Turpinās mūsu tiesiskās valsts pamatu veidošana

ROMĀNS APSĪTIS, tieslietu ministrs — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Daudzi fakti liecina, ka aizvadītajā ziemā valdības iecerētā tiesu reforma valstī beidzot ir pārvarējusi zināmu sastinguma punktu un varam sākt realizēt iecerēto programmu. Kaut vai atceramies par gandrīz vai bezcerīgu dēvēto tiesnešu algu paaugstināšanu, ieilgušo apgabaltiesu organizēšanu, kas pat radīja krīzi svarīgu lietu izskatīšanā, tiesu apgādi ar modernu, bet ārkārtīgi nepieciešamo datortehniku, telpu problēmas utt. Viss tikko pieminētais un nepieminētais ir tikai līdzekļi iecerētās reformas galveno uzdevumu īstenošanai, bet ne pats reformas galamērķis. Tas ir vispārzināms un pasakāms īsi — tiesiskas valsts pamatu izveidošana.

Šajā sakarībā, kā arī ievērojot, ka 31.martā Latvijā savu funkcionēšanu uzsāk apgabaltiesas, lūdzām Romānu Apsīti pastāstīt par galvenajiem uzdevumiem, kurus šobrīd risina Tieslietu ministrijas darbinieki un tās pārziņā esošās institūcijas, kā arī atklāt to problēmu loku, kas apgrūtina tiesu reformas attīstību.

— Šobrīd Tieslietu ministrijai ir vairāki uzdevumi, kas jārisina vienlaikus: pirmais — jāturpina tiesu reforma; otrais — jāīsteno tiesību reforma; trešais — kardināli jāuzlabo darbs tādās institūcijās, kas gan varbūt tieši neattiecas uz tiesu sfēru, bet atrodas Tieslietu ministrijas pārziņā, piemēram, Uzņēmumu reģistrs, ar kuru saistās daudz sasāpējušu jautājumu.

Tātad vispirms par tiesu reformas turpināšanu. Ja valsts grib attīstīties saskaņā ar tiesiskas valsts modeli, tad ir jāveido trīspakāpju tiesu sistēma. Tikai tā garantē likumības pastāvēšanu un atbilst tiesiskas valsts interesēm. Tāda sistēma pastāvēja jau Latvijas brīvvalsts laikā. Arī tad, kad Latvija tika iekļauta Padomju Savienībā, pastāvēja trīspakāpju tiesu sistēma: rajonu tautas tiesas — pirmā instance; republikas Augstākā tiesa — otra tiesu instance; PSRS Augstākā tiesa Maskavā — trešā instance. Pēdējā tagad, protams, ir atkritusi un Latvijā palikušas tikai divas tiesu instances — rajonu (pilsētu) tiesas un Augstākā tiesa. Pietrūkst starpposma — apgabaltiesas. Tagad gribam tās atjaunot, faktiski veidot no jauna.

Jau 1992.gada 15.decembrī tika pieņemts likums par tiesu varu, kas paredzēja apgabaltiesu sistēmas izveidošanu līdz pagājušā gada 1.oktobrim. Taču materiālu un finansiālu apstākļu dēļ to nācās atlikt līdz šī gada 31.martam.

Likums par tiesu varu paredz, ka valstī jābūt piecām apgabaltiesām: četrām — Latvijas tradicionālajos novados Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Latgalē, bet piektajai — Rīgā. Gribu paskaidrot, ka apgabaltiesu izveidošana nebūt nenozīmē, ka Latvijas teritorijā tiek radīts kāds jauns administratīvi teritoriāls iedalījums, kā daudzi, tostarp arī no pašvaldību darbinieku vidus, ir iedomājušies. Tie ir vienīgi un tikai tiesu apgabali.

Apgabaltiesas būs svarīga instance nozīmīgākajās un smagākajās tiesu lietās, sevišķi krimināllietās. Nākamā instance — Augstākā tiesa. Arī tās struktūrā gaidāmas lielas pārmaiņas, piemēram, likums paredz izveidot senātu.

Patlaban situācija ir tāda, ka ar 31.martu visas piecas apgabaltiesas uzsāks darbu. Kāpēc līdz šim mums gāja tik grūti? Pirmkārt, bija vajadzīgs izveidot likumisko, tiesisko bāzi, vajadzēja sakārtot mūsu likumus, lai apgabaltiesas vispār varētu uzsākt darbību. Pēdējais likums šajā nepieciešamo likumu sērijā bija grozījumi Latvijas Republikas Civilprocesa kodeksā, pirms tam jau pieņēmām grozījumus Kriminālprocesa kodeksā, kā arī likumu par tiesu piesēdētāju vēlēšanām. Šīs vēlēšanas, kā zināms, ir notikušas, kaut gan ne visos rajonos ievēlēts pietiekami liels piesēdētāju skaits. Taču šis likums nosaka tādu sistēmu, ka var rīkot papildu vēlēšanas. Patlaban ievēlēto tiesu piesēdētāju skaits ir pietiekams, lai visas tiesas varētu uzsākt darbu.

Lielas grūtības saistās ar tiesnešu personāla komplektēšanu apgabaltiesās, ne visur visas štata vietas ir aizpildītas, tomēr savus pienākumus tiesas jau var veikt.

Īpaši gribu pieminēt grūtības, kuras sagādā telpu trūkums, jo šis fakts, ka valsts ilgstoši nespēj apgabaltiesas nodrošināt ar darbam nepieciešamajām telpām, ir jāvērtē kā paradoksāls. Faktiski tas nozīmē, ka tiesu vara mūsu valstī joprojām nav pielīdzināta ne likumdevēja varai, ne arī izpildvarai. Valdība, protams, visai enerģiski mēģina risināt šo jautājumu, taču tas ir ielaists tik hroniskā formā, ka grūti tikt ar to galā. Manuprāt, savā laikā tika pieļauta arī tāda kļūda, ka daudzas telpas, kas agrāk piederēja valsts institūcijām, iznomāja dažādām privātfirmām. Un tāpēc gan mans priekštecis Egils Levits nespēja laikus atrisināt daudzus jautājumus, gan arī man un Tieslietu ministrijas personālam kopumā pašlaik iet smagi.

Turpinājums 3.lpp.

Valmierā atgūstam agrāko tiesu namu, Liepājā to vairs nevaram dabūt, jo tajā darbojas Liepājas pilsētas pašvaldība. Savukārt piedāvātais nams prasīt prasās pēc pamatīga remonta, un pagaidām apgabaltiesai vajadzēs strādāt Liepājas pilsētas tiesas namā. Līdzīga situācija ir arī Latgalē, respektīvi, Rēzeknē. Interesanta situācija izveidojusies Jelgavā, kur tiesas namā darbosies Zemgales apgabaltiesa, bet Jelgavas pilsētas un rajona tiesas drīz pāries uz jaunām telpām, kas atradīsies deviņdesmitajos gados celtajās padomju armijas kazarmās, kuras patlaban pēc unikāla projekta tiek kapitāli pārbūvētas.

Jāpiezīmē, ka, nodarbojoties ar apgabaltiesu un Tieslietu ministrijas telpu problēmām, mēs nedrīkstam aizmirst vai atstāt pašplūsmā pilsētu un rajonu tiesu jautājumus. Atšķirībā no Latvijas brīvvalsts attieksmes, kad tiesu varai pievērsa lielu uzmanību, padomju varas gados tiesu telpu un aprīkojuma jautājumiem tika pievērsta maza vērība. Bijušās tautas tiesas daudzviet darbojās nepiemērotās, noplukušās telpās. Pēdējā laikā mums ir izdevies panākt uzlabojumu Limbažos un Dobelē, joprojām ļoti sliktas telpas ir Alūksnē. Lai celtu tiesu prestižu, šie jautājumi, tajā skaitā arī tiesu apgāde ar datoriem un pavairošanas tehniku, ir jāatrisina tuvākajā laikā.

Neapkopts lauks ir tiesnešu apmācība. Zināšanas, kas apgūtas padomju augstskolā, ir ievērojami jākoriģē un jāpapildina, jo mainās likumdošana. Piemēram, pēc vairāk nekā pusgadsimta pārtraukuma tiesu praksē tagad atkal ienācis 1937.gada Civillikums, taču liekas, ka daudziem tiesnešiem tas joprojām ir svešs un neapgūts. Daži pat saka, ka tie esot pilnīgi džungļi. Un ne tikai šis likums. Aizvien vairāk rodas nepieciešamība izprast un iepazīt rietumeiropas likumdošanu, īpaši to, kas funkcionē Eiropas Savienības valstīs, jo ar tām mūsu valsts saista arī savu nākotni. Tiesnešu apmācības jomā mums palīdz ASV un citu ārvalstu speciālisti, veidojam arī īpašu tiesnešu apmācības centru. Daudz mums palīdz Vācijas juristi, īpaši Ziemeļreinas — Vestfālenes federālās zemes tieslietu ministrs un viņa darbinieki. Tāpat arī Zviedrijas un Dānijas speciālisti. Interesantu ideju par visaugstākā līmeņa juridiskās augstskolas izveidošanu Rīgā, kur mūsu Universitātes Juridiskās fakultātes beidzēji varētu mācīties maģistratūrā, apgūstot tieslietu rietumniecisko aspektu un sagatavojoties starptautiskajai darbībai, izteica Zviedrijas tieslietu ministre Laila Freivalde. Arī ar Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti un profesoru Jāni Vēberu mums ir cieša sadarbība juridiskās izglītības un likumdošanas jautājumos.

Tiesību sfēra ir otra joma, kuru skar reforma. Kā jau teicu, tagad Latvijā ir stājies spēkā 1937.gada Civillikums, taču visi pārējie kodeksi pēc savas būtības vēl ir padomju laika kodeksi, kas tikai pielāgoti Latvijas Republikas vajadzībām. Visās tiesību nozarēs pamatvilcienos sagatavoti jauno kodeksu projekti, un patlaban notiek to savstarpējā saskaņošana. Pēc tam tos apspriedīs Ministru kabinets un Saeima.

Pašlaik ir būtiski, lai jaunie kodeksi tiktu tuvināti un pēc tam harmonizēti ar Eiropas Savienības attiecīgajiem likumiem. Šajā sakarībā pie mums bieži ierodas Rietumu speciālisti, kas rīko seminārus programmas "PHARE" ietvaros. Nesen bija liela delegācija no Briseles, ar kuru apspriedām, kā mūsu kodeksus pārveidot, lai tie atbilstu Eiropas Savienības likumdošanas prasībām.

Tas ir ilgstošs un grūts darbs.

— Vēl pirms gada tika runāts un spriests par tiesnešu trūkumu un Juridiskās fakultātes beidzēju aizplūšanu uz privātajām struktūrām. Vai ir kādas ieceres stāvokļa uzlabošanai tiesnešu kadru saglabāšanai valsts struktūrās?

— Manuprāt, juristu aizplūšana uz privātajām struktūrām tādos apmēros, kā tas notika pirms pāris gadiem, ir mazinājusies. Tiesneši vairs nevar sūdzēties par mazām algām. Citādāk ir ar tehniskajiem darbiniekiem, kas strādā tiesās. Diemžēl, ņemot vērā valsts finansiālo stāvokli, viņu algas vēl nevaram paaugstināt.

Otrs, mums labvēlīgs faktors, ir kvalificētu juristu, kas bija iesaistījušies privātajās struktūrās, arvien biežāka atgriešanās valsts darbā. Šajā gadījumā ir iedarbojies morālais aspekts: tiesneši savā būtībā ir godīgi cilvēki, bet privātstruktūrās bieži vien nostādne ir tāda: ja tu esi studējis likumus, tad tev jāatrod ceļi, kā tos apiet ar līkumu. Un cilvēki atgriežas valsts struktūrās.

Mums ir padomā arī projekts, kas Juridiskās fakultātes beidzēju uz pāris gadiem iesaistītu līgumattiecībās ar valstiskām institūcijām. Līdz ar to nākotnē vairs nevajadzētu izvirzīties kadru trūkuma problēmai.

— Atgriežoties pie apgabaltiesām, vai to izvietojuma dēļ — Liepāja atrodas apgabala malā, savukārt no bagātīgi apdzīvotās Daugavpils cilvēkiem būs jābrauc uz Rēzekni — neradīsies jaunas problēmas?

— Mēs plānojam Daugavpilī izveidot Latgales apgabaltiesas filiāli. Telpas tur ir, jautājums jau saskaņots ar Daugavpils pilsētas pašvaldību. Šī filiāle ir ļoti nepieciešama, jo Latgales apgabals ir liels, Rēzekne vien no Daugavpils ir 90 kilometru attālumā. Cerēt, ka iedzīvotāji no Krāslavas un vēl tālākā dienvidaustrumu gala bez problēmām varēs atbraukt uz Rēzekni, mēs nevaram.

Līdzīgi būs Vidzemē — centrs Valmierā, bet atbalsta punkts Madonā. Savukārt Kurzemē filiāli veidosim Kuldīgā.

— Un pēdējais jautājums. Droši vien tas Jūsu prātu nodarbina tāpat kā pārējo Latvijas iedzīvotāju prātus, proti: noziedzības līmenis ir augsts, cilvēks uz ielas vai biznesmenis savā ofisā nejūtas drošs... Vai ar likumdošanu nebūtu iespējams ieviest kārtību — aši un asi, nu, kaut vai dažus nežēlīgus, ārkārtējus likumus uz pāris gadiem...

— Uz to atbildēt ir ārkārtīgi grūti... Domāju, ka šo jautājumu varētu daudzmaz atrisināt, ja mēs balstītos uz tiesību vēstures uzkrāto pieredzi. Var jau tādus ārkārtas pasākumus uzsākt, piemēram, preventīno aizturēšanu: aha, man liekas, ka tu esi zaglis vai reketieris, un es, policists, tevi aizturu. Bet te pastāv tā neredzamā līnija — demokrātija un nevainības prezumpcija —, kuru nedrīkst pārkāpt, nedrīkst ignorēt. Nevainības prezumpcija ir viens no jurisprudences pamatbaušļiem. Bet es uz savas intuīcijas vai iedomu pamata esmu aizturējis cilvēku, ievietojis īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, un pēc mēneša izrādās, ka cilvēks ir nevainīgs.Vai to, ko cilvēks ir gan fiziski, gan morāli šajā laikā zaudējis, mēs varēsim viņam atdot?

Daudzi uzskata, ka kardināli ir jāpastiprina sodi. Varbūt, ka tas īslaicīgu efektu dos. Starp citu, es varu teikt, ka pašlaik tāds pasākums tiek gatavots, tuvākajā laikā to apspriedīsim vienā no valdības komitejām, virzīsim valdības izskatīšanai un tad uz Saeimu. Mēģināsim... Taču tiesību vēsture rāda, ka nevienā valstī nav izdevies noziedzību samazināt ar sodu bardzības pastiprināšanu. Te jāmin klasiskais piemērs no viduslaiku Anglijas, kad ieviesa likumu par zagļu sodīšanu, publiski tos pakarot. Bet, izrādās, ka tajā laikā, kamēr cilvēki skatījās soda izpildīšanu, viņi tika visvairāk apzagti...

Šī ir sarežģīta problēma, kas saistās gan ar ekonomiku, gan ar audzināšanu un citiem cilvēka dzīves aspektiem. Tikai ar juridiskiem līdzekļiem vien šo jautājumu nevar atrisināt.

— Paldies par sarunu!

Ar ministru tikās Vairis Ozols, "LV" nozares redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"