Skatiens uz iepriekšējo nedēļu

Ministru prezidents Māris Gailis Latvijas valsts radiofonā vakarrīt , 9.maijā

Labrīt, godājamie radioklausītāji!

Vakardien Latvija klusi pieminēja Otrā pasaules karā kritušos un bojā gājušos. Pats es piedalījos tēlnieka Ojāra Feldberga veidotās piemiņas zīmes atklāšanā Sabiles apkaimē. Latvijas zeme ir bagāta ar šādām zīmēm. Bet tā ir rūgta, traģiska bagātība, ar ko nevar lepoties un kuras dēļ nav iedomājamas līksmas svinības. Drīzāk jau ikvienas šādas zīmes atklāšana liek mums uz brīdi apstāties un padomāt par cilvēces kopīgo vainas sajūtu pret lielvaru izraisīto asiņaino karu upuriem. Otrais pasaules karš tautu, arī latviešu tautas, vēsturē atstājis grūti dziedināmas brūces.

Latvija to ir pieredzējusi varbūt pat pārāk bieži, mūsu tauta ir ārdīta un plosīta vēstures vējos. Bet mēs tomēr esam un veidojam no jauna savu valsti. Lai pagātnes rūgtās mācības sniedz mums spēku un drosmi teikt patiesību – pašiem sev un visai pasaulei.

Vēlos paziņot radioklausītājiem, ka vakar vakarā man par savu atkāpšanos paziņoja izglītības un zinātnes ministrs Jānis Vaivads. Es izprotu šo smago soli. Nevienam no ministriem pēdējos mēnešos nav klājies tik grūti kā Jānim Vaivadam. Uzskatu, ka viņš esošo iespēju robežās centās savus pienākumus veikt pēc labākās sirdsapziņas, par ko es arī viņam vēlos pateikt paldies. Labi apzinos, ka pašreizējā valsts budžeta ietvaros visu iecerēto nav iespējams īstenot. Tomēr daudzas svarīgas reformas ir iesāktas, un par to jāpateicas gan skolotāju aktivitātei, gan ministra centieniem.

Izmantojot iespēju, vēlos atgādināt, ka izglītībai arī turpmāk tiks pievērsta pastiprināta valdības uzmanība. Aizvadītās nedēļas nogalē valdība sprieda par nākamā gada budžetu. Lai arī par konkrētiem skaitļiem vēl runāt par agru, tomēr visi ministri uzskatīja, ka finansējums izglītībai nākamgad jāpalielina.

Godājamie klausītāji, šīs nedēļas nogalē atzīmēsim Mātes jeb Ģimenes dienu. Daudz runāts par to, ka ģimene ir tautas un valsts pamats. Diemžēl valsts šodien vēl nespēj atbalstīt ģimeni tik daudz, cik tas būtu nepieciešams. Tomēr ne jau viss ir valsts rokās. Daudziem bērniem pietrūkst vecāku mīlestības, un televīzijā pat redzam skatus ar vecāku piekautiem bērniem. Ne jau valsts ir vainīga pie tā, ka bāreņu namos nonāk bērni, kuriem abi vecāki ir sveiki un veseli, tikai grādīgo dzērienu pudele tiem izrādījusies tuvāka.

Šajā steidzīgajā laikā mums diemžēl ne vienmēr atliek laika ģimenei un mājai. Joprojām daudzi vīri uzskata, ka mājas darbi un pat bērnu audzināšana ir tikai sievietes pienākums. Nesen man stāstīja kādu, manuprāt, anekdotisku gadījumu Daugavpilī. Kādā rūpnīcā strādniece lūgusi iekārtot divus bērnus dārziņā. Tas arī ticis izdarīts, tikai kolēģi izteikuši izbrīnu, kāpēc tad vīrs, kurš ir bezdarbnieks un dzīvo mājās, nevar pats pieskatīt bērnus. Izrādījies, ka vīrs kategoriski atsakoties pieskatīt bērnus, jo tas neesot vīriešu darbs un bērni tikai traucējot skatīties televīziju. Komentāri, kā teikt, lieki.

Ģimenes dienā atcerēsimies arī mūsu vecākus, apciemosim tos, ja tas iespējams, vai vismaz piezvanīsim un pateiksim viņiem paldies. Viņi to visvairāk ir pelnījuši.