Par labiem, drošiem Latvijas ceļiem

Vakar Latvijas Republikas Satiksmes ministrija rīkoja preses konferenci par plānotajiem ceļu rehabilitācijas darbiem pavasara un vasaras sezonā. Plašu informāciju par Latvijas autoceļu stāvokli sniedza Satiksmes ministrijas Autoceļu direkcijas ģenerāldirektors Olafs Kronlaks.

Ceļu apsekojuma rezultātu analīze rāda, ka situācija uz melnā seguma ceļiem kļūst kritiska. Pēdējos trijos gados, kad finansējumu ceļu uzturēšanai kārtībā vairs nevar vērtēt par apmierinošu, ievērojami samazinājusies izremontēto ceļu kilometrāža. Lai nesāktu uzkrāties remonta deficīts, ir nepieciešams atjaunot aptuveni 1000 kilometru asfaltēto ceļu gadā. Tā kā līdzekļu trūkuma dēļ to nevar izdarīt, šī pavasara apsekojums jau uzrāda bīstamu tendenci strauji pieaugt bojāto ceļu kilometrāžai. Pagājušā gada pavasarī kapitāli remontējamo ceļu posmu kopgarums sasniedza 355 kilometrus, bet šajā pavasarī apsekojums jau uzrāda 544 kilometrus.

No 1990.gada uzkrājušies jau 2938km neizremontētu melnā seguma ceļu. Turklāt, ņemot vērā remonta deficītu, kas izveidojies līdz 1990.gadam, puse no visiem asfaltētajiem Latvijas ceļiem ir nokalpojusi un nekavējoši jāremontē. Ja ceļu kapitālā remonta tempi nepieaugšot, bet tas ir atkarīgs no valsts finansējuma šim mērķim, tad pēc 3 līdz 5 gadiem sākšoties visaptverošs Latvijas autoceļu sabrukums.

Šopavasar ceļu apsekojuma analīze rāda, ka lāpāmo ceļa bedrīšu kopīgā kvadratūra jau pārsniegusi 250 tūkstošus kvadrātmetru, bet to remontam nepietiek gandrīz 1,3 miljoni latu. Tātad sagaidāms, ka bedrīšu dēļ vēl vairāk pieaugs kapitāli remontējamo ceļu kilometrāža.

– Bieži vien sabiedrība jautā: mēs maksājam transporta nodokli, bet kur tā nauda paliek? Ģenerāldirektors Olafs Kronlaks pieskārās arī šādai ļoti aktuālai, cilvēkus – īpaši autobraucējus – satraucošai problēmai.

–Jāsaka, ka pašreiz rit tikai pirmais gads, kad pastāv šis paaugstinātais transporta nodoklis, un ir grūti prognozēt, cik lielu summu beigu beigās transporta nodoklis izveidos. Mēs lēšam, ka šī summa varētu sasniegt apmēram astoņus miljonus latu. No tās 70 procenti tiek novirzīti valsts ceļu uzlabošanai, 30 procenti – pašvaldību ceļiem. Tas nozīmē, ka valsts ceļu remontam paliek 5,6 miljoni. Ko nozīmē 5,6 miljoni latu, ja viena kilometra ceļa atjaunošanai ir vajadzīgi no 40 līdz 50 tūkstošiem? Tā ir ārkārtīgi niecīga summa. Ar to var vienīgi uzturēt ceļu funkcionēšanu un bedrīšu aizlāpīšanu, taču melnā seguma atjaunošanai vairs neatliek pat lats. Mūsu speciālisti ir aprēķinājuši: ja strādātu tā kā 1990., 1991.gadā, tad ceļu uzturēšanai – nevis remontam – vajadzētu no 40 līdz 45 miljoniem latu, nerēķinot inflāciju. Par transporta īpašnieku nodevu var teikt, ka tā kopumā veido summu, kas mūsu problēmas nespēj atrisināt.

Šādos apstākļos, kad tuvākajā laikā problemātiska var kļūt Daugavas tiltu, Ventas tilta pie Skrundas, Brocēnu estakādes un citu ceļu posmu funkcionēšana Latvijas ceļu tīklā, izšķirošas kļūst investīcijas un ārvalstu kredīti, tostarp arī Eiropas Bankas kredīts. Diemžēl šis kredīts saistās ar noteikumiem, kuri šobrīd nebūt nerada iespēju ātri atrisināt Latvijas ceļu sasāpējušās problēmas.

Kā norādīja Olafs Kronlaks, tad ne mazāk svarīga ir valsts grunts ceļu kopšana, taču uz tiem pēdējā gada laikā, izņemot avārijas vietas, nav uzbērts neviens kubikmetrs grants.

Preses konferencē žurnālisti tika informēti par Autoceļu direkcijas veikumu iekšējo rezervju izmantošanā, par ceļu būves speciālistu aiziešanu darbā citās nozarēs, par ceļu inženieru sagatavošanas krasu samazināšanos Rīgas Tehniskajā universitātē.

Atbildot uz žurnālistu jautājumiem, ģenerāldirektors informēja, ka tuvākajā laikā Latvijā nav sagaidāma maksas ceļaposmu vai tiltu atklāšana, jo privātie būvuzņēmēji neko tādu būvēt vēl nav pieteikušies, bet visi vecie ceļi un tilti ir celti par mūsu, resp.,nodokļu maksātāju līdzekļiem.

Vairis Ozols,

"LV" nozares redaktors