Lai vairotu spēkus tālākai gaitai

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenta iespaidos

Ir tāda sena gudrība, ka grūtā ceļā vajag apstāties un atskatīties. Lai redzētu noieto. Lai vairotu spēkus tālākai gaitai. Šobrīd, vērojot pašmāju politisko spēku diskusijas, sekojot Baltijas valstu ekonomisko interešu sadursmēm, liekas — vai tieši šis nav īstais brīdis, lai atskatītos? Neatkarīgi no šīm subjektīvajām izjūtām tādu — atskates — iespēju sniedza nule atzīmētā Baltijas valstu Padomes nodibināšanas piektā gadskārta. Svarīgs, pat izcils notikums vēl tik jaunajā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atjaunotās neatkarības vēsturē.

Baltijas Padome tika nodibināta 1990. gada 12. maijā Tallinā. Piektās gadskārtas dienā Igaunijas galvaspilsētā notika šim notikumam veltīta zinātniska konference "Baltijas valstu sadarbības pagrieziena punkti un nākotnes perspektīvas". Kā daudzi svarīgi notikumi arī Tallinas konference neizcēlās ar kvantitatīviem parametriem un ārēju pompozitāti. Funkcionāli reprezentālās Igaunijas Nacionālās bibliotēkas konferenču zālē bija pulcējušies cilvēki, kuru prātus (un arī sirdis) nodarbina triju kaimiņvalstu brīvības ceļa pieredzes — sasniegumu, arī grūtību, arī kļūdīšanās — izvērtējums un gūtās pieredzes apkopojums. Zālē bija pulcējušies vēsturnieki, diplomāti, Igaunijas aizsardzības spēku vadītāji. Atkal kopā bija vēsturiskā 1990. gada maija galvenās personas trīs valstīs. Vispirms jau — Baltijas valstu Padomes dibināšanas deklarācijas parakstītāji. Anatolijs Gorbunovs, Vītauts Landsberģis un Arnolds Rītels — toreizējie Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas un Igaunijas Republikas Augstāko padomju priekšsēdētāji. Viņiem līdzās konferences prezidijā bija arī Ivars Godmanis un Edgars Savisārs, Latvijas un Igaunijas valdību vadītāji 1990. gadā.

Konferenci ievadīja autoritatīvā igauņu zinātnieka, vēstures zinātņu doktora Pētera Varesa akadēmisks referāts par triju Baltijas valstu vēsturisko ceļu uz savu valstiskumu. Igauņu vēsturnieks akcentēja Raiņa izcilo lomu latviešu un lietuviešu neatkarības ideālu spodrināšanā. Dr. Varess uzsvēra dažbrīd atšķirīgo situāciju Baltijas valstīs to neatkarības pirmajos gados. Tā Latvija un Igaunija guva starptautisko atzīšanu 1921. gadā, kamēr Lietuva — tikai 1922. gada nogalē. Dr.Varess detalizēti analizēja faktorus, kas kavēja Baltijas valstu vienotības nostiprināšanu laikā starp diviem pasaules kariem. Pēc Pētera Varesa domām, galvenais šķērslis Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vienotībai bijušas politisko interešu atšķirības, arī dažādi viedokļi par Baltijas valstu armijas veidolu.

Triju Baltijas valstu viedokļu un ārpolitisko orientāciju atšķirību rezultātā Latvija, Lietuva un Igaunija, pēc Dr. Varesa vērtējuma, sāka zaudēt savu starptautisko prestižu. Pēc viņa vārdiem, "triecienu" Baltijas vienotībai 1939.gadā (pašā padomju okupācijas priekšvakarā) Baltijas Antantes idejai devusi Igaunija ar savu negatīvo attieksmi. Rezultātā PSRS sākusi Baltijas neitralitāti uzlūkot par iluzoru.

Kā vēsturisku paradoksu igauņu vēsturnieks minēja Polijas traģēdiju Otrā pasaules kara sākumā. Tās traģēdija vienlaikus bija arī Baltijas valstu vēstures paradokss: galvenokārt Baltijas valstu diferencētā attieksme pret Poliju, tāpat Polijas attieksme pret Baltijas valstīm neļāva laikā starp abiem pasaules kariem izveidot Baltijas Antanti, kas būtu kalpojusi par svarīgu stabilitātes faktoru šajā reģionā. Tādēļ lielā mērā pati Polija pirmā kļuva par hitleriskās Vācijas un staļiniskās PSRS agresijas pirmo upuri. Diemžēl pat PSRS agresija pret Somiju nekalpoja par mācību trim Baltijas valstīm. Tās neizsludināja mobilizāciju, neizveidoja militāru savienību un 1940.gada vasarā tika okupētas un inkorporētas PSRS. "Mūsu valstis kļuva par upuriem vienai no skandalozākajām agresijām pasaules vēsturē," teica Dr. Varess.

Cits igauņu vēsturnieks, doktors K.Arjaks, analizēja politisko atmosfēru pēc Otrā pasaules kara, īpašu uzmanību veltot laikam, kad tika nodibināta Baltijas valstu Padome. Viņa minētie fakti uzskatāmi apliecināja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija pēc Otrā pasaules kara beigām būtībā bijušas traucēklis lielvalstu politisko interešu saskares punktos. Neatzīstot Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, Rietumvalstis tomēr vairījās aktīvi iestāties par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atņemtajām tiesībām. Vēl vairāk — tās pat dažbrīd vairījās minēt mūsu valstis vārdā. Tā, piemēram, pēckara Potsdamas konferencē antihitleriskās koalīcijas valstis vienojās, ka PSRS robeža attiecīgajā reģionā ir "pa Baltijas jūru no Ļeņingradas līdz Kaļiņingradai". Ilgus pēckara gadus Rietumu lielvalstis (Dr. Arjaka vērtējumā), formāli neatzīstot Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, tomēr izvairījušās skart šo problēmu, lai neizraisītu sarežģījumus attiecībās ar padomju impēriju. Septiņdesmitajos gados, pirms Helsinku apspriedes noslēguma akta parakstīšanas, tās pat vienprātīgi sāka runāt par to, ka jāatzīst pastāvošās robežas Eiropā. Šī Rietumvalstu nostāja radikāli aktivizēja Baltijas valstu bēgļu organizāciju darbību. Dr. Arjaks akcentēja trimdas aktivitātes kā baltiešu iespaidīgu apelēšanu pie pasaules sirdsapziņas. Arī šo aktivitāšu rezultātā Rietumu attieksme pret Baltijas valstīm pamazām sāka mainīties. Vēsturisks bija 1985.gadā pieņemtais Eiropas Padomes lēmums par Baltijas valstu tiesībām uz pašnoteikšanos. Tas sakrita ar kvalitatīvu pārvērtību laiku pašā Padomju Savienībā. Šie apstākļi sekmēja vētrainu politisko notikumu attīstību Baltijas valstīs 1987. — 1988.gadā, kas savukārt radīja pamatu jaunai cīņai astoņdesmito gadu nogalē.

Šo laika posmu plašāk analizēja bijušais Lietuvas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs, tagad Lietuvas parlamenta opozīcijas vadītājs, profesors Vītauts Landsberģis. Viņš uzsvēra, ka 80. un 90. gadu mijā katra no trim Baltijas valstīm devusi savu specifisku un grūti pārvērtējamu ieguldījumu. V.Landsberģis akcentēja Igaunijas lomu, pirmajai no Baltijas valstīm nodibinot savu Tautas fronti. Tās pieredze vēlāk lieti noderēja Lietuvai un Latvijai līdzīgu tautas kustību organizēšanā.

Savukārt Lietuva pirmā Maskavā konsekventi deklarēja savu vēlēšanos izstāties no PSRS — Lietuvas delegācijā PSRS Augstākajā padomē toni noteica "Sajūdis" pārstāvji. Jau 1989.gada vasarā Lietuvā tika savākti pusotra miljona parakstu zem prasības izvest no Lietuvas padomju armiju. Šai prasībai bija visai efektīvi rezultāti: lai gan līdz armijas izvešanai, kā zināms, bija jāgaida vēl vairāki gadi, taču jau 1990.gadā padomju armija Lietuvā vairs nepiedalījās Augstākās padomes vēlēšanās. 1990.gada 11.martā Lietuva pirmā no trim Baltijas valstīm pasludināja savu valstisko neatkarību un atbilstoši veidoja savas attiecības ar kaimiņvalstīm. Vispirms jau PSRS. Lietuva pirmā un vissmagāk, prof. Landsberģa vērtējumā, arī izjuta PSRS naidīgo reakciju — 1990.gada ekonomiskās blokādes veidā. "Tagad dažkārt cenšas teikt,. ka mēs esam jaunas valstis, kas radušās no PSRS drupām," tālāk teica V.Landsberģis, "taču mēs kategoriski noraidām šādu vērtējumu! Mēs jau no sākuma uzsvērām, ka esam tās pašas Baltijas valstis, kuras pastāvēja pirms Otrā pasaules kara un kam neatkarību atņēma 1940.gadā." Vītauts Landsberģis uzsvēra, ka tieši šāda nostāja visai efektīgu izvērsusi arī Baltijas valstu Padomes darbību.

Prof. Landsberģis plašāk pakavējās pie bīstamās situācijas 1990. un īpaši 1991.gadā, kad Baltijas valstīm bija jāizlemj, cik tālu tās savā neatkarības cīņā spēs iet pa miermīlīgo cīņas ceļu. Baltijas valstīm šajā laikā bija jārēķinās ar divām frontēm: austrumos Lietuvu, Latviju un Igauniju apdraudēja savas sabrukšanas priekšvakarā īpaši bīstamā padomju impērija. Taču ļoti nopietni — diplomātiskā aspektā — bija jārēķinās arī ar Rietumiem. Pēc prof. Landsberģa domām, svarīgākais un sarežģītākais Baltijas valstu uzdevums šajā laikā bija attiecību sabalansēšana starp Austrumiem un Rietumiem, ņemot vērā abu ietekmīgo pušu intereses. Tieši šajā aspektā jo nozīmīga bija Baltijas valstu Padomes darbība. "Baltijas valstu Padome šajā laikā, gandrīz ik mēnesi tiekoties, parādīja, ka esam vienoti, kaut arī mūsu valstīm bija atšķirīgas starta pozīcijas un katrai sava taktika," teica Vītauts Landsberģis. Padomju Savienība centusies maksimāli izmantot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas taktiskās atšķirības. Pārliecīgi priecājoties par šīm atšķirībām Baltijas valstu neatkarības cīņā, padomju impērijas vadītāji nespēja pienācīgi novērtēt pašu būtiskāko: baltiešu nelokāmo apņēmību atgūt savu valstisko neatkarību. Tieši šī apņēmība bija galvenais Lietuvas, Latvijas un Igaunijas spēka avots.

Arnolds Rītels uzsvēra Latvijas kā Baltijas valstu ģeogrāfiskā centra lomu Baltijas valstu padomes darbībā. Kaut arī Baltijas valstu Padome savas sēdes centās noturēt pārmaiņus visās trīs valstīs, bet 1991.gada 31.maija sēde notika Briselē, par iemīļotu Padomes tikšanās vietu pamazām kļuvusi Jūrmala. Jūrmala kļuva par savdabīgu "Baltijas valstu atbrīvošanās kustības galvaspilsētu". Jūrmalā pieņemtajiem nozīmīgajiem lēmumiem sekoja kā Rietumos, tā Austrumos.

Plašu un dziļu ieskatu Baltijas valstu Padomes darbībā un Latvijas, Lietuvas, Igaunijas starptautiskās ietekmes nostiprināšanā pēc valstiskās neatkarības atgūšanas sniedza Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Viņa ziņojumu publicējam nesaīsinātu. Tallinas konferenci būtiski bagātināja arī Latvijas un Igaunijas Republiku bijušo valdību vadītāju Ivara Godmaņa un Edgara Savisāra atmiņas.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors