Francijas Prezidenta pilī — Žaks Širaks

Sešdesmit divus gadus vecais Žaks Širaks ievēlēts par Piektās republikas piekto prezidentu. Pēc ilgstošas neveiksmju sērijas, kad sķita, ka viņam lemta mūžīgā Sīzifa loma, Žakam Širakam beidzot ar neticamu piepūli izdevies pieveikt likteni un nokļūt visaugstākajā virsotnē, kurā viņš kāpis veselus divus gadu desmitus. Šodien Francijas jaunievēlētais prezidents dodas uz Elizejas pili.

Pēc prezidenta sociālista Fransuā Miterāna 14 gadus ilgās valdīšanas tagad labējo līderis uz septiņiem gadiem ieguvis Francijas vadītāja mandātu. Francijā salīdzinājumā ar citām Rietumu demokrātijām patlaban ir visspēcīgākais prezidenta režīms, jo konstitūcija valsts vadītājam dod tik plašas pilnvaras, ka to dēvē par "republikas monarhu". Mūsu attēlā — Žaks Širaks priekšvēlēšanu plakātā, ko "Latvijas Vēstneša" redakcija laipni saņēmusi no Francijas Republikas vēstniecības Latvijā.

— Es pilnīgi apzinos smago atbildības nastu, kas tagad gulsies uz maniem pleciem, — tūlīt pēc ievēlēšanas teica jaunais prezidents. — Es vēlos, lai valsts būtu stipra, objektīva un taupīgi izlietotu visus līdzekļus, kas ir tās rīcībā. Mūsu svarīgākā cīņa būs cīņa pret bezdarbu, kā arī vēršanās pret sociālo atsvešinātību.

Žaks Širaks vēlas dot priekšroku sociālo problēmu risināšanai, atzīst, ka Francijas sabiedrībā nepieciešamas ne vien pārmaiņas, bet arī sociālas reformas. Un, kaut gan par viņu balsojis galvenokārt tradicionālais labējais elektorāts, Žaks Širaks ieguvis vairāk balsu nekā viņa sāncensis visperspektīvākajā vēlētāju kategroijā — jaunajā paaudzē līdz 30 gadiem, kas, cik var secināt, "nogurusi" no sociālisma.

Tādējādi Francijas priekšgalā ar šodienu stājas viens no vispopulārākajiem valstsvīriem, kas divas reizes bijis premjerministra amatā, vadījis paša dibināto labējo partiju "Apvienība Republikas atbalstīšanai" un turklāt 18 gadus ir Parīzes mēra postenī. Būdams temperamentīgs, atklāts, plaša vēriena cilvēks, Žaks Širaks pilnīgi pamatoti sevi dēvē par politiķi, kurš labāk par citiem pazīst francūžus un zina viņu problēmas. Patiesi, neviens cits politiskais darbinieks nav tik daudz apmeklējis dažādus Francijas novadus, tik daudzkārt ticies ar visu sociālo slāņu pārstāvjiem.

Un tagad — biogrāfijas epizodes. Žaks Širaks dzimis 1932.gada 29.novembrī banķiera ģimenē. Tēvs drīz vien kļūst par rūpnieku. Mierīgais un veiksmīgais dzīves plūdums jaunībā laiku pa laikam izlaužas no rāmās gultnes. Tas noticis, piemēram, tādos brīžos, kad viņš izplatījis Francijas kompartijas avīzi "Humanite Dimanche" vai parakstījis Stokholmas Miera aicinājumu, līdz ar to iekuldamies lielās nepatikšanās.

Būdams 21 gadu vecs, Žaks aizbrauc uz Ameriku, kur gandrīz apprecas ar kādu amerikānieti. Okeāna viņā pusē viņš nopelna iztiku, mazgādams traukus restorānā, bijis par šoferi amerikāņu miljardiera atraitnei. Tā, atstādama viesnīcā dārglietu lādīti, apvaino jauno Širaku zagšanā. Kopš jaunības gadiem nemierīgajam Žakam Širakam allaž tuvumā ir dažādi skolotāji, audzinātāji un labvēļi, kam bijusi būtiska loma viņa turpmākajā dzīvē. To vidū bijis arī krievu emigrants Delanovičs. Pirms revolūcijas viņš bijis diplomāts Irānā, bet pēc tam Parīzē strādājis vispirms autorūpnīcā "Renault", bet pēc tam bijis taksometra šoferis. Šis izglītotais cilvēks, kas pratis veselu duci valodu, 15 gadus sasniegušajam pusaudzim mācījis sanskritu. Taču šī senindiešu valoda jaunajam cilvēkam nešķitusi saistoša, un tad skolotājs mudinājis viņu apgūt krievu valodu.

Kā raksta kāds biogrāfs, kļuvis par nākamā prezidenta garīgo tēvu, Delanovičs pārcēlies uz Širaka dzīvokli Sēnas ielā. Viņš vadījis Žaka izglītošanu, pratis ieinteresēt par krievu kultūru, it īpaši par dzeju. Pēc Delanoviča padoma jaunais Širaks ķēries pat pie "Jevgeņija Oņegina" tulkojuma, bet vēlāk uzrakstījis eseju par Kandinski. Var secināt, ka kopš tā laika Žaks Širaks nav vienaldzīgs pret Krieviju, arī daudziem krieviem, kas emigrācijas trešajā vilnī septiņdesmitajos gados nokļuva Francijā, tieši Parīzes mērs palīdzējis iekārtoties jaunajos apstākļos. Viņš nav bijis skops ar ziedojumiem arī pareizticīgo baznīcai un krievu bibliotēkai.

Zīmīga ir Žaka Širaka politiskā karjera. Pēc karadienesta, kas aizritējis Alžīrijā, un Nacionālās administrācijas skolas absolvēšanas 29 gadus vecais Širaks nokļūst toreizējā premjerministra Žorža Pompidū kabineta dienestā. Tur jauno spējīgo cilvēku viņa neizsīkstošās enerģijas dēļ iedēvē par "buldozeru". Sasniedzis 35 gadu slieksni, viņš saņem pirmo ministra portfeli, kļūdams par sociālo lietu valsts sekretāru.

Tad 1969.gadā Pompidū ievēl par prezidentu. Nepacietīgais Širaks citu pēc cita iegūst da‘zādu ministru portfeļus, tajā skaitā arī kļūdams par iekšlietu ministru un lauksaimniecības ministru. Pēc Pompidū nāves 1974.gadā viņš pēkšņi novēršas no gollistiem un batālijās par visaugstāko amatu valstī izraugās labējo centristu nometni ar Valeriju Žiskāru d’Estēnu, kas gūst uzvaru vēlēšanās. Žakam Širakam tolaik ir tikai 42 gadi, un viņš kļūst par valdības līderi.

Divus gadus vēlāk pēc nesaskaņām ar Žiskāru d’Estēnu viņš atsakās no premjerministra pienākumiem, lai uz gollistu kustības drupām izveidotu pats savu partiju — Republikas atbalstīšanas apvienību. Zem tās karoga pulcējās daudzi ģenerāļa de Golla līdzgaitnieki.

Bet vēl pēc gada — jauna uzvara. Paļaudamies uz saviem toreizējiem mentoriem — Pompidū bijušajiem padomniekiem Mariju Fransu Garro un Pjēru Žoijē, Žaks Širaks "straujā kavalērijas triecienā ieņem" Parīzes mēriju. Atbildēdams uz pateicības vārdiem, augstprātīgais Žoijē gan esot izteicies:

"Pirmo reizi dzirdu, ka zirgs saka paldies savam žokejam..."

Arī nesenā pagātnē Širaks bieži vien salīdzināts ar temperamentīgu labas ‘sķirnes zirgu, kas vēl nav iebraukts. Turklāt, dodamies savā kārtējā braucienā, Žaks Širaks saviem pavadoņiem bieži vien mēdz teikt: "Zirgos!"

Būdams Republikas atbalstīšanas apvienības priekšgalā, Žaks Širaks sāka gatavošanos galvenajai batālijai — cīņai par prezidenta amatu.