Pieci gadi ar vienu domu : par Baltijas valstu kopību

Anatolija Gorbunova runa

Godātie konferences dalībnieki, viesi, dāmas un kungi!

Atļaujiet man vispirms pateikties konferences organizētājiem par uzaicinājumu piedalīties šajā konferencē. Esmu priecīgs par iespēju tikties ar saviem bijušajiem kolēģiem — Baltijas Padomes locekļiem.

Faktiski, runājot par Baltijas Padomes darbību, mums jāpārcilā atmiņā visa mūsu valstu neatkarības atjaunošanas vēsture. Baltijas Padomes sēdes un tajās pieņemtie dokumenti atspoguļoja pašus aktuālākos jautājumus, kurus vēstures gaita tajā laikā izvirzīja Igaunijai, Latvijai un Lietuvai.

Ar Latvijas Augstākās padomes pieņemto Neatkarības atjaunošanas deklarāciju 4. maijā noslēdzās posms, kuru jau 1990. gada 11. martā drosmīgi bija aizsākusi Lietuva un nedaudz vēlāk — 30. martā — Igaunija. Visas trīs valstis nu bija nepārprotami nostājušās uz brīvības un neatkarības ceļa.

Jāteic, ka tādu iekšēju vienotību vienam mērķim, tādu saliedēšanos ap saviem ideāliem un atbalstu tiem, kuri bija ievēlēti šo centienu īstenošanai, vismaz latviešu tauta nebija izjutusi jau gadu desmitiem ilgi.

Šī iekšējā saliedētība un sakļaušanās savu mērķu aizstāvībai atbalsojās arī nekad agrāk nepieredzētā visu triju tautu vienotībā un pacēlumā kopīgai cīņai. Mēs nevaram neatcerēties solidaritāti ar Lietuvu ekonomiskās blokādes laikā un savstarpējā atbalsta mītiņus.

Tas bija laiks, kad neviens mītiņš par Latvijas neatkarību neiztika bez triju valstu nacionālajiem karogiem, kad neviens mītiņš nebeidzās bez skandējuma: "Igaunija, Latvija, Lietuva!"

Tāpēc mēs toreiz tikai pildījām mūsu tautu gribu un arī vēlēšanos būt vienotiem un vispirms jau galvenajā jautājumā — mūsu cīņā par neatkarību.

Un tā 1990. gada 12. maijā Tallinā kopīgā dokumentā mēs apliecinājām savām tautām un starptautiskajai sabiedrībai visu triju valstu vienotību, savstarpējo sapratni un atbalstu, kā arī vienotu uzticību savu zemju valstiskās neatkarības ideāliem.

Jā, mēs šodien varam teikt, ka pasaule mūs tajā laikā redzēja kā vienu veselu, ka to prasīja situācija, kāda bija izveidojusies visu triju valstu attiecībās ar PSRS, to prasīja arī nepieciešamība koordinēt mūsu valstu ārpolitiku.

Kā tolaik, tā arī tagad triju Baltijas valstu iekšpolitiskajā un ārpolitiskajā kursā galvenais nosacījums bija un ir mūsu valstu neatkarības nostiprināšana un tās neatgriezeniskuma nodrošināšana.

Un zīmīgi, ka šī nepieciešamība ievirzīja vienā gultnē visu triju valstu ārpolitiskās intereses un tās manifestējās Baltijas Padomes kopīgajos dokumentos — rezolūcijās, paziņojumos un aicinājumos. Un te galvenokārt izdalāmas trīs pamatlīnijas — šajos dokumentos savu formulējumu rada:

— mūsu valstu attiecības ar PSRS, tas ir, mūsu priekšlikumi un prasības par sarunām ar PSRS,

— mūsu mēģinājumi neatkarības atjaunošanas jautājumā internacionalizēt Baltijas valstu attiecības ar PSRS,

— mūsu valstu centieni vispirms iestāties un tad integrēties starptautiskajās sadarbības un drošības organizācijās.

Neatkarības atgūšanas trauslajā sākumposmā Igaunijai, Latvijai un Lietuvai nebija citu garantiju savu valstu attīstībai kā tikai mums draudzīgo Rietumvalstu morālais atbalsts, ko visbiežāk apliecināja sabiedriskā doma, jo oficiālais politiskais atbalsts juridiskās atzīšanas jomā nāca daudz vēlāk.

Un tomēr iezīmējās zināmas atbalsta un drošības saliņas, kas ļāva mums ar jo lielāku pārliecību īstenot savus mērķus.

Te es gribētu atcerēties mūsu pirmo kopīgo iespēju uzstāties kā valstu vadītājiem jau pirms mūsu neatkarības atzīšanas — 1991. gada februāra beigās Ziemeļu Padomes plenārsesijā. Tas nebija viegls lēmums arī Ziemeļvalstīm, jo PSRS tolaik stingri uzraudzīja katru šādu oficiālās varas soli, asi un oficiāli uz to reaģējot.

Šis forums kalpoja arī par formālu sākumu tālākai reģionālai virzībai uz sadarbības modeli 3+5, kā arī aizsāka mūsu sadarbību ar Beniluksa valstu padomi, kam sekoja piedalīšanās Beniluksa valstu padomes sesijā tā paša gada jūnija sākumā.

Nozīmīgs pagriezienpunkts mūsu attiecībās ar Eiropas Padomi bija sēde, ko 1991. gada jūnijā Helsinkos Somijas parlamenta ēkā rīkoja Eiropas Padomes komisija attiecībām ar valstīm, kuras nav Eiropas Padomes sastāvā. Lai neaizmirstam, ka tā bija pirmā reize, kad Baltijas valstu vadītāji no Eiropas Padomes tribīnes, piedaloties presei, izteica savu nostāju PSRS oficiālo pārstāvju klātbūtnē.

Uzsākot Baltijas Padomes darbību 1990. gadā, mēs vienoti apliecinājām savu gribu piedalīties Eiropas drošības un sadarbības apspriedes darbā. Tā paša gada novembrī Eiropas drošības un sadarbības apspriedes Parīzes konferences laikā, atbildot uz PSRS demaršu, Baltijas Padome savu nostāju izteica ar paziņojumu, ka Parīzē pieņemtajam komunikē ir jāstimulē Baltijas neatkarības atgūšana.

Atskatoties pagātnē, jāteic, ka bija periodi, īpaši saasinoties konfrontācijai ar PSRS, kad mēs par galveno uzskatījām iespēju būt klāt starptautiskās organizācijās, forumos un paust objektīvu informāciju par situāciju mūsu valstīs.

Tagad jau ar gandarījumu varam teikt, ka kādreizējie Baltijas Padomes izvirzītie mērķi — panākt mūsu valstu līdzdalību tādos autoritatīvos forumos kā Eiropas drošības un sadarbības organizācijā, ANO un Eiropas Padomē — ir īstenojušies. Un tas ir devis iespēju mūsu valstu parlamentāriešiem un valdību pārstāvjiem ne tikai nodrošināt šīs institūcijas ar informāciju, bet arī aktīvi iesaistīties Eiropas politiskās domas veidošanā.

Ne mazāk svarīga ir bijusi Baltijas Padomes loma, veidojot dialogu ar PSRS varas struktūrām.

Te jārunā par 1990. gada vasaru, kad PSRS aktivizēja savu pretdarbību Baltijas valstu neatkarības politikai, un kā svarīgākais jāmin padomes 6. jūnija sēdē pieņemtais aicinājums PSRS prezidentam M.Gorbačovam noregulēt Baltijas valstu un PSRS attiecības sarunu ceļā.

1990. gada beigās sarežģījās attiecības ar PSRS, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumus, kas skāra PSRS bruņotos spēkus un OMON, kā arī noteica Latvijas Komunistiskās partijas statusu Latvijas Republikas teritorijā. Tāpēc šajā periodā, kad sekoja asa reakcija no PSRS puses, pasludinot Baltijas valstu valdības par nelikumīgām un prasot to atcelšanu, svarīga bija Baltijas Padomes 21. novembra sēde Jūrmalā, kura aicināja PSRS Augstāko padomi nejaukties Baltijas valstu iekšējās lietās, kā arī nosodīja klajos draudus.

Varbūt būtu jāatceras arī tāds svarīgs fakts, ka toreizējais Krievijas Federācijas Augstākās padomes priekšsēdētājs B.Jeļcins divas reizes piedalījās Baltijas Padomes sēdēs. Pirmo reizi, atpūšoties Jūrmalā atvaļinājuma laikā, otru — Tallinā pēc Viļņas 1991. gada janvāra notikumiem. Toreiz Tallinā B.Jeļcina izteiktais aicinājums krievu karavīriem nepacelt ieročus pret Baltijas valstu neatkarību Latvijai bija zināmā mērā izšķirošs. Kā zināms, toreiz Rīgā bija koncentrēta visa Baltijas kara apgabala virspavēlniecība.

1991. gada augusta puča rezultātā Baltijas valstis ieguva valstisko neatkarību, un sekoja to starptautiskā atzīšana.

Līdz ar to priekšplānā izvirzījās bijušās PSRS karaspēka izvešana un tam nepieciešamais starptautiskais atbalsts. Šim jautājumam tika veltīta vesela virkne sēžu 1992. gada pirmajā pusē, bet jo īpaši atzīmējama sēde Jūrmalā ar Zviedrijas premjera K.Bilta piedalīšanos pirms liktenīgās EDSA valstu vadītāju konferences Helsinkos.

Šī tikšanās vainagoja veselu sarežģītu diplomātiskā darba posmu, kura rezultātā, ar visu dalībvalstu atbalstu un pašai Krievijai piekrītot, tika pieņemta EDSO rezolūcija par karaspēka izvešanu no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas.

Krievijas karaspēks ir atstājis Baltijas valstis, bet Latvijā, Skrundā, vēl palicis Krievijas armijas lokators. Cerams, ka tas tiks demontēts saskaņā ar Latvijas un Krievijas līgumiem. Kā arī Krievijas armijas pensionāri, kuriem saskaņā ar šo līgumu bija jāatstāj Latvija, to atstās.

Tā nu ir iznācis, ka galvenie politiskie lēmumi Latvijā, ejot neatkarības ceļu, ir pieņemti pēc Igaunijas un Lietuvas. Tas, manuprāt, ir likumsakarīgi un izskaidrojams ar Latvijas sarežģīto demogrāfisko situāciju. Mums ļoti noderēja gan Igaunijas, gan Lietuvas pieredze. Arī Baltijas Padomes darbība palīdzēja Latvijai turēties solī. Var būt, ka tieši no Baltijas Padomes darbības varam izdarīt arī secinājumus pašreizējai sadarbībai. Baltijas valstu neatkarības draugi grib redzēt vienotu Baltiju. Uzturēt vienotu Baltiju ekonomiskā sadarbībā ir daudz grūtāk nekā kopējā cīņā par neatkarību.

Un tomēr apziņa, ka vienotība ir arī mūsu valstiskās pastāvēšanas neatņemama sastāvdaļa palīdzēs pārvarēt tās dabiskās grūtības, kas rodas, mūsu parlamentiem sadarbojoties Baltijas asamblejā un valdībām — Baltijas Ministru padomē.

Ivara Godmaņa uzruna — 5.lpp.