Ir laime dzīvot un strādāt Rīgā

Turpinājums no 1.lpp.

— Vairākas ārvalstis visās trīs Baltijas valstīs akreditējušas vienu un to pašu vēstnieku.

— Jā, bet ne Norvēģija — es Norvēģiju pārstāvu tikai Latvijā. Tikko jūs 1991.gadā bijāt atjaunojuši savu valstisko neatkarību, visas piecas Ziemeļu valstis nolēma nodibināt savas vēstniecības visās Baltijas valstīs. Tiesa, Islande ir ļoti maza valsts, un tāpēc tās vēstnieks ir akreditēts visās trijās Baltijas valstīs un viņa rezidence ir Stokholmā. Bet visas pārējās četras Ziemeļu valstis ir akreditējušas katrā Baltijas valstī citu vēstnieku. Jo mūsu valstīm ir ļoti ciešas vēsturiskās saites, un mums vajadzīgi arī cieši kontakti nākotnē. Mēs, Norvēģijas vēstnieki trīs Baltijas valstīs regulāri tiekamies te vienā, te otrā vai trešajā galvaspilsētā. Nupat mums šāda tikšanās bija Viļņā. Protams, tāpat ir ļoti skaisti apmeklēt kaimiņvalstis. Taču vispirms es, protams, gribu pamatīgi apceļot Latviju. Bez Skrundas esmu bijis arī Siguldā, tāpat vairākkārt Jūrmalā. Šomēnes mēs apmeklēsim Latvijas austrumu novadus. Madlienā es atklāšu veselības centru (tā iekārtošanu finansējusi Norvēģija). Apmeklēšu arī Rēzekni — šai pilsētai veidojas partnerattiecības ar Ārendāli Norvēģijā. Turklāt es gribu apmeklēt Ventspili un Liepāju. Norvēģi taču ir kuģinieku, jūrnieku nācija un šajās pilsētās ir senas ostas. Citā reizē es ceru apskatīt Talsus, tad Jelgavu, Cēsis. Ļoti daudz darāmā ir šeit Rīgā, un grūti šādiem izbraukumiem atrast laiku. Taču es šo laiku atradīšu, jo ir ļoti svarīgi cilvēkus sastapt ne tikai galvaspilsētā. Ja esi vēstnieks, tad jābraukā apkārt un jāsastop cilvēki arī citās valsts daļās. Es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi.

— Kāds ir jūsu viedoklis par mūsu valstu pašreizējām attiecībām? Acīmredzot te jārunā vispirms par ekonomiskajām attiecībām.

— Es gribētu minēt gan ekonomiskās, gan arī kultūras attiecības. Es uzskatu, ka arī tās ir ļoti svarīgas. Jā, mūsu tirdzniecības attiecības visu laiku attīstās un attīstās abos virzienos. Taču līdz šim laikam galvenā eksportprece no mūsu puses bijušas zivis un no jūsu puses — kokmateriāli un izstrādājumi no koka. Lielākā vai mazākā mērā tie tomēr ir izejmateriāli. Es ceru, ka tuvākajā laikā mēs spēsim paplašināt mūsu savstarpējās tirdzniecības preču klāstu un dažādot tās. Izstrādāta arī Norvēģijas sadarbības programma ar Latviju. Kopīgi ar Norvēģijas sabiedrību "Alcatel" esam nodibinājuši attīstības fondu, pēc ļoti svarīgās valsts investīciju konferences, kas 2. maijā notika Rīgā, es pats tajā jo aktīvi piedalījos kā vienas darba grupas priekšsēdētājs. Es ceru, ka palielināsies investīciju apjoms arī no Norvēģijas puses. Protams, Norvēģijas finansu darījumu aprindu cilvēki pēta investīciju klimatu Latvijā. Bet, ja ir radīts tiesiskais juridiskais pamats un ja banku sistēma strādā, tad, es domāju, šī konference (visā tās kontekstā) bija ļoti nozīmīgs notikums. Šo konferenci Rietumu firmas bija noorganizējušas kopīgi ar Latvijas valdību. Vispirms jau Ekonomikas ministriju. Kā zināms, valdības izklāsta uz papīra īpašos dokumentos savas investīciju programmas, un šeit ir prioritātes. Konferencē bija pārstāvēta Pasaules banka, kā arī citas finansu institūcijas no vairākām valstīm. Tas, es domāju, bija ļoti nozīmīgs solis. Es nākotnē raugos optimistiski.

— Kā jūs jūtaties Latvijā? Jūs taču ieradāties pie mums pavisam nesen.

— Es varu teikt pavisam atklāti un godīgi: mēs abi ar sievu esam patiešam laipni uzņemti. Visi cilvēki pret mums ir ļoti viesmīlīgi. Visur mūs uzņem patiešām fantastiski. Mums jau šeit ir draugi, lai gan dzīvojam šeit pavisam nesen. Jāteic, ka vēstniekam, diplomātam Latvijā ir viegli nodibināt kontaktus. Tas lielā mērā izskaidrojams ar ciešajām attiecībām starp Ziemeļu un Baltijas valstu cilvēkiem. Tiesa, kādreiz šeit uz jūsu krastu brauca arī vikingi, un tā varbūt bija slikta pieredze (smiekli).

— Neko darīt, tā ir vēsture.

— Jā, mūsu ciešajiem kontaktiem ir sena vēsture. Esmu ļoti ieinteresēts arī kultūras sakaros. Piemēram, pavisam nesen Rīgā viesojās populārais norvēģu vijolnieks Terje Tonesens, kurš arī diriģēja kamerorķestri. Jūlijā šeit ieradīsies liels pulks norvēģu kora dziedātāju mūsu kopīgajos dziesmu svētkos. Ir arī vairāki citi ļoti interesanti mūsu kultūras kontaktu projekti, kas līdztekus ekonomiskajai sadarbībai ir patiešām svarīgi arī Latvijas attīstībai. Es šajā ziņā esmu noskaņots optimistiski. Ceru, ka mēs sekmīgi attīstīsim abu valstu kontaktus gan ekonomikas, gan kultūras jomā. Domāju, ka labas iespējas ir gan Norvēģijas investīcijām, gan arī abu valstu tirdzniecībai. Gribu atkārtot to, ar ko es sāku: patiešām ir viegli dzīvot un strādāt Rīgā. Mēs ar sievu viens otram jo bieži sakām: "Ir gandrīz tāda sajūta, it kā mēs būtu mājās." Mana sieva ir sākusi mācīties latviešu valodu, un es arī domāju to darīt, kad būs vairāk laika. Tiesa, es nedomāju, ka spēšu latviešu valodu iemācīties profesionāli, jo tā ir ļoti grūta valoda. Ļoti sarežģīta ir jūsu gramatika. Taču es gribētu iemācīties kaut nedaudz runāt latviski. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi.

— Vai drīkstu jautāt, kāda ir jūsu sievas profesija?

— O, viņai Rīgā ir ļoti svarīgs darbs — viņa strādā par vēstnieka sievu. Un viņa šajā darbā ir ļoti aktīva. Šeit, Latvijā, sievietēm ir sava asociācija. Mana sieva mācās latviešu valodu, viņa rūpējas arī par visu reprezentācijas darbu vēstniecībā. Agrāk Norvēģijā viņa ir darbojusies biznesā. Taču uz vēstnieka sievas pleciem ir visas reprezentācijas funkcijas, visa vēstniecības sociālā dzīve, viss "public relations" darbs.

— Sakiet lūdzu, kā jūs kļuvāt par diplomātu un kādās valstīs esat strādājis?

— Esmu beidzis Oslo universitāti. Man ir zinātniskais grāds politoloģijā. Pēc tam es mācījos Oslo Diplomātiskajā akadēmijā, un 1970. gadā sāku strādāt diplomātiskajā dienestā. Tagad man ir 56 gadi.

— Jūs izskatāties daudz jaunāks!

— Liels paldies. Tas ir ļoti laipni no jūsu puses. No 1970. līdz 1973. gadam es strādāju Norvēģijas vēstniecībā Bonnā, pēc tam kādu laiku — mūsu Ārlietu ministrijas Politiskajā departamentā. No 1976. līdz 1977. gadam es strādāju Preses un kultūras departamentā — tas bija īss, bet ļoti interesants darba periods. Pēc tam — trīs gadi Norvēģijas misijā ANO Ženēvā, kur biju pirmais sekretārs. Divus gadus darbojos Vīnē, Eiropas valstu drošības un sadarbības konferences birojā (tagad to sauc par organizāciju). Piedalījos tā sauktajās "Vīnes konferencēs" (manā kompetencē bija ekonomikas un dabas aizsardzības jautājumi). Tad atkal Oslo, darbs ministrijā, un no šejienes es tiku nosūtīts par vēstnieku Laosā, Nigērijā. Tas bija 1992. gada janvārī. Tur es strādāju trīs gadus līdz šī gada martam. No Nigērijas ierados Latvijā.

— Es domāju, ka ir liela atšķirība starp Latviju un Nigēriju.

— Milzīga atšķirība! Nigērija ir liela valsts ar vairāk nekā 100 miljoniem iedzīvotāju. Tā ir ļoti svarīga valsts, ļoti aktīva Āfrikā. Valsts, kas iegūst naftu… Tas bija interesants laiks — taču ļoti atšķirīgs no manas situācijas Rīgā. Ierašanās šeit man ir tikpat kā atgriešanās mājās. Protams, arī mans darbs ir daudz vieglāks.

— Taču var just, ka arī Rīgā jūs esat ļoti aizņemts.

— O, ļoti! Mūsu vēstniecība patiešam strādā intensīvi. Turklāt ir ļoti daudz sabiedrisko pasākumu. Mēs cenšamies piedalīties, cik vien bieži iespējams — gan kultūras, gan sabiedriskajā dzīvē. Jāteic arī, ka Norvēģijas vēstniecība Rīgā ir samērā neliela. Taču mūsu ārpolitika ir ļoti aktīva. Tāpēc allaž ir daudz darāmā. Mums jāapspriež ar jūsu atbildīgajām personām sadarbības idejas. Es teiktu, mums ir ļoti, ļoti nodarbināta vēstniecība. Bet man ir prieks tā sacīt!

— Vai jums atliek arī brīvais laiks un kā jūs to izmantojat?

— Mans lielākais vaļasprieks ir sports. Kad es biju par 20 kilogramiem jaunāks, es ļoti aktīvi nodarbojos ar sportu (ha-ha). Jaunībā man bija patiešām labi rezultāti — ne valsts, bet reģionālā mērogā — vairākos sporta veidos. Futbolā, rokasbumbā, vieglatlētikā, slēpošanā, arī ātrslidošanā. Gadiem ritot, sporta veidi ir mainījušies. Mēs ar sievu esam sākuši spēlēt golfu un tenisu. Rīgā gan vēl nē. Golfu mēs ļoti daudz spēlējam Nigērijā. Te, Rīgā, es noteikti drīz sākšu spēlēt tenisu, man te jau ir daži draugi, šīs spēles cienītāji. Man ļoti patīk arī pastaigas pa mežu, gar jūrmalu. Mēs arī brīnišķīgi izstaigājāmies pa Siguldu. Jums patiešām ir brīnišķīga daba! Nākamajā ziemā mēs arī noteikti daudz slēposim. Man patīk mūzika, arī klasiskā mūzika un džezs, mīlu glezniecību. Mēs ar sievu apmeklējam jūsu mākslas izstādes. Jums Latvijā ir patiešām ļoti, ļoti bagātīga kultūras dzīve. To es gribētu uzsvērt — jūs tik daudz varat piedāvāt kultūras jomā. Īpaši — mūzikā! Gandrīz katru vakaru notiek kāds interesants koncerts. Uz visiem nemaz nevar paspēt.

— Vai jums ir arī bērni?

— Jā, četri. Viens ir Spānijā, trīs — Norvēģijā. Un es esmu arī vectētiņš. Man ir gadu veca mazmeitiņa.

— Paldies par interviju, un atļaujiet Jūs apsveikt Norvēģijas, jūsu valsts nacionālajos svētkos!

— Paldies par apsveikumu. Tas mums ir ļoti svarīgs notikums! Un paldies par apciemojumu. Kontakti ar žurnālistiem ir patiešām svarīgi.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"