4. maija svinīgā sēde

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas! Saeimas 1995.gada 4.maija sēdi, kas veltīta 5.gadadienai kopš Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas, paziņoju par atklātu.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aivars Berķis.

Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam!

Saeimas priekšsēdētājs A.Gorbunovs. Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, ekselences, godātie deputāti, viesi, dāmas un kungi!

Saeimas Prezidijs saziņā ar Frakciju padomi ir sasaucis Saeimas sēdi, lai atzīmētu 1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas piekto gadskārtu.

Latvijas valsts atdzimšanas ceļā 1990.gada 4.maijam bija izšķiroša un nozīmīga loma, jo Augstākā padome ar Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanu atjaunoja Latviju kā neatkarīgu, demokrātisku valsti. Un tā pēc Deklarācijas pieņemšanas Latvijas PSR Augstākā padome kļuva par Latvijas Republikas Augstāko padomi — augstāko valsts varas un likumdevēju institūciju, kas par savu galveno mērķi izvirzīja neatkarīgas valsts — Latvijas Republikas — atjaunošanu un atzīšanu de facto , 5.Saeimas ievēlēšanu un sasaukšanu, lai tā savukārt varētu atjaunot Satversmes darbību pilnā apjomā.

Pieci gadi tautas un valsts dzīvē ir pārāk īss laiks, lai, uz to atskatoties, varētu izdarīt visaptverošus secinājumus. Tāpēc īsā uzrunā es nepretendēju uz to, ka varētu dot izvērtējumu visiem notikumiem, kas bija saistīti ar neatkarības atgūšanu.

Tagad, runājot par mūsu valsts atjaunošanu, dažreiz atsaucamies uz likteņa nenovēršamību vai vēsturiskā taisnīguma apliecinājumu. Taču tolaik — astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā — izšķiroša bija nevis kāda liktenīga griba, bet gan konkrētu norišu pamodinātās katra latvieša ilgas pēc savas valsts un izlēmība tās piepildīt. Tāpat arī Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu balsojums par Neatkarības deklarāciju bija šo tautas ilgu un gribas izpausme. Tas bija lēmums, ko noteica gan katra deputāta pilsoniskā drosme un izšķiršanās, gan vienlaikus visu Latvijas cilvēku gaidās saspringtā gatavība likt uz spēles visu, kas katram dārgs, lai vēlreiz uzdrīkstētos apliecināt visai pasaulei, ka mēs vēlamies paši savu valsti un spējam mierīgā, bet pietiekami nelokāmā ceļā to atjaunot. Šodien grūti iedomāties, kas vēl spētu izraisīt tautā tādas gaviles, līksmi, ovācijas, pateicību un vienotību. Tik daudz puķu, dziesmu un karogu!

Runājot par tautas tiekšanos atjaunot savu valsti, nevar nerunāt par tiem, kas šo gribu uzturēja, vairoja un ievirzīja konkrētos uzdevumos un prasībās. Notika it kā sabiedriskās aktivitātes izvirdums. Sabiedrības noskaņojums sakāpinātā veidā atspoguļojās organizācijās un kustībās un impulsēja tās. Tās savukārt spēcīgi iespaidoja un veidoja sabiedrisko domu.

Lai atceramies, kādu milzīgu lomu toreiz nospēlēja radošās inteliģences savienību plēnums! Latvijas Nacionālā neatkarības kustība pieteica sevi kā organizācija, kura konsekventi izvirzīja Latvijas valsts neatkarības ideju kā latviešu tautas tālākās attīstības pamatu. Tāpat jāpiemin Vides aizsardzības klubs, Helsinki-86. Jāmin arī tā kompartijas daļa, kura atšķēlās, nosauca sevi par Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju un atbalstīja tautas izraudzīto neatkarības atjaunošanas ceļu. Būtu jāatzīmē arī, ka par Latvijas pilsoņu kopumu kā valsts pamatu un par Satversmes negrozāmību iestājās Latvijas Pilsoņu kongress, kurš gan sevi uzskatīja par alternatīvu un reizē leģitīmu pilsoņu kopuma valstisku pārstāvniecību.

Nepārvērtējama nozīme šajā ceļā uz neatkarības atjaunošanu bija Baltijas vienotībai, neaizmirstamajam Baltijas ceļam. Neraugoties uz PSRS uzsākto Lietuvas ekonomisko blokādi, Lietuva ne tikai spēja to izturēt, bet arī zināmā mērā kļuva par Baltijas nepakļāvības simbolu. Šodien mums ir prieks sveikt mūsu vidū Vītautu Landsberģi, kurš bija šajā zālē arī 1990.gadā. (Aplausi.)

No starptautiskā viedokļa svarīgi bija tas, ka šajā laikā uz jebkuriem politiskiem uzbrukumiem no PSRS puses Igaunija, Latvija un Lietuva atbildēja vienoti — ar Baltijas padomes paziņojumiem un citiem kopīgiem soļiem.

Visiem šiem centieniem apvienojoties, kļuva iespējams Augstākās padomes vēlēšanās iegūt divas trešdaļas vietu un realizēt Latvijas tautas gribu — pieņemt Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Turklāt ir jāatceras, ka vēlēšanās piedalījās visi tolaik Latvijā dzīvojošie, pat PSRS armijas karavīrus ieskaitot. Par Latvijas Tautas fronti, tas ir, par Latvijas neatkarību, toreiz balsoja daudzi nelatvieši, arī nepilsoņi.

Man liekas, ka šodien ir būtiski atcerēties arī ko citu. Ar 4.maija Deklarācijas pieņemšanu sākās atklātas konfrontācijas posms, kas savu apogeju sasniedza asiņainajos 1991.gada janvāra notikumos un augusta dienās. Jau 3.maijā pie Augstākās padomes bija tolaik ierastie PSRS armijas virsnieku piketi ar saukļiem, ka armija nepieļaušot PSRS sabrukumu, tā nosargāšot PSRS konstitūciju, un tā tālāk. Brīžiem konfrontācija kļuva asa un draudīga. Tāda tā bija 4.maijā, kad no Doma laukuma atnāca Interfrontes mītiņa dalībnieki un viņiem pretīm stājās Latvijas Tautas frontes ļaudis, kā arī 15.maijā, kad karaskolas kursanti un virsnieki, pārģērbušies civildrēbēs, mēģināja iekļūt Augstākās padomes ēkā. Taču konfrontācija uz ielas nepārvērtās masu nekārtībās vai nemieros, un Augstākā padome varēja turpināt darbu. Ne mazāka konfrontācija — tikai starp pretējiem uzskatiem — bija arī šajā zālē. Taču jāuzsver viens — lai kādās formās tā izpaudās, Augstākā padome nepārtrauca darbu, uzturot kvorumu gan dienu, gan nakti, kad tas bija nepieciešams, piemēram, 1991.gada janvārī vai augustā.

Šodien interesanti būtu atcerēties arī vairāk nekā 50 deputātu pārstāvētās "Līdztiesības" frakcijas galveno argumentu, kāpēc Augstākā padome vispār nevarot izskatīt tādu jautājumu. Pirmais bija tas, ka neesot bijis dots pietiekami ilgs laiks, lai iepazītos ar Deklarāciju. Tas, protams, bija formāls iegansts, jo pēc būtības Vislatvijas vietējo padomju deputāti savā sanāksmē un Tautas fronte savā priekšvēlēšanu programmā nepārprotami bija pauduši savu pirmo un galveno uzdevumu — atjaunot Latvijas valsts neatkarību.

Opozīcija atsaucās arī uz Latvijas PSR konstitūcijas 107.pantu. Tas ir intereses vērts arguments, jo šajā pantā bija runa par likumprojektiem vai lēmumu projektiem, kas pārkāpj Latvijas PSR suverenitāti vai ierobežo latviešu nācijas tiesības uz pašnoteikšanos. Viņuprāt, pēc Deklarācijas pieņemšanas varēja sekot atbildes reakcija no Maskavas, tas ir, prezidenta pārvaldes ieviešana, kas nozīmētu Latvijas suverenitātes samazināšanos.

Un trešā iebilde — Deklarācija esot pretrunā ar PSRS konstitūciju. Šo argumentu vēlāk izmantoja PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, atceļot Deklarāciju kā nelikumīgu.

Bet Latvijas Republikas Augstākā padome no 4.maija Neatkarības atjaunošanas deklarācijas neatteicās un turpināja veidot neatkarīgas valsts struktūras. Konfrontācijā ar Maskavu sākās citi posmi.

Lai referenduma rezultāti par PSRS saglabāšanu visā tās teritorijā netiktu attiecināti arī uz Latviju un nevarētu tikt izmantoti kā iegansts sankcijām pret Latviju, Augstākā padome un vietējās padomes organizēja aptauju par Latvijas iedzīvotāju atbalstu neatkarībai. Atcerēsimies, ka toreiz nebija nevienas Latvijas pilsētas un rajona, kas nebūtu atbalstījis Latvijas neatkarību. Tas bija papildu arguments par labu neatkarības atjaunošanai, ko sevišķi pozitīvi novērtēja Rietumu demokrātiskās valstis.

Kaut arī Deklarācijā tika pasludināta Latvijas neatkarība, tā tomēr paredzēja pārejas periodu valsts atjaunošanai de facto, un pučs Maskavā vēl nebija pilnīgi beidzies, kad tie paši Augstākās padomes deputāti izstrādāja un 1991.gadā 21.augustā pieņēma konstitucionālo likumu par valsts statusu un lūdza ārvalstis atzīt Latvijas neatkarību. Un tūlīt to izdarīja Lietuva un Igaunija, Islande, Dānija un Somija.

Tāpat tūlīt pēc puča izgāšanās arī Krievija, un, atzīmēsim, te īpaši nopelni bija Borisam Jeļcinam, kā viena no pirmajām valstīm atzina Latviju un aicināja to darīt arī PSRS un citas pasaules lielvalstis. Kā zināms, tam sekoja neaizmirstamā Latvijas valsts atjaunošanas starptautiskā atzīšana.

Reizē jāatzīst, ka faktiski tuvā saskarsmē, pat paralēli, norisēja divi pretēji procesi — neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana un vecās varas sabrukšana Maskavā. Vecā vara neatkāpās bez cīņas. To pierādīja notikumi puča laikā. Tāpēc apstākļos, kad spēka struktūras Latvijā tika pārvaldītas no Maskavas, mūsu valstij risks tikt ierautai grimstošā vraka atvarā toreiz bija ļoti liels.

Ja šodien atzīmējam Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas piekto gadadienu un runājam par deputātiem, kuri balsoja par to, tad apliecināsim mūsu cieņu arī šīs Deklarācijas izstrādātājiem. Tie bija Augstākās padomes deputāti Romāns Apsītis, nelaiķis Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards, kā arī toreiz vēl ārzemēs dzīvojošie Egils Levits un Jānis Ritenis. Protams, palīdzēja arī daudzi citi.

Neiztika arī bez diskusijām par Deklarācijas tekstu, dažbrīd mēģinot mazināt Deklarācijas nozīmi un vērtējot to kā publicistisku sacerējumu bez noteiktām juridiskām sekām. Bet Latvijas Tautas frontes frakcijas sēdē pēc Andreja Krastiņa ziņojuma par Deklarāciju tika pieņemts lēmums akceptēt tās sākotnējo tekstu, un 4.maija plenārsēdē Ivars Godmanis frakcijas vārdā ierosināja Deklarāciju pieņemt. Ar ziņojumu par to uzstājās Romāns Apsītis.

Liela nozīme Deklarācijas pieņemšanā bija tam, ka arī Lietuvā un Igaunijā bija jau pieņemti analoģiski dokumenti.

No tiem 138 Latvijas Tautas frontes deputātiem, kuri toreiz balsoja par Neatkarības deklarāciju, mūsu vidū šodien nav jau pieminētā kolēģa Viļņa Eglāja un Augstākās padomes Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājas deputātes Itas Kozakevičas, kuras piemiņu glabā arī viņas vārdā nosauktā Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija.

Pārcilāt vēsturiskos faktus ir daudz vienkāršāk nekā tos izvērtēt. Un nenoliedzami, tos vērtējot, šīsdienas politiskie uzskati uzliek arī savus akcentus. Lai tas tā nenotiktu, īpaši gribu pasvītrot vienu. Mūsu valsts atdzimšanu un 4.maiju, kad tika pasludināta Neatkarības atjaunošanas deklarācija, protams, nekādā gadījumā nevar pacelt pāri pašas valsts dzimšanas dienai — 18.novembrim. Ir divas lietas, kas apliecina tautas valstiskās gribas identitāti, un tās ir 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts un 1922.gada Latvijas Republikas Satversme. Par šo identitāti ir jādomā un tā jāatceras vienmēr, kad mēs runājam par savas valsts atdzimšanu un tālāku attīstību.

Šodien Latvijas valsts var pastāvēt un attīstīties, pateicoties latviešu strēlniekiem, kuri 1918.—1920.gadā izcīnīja un nosargāja Latvijas neatkarību, pateicoties visiem tiem, kas par Latvijas neatkarību atdevuši savas dzīvības. Pateicoties tiem, kas nav samierinājušies ar Latvijas okupāciju, par to ir cietuši, represēti, devušies trimdā un gājuši bojā. Tāpēc lai apliecinām viņiem mūsu cieņu un godinām viņu piemiņu ar klusuma brīdi! (Klusuma brīdis.) Paldies!

Godātie deputāti! Un tālāk es tomēr nedaudz gribētu šajā uzrunā skart ļoti vienkāršu jautājumu — kas padarīts šajos piecos gados? Bet reizē tas ir arī ļoti sarežģīts jautājums.

Vispirms — mēs esam noturējušies kā valsts. Laiks un mūsu padarītais ir apstiprinājis mūsu izvēli, attaisnojis risku, ko mēs neapšaubāmi toreiz uzņēmāmies. To atzinusi arī pasaule un Eiropa, uzņemot mūs kā līdztiesīgu partneri arvien jaunās starptautiskās sadarbības organizācijās.

Daudzās bijušās PSRS teritorijās ir uzliesmojuši vai izprovocēti asiņaini konflikti. Padomju sistēmas atstātais smagais mantojums un tā radītā sarežģītā demogrāfiskā situācija arī Latvijā nav ļāvusi atrast vieglas atbildes uz dzīves izvirzītajiem jautājumiem. Bet sabiedrības un parlamenta diskusiju rezultātā, ejot grūtu daudzpusēju kompromisu ceļu, mums ir izdevies noturēt sabiedrību līdzsvarā šajā Latvijai varbūt vissmagākajā jautājumā.

Neatkarība — tas ir ilgstošs process, un tomēr ir zināmi atskaites punkti, kas liecina, ka šis process ir neatgriezenisks. Krievijas armija ir atstājusi Latviju, un līdz ar to arī pasaules uztverē mūsu neatkarībai šodien ir cits svars.

Skrundas lokatora uzspridzināšana ir loģiska deokupācijas procesa daļa, bet tas, ka šī uzspridzināšana notika tieši šodien, ir arī simboliska ķīla tam, lai 1998.gada 4.maijā varētu konstatēt lokatora darbības pilnīgu izbeigšanos.

Mūsu ekonomiskā attīstība ļāvusi Latvijai atrauties no PSRS telpas un nostāties līdzās tādām Austrumeiropas valstīm, kuras reformu ceļu uzsāka daudz agrāk un no daudz labākām starta pozīcijām. Laikā, kad citās valstīs ir konstitucionāla krīze, mums darbojas Satversme, kurā ir izsvērti un sabalansēti varas sadalījuma akcenti. Sākusi darboties reāla daudzpartiju demokrātija; mazākuma valdības apstākļos ir pieņemti valstij svarīgi politiski un ekonomiski likumi.

Tā ir, protams, mana personīgā pārliecība, ka mūsu dzīvē šajos piecos gados labā ir bijis daudz vairāk nekā sliktā. Un tomēr neapmierinātība ar valdības un Saeimas paveikto un nepaveikto, kā jūs paši, godātie deputāti, zināt, ir liela un izskan visai asā formā. Šos akcentus nenoliedzami pastiprina jau uzsāktā vēlēšanu cīņa, kas, protams, ir visai saprotama. Bet neatkarīgi no vēlēšanu tuvuma pensijas vēl nenodrošina iztikas minimumu, skolotāju, ārstu un kultūras darbinieku algas ir nepietiekamas. Ar investīcijām infrastruktūra un ražošana tiek balstīta minimāli, šogad budžetā paredzētās subsīdijas zemnieki arī nav saņēmuši. Reformas vēl nav uzlabojušas dzīves kvalitāti cilvēku vairākumam.

Sabiedrībā ir daudz tādu cilvēku, kuri jūtas nedroši. Ar nedrošību es domāju ne tikai bailes, atgriežoties vakarā mājās, atrast dzīvokli izlaupītu vai, izejot uz ielas, neatrast savu automašīnu tur, kur tā bija novietota, nemaz nerunājot par uzbrukumiem un citiem satraucošiem faktiem. Es domāju drošību par šodienu un savu nākotni plašākā nozīmē.

Cilvēki ļoti jūtīgi, pat sakāpināti jūtīgi uztver netaisnību. Negribot jāatzīst, ka daļēji tas ir arī tāpēc, ka esam tie paši, kas piedzīvojām 1990.gadu. Jā, toreizējā valsts iekārta gan reāli visiem nodrošināja minimumu, gan propagandiski šo efektu pastiprināja. Visiem daudzmaz vienādi, visiem daudzmaz minimāli. Neko vairāk. Bet arī neko daudz mazāk. Kaut cilvēku spējas, protams, kā toreiz, tā tagad ir atšķirīgas. Tagad šīs spējas var plaši likt lietā, taču arī risks ir lielāks. Neveiksmes gadījumā, kā arī tad, ja cilvēks kļūst slims vai vientuļš, šis valsts garantētais minimums ir nepietiekams. Un, ja vēl uz šā fona atklājas, ka valdības garantētais kredīts ir izsaimniekots un valdība nevar to pilnā mērā piedzīt, tad ir dabiski, ka cilvēks, kura ienākumi mērāmi dažos desmitos latu, ļoti jūtīgi reaģē uz šiem faktiem par desmitiem un simtiem tūkstošu latu izsaimniekošanu. Tāpēc likumsakarīgs ir arī saasinātais prasīgums gan pret valdību, gan arī pret Saeimu.

Par to, kā situāciju uzlabot, no šīs tribīnes izsakās katrs deputāts, katra frakcija un arī, kad mēs tiekamies ar vēlētājiem, — mūsu vēlētāji. Un tomēr es centīšos varbūt pateikt tikai to, kas ir acīm redzams un par ko iestājas visas Saeimas frakcijas.

Vispirms — par sociālās nodrošināšanas reformu un tās tālāku attīstību. Tiešām ir jārada sistēma, lai līdzās valsts minimālajam nodrošinājumam mums, nākamajiem tuvākā vai tālākā laika pensionāriem, būtu iespējams kaut ar nelielām iemaksām, bet jau tagad uzkrāt līdzekļus speciālos pensiju fondos. Konceptuāli Saeima pensiju reformu ir izskatījusi, tagad tiek gaidīti valdības sagatavotie likumprojekti. Apzinoties nepieciešamību pakāpeniski paaugstināt pensijas vecumu, lielas daļas deputātu pārliecība ir, ka sievietēm tas varētu būt nevis 65, bet 60 gadi un vīriešiem — 65 gadi. Jāsaka, ka tas ir arī mans kā Saeimas deputāta viedoklis. Bet vēlreiz gribas pasvītrot — tas neskars pensijā esošos, un pensijas vecums palielināsies lēni un pakāpeniski.

Turpināsies īpašuma attiecību sakārtošana, lai sāktu reāli darboties īpašuma un zemes tirgus un, galvenais, lai katram īpašumam būtu saimnieks un iestātos atbildība par tā uzturēšanu kārtībā un efektīvu izmantošanu. Dzīvokļu privatizācijas likums, kuru Saeima pieņems trešajā lasījumā, šādas iespējas vistiešākajā nozīmē pavērs vai ikvienam.

Tomēr vispārējā privatizācijas prakse rāda, ka slikti ir ne tik daudz Saeimas pieņemtie likumi, bet slikta, ja ne pat savtīga, dažreiz ir to piemērošana. Privatizācijas gausie tempi pagaidām liecina arī par to, ka organizatoriskajā ziņā šis process ir neefektīvs. Līdzēt var vienīgi tāda prakse, kur pirmajā vietā ir atklātība un ierēdņu personiskā atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Nedrīkst būt tā, ka Saeimas deputātu komisijas, kuras nodibinātas, lai izmeklētu sabiedrību satraucošas lietas, atklāti izsaka savu dažkārt strīdīgo viedokli un argumentus, kamēr ministrijas ierēdņi, valsts, tas ir, sabiedrības, vārdā lemjot par lielu objektu privatizāciju, balso aizklāti un līdz ar to faktiski izvairās no tiešas atbildības.

Kaut arī valdību sastādījuši vieni un pašvaldībās uzvaru guvuši citi politiskie spēki, pateicoties pēdējiem Saeimas likumiem par pašvaldībām, to kompetenci un budžetu, ir novērsta konfrontācija, kas bija vērojama jau labu laiku. Ir radīta laba bāze, uz kuras var pilnveidot un tālāk saskaņot indivīda, vietējās varas un valsts intereses.

Saeimā ilgi neaizkavēsies arī Iekšlietu ministrijas sagatavotie labojumi Kriminālkodeksā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas vērsti uz to, lai sabiedrības cīņa pret noziedzību un nelikumību kļūtu efektīvāka. Kaut arī laika līdz vēlēšanām ir atlicis maz, protams, turpināsies intensīvs Saeimas likumdošanas darbs.

Ne bez bažām cilvēki mums jautā: kāds būs nākamais skandāls Latvijā? Un viņus var saprast. Acīmredzot skandāli būs — gan saistībā ar bankrotiem, gan dažādām nelikumībām. Bet var būt, ka tieši tas liecina, ka Valsts kontrole un tiesību aizsardzības iestādes ir sākušas darboties efektīvāk. Manuprāt, ir sācis darboties nosodījuma nenovēršamības efekts, kas, protams, nevar nedot rezultātus nākotnē. Taču arī katram atsevišķam cilvēkam ir jāatrod sevī drosme un atbildība iestāties par likumību un aizstāvēt to. Citādi ir tā — pamana, ka kaimiņu apzog, zagli dažreiz pat aiztur, bet vēlāk nav liecinieku.

Saeimas mēģinājumi atrisināt VDK kartotēkas jeb tā saukto maisu problēmu līdz šim, kā jūs zināt, nav devuši tos rezultātus, kurus gaidījām, pieņemot šos likumus un dokumentus. Saeimas pieņemtie lēmumi un arī likums sabiedrību nav tuvinājuši nedz skaidrībai par šo lietu, nedz izlīgumam. Valsts prezidents Guntis Ulmanis ir lūdzis Saeimu rast kardinālu risinājumu. Atklātība, tas ir, publicēšana, protams, var ieviest zināmu skaidrību. Bet vai šis risinājums būs taisnīgs un mazinās spriedzi? Kas ir vajadzīgs tiem, kuri alkst pēc apsūdzības, — neapzinātas sadarbības upuru vārdi vai patiesa skaidrība par saviem kādreizējiem apsūdzētājiem, kurus var noskaidrot pēc attiecīgajām represiju lietām? Tikai kartotēku publicēšana vien taču tik un tā atstās vienkopus gan tos, kas sadarbojušies apzināti, gan tos, kuri to darījuši neapzināti, kā arī tos, kuriem ar to vispār nav bijis nekāda sakara.

Vai Latvijas sabiedrība radīs sevī spēku virzīt šo procesu uz izlīgumu vai arī — tieši pretēji — virzīs to uz jaunām, tostarp nepamatotām, apsūdzībām? Tie, protams, ir tikai daži jautājumi, kurus katrs no mums var uzdot, bet uz kuriem mums būs jāatbild visiem kopā. Bet acīmredzot ir pienācis tas brīdis, kad vilcināties ar atbildēm uz šiem jautājumiem nevar ne Saeima, ne Valsts prezidents, ne arī valdība, ne Latvijas sabiedrība kopumā. Nenodosim taču šo jautājumu kā mantojumu 6.Saeimai! Tai netrūks arī citu aktuālu uzdevumu.

Lēdurgā "Lauku Avīzes" dienā man uzdeva jautājumu: vai Saeimas deputāti ievēro visus desmit Dieva baušļus? Es biju spiests atbildēt, ka ne visi un ne visus. Bet, manuprāt, deputāti, tas ir, mēs, neesam nedz labāki, nedz sliktāki par visu mūsu sabiedrību kopumā. Kaut arī diezin vai varētu prasīt, lai deputāti būtu ideāli, tomēr sabiedrības prasīgums ir pamatots un ar to jārēķinās gan tagadējiem deputātiem, gan nākamajiem deputātu kandidātiem, un priekšvēlēšanu laikā šis prasīgums nevis mazināsies, bet pieaugs. Un tas ir pareizi.

Kritikas tiešām ir daudz, un arī neiecietīgas. Bet tā tomēr ir arī aktivitātes un zināmā mērā tautas optimisma pazīme, kura vērsta uz nākotni. Līdz ar to mēs taču mācāmies domāt, vērtēt un savus uzskatus izteikt publiski.

Analizējot kritiku, kas tiek izteikta visai Saeimai, redzam, ka viens jautājums — vismaz presē un radio — izskan īpaši spilgti. Proti, Saeima neņemot vērā gandrīz 90 procentu pilsoņu vēlmi, lai vēlētājiem tiktu dota iespēja katram balsot par savu deputātu un nevis par partiju listēm ar nepazīstamiem cilvēkiem, un ka Saeimas partijas to darot, domādams par savu kreklu, nevis par valsti un demokrātijas tālāku attīstību.

Ko es šai sakarā gribu teikt kā Saeimas priekšsēdētājs? Acīmredzot visi ir vienisprātis, ka partijas Latvijā tikai veidojas. Šis process nav bezcerīgs un nevar vilkties bezgalīgi. Gluži otrādi, partijas nevis skaldās, bet apvienojas. Kaut gan — partiju apvienošanās pati par sevi nav nedz pozitīvs, nedz negatīvs process. Tie ir meklējumi ceļā uz tradicionāli spektrētu partiju nostabilizēšanos. Un Latvija, manuprāt, tuvākajā laikā nepāries uz tādas valsts modeli, kur viena otru nomaina divas trīs lielas partijas, bet drīzāk gan uz Skandināvijas valstu praksi, kur no piecu sešu partiju vidus veidojas mazākuma vai vairākuma koalīcijas valdības.

Partijas, kuras aizstāvēs savu vēlētāju intereses, var veidoties tikai praktiskā darbībā, veidojot valdību vai atrodoties opozīcijā. Domāju, ka mums visiem kopā ir jāveido un jāatbalsta partijas, kas var uzņemties savu vēlētāju interešu aizstāvību un reizē arī valstisku atbildību. Vienīgi partija, kura gūst vēlētāju atbalstu un kura spēj izvirzīt komandu valdībai, var vadīt valsti un atbildēt par sociālo grupu interešu saskaņošanu un aizstāvēšanu. Patlaban Latvijas sabiedrības politiskais spektrs, manuprāt, ir tāds, ka neviens atsevišķu personību kopums, kā arī neviena atsevišķa partija viena pati nevar nodrošināt politisko stabilitāti.

Reformu laikā, un Latvijā ir šāds laiks, baidos, ka ārpus partijām esošie deputāti, neraugoties uz solījumiem, atbildību uzņemties nespēs. Vēlētāji prasīs no sava deputāta, bet viņš teiks: "Es jau esmu "par", bet man ir tikai viena balss." Tāpēc, manuprāt, kamēr izveidojas un nostabilizējas partijas, citas alternatīvas nav — ir jābalso par saviem uzskatiem atbilstošu partiju un savukārt partijas sarakstā — par tiem deputātiem, kuriem vēlētāji uzticas. Tāpēc partiju uzdevums, savukārt, ir iepazīstināt vēlētājus ar saviem deputātu kandidātiem, lai šo uzticību gūtu un, galvenais, attaisnotu.

Jācer, ka līdz 7.Saeimas vēlēšanām šī problēma būs kļuvusi mazāk aktuāla. Partijas izaugs un nostiprināsies, un tad lielākajām no tām nebūs grūtību, piemēram, ja tāds lēmums tiks pieņemts, 100 vēlēšanu apgabalos izvirzīt savus kandidātus. Tad vēlētājs tiešām varēs balsot gan par savu partiju, gan par savu deputātu. Pagaidām to nevaram, un arī situāciju pāris mēnešos mainīt vairs, kā mēs zinām, nav iespējams.

Godātie deputāti! Gan iekšpolitiskie demokrātijas attīstības procesi, gan ekonomisko reformu tempi ir ļāvuši Latvijai visai straujos soļos tuvoties starptautiskajām organizācijām, kuras veido un koordinē Eiropas politisko, ekonomisko un drošības vidi. Tagad, Latvijai esot Eiropas Padomes dalībvalsts statusā, Latvijas parlamentārieši uzsākuši aktīvu līdzdalību Eiropas Padomes komisiju darbā. Ar to ir nostiprinājusies saikne starp Eiropas politiskā viedokļa veidošanos Strasbūrā un Latvijas politisko domu.

Sarunās ar Eiropas Savienību par Latvijas asociēto statusu ir panākts progress. Un, kaut arī līgums par to tiks parakstīts tikai maija beigās vai jūnijā, visu Saeimas frakciju delegācijai viesojoties Eiropas parlamentā, jau faktiski tika uzsākts politiskais dialogs, ko paredz šis Eiropas asociācijas līgums.

Vizīte un līdzšinējās diskusijas Saeimā ir apliecinājušas, ka neviens no Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem nesaredz alternatīvu mūsu tālākai integrācijai Eiropā. Integrācija — tā ir iesaistīšanās ar savu darbu valsts, pilsētas, pagasta līmenī. Integrācija — tas ir arī liels likumdošanas saskaņošanas darbs, kas būs jāveic nākotnē Saeimai.

Mūsu dalībstatuss tādās organizācijās kā Eiropas Savienība, Rietumeiropas Savienība un NATO nebūt nav uzskatāms par pašmērķi. Tā ir vienīgā reālā iespēja Latvijai attīstīt tālāk savu demokrātiju, pilnveidot ekonomisko likumdošanu un līdz ar to panākt cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanos, un, galvenais, stiprināt savu drošību. Jo drošība ne vienmēr ir jēdziens ar militāru saturu. Latvijas politiska un ekonomiska iekļaušanās Eiropas attīstības procesos jau pati par sevi ir drošības garantija mūsu nākotnei.

Godātie deputāti! Vēsturē, kā zināms, nekas neatkārtojas tiešā veidā. Un tomēr mazai tautai, kura patiesi grib piedzīvot savas valsts pastāvēšanu, vienotība ir tas virsuzdevums, kam jāapvieno visi, kuri ciena sevi kā šīs valsts pilsoņus. Un lai apziņa par savas valsts esamību ir tā, kas gandarī savos uzskatos dažādus pilsoņus un vieno viņus kopējam darbam, veidojot un attīstot savu valsti!

Es jums pateicos par uzmanību un aicinu noslēgt Saeimas sēdi ar Latvijas valsts himnu "Dievs, svētī Latviju!". (Skan Latvijas valsts himna.)

Godātie kolēģi! Tagad, pēc svinīgās sēdes, jūs visi tiekat laipni aicināti uz 5.Saeimas deputātu kopējo fotografēšanos šeit, pie mūsu nama. Aicinām valdību, Valsts prezidentu būt kopā ar mums!