt kauna traipu, šiem cilvēkiem maksās zināmu kompensāciju par ciešanām.

Taču, jau uzsākot šo darbu, nākas sastapties ar falsifikācijām par nacisma upuru skaitu Latvijā. Tāpēc jau esam rūpīgi izpētījuši geto ieslodzīto skaitu un sarakstu. Grūtāk ir ar koncentrācijas nometnēs ieslodzīto konkrēto sastāvu. Manā rīcībā ir fakti, ka daļa no tiem, kas atradušies nacistu koncentrācijas nometnēs, paši 1941.gadā aktīvi piedalījušies cilvēku izvešanā uz Sibīriju. Nesen pie manis griezās bijušais partijas komitejas kadru daļas vadītājs no Jelgavas puses — vajagot politiski represētā statusu, jo bijis ieslodzīts nacistu koncentrācijas nometnē. Kad iepazinos ar viņa lietām, izrādījās, ka viņš pats aktīvi piedalījies izsūtāmo sarakstu sastādīšanā un izvešanu praktiskajā realizēšanā. Protams, pēc tam viņš par sevi vairs nav licis manīt. Vai Vācija arī šādiem politiski represētajiem izmaksās kompensāciju, nezinu. Bet tā jau ir Vācijas puses problēma.

Ceru, ka mums izdosies nomest no Latvijas to ēnu, ko izraisa upuru skaits ebreju iedzīvotāju vidū, jo savāktā un apkopotā informācija būtiski atšķiras no tās, kas ir ebreju pārstāvniecības rīcībā.

Mūsu darba spektrā ir arī tādi jautājumi, kā, piemēram, braucienu organizēšana uz piemiņas vietām Vācijā cilvēkiem, kas cietuši no nacistu represijām. Nesen saņēmām uzaicinājumu uz upuru piemiņas brīdi Brandenburgā.

— Kāda ir Jūsu attieksme pret reabilitācijas procesu? Vai tas nevirzās pārāk gausi? Vai šis jautājums nav risināms vienkāršāk?

— Reabilitācija ir sarežgīts jautājums. Es negribētu, ka virsroku gūtu nostādne, ka visi izsūtītie jāreabilitē. Ir bijušas mežabrāļu grupas, kuras nodarbojušās ar laupīšanu un cilvēku slepkavošanu, un mēs nedrīkstam šādus cilvēkus reabilitēt tikai tāpēc, ka viņi mežā sagūstīti un aizsūtīti uz Sibīriju. Tiklīdz mēs pieļausim šādas kļūdas, būs reakcija ne vien Latvijas sabiedrībā, bet arī ārpus Latvijas, pasaulē.

Taču ir arī tādas situācijas, kad Augstākā tiesa ir atteikusi reabilitāciju cilvēkam, kurš nošāvis partorgu, kas sastādījis izvedamo cilvēku sarakstu vai t.s. "istrebiķeļu", kas šo pasākumu realizējis. Manuprāt, kā pretošanās cīņu dalībniekam šim cilvēkam bija šādas rīcības tiesības. Viņi cīnījās par Latviju ar tiem līdzekļiem, kādi tobrīd bija vienīgie iespējamie.

— Kas šobrīd ir sevišķi aktuāls Jūsu darbā?

— Tuvākajā laikā mūsu komisijas darbinieki kopā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbiniekiem uzsāks regulārus braucienus uz dažādiem valsts novadiem, lai tiktos ar cilvēkiem un izskaidrotu bijušās VDK darba metodes un ar to saistītās lietas. Sakarā ar tiesu lietām t.s. Saeimas "piecīšu" pagātnes noskaidrošanā gribam iepazīstināt sabiedrību ar čekas paņēmieniem aģentu vervēšanā. Cilvēkiem ir visai naivs un miglains priekšstats. Proti, ja kāds savā laikā tika izsaukts uz "stūra māju", tad tas nebūt nenozīmēja, ka viņš tika vervēts par aģentu, drīzāk tika izteikts priekšlikums kļūt par štata darbinieku. Turpretim, ja satikšanās notika ārpus šī nama un cilvēkam vajadzēja parakstīties, ka neizpaudīs runāto, un notika vienošanās par segvārdu, tad jau viss bija skaidrs. Lai gan cilvēki bieži taisnojas: neesot teikts, ka viņš būs aģents... Mums ir daudz piemēru, ko izstāstījuši paši vervētāji, ar kādiem paņēmieniem sagādāti aģenti, ziņu pienesēji. Ar to gribam iepazīstināt visu sabiedrību.

Šajā sakarā gribu pievērsties daudz cilātajam jautājumam par VDK aģentu sarakstu publicēšanu. Uzskatu, ka tagad mēģināt publicēt kaut ko tādu — turklāt nepilnīgu informāciju — būtu lielākais ļaunums, ko varētu izdarīt. Ir zināms, ka Latvijā darbojās apmēram 26,5 tūkstoši aģentu, taču mūsu kartotēkā ir 7 tūkstoši. Tā ir milzīga starpība. Daļa lietu ir iznīcinātas, daļa aizvesta uz Maskavu un noglabātas Specfonda arhīvā. Taču kopā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centru mēs esam atraduši metodi, kas mums dod iespēju atjaunot lietas, kas bijušas arhīvā, bet vēlāk iznīcinātas.

Es uzskatu, ka par šāda saraksta publicēšanu vajadzētu runāt tad, kad pētījumi būs novesti līdz galam. Uzskatu, ka kļūda tika pieļauta jau pašos sākumos, VDK dokumentu pārņemšanas reizē. Tad vajadzēja noteikt termiņu, līdz kuram attiecīgie cilvēki nevar ieņemt noteiktus amatus, un šo jautājumu likt mierā.

— Rīt — 25.marts... Atceros, kā 1949.gada pavasarī, pieplakuši pie Kazdangas pamatskolas internāta logiem, mēs, skolēni, no pirmās līdz septītajai klasei, mēģinājām cauri agrās rīta stundas pelēcībai saskatīt smagajās automašīnās garāmvesto cilvēku sejas — varbūt savējos neieraudzīsim.

— Tas bija drūms periods. Daudzi bija pārliecināti, ka 1941.gads vairs neatkārtosies — karš garām, brīvās Latvijas gadi arī —, un tāpēc šis trieciens bija vēl smagāks un briesmīgāks. Vienlaikus daudzu partijnieku apziņā un pārliecībā notika lūzums, kas izpaudās dažu drosmīgā rīcībā, cilvēkus brīdinot un glābjot no izvešanas un citām represijām. To būtu interesanti papētīt...

Ko mums nav izdevies izdarīt? Saeima joprojām nav pieņēmusi likumu par politiski represētā statusu. Gaidījām, ka 23.marta plenārsēdē tas tiks izdarīts. Tomēr šis likums būs, un jādomā, ka drīz.

Mūsu darbs ir vajadzīgs, lai nekad vairs Latvijas vēsturē nekas tamlīdzīgs neatkārtotos.

Vairis Ozols,

"LV" nozares redaktors

Foto: no redakcijas arhīva