KONCEPCIJA VALSTS STRATĒĢIJAI RŪPNIECĪBĀ

Ekonomikas ministrijas vadības, Uzņēmumu direktoru padomes un  Uzņēmumu asociācijas vadītāju akceptēts; 1995. gada 9. maija redakcijā

Saturā

1. Pašreizējais situācijas raksturojums

2. Galveno virzienu realizēšanas mehānisma noteikšana.

3. Tradicionālās rūpniecības nozares Latvijā.

3.1. Vieglā rūpniecība.

3.2. Mašīnbūves, metālapstrādes rūpniecības nozare

3.3. Radioelektroniskā un elektrotehniskā rūpniecība.

3.4. Ķīmiskā un medicīnas rūpniecība. Stikla un porcelāna rūpniecība.

3.5. Celtniecība un būvmateriālu ražošana.

3.5.1. Būvmateriālu ražošana.

3.6. Meža un kokrūpniecības nozare.

3.6.1. Kokrūpniecība.

3.6.2. Celulozes un papīra ražošana.

3.6.3. Kūdras ieguve, izmantošana enerģētikā un siltuma konservācija.

3.7. Pārtikas rūpniecība.

3.7.1. Augļu un dārzeņu konservu ražošana.

3.7.2. Iesalu ražošana.

3.7.3. Augu eļļas ražošana.

3.7.4. Cukura ražošana.

4. Priekšlikumi rūpniecības valsts koncepcijas tālākai izstrādei:

4.1. Likumdošana

4.2. Nodokļu politika

4.3. Muita

4.4. Kredīti un investīcijas

4.5. Mārketings un kvalitāte

4.6. Privatizācija

4.7. Izglītība un zinātne

4.8. Sociālā aizsardzība

4.9. Informācija.

Pielikums Nr. 1.

Pielikums Nr. 2.

 

1. Pašreizējais situācijas raksturojums

Latvijas rūpniecības valsts sektors pašlaik atrodas krīzes situācijā, uzņēmumos ievērojami samazinājusies rūpnieciskā ražošana, daļa uzņēmumu atrodas uz bankrota robežas, privatizācijas procesā valda nenoteiktība, ārvalstu uzņēmēju interese ieguldīt investīcijas ir mazāka nekā cerēts. Rūpniecības lejupslīdes process ir apstājies zemā potenciāla izmantošanas līmenī, lai gan atsevišķās nozarēs vērojams rūpniecības produkcijas apjoma pieaugums.

Esošais stāvokļa novērtējums rada nepieciešamību izstrādāt vispusīgu rūpniecības koncepciju, kas dotu atbildi uz jautājumu, kādai jābūt rūpniecības struktūrai, tās lielumam, kādas nozares ir atbalstāmas kā prioritāras valsts kopējā tautsaimniecības attīstības kontekstā.

Lai gan rit uzņēmumu privatizācijas process un rūpnieciskā ražošanā piedalās 33,9% privāto uzņēmēju uzņēmumu, taču to devums rūpniecības kopproduktā sastāda tikai 15,7%. Tas ļauj secināt, ka vismaz tuvākajā laika periodā, galvenokārt, orientācija būs uz valsts un jauktā kapitāla (ar valsts kapitālu) uzņēmumiem, kuri sastāda 50,4% no kopējo uzņēmumu skaita un ražo 73,1% no kopējā produkcijas apjoma.

Pašreizējā krīzes situācija pamatā izveidojās 1992. gadā un galvenie cēloņi, kas veicināja rūpniecības lejupslīdi, bija:

1) finansiālās, monetārās un ekonomiskās politikas nesakārtotība valstī;

2) Austrumu tirgus zaudēšana, nesagatavojot pāreju uz Rietumu tirgu un nepārstruktrukturizējot rūpniecību jaunajiem tirgus apstākļiem;

3) straujās energoresursu un izejvielu cenu celšanās.

Pašreizējās situācijas galvenās problēmas, kurām jāatrod risinājums, ir sekojošas:

1) vienotas likumdošanas sakārtošana investīciju piesaistīšanas veicināšanā, zemes un īpašuma tiesību sakārtošana un apsaimniekošana;

2) liels apgrozāmo līdzekļu trūkums;

3) augsti banku kredītu procenti;

4) nesakārtotība muitas darbībā;

5) uzņēmumu parādi budžetam un lielās soda naudas par tiem, kas uzkrājušies kopš 1992. gada;

6) eksporta veicināšanas pasākumu un mehānisma trūkums

7) nav pabeigta vienotas produkcijas kvalitātes sistēmas izveidošana, atbilstoši Eiropas Savienības standartiem;

8) privatizācijas kārtības pilnveidošana, tās tempu paātrināšana un ekonomiskās efektivitātes palielināšana.

Tai pašā laikā krīzes situācija parāda objektīvo nepieciešamību mainīt Latvijas rūpniecības struktūru, pakļaut struktūrmaiņas procesu kontrolei, novērst stihiskumu un mazināt iespējamās negatīvās sociālās sekas.

 

2. Galveno virzienu realizēšanas mehānisma noteikšana

Galveno virzienu un apakšnozaru noteikšana var kļūt par būtisku faktoru rūpniecības struktūru sakārtošanā atbilstoši Latvijas ekonomikas interesēm. Reālu ekonomikas stabilizāciju šajās nozarēs varēs gaidīt tikai tad, ja valdības līmenī tiks apstiprināts prioritāro attīstības virzienu realizācijas mehānisms.

Galveno nozaru attīstības veicināšanai varētu izmantot sekojošu mehānismu:

1) valdības garantijas saņemšana iekšējiem un ārējiem kredītiem;

2) priekšrocības ārvalstu investīciju un kredītu saņemšanai;

3) labvēlīgi muitas noteikumi nepieciešamo izejvielu ievešanai un produkcijas eksportam;

4) investīciju atbrīvošana no jebkura veida nodokļiem;

5) iespēju izmantot kredītiem daļu no Privatizācijas fonda līdzekļiem;

6) citu līdzekļu piesaistīšana.

Minētie pasākumi ir būtiski visām nozarēm, bet katrā nozarē varētu būt arī citi atšķirīgi momenti, kas veicinātu nozares attīstību.

Lai veiktu rūpniecības apakšnozaru izvērtēšanu, izstrādātu perspektīvu rūpniecības nozaru struktūrpolitiku, varētu tikt lietoti vairāki varianti. Kad visu nosaka tikai likumdošana un tirgus ekonomikas pamatnosacījumi (konkurence, konjunktūra, cena u.c.) un, kad papildus pirmajam, ir dažāda līmeņa programmas.

Informatīvais materiāls par rūpniecību sniegts pielikumos Nr. 1 un Nr. 2.

 

3. Tradicionālās rūpniecības nozares Latvijā

Izejot no augstāk minētajiem prioritāro nozaru izvērtēšanas kritērijiem, var izdalīt sekojošas prioritāras nozares un apakšnozares Latvijas rūpniecībā:

3.1. Vieglā rūpniecība.

1. Vilnas pirmapstrāde un vērpšana;

2. Linu audumu ražošanas komplekss:

— linu audzēšana,

— linu sagatavošana,

— gatavu balinātu audumu ražošana;

3. Bērnu trikotāža;

4. Neausto materiālu un tehnisko audumu ražošana.

3.2. Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecība.

1. Metalurģija un metāllūžņu pārstrāde:

— metalurģija un metāllūžņu pārstrāde;

— pulvermetalurģija.

2. Transporta mašīnbūve:

— tramvaju vagonu ražošana;

— elektrovilcieni un dīzeļvilcieni;

— vilcienu elektroiekārtas.

3. Reģionālā lauksaimniecības mašīnu būve.

3.3. Radioelektronika un elektrotehniskā rūpniecība.

1. Medicīnas tehnikas ražošana;

2. Energoresursu patēriņa uzskaites iekārtas;

3. Akustiskās sistēmas;

4. Sadzīves elektrotehnika:

— mājsaimniecības elektroierīces;

— elektroinstrumenti.

5. Komunikācijas un sakaru aparatūra.

3.4. Ķīmiskā rūpniecība.

1. Farmaceitiskā rūpniecība un biotehnoloģija;

2. Stikla rūpniecība.

3.5. Meža un kokapstrādes rūpniecība.

1. Celulozes un papīra ražošana;

2. Kokrūpniecība:

— mežizstrāde;

— mēbeļu ražošana;

— jauno kokplātņu ražošana (OSB, MDF).

3. Kūdras ieguve, izmantošana enerģētikā un siltuma konsevācijā.

3.6. Celtniecība un būvmateriālu ražošana.

1. Celtniecības pārstrukturizācija;

2. Vietējo derīgo izrakteņu izmantošana celtniecības materiālu ražošanā;

3. Jumta pārseguma materiālu ražošana.

3.7. Pārtikas rūpniecība.

1. Augļu un dārzeņu konservu ražošana;

2. Iesalu ražošana;

3. Augu eļļas ražošana;

4. Cukura ražošana.

 

3.1. Vieglā rūpniecība.

Vieglās rūpniecības uzņēmumi strauji samazināja ražošanas apjomus 1992. gadā. Kokvilnas audumu ražošana salīdzinājumā ar 1991. gadu samazinājās par 60%, vilnas un zīda audumu ražošana — par 50—60%. Praktiski visi vieglās rūpniecības uzņēmumi samazināja savus ražošanas apjomus. Linu rūpniecība praktiski apstājās. Tāpēc strauji samazinājās strādājošo skaits nozares uzņēmumos un 1994. gada beigās nozarē bija nodarbināti tikai 26tūkst. cilvēku (salīdzinoši 1992. gada decembrī — 40 tūkst.).

1994. gadā vieglās rūpniecības uzņēmumu lejupslīde praktiski apstājās, kaut gan kopējie ražošanas apjomi salīdzinot ar 1993. gadu samazinājās par 10 %. Šādu apjomu samazināšanos radīja galvenokārt lielākā vilnas audumu ražošanas uzņēmuma ųRīgas tekstilsų bankrots. Ražošanas apjomus samazināja arī v/u ųMāraų un v/u ųRīgas audumsų. Taču 1994. gadā radās jauni nelieli šūšanas uzņēmumi, bet kokvilnas audumu ražošanas apvienība ųRīgas manufaktūraų tika pārveidota un tās vietā tika radīti seši jauni uzņēmumi. Līdz ar to 1994. gadā palielinājās salīdzinot ar 1993. gadu kokvilnas dzijas un audumu ražošana, par 68 % zeķu izstrādājumu ražošanas apjomus palielināja A/S ųAuroraų.

Galvenais iemesls — eksporta samazināšanās uz NVS valstīm sakarā ar nekonvertējamās valūtas kursa izmaiņām attiecībā pret Latvijas rubli un latu un NVS valstu uzņēmumu maksātnespēja.

Izpildot valsts pasūtījumu 1992. un 1993. gadā vieglās rūpniecības uzņēmumi piegādāja savus izstrādājumus NVS valstu uzņēmumiem un tirdzniecības iestādēm. Taču šo valstu (galvenokārt Gruzijas, Krievijas, Ukrainas) uzņēmumi nesamaksāja mūsu republikas uzņēmumiem par piegādāto preci, kā rezultātā ir izveidojušies bezcerīgie debitoru parādi par vairāk kā 2,5 miljoniem latu. Tā kā starp Latviju un NVS valstīm nav atrisināts jautājums par zaudējumu piedziņu tiesas (arbitrāžas) ceļā, tad mūsu republikas uzņēmumiem praktiski nav iespējams piedzīt šos parādus no citu valstu uzņēmumiem.

Vēl joprojām nav atrisināts jautājums par Latvijas Republikas armijas apgādi ar lauku un parādes formas tērpiem un to ražošanu republikas tekstilrūpniecības uzņēmumos. Jau 1993. gadā tika izstrādāta ūdensnecaurlaidīgu un ugunsdrošu audumu ražošanas tehnoloģija, taču netika atrasta iespēja piešķirt 200 000 USD speciālo ķimikāliju iegādei, tāpēc audumi tiek iepirkti ārzemēs, kaut gan arī mūsu republikas uzņēmumi ražo apģērbus citu valstu armijas vajadzībām.

Citu nozaru uzņēmumu vainas dēļ nenormāla situācija izveidojās uzņēmumā "Larelini", kuram parādus nav samaksājuši citu nozaru uzņēmumi. Tikai atrisinot jautājumu par kredīta piešķiršanu var atrisināt uzņēmuma "Larelini" problēmas. Pretējā gadījumā uzņēmums ir jāslēdz un līdz ar to jāpārtrauc linu audzēšana republikā.

Ogres trikotāžas kombināta galvenā problēma ir izejvielu iegāde, lai kombināts varētu ražot konkurētspējīgu produkciju, jāiegādājas Austrālijas merinosa vilna, jāizvieto vilnas mazgāšanas iekārtas Ogrē vai citā vietā. Tas ļautu izpildīt ārzemju firmu pasūtījumus par 10—20 milj. USD un iepriekšējo parādu iesaldēšana dotu iespēju uzņēmumam nostabilizēties Rietumu tirgū.

No pārējiem vieglās rūpniecības uzņēmumiem salīdzinoši labāka situācija ir šūšanas uzņēmumiem, kuri izpilda pasūtījumus dažādām ārzemju firmām.

1994. gadā izmainījās situācija apavu rūpniecībā. Savu darbību Latvijā praktiski pārtrauca Vācijas uzņēmums ųDeltaų. Līdz ar to samazinājās produkcijas izlaide kopuzņēmumos ųRedeksų un ųPirmadenų. Tas galvenokārt saistīts ar to, ka pasaules tirgū strauji samazinājās pieprasījums pēc apaviem ar lieto zoli. Tāpēc tuvākajā laikā jāatrod iespējas apavu rūpniecībā izmantot tādas iekārtas un tehnoloģiju, kura nodrošinātu ūdensnecaurlaidīgu ādas apavu ražošanu. Kā viena no iespējām jāapskata Kanādas firmas ųTopaz Schoe Industrieų priekšlikums par šādas tehnoloģijas ieviešanu Daugavpils apavu rūpnīcā.

Attīstības perspektīvas.

1. Vilnas nozarē ar kredītu piesaisti jārisina: mazgāšanas iekārtu iegāde, aparātdzijas ražošanas kompleksa iegāde, ātrāka privatizācija uzņēmumos — ųAstotais martsų, Bolderājas ķemmdzijas vērptuve, "Tekstiliāna", "Rīgas filcs", "Rīgas Tekstils".

2. Linu nozarē veikt pirmapstrādes uzņēmumu privatizāciju un kredītu piesaisti tiem, lai nodrošinātu uzņēmumu sadarbību ar zemniecību linu sējumu platību atjaunošanā.

3. Linu pārstrādes nozarē ar kredītu piesaisti jārisina audumu balināšanas problēma, kas garantētu linu audumu racionālu eksportu. Linu kotonizācijas tehnikas iepirkšana, lai aizvietotu kokvilnu līdz 50% ar kotonizēto mazvērtīgo linu šķiedru, kurai nav noieta pasaules tirgū.

4. Apģērbu un trikotāžas ražošanā jārisina kredītu piesaiste uz atvieglotiem noteikumiem adīšanas, šūšanas iekārtu iegādei fiziski un morāli novecojušās iekārtas vietā.

5. Tekstilgalantērijas nozarē jārisina kredītu piesaiste lentu, etiķešu, pīto izstrādājumu, mežģīņu ražošanas iekārtu iegādei.

6. Apavu rūpniecībā uz valsts akciju sabiedrības ųDaugavaų bāzes ar kredītu piesaisti jārisina ūdensnecaurlaidīgu ādas apavu ražošanas problēma. Šāda ražotne apgādātu ar apaviem arī Latvijas Republikas policiju, armiju un Zemessardzi.

 

3.2. Mašīnbūves, metālapstrādes rūpniecības nozare

Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu ekonomiskā lejupslīde 1994. gadā ir samazinājusies un vērojama neliela tendence uz situācijas nostabilizēšanos, pie ražošanas apjoma ap 40% no esošās jaudas

Lējumu ražošanā lielākie tērauda liešanas cehi ir akciju sabiedrība "RVR" (5400 t), "RER" (3600 t), kur izgatavo galvenokārt fasonlējumus no mazoglekļa tērauda. Šie cehi pašreiz strādā, bet ražošana sašaurināta par 2/3.

Ķeta liešanas vairāki cehi ir likvidēti, bet pārējie strādā ar 15—30 % noslodzi.

Specializētās instrumentālās rūpnīcas un mašīnbūves rūpnīcu instrumentu cehos ražošana ir sašaurinājusies vairāk nekā piecas reizes. Pašlaik šajās ražotnēs izpilda tikai gadījuma pasūtījumus gan no Rietumvalstīm, gan no NVS valstīm.

Latvijas instrumentu ražotnēs ir liels tehnoloģiskais potenciāls galvenokārt štanču presformu un ierīču ražošanā ar lielu pieredzi, augstu strādnieku kvalifikāciju un diezgan modernu iekārtu, ar kuru var konkurēt arī Rietumu tirgos.

Latvijā ir 4 specializētie lauksaimniecības mašīnbūves uzņēmumi ar samērā šauru specializāciju, orientēti uz Austrumu tirgu:

Hidrolats — hidrocilindri, hidropacēlāji, ķeta lējumi, kultivatori;

Jelgavas lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīca — reduktori mēslu transportieriem un dūņu sūkņi;

Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca — kūts mēslu izkliedētāji;

Valsts akciju sabiedrība Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīca — ražo slaukšanas iekārtas.

Praktiski šo uzņēmumu jaudas ir izmantotas par apmēram 10 %, izņemot Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīcu, kura pārveidojusi savu ražošanu uz mazo slaukšanas iekārtu un citas zemnieku saimniecībām nepieciešamās tehnikas ražošanu.

 

Nozares uzņēmumu perspektīvas.

Metalurģija.

Liepājas metalurgā jāveic līdz 2000. gadam pakāpenisku rekonstrukciju — Martena procesa aizstāšana ar EOF. Tērauda kausēšanas apjoms bāzēsies uz vietējo lūžņu daudzuma 300 tūkst. tonnas gadā, tas pats arī par tērauda velmējumiem.

Tērauda un ķeta fasonlējumi attiecībā pret 1994. gadu palielināsies par 20 — 25 %, tirgus mainīsies no Austrumiem uz Skandināviju un Rietumeiropu pie nosacījuma, ja 60 % ķeta lietuvēs modernizē kausēšanas procesu un sāk ražot augstvērtīgu ķetu.

Transporta mašīnbūve.

Šo apakšnozari pārstāv galvenokārt lielie uzņēmumi, kā valsts akciju sabiedrības "RVR", "Daugavpils lokomotīvju remontu rūpnīca", Akciju sabiedrība "RAF", "Daugavpils pievadķēžu rūpnīca", RER u.c.

Šie uzņēmumi pie labvēlīgiem apstākļiem var saglabāt savas tirgus nišas. Kā liecina tirgus izpēte, akciju sabiedrības "RVR" apjomi varētu nostabilizēties pie 360 pasažieru vagonu un 100 tramvaju vagonu gadā.

"RAF" nākotne var būt tikai sadarbībā ar Krievijas un Rietumu autobūvētāju firmām, pārsvarā pārejot uz speciālo mašīnu izgatavošanu uz labas ritošās bāzes. 90 % šīs produkcijas paredzēts eksportam, galvenokārt Austrumu tirgū.

Pārējie uzņēmumi.

Valsts uzņēmumi, kuri šodien strādā nerentabli, būtu pirmām kārtām pārdodami vai vienkārši atdodami privātām firmām atklātā konkursa kārtībā, tikai tā tie spēs atrast tirgus nišu un sadarbības partnerus. Tas attiecas galvenokārt uz uzņēmumiem, kas ražoja plaša patēriņa preces vai komplektējošos mezglus NVS valstu uzņēmumiem.

Tajos uzņēmumos, kuri savu tirgus nišu ir atraduši un strādā rentabli, pie privatizācijas zināmu daļu akciju vajadzētu pārdot esošajai vadībai, tas veicinātu uzņēmumu vadības ieinteresētību uzņēmumu reanimācijā un dotu garantijas tā tālākai rentablai darbībai.

Prognozējot mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu struktūru, tai būtu jāveidojas sekojoši:

1) normalizējoties ekonomiskajām attiecībām, uz remonta mehānisko cehu bāzes veidosies patstāvīgi servisa centri tehnoloģisko iekārtu apkopei un remontam, tas pats sakāms par instrumentālajiem cehiem.

2) lielie mašīnbūves uzņēmumi atbrīvosies no palīgcehiem.

 

3.3. Radioelektroniskā un elektrotehniskā rūpniecība.

Nozares lielo uzņēmumu rīcībā ir liels skaits tehnoloģisko ražošanas iekārtu — gan universālās un speciālās, gan samērā modernas, bet arī daudzas novecojušas. Taču visos uzņēmumos trūkst modernas tehnoloģiskās iekārtas jaunu ražojumu ātrai ieviešanai ražošanā.

Visiem šiem uzņēmumiem raksturīgs noslēgts ražošanas cikls ar daudzām palīgražotnēm, lielas ražošanas jaudas un platības, bet līdz ar to ir liels energopatēriņš un citi neražojošās sfēras izdevumi, kas palielina gala produkta pašizmaksu un cenu.

Uzņēmumu speciālistiem ir pieredze ražošanas automatizācijā un zemas pašizmaksas nodrošināšanā masveida ražojumiem, kā arī pieredze ražošanas organizēšanā un produkcijas kvalitātes nodrošināšanā, labas tehnoloģiskās zināšanas, pieredze tehnoloģisko iekārtu projektēšanā un iegādē no ārzemju firmām.

Taču šīs nozares uzņēmumos ir grūtības ar ātru un lietišķu jaunas produkcijas apguvi, praktiski nav mūsdienu prasībām atbilstošu projektētāju darba vietu tehniskā un programnodrošinājuma, kā arī projektētājiem nepieciešamās informatīvo datu bāzes. Speciālistiem trūkst pieredzes mārketingā, nav praktisko sakaru Rietumu tirgos, bet produkcija nav nodrošināta ar Rietumvalstīs atzītiem kvalitātes sertifikātiem.

Katastrofālais tirgus apjoma zaudējums pēdējos gados ir novedis pie straujas šajos uzņēmumos nodarbināto skaita samazināšanās. Vienlaicīgi izbrīvējas ievērojamas ražošanas platības, kā arī liels skaits tehnoloģisko līniju un iekārtu. Līdz ar to uzņēmumi maina savu organizatorisko struktūru, īpašuma formu un atbilstoši tai meklē dažādus ceļus, lai pielāgotos tirgus ekonomikas prasībām.

Nozares uzņēmumi kopumā ražo ļoti daudzveidīgu elektrotehnisko un elektronisko produkciju transportā, telekomunikāciju, mājsaimniecības un citu tautsaimniecības nozaru vajadzībām.

Pēc uzņēmumu ražotās produkcijas pielietojuma veida uzņēmumus var sadalīt sekojošos sektoros:

1. Telekomunikāciju līdzekļu ražošana.

2. Radio un akustisko sistēmu ražošana.

3. Elektromašīnbūve.

4. Sadzīves elektrotehnika.

5. Aparātbūve.

6. Mikroelektronika.

7. Servisa organizācijas.

Vairākos nozares uzņēmumos, piemēram, valsts akciju sabiedrībā "VEF" ir jāveic nopietns darbs uzņēmuma administratīvās struktūras un ražošanas korpusu apsaimniekošanas pārkārtošanā.

Nozarē ir virkne uzņēmumu, kuriem ir nopietnas problēmas ar produkcijas realizācijas tirgus atrašanu.

Maz cerību atrast izeju no esošās situācijas ir arī akciju sabiedrībai "Alfa", tādēļ arī tur meklē jaunus produkcijas veidus.

Īpaši nelabvēlīga situācija ir mazpilsētās izveidotajiem uzņēmumiem — bijušajām lielo uzņēmumu filiālēm Aizkrauklē, Maltā, Ludzā, Kandavā, Gulbenē u.c. Savā laikā šīs filiāles izpildīja lielo uzņēmumu pasūtījumus atsevišķu mezglu masveida ražošanā, tādēļ tagad — pēc lielo uzņēmumu ražošanas krasas samazināšanās, šie uzņēmumi ir palikuši pilnīgi bez pasūtījumiem. Savukārt to vienveidīgais tehnoloģiskais aprīkojums, projektētāju kadru trūkums, kā arī tirgus un sadarbības kontaktu trūkums nedod iespējas attīstīt jaunu produkciju.

Pēdējo gadu laikā nozarē ir jau izveidojušies vairāk nekā 40 mazie uzņēmumi ar darbības profilu — elektronisko iekārtu projektēšana, izgatavošana, servisa pakalpojumu, Rietumvalstu tehnikas izplatīšana, kompjūtertīklu un datu bāzu attīstīšana un tml.

Protams, šiem uzņēmumiem vēl nav modernu tehnoloģisko iekārtu un pietiekamu finansiālo līdzekļu savas darbības izvērtēšanai, taču šie uzņēmumi vairumā gadījumu ir izdevīgi partneri kopuzņēmumu veidošanā.

Kopumā nozares uzņēmumos ir kvalificēts inženiertehniskais personāls, liela pieredze ražošanas mehanizācijā un automatizācijā, kā arī sadarbībā ar vadošajām Rietumu firmām jauno tehnoloģisko procesu un iekārtu iegādē un ieviešanā.

Latvijā ir plašs kvalificētu speciālistu loks, kuri izmanto modernu elektronisko aparatūru (mediķi, biologi, ķīmiķi, elektriķi, radisti, fiziķi u.c. nozaru zinātniskie darbinieki) un kuri var sekmēt perspektīvu pētījumu attīstību un konkurētspējīgu ražojumu izveidi nozarē.

Attīstības perspektīvas:

1) Investīcijas un kredīti principiāli jaunu produkcijas veidu un ražošanas tehnoloģiju apgūšanai,

2) esošo produkcijas veidu modernizācija,

3) kompleksas ražojumu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu ieviešana,

4) produkcijas materiālietilpības un energoresursu patēriņa samazināšana.

 

3.4. Ķīmiskā un medicīnas rūpniecība.

Stikla un porcelāna rūpniecība.

Šo rūpniecības nozaru uzņēmumos strauji samazinājās ražošanas apjomi 1992. gadā , un uz 1994. gada III kvartālu vērojama ražošanas apjomu stabilizācija aptuveni 60 % līmenī pret 1991. gadu un dažos uzņēmumos vērojama neto apgrozījuma pieauguma tendence 1994. gadā kvartālu griezumā (Valsts a/s "Dauteks", Valsts Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, Valsts Rīgas laku un krāsu rūpnīca, Valsts Rīgas rūpnīca "Aerosols", Valsts Rīgas rūpnīca "Plastika", Valsts Tukuma fermentu rūpnīca, Valsts uzņēmums "Kalceks", Valsts plastmasu pārstrādes rūpnīca, a/s "Latvijas krāsas", a/s "Kvadrāts", Valsts SIA "Farmsintēze", u.c.).

Pieaug nekustamo pamatlīdzekļu daudzums (aptuveni 25 %), kas liecina par uzņēmumu tālākās attīstības procesu, samazinās kustamo pamatlīdzekļu daudzums (9 %), jo tiek realizēti uzņēmumam nevajadzīgie pamatlīdzekļi.

Vērojama apgrozāmo līdzekļu samazināšanās (aptuveni 3 %), neskatoties uz to, ka samazinās gatavo ražojumu un preču krājumi noliktavās (aptuveni 10 %), kas liecina par tirdzniecības procesa aktivizēšanos.

Pieaug kreditoru parādi (aptuveni 15 %) galvenokārt budžetam, kas acīmredzot saistīti ar uzkrāto parādu nastu no 1992. gada, kā arī soda procentu uzskaitījumi, tajā pat laikā samazinās debitoru parādi (aptuveni 16 %), bet absolūtos skaitļos kreditoru parādi ir divas reizes lielāki.

Pieaug vidējā darba alga un 1994. gada III kvartāla sastāda Ls 71,48 .

Salīdzinot ar 1992. gadu ievērojami samazinājies strādājošo skaits nozares uzņēmumos — no 26 000 uz 10 250 1994. gada III kvartāla.

No 40 nozares uzņēmumiem stabili strādā un ir maksātspējīgi 10 (25%), pārējiem uzņēmumiem ir zināmas finansiālas grūtības tekošo maksājumu veikšanai, ko nevar kompensēt ar īstermiņa kredītiem to augsto kredīta % likmju dēļ vairumā komercbanku.

Farmeitiskā rūpniecība ir neatņemama Latvijas farmaceitiskā sektora un medecīnisakās aprūpes sistēmas sastāvdaļa. Līdz ar to farmaceitiskās rūpniecības stabilitātei un zāļu ražošanas iespējām Latvijas veselības un sociālās aprūpes attīstības ietvaros ir izšķiroša nozīme un tā uzskatāma par vienu no farmācijas sektora prioritātēm. Latvijā farmaceitiskā rūpniecība ir spējīga izveidotieas par vienu no rūpniecības pamatnozarēm (līdzīgi kā dažās Eiropas mazajās valstīs). Farmaceitiskā rūpniecība ir vērtējama kā viena no svarīgākajām farmācijas sektora prioritātēm.

Pasākumi.

1. Pasākumu izstrādāšana vietējās farmaceitiskās rūpniecības ražotās produkcijas aizsardzībai Latvijas zāļu tirgū un vietējo zāļu ražotāju tirgus daļas palielināšanai.

2. Farmaceitiskās rūpniecības attīstības virzība uz Eiropas Savienības GMP pamatprincipiem. Šo pamatprincipu akceptēšana un ieviešana Latvijas farmācijas industrijā līdz 1997. gadm.

3. Latvijas zāļu ražotāju iespēju izmantošana iedzīvotāju un medecīnas aprūpes iestāžu nodrošināšanā ar lētām, kvalitatīvām, drošām un efektīvām zālēm veicinot zāļu iepirkšanai paredzēto budžeta ekonomiju.

4. Stimulēt farmaceitisko ražotāju sadarbību ar partneriem ārzemēs, t.sk., Krievijā un citām NVS valstīm.

5. Nodokļu atvieglojumi zāļu ražotājiem, kas novirza līdzekļus jaunu zāļu pētniecībai, izstrādāšanai un ieviešanai, kā arī GMP prasību ieviešanai zāļu ražošanas uzņēmumos.

6, Muitas tarifu atcelšana vai atvieglojumi zāļu ražošanā izmantojamām izejvielām un matereāliem, ko ieved Latvijas zāļu ražotāji.

Attīstības perspektīvas:

1. Jārisina jautājums par Bāles karjera smilšu bagātināšanu stikla rūpniecības vajadzībām (patlaban kvarca smiltis tiek ievestas no Krievijas vai Ukrainas).

2. Kopā ar Valsts meža dienestu risināt kompleksās koksnes pārstrādes jautājumus, izveidot uzņēmumu furfurola ieguvei, izmantojot lapu koku pārstrādes atkritumus un mazvērtīgo, rūpniecībā neizmantojamo koksni pēc mežu sanitārās cirtes.

 

3.5. Celtniecība un būvmateriālu ražošana.

Patreizējā periodā celtniecības nozarē ir zināma depresija. Padomju laika periodā izveidojies celtniecības komplekss lielā mērā ir nenoslogots, jo ir mainījies darba profils no jaunu ēku celtniecības uz galvenokārt veicamajiem remontdarbiem. Šai sakarā vairāku specifisku profesiju pārstāvji, piemēram, buldozeristi, ekskavatoru mašīnisti u.c. zaudē kvalifikāciju, jo specifiskie darbi celtniecībā lielos apjomos tiek veikti ar lieliem pārtraukumiem no gadījuma uz gadījumu.

1994. gada janvārī—septembrī, no visa Latvijā veiktā celtniecības montāžas darbu apjoma, valsts uzņēmumu daļa sastādīja tikai 30 %, kuri uzņēmumu privatizācijas rezultātā pastāvīgi samazinās.

Celtniecības montāžas darbu izpilde praktiski nonākusi privātuzņēmēju darbības sfērā.

Celtniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir sarucis no 6,1 % 1991. gadā līdz 2,4 % 1994. gadā, tai pašā laikā vērojama tendence celtniecības apjomu pieaugumam galvenokārt privātajā sektorā.

No savulaik esošajiem 71 valsts uzņēmumu, kuri veica celtniecības montāžas darbus un celtniecības uzņēmumu materiāli tehnisko apgādi, kā arī projektēšanas darbus, uz 1995. gada 1. janvāri privatizēti ir 25, tai skaitā 4 pārveidoti par statūtsabiedrībām, bet pārējie nodoti nomā ar izpirkumu ar dažādu valsts īpašuma izpirkšanas laiku.

Visi iznomātie ar izpirkumu uzņēmuma ir nodoti pārvaldīšanai Privatizācijas aģentūrai, patreiz tiek nodoti privatizācijā vēl 9 valsts uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības pēc tā sauktā masu privatizācijas saraksta.

Tuvākajā laikā paredzēts privatizējamo objektu sarakstā iekļaut vēl 13 celtniecības nozares uzņēmumus un uzņēmējsabiedrības.

Pieci uzņēmumi atrodas likvidācijas dažādās stadijās, šo uzņēmumu likvidāciju galvenokārt traucē to nodokļu parādi budžetam un citi kreditoru parādi.

Trīs valsts uzņēmumu, kuri izbeiguši saimniecisko darbību, likvidācija tiks ierosināta tuvākajā laikā.

Paredzams, ka 1995. gadā tiks ierosināta arī atlikušo uzņēmumu privatizācija, izņemot valsts celtniecības trestu "LatSib" un valsts firmu "UBAK". Trests "LatSib" darbus veic Krievijas Tjumeņas apgabalā, kur jāsastopas ar izpildāmo darba apjomu strauju samazināšanos.

Valsts firmu "UBAK" tuvāko 2 gadu laikā nav lietderīgi privatizēt, jo šajā firmā lielā apjomā ir koncentrēti lieljaudas celšanas mehānismi (torņa celtņi un pašizgāzēja celtņi).

Galvenie ierobežojošie faktori celtniecībā ir nepietiekamais pieprasījums, praktiski pārtraukta rūpnieciskā celtniecība, neskaidrības likumdošanā (nav standartu un celtniecības normu) un finansiālās grūtības, kas saistītas ar pasūtītāju zemo maksātspēju.

3.5.1. Būvmateriālu ražošana.

Ģeoloģiskās izpētes rezultātā ir pierādīts, ka Latvijas zemes dzīles satur bagātīgus un unikālus pēc savas kvalitātes minerālos izejvielu krājumus, tādus kā māla, kaļķakmens, dolomīta, ģipšakmens, kvarca smilts, krāsas zemes u.c., kas izmantojami dažādās tautsaimniecības nozarēs.

Lai šīs Latvijas dabas bagātības racionāli, vispusīgi un apkārtējai videi nekaitīgi un saudzējoši izmantotu, nepieciešams izstrādāt valsts mēroga programmu "Latvijas minerālās izejvielas un to izmantošana", kurā būtu ietverta šīs nozares gan stratēģiska, gan tuvāko gadu taktiska rakstura jautājumu risināšana:

1. Minerālo izejvielu, materiālu un izstrādājumu pieprasījumu un tirgus stratēģijas izpēte (proporcionālā pieprasījuma bloks).

2. Minerālo izejvielu atradņu apzināšana un izvērtēšana (ģeoloģiskais bloks).

3. Minerālo izejvielu (derīgo izrakteņu) īpašību izpēte un to izmantošanas iespēju noskaidrošana dažādām Latvijas tautsaimniecības nozaru vajadzībām un attiecīgo tehnoloģiju izstrāde (zinātniski pētnieciskais bloks).

4. Minerālo izejvielu rūpnieciskā pārstrāde un dažādu materiālu un izstrādājumu ražošana (ražošanas bloks).

5. Zinātnisko un inženiertehnisko speciālistu sagatavošanas programmas realizēšanai (izglītības bloks).

Šīs programmas ietvaros būtu lietderīgi veikt minimālo izejvielu ķīmiskā, fāžu sastāva noteikšanu un fizikāli — ķīmisko īpašību izpēti ar nolūku iegūt konkrētus materiālus, kā arī izstrādāt jaunas vai pilnveidot esošās materiālu vai izstrādājumu ieguves tehnoloģijas.

Attīstības perspektīvas:

1) Racionāli apsaimniekot vietējos izejvielu resursus celtniecības materiālu ieguvei.

2) Būvmateriālu ražošana atbilstoši Eiropas Savienības standartiem.

3) Celtniecības pārprofilēšana orientējoties uz privāto sektoru.

 

3.6. Meža un kokrūpniecības nozare.

Meži ir Latvijas lielākā atjaunojamās dabas bagātība. Mežs aizņem 42% no Latvijas Republikas teritorijas, kur ik gadu ir iespējams iegūt 8.3 milj m 3 kokmateriālu.

Pašreiz Latvijas meži nodrošina darba vietas mežsaimniecībā, mežrūpniecībā un koksnes pārstrādē un dod būtisku ieguldījumu Latvijas ekonomikā, vairāk kā 10% no iekšzemes kopprodukta.

Meža nozares attīstības netiešā ietekme uz citām ekonomikas nozarēm ir lielāka nekā tiešā. Mežsaimniecības un koksnes pārstrāde nodrošina darba vietas lauku rajonos, tādejādi kalpo par sociālās drošības garantu iedzīvotājiem pašreizējo būtiski sociāli — ekonomisko izmaiņu laikā.

Meža un koksnes produkcija ir lielākā grupa Latvijas eksportā (1994, gadā 20.3% no kopējā eksporta) un ir pierādījusi savu konkurēt spēju un reālu pārorientāciju uz Rietumu tirgu.

Meža nenoplicinošas apsaimniekošanas politikas un tā stabilitātes nodrošināšana ir valsts uzdevums. Šis jautājums pēdējā laikā ir kļuvis īpaši svarīgs arī starptautiskajā mērogā.

Mežsaimniecības un koksnes pārstrādes nozares galvenās politikas virziens ir visu šo trīs funkciju — ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās harmonizācija.

Lai to panāktu galveniem darbības virzieniem jābūt sekojošiem:

1. Vienotas valsts meža politikas un likumdošanas realizācija visos mežos neatkarīgi no tā īpašuma statusa:

— atvieglot un paātrināt īpašuma tiesību atjaunošanu,

— atbalstīt mācību dienesta izveidošanu mežu privātīpašniekiem;

— ierobežot ytālāku meža īpašumu sadrumstalošanu;

— atbalstīt ilgtermiņa apsaimniekošanas līgumus;

— veicināt meža īpašnieku asociāciju veidošanos;

— valsts līdzdalība perspektīvo mērķinvestīciju piesaistīšanā;

— garantēt investoriem nozares pārstrādājošā rūpniecībā iespējas dabūt izejvielas no valsts meža.

2. Meža nozares pārvaldes (Valsts meža dienests) valstisko funkciju nostiprināšana.

Meža un kokrūpniecības nozarēs jānosaka un jāsadala piecas galvenās funkcijas:

1) politikas un likumdošanas funkcijas;

2) regulējošā funkcija;

3) īpašuma funkcija;

4) ražošanas funkcija;

5) atbalsta funkcija.

Lai izstrādātu starp dažādām interešu grupām saskaņotu meža sektoru politiku, kuru vēlāk varētu nostiprināt ar likumdošanas un citiem normatīvajiem aktiem, nepieciešams izveidot Meža nozaru padomi. Latvijas meža resursi ļauj nodrošināt ar izejvielām ražotnes zaģmatereāliem, saplāksnim, finierim, plātnēm un celulozei.

Lai ievērotu meža apsaimniekošanas prasības un nepārtrauktu izejvielu piegādes, jāpilnveido meža infrastruktūra, mežizstrādes tehnoloģijas, mežizstrādē izmantojamās mašinas un iekārtas, un kokmateriālu transportu.

3. Nepieciešama mežizstrādes uzņēmumu pārstrukturižēšana.

Lai paaugstinātu darba drošību, celtu darba ražīgumu un palielinātu lietderīgo iznākumu stumbrus sagarumojot sortimentos, īpaši svarīga nozīme ir mācībām un informācijai.

Sarežģīto augsnes apstākļu dēļ Latvijas mežos ir svarīgi mežizstrādes darbus organizēt un plānot detalizēti.

Atbalstāma stabilu privāto uzņēmumu veidošanās, kuri apsaimniekotu valsts mežus pēc ilgtermiņa nomas līguma.

4. Jāuzlabo meža ceļu sistēma, radot motivāciju privātā kapitāla piesaistīšanā.

5. Jāveicina specializētu kokmateriālu izvešanas firmu veidošanās.

6. Augstākās pārstrādes pakāpes produkcijas ražošana un eksporta stimulēšana, vienlaicīgi meklējot iespējas vietējā tirgus attīstībai, pārstrādes atlieku liettderīga izmantošana celulozes un plātņu ražošanā un lauku rajona enerģētikā.

7. Latvijas mežos iegūstamā malka un kokrūpniecības atliekas ir nozīmīgs enerģētiskais resurss laukos. Jāveicina tā izmantošana.

8. Latvijas ostās ir iespējams ievērojami paplašināt kokmateriālu eksportu iesaistot tajā arī Krievijas, Baltkrievijas un citu NVS valstu koksni.

9. Mežu un kokrūpniecības nozaru straujākai attīstības sekmēšanai ir nepieciešams stimulēt šo nozaru asociāciju strukturālo un ekonomisko nostiprināšanos.

3.6.1. Kokrūpniecība.

Zāģmateriāli ir izejviela augstākās klases mēbeļu ražošanai.

Latvijas kokzāģētava rūpniecībai ir potenciālas izaugsmes un attīstības iespējas no apmēram 1 milj. m3 zāģmateriālu gadā līdz 1.5 milj. m3. Apmēram 70% saražotās produkcijas izstrādājumu veidā var eksportēt. Latvijā vēl ir vieta jaunām kokzāģētavām. Galvenais ceļš būs jau esošo kokzāģetavu modernizācija un paplašināšana, kurām ir pietiekamas attīstības iespējas.

Kokzāģēšanas rūpniecībā notiks strauja un pamatīga pārstrukturizēšanās. Rezultātā izveidosies struktūra ar mazāka skaita, bet lielākām kokzāģētavām, tas jāņem vērā arī pie reģionālās attīstības Latvijā.

Īpaša uzmanība ir jāpievērš sīkkoksnes pārstrādei, arī zāģmateriālu ražošanai.

Lai ražotu produkciju ar augstāku pievienoto vērtību un nodrošinātu augstāku konkūrētspēju, zāģmateriāliem jābūt mākslīgi žāvētiem līdz noteiktam mitruma saturam. Jāuzstāda papildus koksnes žāvēšanas iekārtas ar kopējo jaudu no 1 — 1.2 milj. m3 zāģmateriālu gadā.

Lai racionāli un plaši izmantotu sīkkoksni, jāattīsta vietējā mašīnbūve specializētu darbagaldu izgatovošanā.

Finiera un saplākšņa rūpniecībai ir labas potenciālās attīstības iespējas, ja būs labi funkcionējoša izejvielu sagādes sistēma. Stratēģiskais virziens — augstas kvalitātes lielformātu saplākšņa mēbeļu sagatavju ražošana. Tomēr saplākšņa rūpniecībā būs nepieciešama zināma pārstruktarizēšanās tālāk pārstrādājot saplāksni citos izstrādājumos.

Esošām kokskaidu plātņu rūpnīcām jārod iespējas izdarīt nepieciešamos kapitālieguldījumus, lai uzlabotu produkcijas kvalitāti, izveidotu racionālu energoapgādi, pazeminātu pašizmaksu un nostiprinātu to konkurētspēju eksporta tirgū.

Pašreizējā kokšķiedru plātņu rūpniecība nākotnē nebūs konkurētspējīga un nopietniem ieguldījumiem esošajā ražotnē nav pamata (pēc ārzemju ekspertu slēdziena).

Nākotnē jāattīsta tādus perspektīvus produkcijas veidus kā OSB (orientētas) kokskaidu plātnes un MDF (mediopāns) plātnes.

Astoņdesmitajos gados mēbeļrūpniecība bija ļoti nozīmīga nozare. Apmēram 70% mēbeles tika piegādātas Austrumu tirgum. Nepieciešams mēbeļrūpniecību pārstrukturēt lielos uzņēmumus sadalot sīkakos, privatizēt un atrast tiem spējīgus vadītājus. Jāstrādā pie tirgus izpētes, jāuzlabo mēbeļu dizains, kvalitāte un jāsamazina produkcijas pašizmaksa.

3.6.2. Celulozes un papīra ražošana.

Slokas celulozes uzņēmuma rekonstrukcija un tā pārveidošana sulfīta celulozes ražotnē ar Rietumu tehnoloģiju, prasa ievērojamas izmaksas un neatmaksājas.

Daudzu iemeslu dēļ ir svarīgi uzsākt jaunas celulozes ražottnes celtniecību pēc starptautiski atzītiem ražošanas apjomiem 200 000 — 500 000 t. balinātās sulfāta celulozes gadā.

Šāda jauna celulozes uzņēmuma pastāvēšanas priekšnoteikums ir labi funkcionējoša koksnes sagādes sistēma, kuras izveidošana prasīs vairākus gadus. Līdztekus ir jāgatavo tehniski ekonomiskais pamatojums. Tai pašā laikā jāpaplašina papīrmalkas un šķeldas eksports, jāslēdz līgumi par celulozes piegādi Latvijas papīrrūpnīcām pret izejvielām.

Papīrrūpniecības ražošanas jaudas 1994, gadā (150 000 tonnu gadā) izmantoja apmēram par 8%.

Jāizstrādā modernizācijas projekti dažām no 14 esošajām papīrizgatavošanas mašīnām. Te nepieciešami ārzemju ieguldījumi un know—how. Stāvokļa uzlabošanai nepieciešams sekmēt sadarbību sarp Latvijas papīrfabrikām.

3.6.3. Kūdras ieguve, izmantošana enerģētikā un siltuma konservācija.

Kūdras ieguve, tāpat kā visa Latvijas rūpniecība, pašreiz faktiski ir krīzes situācijā. Bez zināmiem visai rūpniecībai kopējiem faktoriem, kas ir veicinājuši šādu stāvokli, kūdras ieguvi ļoti nelabvēlīgi ir ietekmējusi arī ekonomiskā lejupslīde laukos, kuras rezultātā kūdras izmantošana lauksaimniecībā ir samazinājusies līdz minimumam. Līdz ar to kopējā kūdras ieguve salīdzinot ar 1991. gadu ir samazinājusies 3 reizes.

Kūdras ieguves un transporta iekārtas ir fiziski un morāli novecojušas. Kūdras ieguves lauki un transporta būves līdzekļu trūkuma dēļ netiek remontētas, un daudzviet ir jau katastrofālā stāvoklī.

Valstī nenotiek zinātniskie pētījumi par purvu un kūdras izmantošanu, tai skaitā arī noyekoloģiskā aspekta. Netiek stimulēta kūdras izmantošana siltuma ražošanā un konservācijā. Joprojām nav pieņemts likums par zemes dzīļu izmantošanu.

Pašreiz kūdru iegūst 5 valsts uzņēmumi — a/s Baloži, Cesvaines kūdras fabrika, Līvānu kūdras fabrika, a/s Olaines kūdra un Stružānu kūdras fabrika, 2 uzņēmumi, kas nodoti Privatizācijas aģentūras pārvaldīšanā — Aizputes kūdras fabrika un a/s Misas kūdra, 2 privatizēti uzņēmumi — SIA Zilkalna kūdra un a/s Seda, kā arī dažas nelielas privātfirmas.

No kūdras ieguves uzņēmumiem salīdzinoši labākā ekonomiskā stāvoklī pašreiz ir galvenie kūdras piegādātāji Rīgas TEC—1, SIA Zilkalna kūdra, a/s Seda un a/s Olaines kūdra.

Enerģētikā kūdru pašreiz izmanto tikai TEC—1, kūdras uzņēmumu katlu mājās, nelielās ēku kurtuvēs. Kopējais apjoms pēdējos gados ir 300—400 tūkst. t kurināmās kūdras gadā. Tas ir apjoms, kāds ir nostabilizējies sākot ar 1984.—1985. gadu, kad kūdra tika gandrīz pilnīgi izstumta no enerģētikas. Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā enerģētikā izmantoja aptuveni 2 milj. t kūdras gadā.

Kūdras izolācijas plātņu, ko izmanto siltuma konservācijai, ražošana pārtraukta 1976. gadā. Maksimālā apjomā tās tika ražotas sešdesmito gadu sākumā — 1.1 milj. m2 gadā.

Kūdras energotehnoloģiskā izmantošana nenotiek.

Galvenie pasākumi attīstības veicināšanai:

1. Kūdras ieguves uzņēmumu darbības stabilizēšana, jaunas izejvielu bāzes apgūšana brikešu ražošanai;

2. Kūdras produkcijas kvalitātes uzlabošana un pašizmaksas samazināšana. Šai nolūkā frēžkūdras ražošanā ieviest tā saukto dalīto (Haku) paņēmienu, bet gabalkūdras ražošanā — ekskavācijas paņēmienu. Tāpat nepieciešams izstrādāt (pārstrādāt) rekomendācijas, tehnoloģiskos normatīvus kurināmās kūdras ražošanai ar dažādiem paņēmieniem un kurināmās kūdras standartus;

3. Zinātnisku pētījumu atsākšana par purvu un kūdras izmantošanu, tai skaitā par kūdras energotehnoloģisko izmantošanu. No 1 t kūdras var iegūt aptuveni 175 kg deggāzes un 330 kg puskoksa, bet hidrolīzes rezultātā 50 litrus etilspirta;

4. Priekšdarbu uzsākšana kūdras izolācijas plātņu ražošanas atsākšanai Latvijā, pirmkārt, veicot ekonomiskus aprēķinus. Kūdras izolācijas plātnes varētu konkurēt ar citiem siltumizolācijas materiāliem. Piemēram, minerālvates plātņu siltumvadītspējas koificients ir 0.040—0.045, bet kūdras plātņu — 0.05 kcal/m h°C.

5. Palielināt sūnu kūdras izmantošanu lauksaimniecībā un eksportam.

Kūdras rūpniecības attīstības perspektīvas:

1. Pieņemot lēmumu par purvu izmantošanu, ņemt vērā, ka Latvijā kūdras resursi ar dabisko purvu pieaugumu palielinās aptuveni par 0.8—1.0 milj. t kūdras gadā un izstrādātās purvu platības, renaturalizējot, ir iespējams perspektīvā atgriezt ekosistēmā kā purvu.

2. Maksimāli izmantot jau apgūtos purvus, tai skaitā tos, kuros līdz šim nav iegūta kurināmā kūdra.

3. Ražot tikai augstas kvalitātes kurināmo kūdru.

3. Enerģētikā kūdru izmantot nelielās vietējās katlu mājās un kurtuvēs, sadedzinot to verdošā slāņa katlos.

4. Patērēt kūdru maksimāli tuvu ieguves vietai, veicot katrā konkrētā gadījumā tehnisko un ekonomisko analīzi.

5. Kūdras tieša izmantošana kurināšanai ir pagaidu pasākums, perspektīva ir kūdras energotehnoloģiskai izmantošanai.

Attīstības perspektīvas:

1) Esošie izejvielu resursi atļauj ievērojami palielināt izcirtumu, paliekot resursu nenoplicināšanas robežās (apmēram divas reizes vairāk salīdzinot ar pašreizējo līmeni).

2) Kokzāģētavas ražošanas apjomu iespējams palielināt apmēram par 50%;

3) Eksportam paredzētos gatavās kokrūpniecības produkcijas vērtību iespējams ievērojami paaugstināt.

4) Esošie meža resursi kopā ar kokzāģēšanas atliekām ir pietiekamā apjomā jaunas celulozes rūpnīcas celtniecībai.

5) Teicami priekšnoteikumi tirdzniecības sakaru atjaunošanai ar NVS valstīm, it īpaši ar Krieviju un Baltkrieviju.

 

3.7. Pārtikas rūpniecība.

Laikā no 1990. gada līdz 1993. gadam samazinājās gandrīz visu veidu pārtikas produktu ražošanas apjomi, jo sašaurinājies ārējais tirgus, krasi samazinājusies iedzīvotāju pirktspēja, ir liels pārtikas produktu pieplūdums no ārvalstīm (alkoholiskie un bezalkoholiskie dzērieni, alus, konditorejas izstrādājumi, cigaretes u.c.).

1994. gadu vērtējot kopumā, pārtikas produktu ražošanas lejupslīde ir apstājusies. Turpina samazināties bezalkoholisko dzērienu, cukura no cukurbietēm, augu eļļas un dārzeņu konservu ražošana.

Daudzās pārtikas ražošanas nozarēs nepieciešama modernizācija, jaunu tehnoloģisko iekārtu iegāde, produkcijas ārējā nofermējuma un iesaiņojuma uzlabošana.

Vairāku pārtikas produktu ražošanai ir sezonas raksturs un izejvielas — cukurbietes, kartupeļi, saknes un augļi, mieži jāiegādājas visa gada patēriņam. Daļu importa izejvielu iespējams iegādāties tikai lielos daudzumos, kā piemēram jēlcukuru, eļļas augu sēklas, kafiju, un to iegādei vajadzīgi lieli finasu resursi.

3.7.1. Augļu un dārzeņu konservu ražošana.

Augļu un dārzeņu konservu ražošana sastāda 12% no kādreiz sasniegtā maksimālā apjoma, bet konservi bērnu uzturam ražošanai Jelgavā ir specializēta rūpnīca, tās jauda 7. milj. nosacīto konservu kārbu gadā, kur varētu ražot 250 ml burciņās dažādus 29 veida konservus gadā.

Sortiments tika saskaņots ar Veselības aizsardzības ministriju, lai nodrošinātu republikas bērnus zīdaiņa un pirmskolas vecumā ar nepieciešamajiem augļu un dārzeņu produktiem bez un ar pienu, un ar gaļas produktu piedevām.

Galvenais iemesls, kāpēc specializēts ar visu nepieciešamo nodrošināts uzņēmums nevar ražot vērtīgus, garšīgus un veselīgus, garšīgus un veselīgus republikas bērniem nepieciešamus konservus, ir realizācijas grūtības, jo:

1) ir samērā augsta produkcijas pašizmaksa (agrāk konservus bērnu uzturam subsidēja valsts);

2) tirdzniecības organizāciju nevēlēšanās tirgot vietējo produkciju;

3) liels importētās produkcijas pieplūdums;

4) novecojis un neizskatīgs burciņu noformējums un aizvākošanas veids.

3.7.2. Iesalu ražošana.

Iesalu ražošanas jaudas nodrošina 50% no nepieciešamā iesalu daudzuma alus un iesalu ekstraktu ražošanai, pārējo iesala daudzumu ieved no citām valstīm. Latvijas augsnes un dabas apstākļi ir piemēroti alus miežu audzēšanai. Latvijas lauksaimniecība ar pašaudzētiem miežiem var pilnībā nodrošināt rūpnīcu vajadzību. Tehnoloģiskās iekārtas republikas iesalnīcās ir morāli un fiziski novecojušas, esošo iesalnīcu rekonstrukcija ekonomiski neattaisnojas, nepieciešama jaunas iesalnīcas celšana ar jaudu 20—30 t. tonnu iesala gadā.

3.7.3. Augu eļļas ražošana.

Augu eļļas ražošana ir samazinājusies un sastāda tikai 4.7% no kādreiz sasniegtā maksimālā ražošanas apjoma. Tagad visu valstī vajadzīgo augu eļļu importē. Eļļas ieguves jauda Liepājas eļļas ekstrakcijas rūpnīca ir 48 tūkst t gadā. Līdz šim eļļas ražošanai republikā izmantoja ievestās izejvielas.

Nepieciešams sekmēt eļļas augu—linu un rapšu audzēšanu, ko varētu pārstrādāt esošajā rūpnīcā, to modernizējot, izveidojot eļļas rafināciju.

3.7.4. Cukura ražošana.

Cukura ražošanas potenciāls spēj pilnībā nodrošināt valsts cukura patēriņu, t.sk. ar cukuru no cukurbietēm ne vairāk kā 20—30%.

Pārējā cukura ieguvei valstiski ekonomiski izdevīgi pašiem iepirkt jēlcukuru un to pārstrādāt.

Attīstības perspektīvas.

Pārtikas rūpniecības sekmīgai attīstībai nepieciešamas investīcijas un kredīti uz pieņemamiem noteikumiem:

1) tehnoloģisko iekārtu modernizācijai;

2) taras un iepakojuma ražošanai un produkcijas iepakošanas un noformējuma uzlabošanai;

3) jaunas iesālnīcas celtniecībai;

4) lauksaimniecības izejvielu iepirkšanai sagādes laikā un importam;

5) tehnoloģiski augstas kvalitātes, pārstrādei paredzētu, lauksaimniecības kultūru selekcijas darbam.

 

4. Priekšlikumi rūpniecības valsts koncepcijas tālākai izstrādei:

Ņemot vērā rūpniecības īpatsvaru tautsaimniecībā kopumā, kā arī ievērojamo ieguldījumu valsts budžeta veidošanā ir radusies nepieciešamība izstrādāt "Rūpniecības valsts nacionālo programmu" atbilstoši Ministru kabineta 1994. gada 12. aprīļa rīkojumam Nr.162—r "Par nacionālajām programmām ekonomiskās politikas realizācijā".

"Rūpniecības valsts nacionālās programmas" izstrāde un realizācija veicama ciešā saistībā ar citām nacionālajām un valsts programmām.

Programmā situācijas stabilizācijai un izejai no pašreizējās krīzes situācijas jāparedz sekojoši pasākumi:

1) prioritāro nozaru, apakšnozaru un atsevišķu uzņēmumu izdalīšana, kuru darbība ir vitāli nepieciešama Latvijas ekonomikai;

2) prioritātes realizēšanas mehānisma noteikšana;

3) priekšlikumu sagatavošana par nozaru savstarpējo sadarbību valsts ekonomikas ietvaros;

4) rūpnieciskās vadības un koordinācijas sistēmas izveidošana un to saistība ar citiem prioritāriem pasākumiem situācijas stabilizācijai;

5) kārtības un ekonomisko stimulu noteikšana energoresursu ekonomijai un pārejai uz vietējo un lētāku kurināmo materiālu pielietošanu kā arī uz otrreizēju materiālu resursu izmantošanu.

Prioritāro nozaru izvēlē un izvērtēšanā par pamatu jāņem šādi kritēriji: tirgus iespējas; iespēja ātri radīt vai saglabāt darba vietas bez lieliem kapitālieguldījumiem; materiālietilpība, energoietilpība, republikas vietējo materiālo resursu izmantošana; intelektuālais potenciāls; ekoloģija; infrastruktūras attīstība.

Ņemot vērā augstākminēto, izkristalizējusies virkne problēmu, kuras aptver visas rūpniecības nozares un kuru sekmīgs risinājums dotu iespēju nozarēm un konkrētam uzņēmumam sekmīgi attīstīties un konkurēt vietējā un ārējā tirgū. Ekonomikas ministrija uzstājas kā likumu un citu likumdošanas aktu iniciators to izstrādātāju vai līdzdalībnieka lomā.

 

4.1. Likumdošana

Nepieciešama stabila, saskaņota ar Eiropas Savienības likumu normām, orientēta uz perspektīvu likumdošanas aktu paketes pieņemšana, kas radītu uzņēmumiem stabilitāti īpašuma un finansu politikā, kā arī drošības garantijas ārzemju investoriem investīciju ieguldīšanā valsts tautsaimniecībā (t.sk. nodokļu pakete posmam uz uz vismaz 10 gadiem).

Jautājumu risina Tieslietu, Finansu, Ekonomikas ministrijas pārstāvji kopā ar citu valsts un sabiedrisko institūciju pārstāvjiem to kompetences ietvaros.

 

4.2. Nodokļu politika

Nepieciešams pilnveidot nodokļu administrēšanas sistēmu, radot saprotamu un stabilu nodokļu sistēmu ilgākam laika posmam, lai uzņēmēji varētu pieņemt ilgtermiņa lēmumus. Šeit kā ļoti aktuāls un vienreizējs uzskatāms pasākums, ražošanas uzņēmumu parādu likvidēšanas sistēmas izstrādāšanai un realizācijai 1995. gadā.

Jautājumu risina Finansu un Ekonomikas ministrija, Valsts ieņēmumu dienests, kā arī Direktoru padome.

 

4.3. Muita

Iekšējā tirgus aizsardzībai jāveido daudzpusīgs mehānisms, tur ietverot muitas nodokļu un netarifu aizsardzības (t.sk. importētās produkcijas kvalitāti) līdzekļus. Nepieciešama muitas darbības sistēmu reorganizācija atbilstoši tautsaimniecības interesēm, ieviešot un pilnveidojot datortīklu sakarus ar finansu (banku organizācijām), Uzņēmumu reģistru u.c. Nodokļu un citu maksājumu veikšanai ieviest bezskaidras naudas (kredītkaršu) sistēmu.

Jautājumus risina Finansu ministrija un Ekonomikas ministrija, Valsts ieņēmumu dienests, Muitas departaments un citas valsts un sabiedriskās institūcijas.

 

4.4. Kredīti un investīcijas

Rūpniecības tālāka attīstība nav iespējama bez mērķtiecīgas kredītu un investīciju politikas īstenošanas. Par pamatu ņemami Ministru kabineta 1995.g. 7. marta Noteikumi Nr.44 "Par Latvjas Republikas Valdībai piešķirto ārvalstu aizdevumu izmantošanu". Labvēlīgai rūpniecības attīstībai veicināmi maksimāli zemi kredītprocenti un paralēli pārējām komercbankām nepieciešams izmantot Valsts komercbankas (Hipotēku un zemes banka) pakalpojumus, novirzot lielāko aizdevuma daļu uz pēdējo.

Jautājumu risina Finansu ministrija, Ekonomikas ministrija, Latvijas Banka, Komercbanku asociācijas.

 

4.5. Mārketings un kvalitāte

Sekmīga iespiešanās Pasaules tirgū iespējama tikai ar augstas klases produkciju, atbilstoši pasaules standartiem un modernu tehnoloģiju ievešanu. Pasaules standartu apgūšanai Latvijas rūpniecībā visnotaļ veicināma sekmīgi iesāktā Latvijas nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra darbība. Tāpat aktivizējama un veicināma kontaktu ar ārvalstu firmām uzlabošana, izmantojot valsts un sabiedrisko institūciju darbību, maksimāli atbalstot Tehnoloģiskā centru veidošanu un mazās uzņēmējdarbības veicināšanu rūpniecībā.

Jautājumu risina Ekonomikas ministrija, Ārlietu ministrija, Latvijas Attīstības aģentūra, Rūpniecības un tirdzniecības kamera, Latvijas nacionālais standartizācijas un metroloģijas centrs, nozaru asociācijas u.c. sabiedriskas organizācijas.

 

4.6. Privatizācija

Ekonomisko reformu īstenošana Latvijās ir saistīta ar visa veida īpašuma tiesību sakārtošanu, lai sasniegtu tirgus ekonomikai raksturīgu īpašuma struktūru, kurā noteicošā loma būs privātīpašumam uz ražošanas resursiem.

Sekmīgai privatizācijas problēmu risināšanai nepieciešama kārtības pilnveidošana, kādā rūpniecības uzņēmumi tiek sagatavcoti nodošanai privatizācijai, kā arī reāla sanācijas un bankrota mehānismu radīšana.

Tāpat pilnveidojams un paātrināms mehānisms, kas noslēdz uzņēmumu privatizāciju — tā reģistrācija Zemes grāmatā, kā arī nepieciešamība noteikt zemes nomas maksas maksimālo līmeni pēc tās kadastrālā novērtējuma.

Jautājumu risina Valsts īpašuma fonds, Privatizācijas aģentūra, Privatizācijas departaments, Rūpniecības politikas departaments, Uzņemumu reģistrs, Valsts zemes dienests.

 

4.7. Izglītība un zinātne

Tirgus ekonomikas apstākļos profesionālās izglītības sistēmai ir elastīgi jāreaģē uz pārmaiņām tautsaimniecības struktūrā. Tā nodrošināšanai jāpilnīgo sadarbības modelis starp valsti, darba devēju un darba ņēmēju, kā arī jāmaina mācibu saturs un forma. Profesionālajai izglītībai ir jābūt pietiekami plašai, lai absolventi būtu konkurētspējīgi mainīga darba tirgus apstākļos.

Rodas vajadzība pēc papildus kvalifikācijām, jaunu iemaņu apgūšanas un pārkvalificēšanās.

Turpinoties augstākās izglītības un zinātnes iestāžu integrācijas procesam un stājoties spēkā augstskolu likumiem, jāuzsāk zinātnes un izglītības integrācija iekšzemē un ārzemēs.

Jāstimulē fundamentālo un lietišķo zinātņu attīstība, ciešāk saistot to ar rūpniecības attīstības stratēģiju.

Jautājumu risina Izglītības un zinātnes ministrija, Ekonomikas ministrija, Finansu ministrija, Latvijas zinātnes padome.

 

4.8. Sociālā aizsardzība

Ekonomisko reformu laikā sociālajai politikai jābūt mērķtiecīgai, virzītai uz darba spējīgo iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, līdz ar to stiprinot sociālas politikas ekonomisko bāzi, realizējot aktīvu nodarbinātības politiku un nodrošinot pasākumus darba vides drošības garantēšanai, darba likumdošanas ievērošanai, pilnīgojot Darba inspekcijas darbību visos Latvijas reģionos.

Rūpniecības tālākai attīstībai jābūt balstītai uz efektīvu vides un reģionālās attīstības politikas īstenošanu, atbilstoši Nacionālās vides aizsardzības politikas plānam, akcentējot darba vietu saglabāšanu un radīšanu mazpilsētās un lauku reģionos.

Nepieciešams stimulēt un atbalstīt trīspusēju — darba devēju, darbinieku un valsts — dialogu visos līmeņos un visos sociāli ekonomiskajos jautājumos, nodrošinot sabiedribā sociālo mieru un stabilitāti.

Jautājumu risina Vides un reģionālās attīstības ministrija, Ekonomikas ministrija, Labklājības ministrija, arodbiedrības un citas sabiedriskās organizācijas un darba devēju asociācija.

 

4.9. Informācija.

Sekmīga rūpniecības attīstība nav iedomājama bez nopietnas informācijas materiālu apkopošanas, analīzes un prognozēšanas iespējām. Tāpēc nepieciešams visu valsts reģistru (uzņēmumu, nekustamā īpašuma, statistikas u.c.) un Valsts informācijas sistēmas (t. sk. valsts robežas kontroles un informācijas datortīkla) izveide, tā juridiskā stāvokļa noteikšana, ieskaitot informācijas lietošanu, izvadīšanu, aizsardzību pret nesankcionētu izmantošanu un resoru atbildību par valsts datu bāzēm un informācijas izdošanu valsts ierēdņiem un privātpersonām.

Ekonomikas ministrijas Rūpniecības politikas departaments apkopo, analizē informāciju rūpniecībā un veic rūpniecības attīstības prognozēšanu un koordināciju, balstoties uz nozaru asociāciju izstrādātām nozaru attīstības koncepcijām valsts tautsaimniecības attīstības kontekstā.

Ekonomikas ministrija