Cik maksāsim par savu dabu

Jānis Bruņenieks, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ekonomikas nodaļas vadītājs —

speciāli "Latvijas Vēstnesim" — domājot par likumprojektu "Par dabas resursu nodokli", ko izskata Saeima

— Kāpēc šobrīd ir nepieciešams pieņemt jaunu redakciju likumam "Par dabas resursu nodokli", ja kopš 1991.gada 1.janvāra šis nodoklis jau ir spēkā?

— Līdz šim ar dabas resursu nodokli Latvijas valsts budžetā iekasētā summa nav bijusi pietiekama un bija mazāka par 0,3 procentiem no visiem valsts nodokļu ieņēmumiem. Šis nodoklis vairāku gadu gaitā, neskatoties uz to, ka tika izdarītas kompensējošas izmaiņas, bija devalvējies un vairs nesedza reālās izmaksas, kādas saistītas ar vides aizsardzības projektiem Latvijā. Vides aizsardzība dzīvoja uz citu nodokļu rēķina, un tajā pašā laikā radās situācija, kad nebija iespējams saņemt ārvalstu palīdzību vai citus izdevīgus aizdevumus vides aizsardzībai, jo nespējām izpildīt nosacījumu, ka arī mums projektā jāiegulda kaut arī neliela sava daļa.

Jebkurš nodoklis tirgus ekonomikā paredzēts, lai kaut ko ierobežotu vai otrādi — veicinātu. Arī šī nodokļa galvenais uzdevums — ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu, atbalstīt ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ieviešanu tautsaimniecībā. Šajā likumprojektā ir iestrādāti regulējoši mehānismi, kuriem jāveic šī funkcija.

Bija radušās arī juridiska rakstura pretrunas ar jaunpieņemtajiem likumiem un spēku atguvušo Civillikumu. Nodokļa administrēšana bija kļuvusi problemātiska.

Likuma projektu sagatavojām pagājušā gada vasarā un iesniedzām Saeimā izskatīšanai. Pēc diskusijām Saeimas komisijās un plenārsēdē ir radīta jauna redakcija likuma projektam, kurā ir ietvertas daudzas izmaiņas.

Nodokļa slodze sadalīta vienmērīgāk

Lai kompensētu inflācijas ietekmi un kaut daļēji līdzsvarotu ieņēmumus ar vides aizsardzībai nepieciešamajiem izdevumiem, nodokļu likmes ir indeksētas.

Jāpiebilst, ka indeksācija veikta saudzīgi, un pilnu ieņēmumu atbilstību izdevumiem iecerēts panākt vairāku gadu laikā. Paredzēts paplašināt ar nodokli apliekamo objektu loku, tādējādi vienmērīgāk sadalot slodzi starp nodokļa maksātājiem.

Līdz šim dabas resursu nodokli nemaksāja par atmosfēras piesārņojumu, ko radīja mobilie piesārņotāji, piemēram, autotransports, kā arī par tādu preču un produktu patērēšanu, kas rada smagas problēmas vides aizsardzībai.

Ūdeņu aizsardzība

Ūdeņu aizsardzības nolūkos iestrādājām iepriekšējā likuma projektā augstas likmes ūdens izmantošanas veidiem — gan virszemes, gan pazemes ūdeņiem.

Bija piedāvātas daudz augstākas nodokļu likmes ūdens ņemšanai no reģioniem ar depresijas piltuvēm. Depresijas piltuves raksturīgas lielajām pilsētām — Rīgai, Liepājai u.c., kur dzīvo lielākā daļa no Latvijas iedzīvotājiem. Tāpēc šāda paaugstināta ūdens ņemšanas likme sāpīgi skartu iedzīvotāju intereses, jo sadārdzinātos komunālie maksājumi.

Jaunajā redakcijā atteicāmies no idejas speciāli aplikt reģionālās depresiju piltuves ar papildlikmi, tāpat samazinājām arī likmes par ūdeņu izmantošanu salīdzinājumā ar iepriekšējā variantā piedāvātajām.

Nodoklī likmju indeksācija (paaugstinājums) salīdzinājumā ar spēkā esošo likumu ir vidēji trīs reizes, bet ūdenim — tikai divas reizes.

Rīgas pašvaldībai

Otrs būtisks labojums likumprojektā attiecas uz Rīgas pašvaldību. Iestrādājām jaunu nodokļu ieņēmumu dalījumu shēmu dažādu līmeņu budžetos — 30 procentus saņemtu valsts budžets, 30 procentus — rajonu pašvaldības un 40 procentus — zemākā līmeņa pašvaldības. Šis papildu posms — rajonu pašvaldību speciālie vides aizsardzības budžeti — paredzēti līdzekļu koncentrācijai lokālu vides aizsardzības projektu realizācijai.

Līdz šim zemāko līmeņu pašvaldību budžetos līdzekļi bija ļoti sadrumstaloti un nepietiekami, lai realizētu kādu nopietnāku vides aizsardzības projektu. Tas zināmā mērā bija attaisnojošs motīvs, kāpēc šie līdzekļi vispār netika izmantoti vides aizsardzībai, bet sadrumstaloti kopējos budžetos.

Rīgas pašvaldība ir gatava lielāka mēroga vides aizsardzības projektu realizācijai, un arī nodokļu ieņēmumi ir ievērojami. Rīgai jaunā likuma redakcijā paredzēts nodokļa ieņēmumu divu līmeņu dalījums — 30 procenti no ieņēmumiem novirzīti valsts budžetā, bet 70 procenti — Rīgas pilsētas vides aizsardzības speciālajā budžetā.

Energoresursu aplikšana ar nodokli

Šie nodokļa maksājumi ir paredzēti kā CO2 tipa nodoklis, līdzīgi kā to pielieto daudzas pasaules valstis. Vislielākā pieredze šajā jomā ir Skandināvijas valstīm, veidojot videi labvēlīgu kurināmā bilances politiku. Arī dabas resursu nodoklī šāds mehānisms ir iestrādāts. Ar šo politiku tiecamies ietekmēt un kaut zināmā mērā īstenot tās idejas, kas iestrādātas Riodežaneiro konvencijā, kuru ratificējusi arī Latvija, uzņemoties starptautiskas saistības.

Lai šādu politiku veidotu, nodoklim ir jābūt balstītam uz nodokļa slodzes proporcionālu sadalījumu pa kurināmā veidiem atbilstoši CO2 emisijai, oglekļa saturam šajos konkrētajos kurināmā veidos.

Latvijā ir problemātiski realizēt šādu konsekventu politiku, jo nevaram atļauties nodokļu slodzi palielināt līdz tādam līmenim, kāda tā ir attīstītajās valstīs, un tāpēc jau sākotnēji izdarījām korekcijas, vienīgi piešķirot zināmu labvēlību videi mazāk kaitīgiem kurināmā veidiem. Šajā kategorijā iedalījām gāzi, kura veido lielu daļu Latvijas kurināmā bilancē. Bija paredzēts gāzi vispār atbrīvot no nodokļa maksājuma, bet, tā kā mums pārmeta energoresursu piegādātāju lobismu, tad šo likmi, kaut arī simbolisku, iestrādājām likumā (Ls 0,15 par 1000 kubikmetriem).

Deponēšanas sistēma

Nodokļu likums paredz Latvijā ieviest sistēmu, ko plaši izmanto daudzās pasaules valstīs. Tā ir depozītu sistēma, kura paredz nodokļa maksājumus par videi kaitīgām vielām un precēm. Sarakstā iekļautas, piemēram, dzīvsudraba luminiscējošās spuldzes, baterijas, akumulatori utt., viss, ko iespējams vairākkārt pārstrādāt un izmantot vai kam ir jāgarantē šo produktu kaitīgo atlikumu utilizācija. Sākotnēji projektā bijām paredzējuši tādas pārstrādes tehnoloģijas, kuras Latvijā iespējams ieviest.

Šaubījāmies, vai iespējama autoriepu pārstrāde. Akciju sabiedrība "Brocēni" piedāvāja autoriepas izmantot cementa apdedzināšanas tehnoloģiskajā procesā. Uzņēmumā izstrādātas arī ekonomiskās aplēses. Tātad attiecībā uz autoriepām šādas likmes ir, likumā ir paredzēta ekonomiskā shēma šīs pārstrādes subsidēšanai.

Tas pat attiecas uz vienreiz lietojamajiem plastmasas traukiem, ko izmanto ātrās apkalpošanas ēdināšanas uzņēmumos, piemēram, "Mc’Donalds". Ideālais variants — lietot porcelāna vai fajansa traukus. Bet, ja tomēr izmantos vienreizējās lietošanas traukus, tad šīs nodokļu likmes radīs līdzekļu resursus, lai nodrošinātu to savākšanu un normālu utilizāciju.

Līdzīga sistēma paredzēta arī baterijām, mašīneļļām, dažādai tarai utt. Tāpēc nav korekti visus šos maksājumus ierēķināt nodokļa ieņēmumā un spekulēt ar "neaizsargātā" patērētāja interesēm. Nav taisnība apgalvojumam, ka stikla pudeļu izmantošana sadārdzinās pienu. Tā tikai palielinās tukšās taras aprites vērtību un sadārdzinās produktus, kuri iesaiņoti grūti pārstrādājamā, vienreiz izmantojamā iepakojumā. Noteikta vērtība būs arī tukšajām alus kārbām, un tās nemētāsies visās iespējamās vietās.

Licencēšana

Jauna ir dabas resursu izmantošanas un vides piesārņošanas licenču (brīvi tirgojamu) ieviešana. Šādas licences ir iespējams izmantot ļoti atšķirīgos gadījumos ar tikpat atšķirīgiem nosacījumiem. Tāpēc likumā ir iestrādāti tikai šīs sistēmas vispārīgie principi, jo katra atsevišķa gadījuma reglamentāciju nosaka ar īpašiem Ministru kabineta noteikumiem.

Kā šī sistēma darbosies konkrētajā gadījumā? Piemēram, rajonā, kurā ieviestas licences, lai regulētu gaisa piesārņojumu ar sēra savienojumiem, atrodas divi uzņēmumi. Ja šim rajonam, emitēta ierobežota licenču kvota, tad jebkurš no abiem uzņēmumiem varēs palielināt ražošanas apjomu, tikai samazinot sevis radīto piesārņojumu vai arī atpērkot nepieciešamās licences no kaimiņa, tādējādi izdarot ieguldījumu tā uzņēmuma ekoloģizācijā. Turklāt šo licenču tirgus cena ir atbilstoša patiesajām vides aizsardzības projekta izmaksām. Patlaban nevaram atļauties nodokļa likmes par gaisa piesārņošanu noteikt pietiekami augstā līmenī.

Licences varētu piemērot ļoti dažādos gadījumos, piemēram, ierobežojot dažu videi kaitīgu vielu importu — piemēram, ozona slāni noārdošu vielu ievešanu Latvijā. Jāatgādina, ka Latvija ir uzņēmusies starptautiskās saistības, ratificējot konvenciju par ozona slāni noārdošo vielu patēriņa samazināšanu un izskaušanu no aprites noteiktā laika posmā. Licenču mehānisms sekmēs šīs politikas realizāciju. Ja šīs licenču kvotas emitējam un piešķiram kaitīgo vielu vairumtirgotājiem, tad varam būt puslīdz droši, ka kvotas tādā vai citādā veidā būs pārdalītas starp importētājiem, bet rezultātā, ja nodrošināsim attiecīgu muitas kontroli, netiks pārsniegtas.

Rietumu valstīs vecā modeļa ledusskapji, kas darbojas ar dažādiem freoniem, iekļauti izskaužamo produktu kategorijā. Latvijā tā nav, jo nedarbojas sertifikācijas sistēma. Šajā gadījumā mūs gan vairāk interesē vairumpiegādātāji, kuri ieved Latvijā šāda tipa ķimikālijas cisternās lielo saldētavu uzpildīšanai vai citiem mērķiem. Ir jāmaina ražošanas tehnoloģija. Ja šīs konvencijas esam ratificējuši, tad šādu politiku ir arī jārealizē.

Ozona slāni noārdošās vielas raksturo ar noteiktu koeficientu, kurš var būt tūkstošiem reižu mazāks vai lielāks katrai konkrētai vielai. Nodokļa likmes ir atšķirīgas, tās diferencētas atkarībā no šīs vielas konkrēta kaitīguma.

Licenču tirgus efektīvi darbojas arī tad, ja ar jaunu (samazinātu) licenču laidienu valsts noteikusi pieļaujamā piesārņojuma apjoma samazinājumu (ko no mums pieprasa tās pašas starptautiskās konvencijas). Tādējādi licences veic trīs funkcijas:

— ar tirgus mehānismu palīdzību atrod visefektīvāko līdzekļu ieguldīšanas veidu;

— maksājumus par tiesībām piesārņot vidi nosaka atbilstoši nepieciešamajiem ieguldījumiem;

— ļauj valstij ar tirgus ekonomikas līdzekļiem realizēt pakāpenisku vides politiku.

Arī mēs pret dabas katastrofām

Ekoloģijā ir tāds universāls princips — domāt globāli un rīkoties lokāli. Latvija, ievērojot gan patēriņa, gan ražošanas mazos mērogus salīdzinājumā ar dažādām Rietumu valstīm, ir neliela. Un mums šķiet, ko gan mēs tur īpaši daudz varam kaitēt... Tomēr problēmas ir jāskata kontekstā, kādā mēs esam līdzdalīgi to radīšanā. Arī mēs daudz piesārņojam vidi, un mūsu rīcībai vides aizsardzības jomā ir jābūt samērojamai ar radīto kaitējumu. Kaut arī mērogi mazi, ekonomikas ietvaros tomēr pret to ir jācīnās.

Dabas katastrofas ir gandrīz katram redzamas — kādi plūdi un kādas klimata maiņas ir vērojamas. (Tādas līdz šim nav bijušas.) Piemēram, gaisa vidējā temperatūra kaut kur nedaudz paaugstinās, tas ir mazs rādītājs, bet globālie procesi ir ārkārtīgi jūtīgi, jo pat niecīga ietekme var izraisīt globālas sekas. No sistēmu teorijas viedokļa — pat mazs faktors, ja to pienācīgi nenovērtē, var radīt globālas sistēmas pārmaiņas kopumā.

Ko veicinās un ko ierobežos?

Jaunais likums "Par dabas resursu nodokli" paredz dažādus nodokļa atvieglojumus, taču tie ir saistīti ar konkrētu tehnoloģisku darbību. Nekādi atvieglojumi lauksaimniecībai vai citai nozarei netiks piešķirti, ja tā nerealizēs vēlamo vides politiku. Turpretī, piemēram, autotransportam, kas ekspluatēs katalīzes filtrus, paredzēti šādi atvieglojumi.

Dabas resursu nodoklī ir ietverti vairāki efektīvi regulējoši mehānismi. Viens no tiem ir nodokļa kreditēšana. Piemēram, ja uzņēmums ir gatavs realizēt vides aizsardzības projektu, kas samazina šī uzņēmuma radīto piesārņojumu videi par 70 procentiem, tad ir iespējams šo projektu saskaņot un panākt vienošanos par nodokļa atlaidi. Uzņēmums nodokli sāktu maksāt par tiem piesārņojuma apjomiem, kādi būs pēc projekta īstenošanas. Uzņēmums ar paša ietaupītajiem līdzekļiem tādējādi kreditē vai apmaksā šo projektu.

Ir vēl vairāki citi regulējoši mehānismi, ieskaitot diferencētās likmes saistībā ar atļauju sistēmu, vides piesārņojuma limitēšanu. Šim nodoklim ir vairāk regulējoša nekā fiskāla jēga, tādējādi radot uzņēmumiem ieinteresētību risināt vides aizsardzības problēmas.

Ingrīda Rumbēna,

"LV" nozares redaktore