11. maija sēde

Stenogramma

Nobeigums. Sākums "LV" nr.73., 74., 75.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

J.Zaščerinskis (TPA). Cienījamie kolēģi! Tik tiešām jautājums par cukura ražošanu un norēķiniem ar cukurbiešu audzētājiem ir pacēlies vairākkārtīgi arī šeit, Saeimā, nerunājot jau par to, cik reižu šo jautājumu nav mēģināts risināt Zemkopības ministrijā un arī valdībā.

Atgādināšu varbūt nedaudz no vēstures. Faktiski šis jautājums par cukura ražošanu un norēķiniem ar audzētājiem bija viens no pirmajiem jautājumiem, ko jaunā valdība sāka risināt. Tiešām, nācās risināt praktiski jautājumus no nulles. Iestrādes nebija. Firma "Men" toreiz bija atteikusies slēgt līgumus un uzstādīja daudz sarežģītākas prasības, nekā bija iepriekšējā gadā. Pēc ilgstošām pārrunām, analīzēm un argumentiem atrisinājums tika atrasts un tika panākta vienošanās starp valdību, "Latvijas ceļa" frakciju un Tautsaimnieku politisko apvienību, ka šā jautājuma risināšanai tiks pārskaitīti budžetā 1994. gada budžetā paredzētie 1,35 miljoni un ka 700 tūkstoši latu tiks izdalīti no Privatizācijas fonda. Tas nodrošināja likuma "Par cukuru" prasību izpildi norēķināties ar ražotājiem ne vēlāk kā divdesmit dienas pēc cukurbiešu pārstrādes beigām. Diemžēl, un man šeit ar sarūgtinājumu jāpiekrīt Bērziņa kungam, solījums netika pildīts. 700 tūkstoši no Privatizācijas fonda šīm vajadzībām tika izdalīti kā kredīts, bet no budžetā paredzētās summas — 1,35 miljoniem — pagājušajā gadā tika izdalīti tikai 440 tūkstoši. Līdz ar to, cienījamie kolēģi, vēl tagad visi ražotāji nav saņēmuši samaksu par realizētajām cukurbietēm. Es uzskatu, ka tas absolūti nav pieņemams un tāda attieksme pret lauksaimniecības jautājumu risinājumu tiešām rada lielu sarūgtinājumu. Gada beigās šis jautājums mums pacēlās otrreiz. Un toreiz arī situācija ar budžetu nebija viegla, arī nepildījās daudzi citi jautājumi, tomēr toreiz, citēju, Piebalga kungs teica tā: "Mēs operatīvi risinājām cukura fonda jautājumu, protams, šeit vēl nav galējā summa, bet es vēl gribu atgādināt to, ka 700 tūkstošus latu mēs piešķiram no Privatizācijas fonda līdzekļiem. Līdz šā gada beigām budžeta iespējas atļauj šiem pasākumiem atvērt vēl vienu miljonu latu. Mums ir pasākumu plāns ar Zemkopības ministriju, ka mēs trūkstošo daļu atvērsim tūlīt pēc Jaunā gada, jo šobrīd mums faktiski nav vairs nekādas iespējas un šis atvērums neietekmēs to subsīdiju daļu, kas paredzēta nākamā gada budžetam." Tāpēc jo sevišķi pārsteidz atbildē rakstītais: "Likuma par budžetu un finansu vadību 9. pants nosaka, ka visas apropriācijas zaudē spēku saimnieciskā gada beigās." Tāpēc Zemkopības ministrija nevar 1995. gadā pretendēt uz 1994. gada neatvērtajām budžeta summām. Manuprāt, tādu pretrunu pieļaut tomēr nedrīkst. Un, ja mēs pavērtējam situāciju, kāda veidojas pašlaik laukos, tad gribu uzsvērt jau kuro reizi: situācija ekonomikā ir tāda, ka pasliktināt to nedrīkst ne par vienu gramu. Mēs jau tā esam nonākuši līdz tai robežai, kur tālāk nav kur iet. Ražojam uz cilvēku mazāk produkcijas nekā 1920. gadā. Turpina samazināties lopu skaits, turpina samazināties produkcijas ražošanas apjoms. Minerālmēsli pagājušā gada rudenī maksāja 50 latu tonnā, šogad tie jau maksā 100 latu tonnā. Vai tiešām mums nepieciešamas vēl lielākas "kokvilnas" platības? Vai tiešām mums ir vajadzīgi vēl lielāki, teiksim, nenomigloti, neapkopoti lauki, neiegūtā raža? Pašreiz līdzekļu trūkuma dēļ tiešām draud palikt vēl lielākas neapsētas platības, nenomēsloti lauki. Tas nozīmē, ka ražas ieguve samazināsies. Tas nozīmē, ka nevarēs, kā saka, nezāļu apkarošanas darbus izpildīt. Nākošajā gadā mēs tērēsim neskaitāmas reizes vairāk līdzekļu, lai iepirktu to pašu produkciju no ārzemēm, maksāsim ārzemju ražotājam to pašu, ko varētu, kā saka, ja atrisinātu šos jautājumus, samaksāt pašu ražotājam, izaudzējot produkciju šeit uz vietas.

Cienījamie kolēģi! Man ļoti grūti runāt šinī brīdī, par cik tomēr uzskatu, ka mūsu tautsaimnieki piedalās valdībā. Mēs jūtam arī savu vainu šinī sakarībā, un tomēr, un tomēr... Ja ir panākta vienošanās, ja bija atrasts atrisinājums, ja bija doti solījumi, tad solījumi ir jāpilda.

Cienījamais Gaiļa kungs... Es tomēr atvainojos, laikam Gaiļa kunga, vairs nav... Es tomēr gribētu vēlreiz vērst valdošās frakcijas uzmanību uz to, ka šiem jautājumiem solītie līdzekļi ir jāatrod. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vairāk nav pieteikušies deputāti runāt? Līdz ar to jautājumu esam izskatījuši.

Nākamais — Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministra atbilde uz Saeimas deputātu pieprasījumu, kādā veidā ir (vai nav )paredzēts praktiski īstenot valdības deklarācijā minēto izglītības prioritāti un kad tiks novērsta pedagogu reālā diskriminācija darba samaksas jautājumos. Ministru prezidents Māris Gailis, lūdzu!

M.Gailis (Ministru prezidents). Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Gribu jums ziņot, ka Vaivada kungs ir iesniedzis atlūgumu vai demisijas rakstu, ko es esmu pieņēmis, dodot viņam vēl neiztērēto atvaļinājumu divas nedēļas. Bet dokumenti ir jau parakstīti, un pēc divām nedēļām viņš vairs nepildīs šos pienākumus. Šobrīd izglītības un zinātnes ministra pienākumus ir uzdoti pildīt Jānim Dripem. Acīmredzot dažu nedēļu laikā es griezīšos Saeimā ar jaunu izglītības un zinātnes ministra kandidatūru, un ceru saņemt atbalstu šim cilvēkam. Es ceru arī uz labiem priekšlikumiem attiecībā uz ministra kandidatūru.

Atbilde uz pieprasījumu izsmeļošā veidā ir izdalīta, es varu tikai piebilst, ka lielākajām skolotāju bažām, kas saistītas ar iespējamo algu samazināšanu dažiem skolotājiem, kuriem nav stāža un nav kvalifikācijas, nav pamata, jo mēs ļoti labi saprotam, ka to mēs nevaram pieļaut, mums ir jāmeklē resursi, lai 1. septembrī... Tā šobrīd nav problēma, jo visi skolotāji saņem ne mazāk par to algu, cik viņi ir saņēmuši par vienu likmi. Protams, tātad samazināšanās nenotiks arī septembrī.

Runājot par solījumu izpildi, es tomēr uzskatu, ka mēs esam pēc labākās sirdsapziņas šo solījumu pildījuši, jo pēc Izglītības ministrijas aprēķinātajiem datiem vajadzīgie 9 miljoni, lai pārceltu algu reformu, tātad līdz ar paaugstināšanu, no 1. septembra uz 1. martu, šie 9 miljoni tika atrasti, mēs paši par tiem nobalsojām, par budžeta izmaiņām. Jūs zināt, tas notika starp pirmo un otro lasījumu, tas notika decembrī, bet neapšaubāmi ir bijušas kļūdas un konkrētas kļūdas tai ziņā, ka Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi nav mācējuši atrast pietiekoši labas formas, lai saskaņotu jaunās algu skolas ar sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem. Un dabīgi, ka šeit secinājumi ir jāizdara.

Un otra kļūda, kuru mēs ņemsim vērā, un es ceru, ka arī nākamās valdības ņems vērā... Formējot vienošanās protokolu ar streika komiteju, ir ārkārtīgi precīzi jāuzraksta katrs komats, katrs cipars, katrs vārds, jo pēc tam izrādās, ka abas puses ir sapratušas savādāk, un tas rada šos pārpratumus. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Atklājam debates! Jānis Kokins, Latvijas Zemnieku savienība! Pēc tam - Māris Grīnblats.

J.Kokins (LZS). Augsti godāto Prezidij! Augsti godātie kolēģi, godātie kolēģi skolotāji visā Latvijas valstī! Esam saņēmuši aizgājušā izglītības un zinātnes ministra četru lapaspušu mājas darbu. Jāsaka atklāti, ka vairāk par trim ballēm jaunajā sistēmā par to nu likt nevarētu. Vai vecajā - viens ar plusu, jo nekas nav izgaismots tur, nekas nav pateikts, kas tad galu galā tiks darīts. Vienkārši ir beigu beigās starp rindiņām un puķītēm pateikts tas, ka izdarīts nav nekas, kas bija solīts, ko bija apņēmušies darīt. Protams, izskatot šo apjomīgo mājas darbu, ir grūti runāt vienlaikus par simt dažādām lietām.

Atļaušos pieskarties tikai dažām. Gribētos, lai tagadējā valdība un ministrs atbildētu par tādu parādību, kas ir vērojama pie mums, ka bērni neapmeklē skolu. Šodien cilvēktiesību ministrs cienījamais Tupeša kungs gaudās par to, ka vienu otru bērnu padzen no mājām. Bet tas, ka bērni jaunākajās klasēs neapmeklē skolu tā apstākļa dēļ, ka viņiem vairs nav radītas iespējas skolu apmeklēt, ka mums parādās analfabētu paaudze, ka viņa tiek veidota? Padomāsim par to!

Tāpat acīmredzot Izglītības ministrijai nebija vajadzīgi kapitālieguldījumi, lai saglabātu izglītības līmeni. Padarot fiziku, ķīmiju, bioloģiju par izvēles priekšmetiem vidusskolās, līdz ar to faktiski mēs likvidējām turpmākās izglītības iespējas. Ar dziedāšanu un dancošanu mēs neieiesim Eiropā. Lūk!

Tāpat ir atklāts jautājums un būtībā nekas nav atrisināts skolotāju algu lietā. Kā skolotājiem nekā nebija par algām, tā nav, un tas solītais projekts, ka pieliks dažus latus... Šie lati taču nesegs inflāciju, viņi būs krietni vien mazāki, tādēļ kolēģi skolotāji, nekas jau nav jūsu labā izdarīts. Tādēļ es uzskatu, ka tik tiešām vismaz ministrs sadūšojās un paziņoja, ka viņš aiziet, jo neko labāku kā demisionāt viņš ar savu atbildi un ar savu darbu nav pelnījis. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Māris Grīnblats, "Tēvzemei un brīvībai". Lūdzu, jums vārds!

M.Grīnblats (TB). Godātie deputāti un godātā valdība! Protams, ļoti žēl, ka diena ir pagājusi, runājot par ļoti svarīgiem, bet tomēr relatīvi attāliem un abstraktiem tematiem salīdzinājumā ar jautājumu, kas skar mūs visus daudz personiskāk vai nu sakarā ar bērniem vai mazbērniem, vai mūsu bijušajiem skolotājiem vai mūsu tuvākajiem radiniekiem, kuri ir skolotāji. Un es domāju, arī tos, kuriem nav tieši šīs saistības, jautājums par skolu tomēr ir krietni būtiskāks daudzu iemeslu dēļ. Katrā gadījumā, kad pirms dažām dienām es dzirdēju jautājumu, vai mūsu iesniegtais pieprasījums nav zaudējis aktualitāti, jo, lūk, izglītības ministrs ir atkāpies, tad jāsaka, kad droši vien bija cilvēki, kas nepareizi saprata mūsu pieprasījuma jēgu. Šī pieprasījuma jēga nebija "iezāģēt" ministram un "iezāģēt" valdībai. Kaut arī, protams, var teikt, ka pelnījuši bija, mērķis bija pavisam cits — kārtējo reizi pievērst uzmanību lietai, kura, mūsuprāt un arī pēc izglītības darbinieku domām, nepavisam neatrodas tādā stāvoklī, ka tās sīkās neprecizitātes vai zināmās neskaidrības algu aprēķina skavās, par kurām runāja Ministru prezidents, būtu tik sīkas lietas, kas būtu izlabojamas dažu mēnešu laikā, vai, ja šai valdībai neveiksies, tad varbūt nākamā valdība viegli vien, svilpojot, viens un divi, visu savedīs kārtībā. Diemžēl, tuvāk papētot, lietas nepavisam nav tik jaukas, un tieši tas bija stimuls, neatkarīgi no tā, vai izglītības ministrs atkāpjas vai neatkāpjas, pievērst uzmanību šai lietai. Atgādināšu tikai vietu no mūsu pieprasījuma, kas bija formālais izejas punkts šai lietai kopumā, proti, tikai dažas rindiņas. Nākas konstatēt, ka valdība nav izpildījusi savas 1994.gada 13.decembra saistības, protokols nr.63 paragrāfs 20, nodrošināt pedagoģisko darbinieku darba samaksas palielināšanu vidēji par 16 procentiem, sākot ar 1995.gada 1.martu. Aprēķini rāda, ka jaunā vidējā likme atbilst tikai 12,8 procentus lielam pieaugumam attiecībā pret decembri. Tas vien ir izejas punkts, formālais punkts, kas, protams, nav vienīgais atbildē, kuru rakstiski sniedzis nu jau demisionējušais izglītības un zinātnes ministrs. Viņš konstatē, ka pašreiz skolu valžu apkopotā informācija liecina, ka darba algu fonds salīdzinājumā ar 1994.gada 1.septembri Latvijā ir pieaudzis vidēji par 37,2 procentiem, tātad nepavisam ne par 41 procentu. Un tālāk samērā garš un sarežģīts formulējums, kā palielinot algu likmes atsevišķām pedagoģisko darbinieku kategorijām, tiks izlietoti darba algu reformas ietvaros darbu algu fondu pieaugumam pār 41,3 procentiem attiecībā pret 1994.gada 1.septembri atvēlētie līdzekļi. Tātad tas kaut kur vēl paliek priekšā. Valdības un Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības abpusējā vienošanās paredzēja, tā šeit arī ministrs saka, algu fonda pieaugumu par 16 procentiem attiecībā pret pedagoģisko darbinieku septembra algu fondu. Tā raksta skaidri un gaiši, melns uz balta, izglītības ministrs — attiecībā pret septembri. Es dažas minūtes vēlāk citēšu to, ko decembrī teica Ministru prezidents, un viņš tomēr teica pavisam kaut ko citu. Vēl dažas rindkopas tālāk seko varbūt pati jaukākā vieta izglītības ministra visā garajā atbildē, un, proti, tā ir tik laba, ka to tomēr ir vērts citēt, pagarinot manu uzstāšanos vēl par vienu minūti. Izglītības ministrs raksta sekojošo. Līdz 1995.gada 1.septembrim nevienam pedagoģiskajam darbiniekam darba alga nesamazināsies. Nu, labi, ka tā.

Tālāk seko varbūt daži mazāk būtiski pārspriedumi, kurus es komentēt negribu, un tomēr secinājums, ko ministrs atzīst un kas, manuprāt, ir arī pati sāls visā šajā bēdīgajā lietā, protams, ir tāds, ka šādas algas, ko nosaka valsts budžeta iespējas un ierobežotais algu fonds, nedod iespēju apturēt kvalificētu pedagoģisko darbinieku aizplūšanu uz dažādām privātstruktūrām, kur algas ir vismaz trīs reizes lielākas. Jā, tada ir situācija un par šo situāciju mēs dabujām arī pārliecināties, kad vakar pēc mūsu frakcijas deputātu ielūguma Saeimā viesojās gan Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāji, gan arī vairāku skolu vadītāji, kuri informēja par to praktisko situāciju, kāda ir viņu skolās. Protams, var teikt, ka vairāk vai mazāk skolu izvēli nosaka zināma nejaušība. Tur bija gan Rīgas skolu, gan Jelgavas ģimnāzijas, Olaines un Siguldas skolu vadītāji. Bija aicināti arī citi, bet diemžēl nebija dažādu iemeslu dēļ varējuši ierasties. Tomēr šīs tendences, kas izriet no tā, ka algas faktiski labākajā gadījumā nesamazinās, kaut arī ne visiem, ir visai bīstamas, un tās ir pašas būtiskākās.

Tagad īsumā par to situāciju, kāda radusies ar šiem 41,3 procentiem, kuri tika solīti attiecībā pret pagājušā gada 1.septembri, un par šiem 16 procentiem, ko vienā gadījumā solīja izglītības ministrs attiecībā pret septembri, bet Ministru prezidents tomēr skaidri un gaiši solīja attiecībā pret decembri. Tātad izglītības ministrs 1995.gada 30.martā laikrakstā "Izglītība un Kultūra" raksta sekojoši, ka vidējais algu palielinājums, ņemot vērā algu palielinājumu, tātad sadalījās vairākos posmos, no 1994.gada 1.septembra palielinātas algas par 20 procentiem visiem darbiniekiem, no 1.decembra — vēl par 5,3 procentiem. Atlikušajiem 16 procentiem tika pievērsta īpaša uzmanība tālāk, jā. Tātad viņš apgalvo, ka šis palielinājums jāattiecina uz 1994.gada 1.decembri, un tā tālāk, un tā joprojām. Šeit, protams, rodas šie ārkārtīgi daudzie un garie strīdi. Es vienkārši uzreiz nocitēšu tātad, ko teica "Neatkarīgās Cīņas" informācijā 1994.gada 14.decembrī. Ministru prezidents saka sekojošo: vakardienas valdības sēdē, tātad 13.decembrī, ja, darba kārtībā bija paredzēts lemt par skolotāju algu paaugstināšanu, ievērojot streikotāju prasības. Ar streiku tajā laikā tieši gāja uz beigām. Viņš teica, ka, rūpīgi izanalizējot budžeta iespējas, valdība centīsies jauno algu pielikumu skolotājiem nodrošināt iespējami visātrākajā laikā. Vidēji, salīdzinot ar pašreizējo stāvokli, tas ir, stāvokli decembrī, nevis septembrī, tas būs 16 procentu liels pielikums, pieaugums. Tā ir sacīts. Tālāk rodas neskaidrības ar šiem visiem procentiem, un te nu mēs nonākam no politikas sfēras matemātikas sfērā. Tātad kas notiek, ja saskaita 20 procentu algu pielikumu, kas tika solīts pirmo reizi, 5,3 procentus, kas tika solīti otro reizi un trešo reizi, kad tika solīti 16 procenti. Tad var lietot tādu paņēmienu kā 20 procenti plus 5,3 procenti plus 16 procenti, un mēs tiešām iegūstam nu 41,3 procentus. Tomēr cilvēkiem, kas ir daudzmaz pazīstami ar matemātiku, ir skaidrs, ka procentus šādā veidā nesaskaita. Procentus saskaita mazlietiņ citādāk. Tātad, pieņemot par pamatu to situāciju kāda bija līdz 1.septembrim, par 100 un pareizinot ar 20 procentiem iegūst 120 procentus. Tālāk jau nevis 100, bet gan 120 reizina ar 5,3 procentiem un pēc tam šo iegūto rezultātu reizina ar 16 procentiem, un tad nu katrs var pareizināt tagad uz papīra. Es domāju, katrs iegūs, ka šis cipars tomēr ir mazlietiņ lielāks par 41 procentu apmēram starp 45 un 46 procentiem. Tādā gadījumā vai nu valdībai vajadzēja teikt, ka šie 16 procenti nav iespējami, jo, matemātiski rēķinot, tur iznāk mazāk, apmēram 12,8 procenti, vai saglabāt uzticību 41,3 procentiem. Vai arī, ja katru reizi tiešām lika klāt gan 20, gan 5,3, gan 16 procentus, tad vajadzēja teikt, ka pielikums būs 45 procenti apmēram. Jebkurā gadījumā izpildīt gan 16 procentus no decembra, gan 41 procentu no septembra līdz martam nevarēja. Varēja izpildīt vai nu vienu vai nu otru. Valdība atrada trešo variantu — neizpildīt ne vienu, ne otru, jo 16 procentu vietā parādījās 12,8 procenti un 45 procentu vietā parādījās tikai 41 procents vēlējuma izteiksmē, bet faktiskajā izteiksmē, kā raksta izglītības ministrs, 37 procenti. Protams, budžeta ierobežotās iespējas, ierobežotais algu fonds, to mēs visu saprotam, tajā skaitā arī opozīcijas pārstāvji, jo nauda, dabiski, nav lieta, kas aug uz kokiem, nauda ir jāiegūst konkrētā valsts ieņēmumu politikā. Bet tādā gadījumā nevajadzēja taisīt visu šo sarežģīto matemātisko ekvilibristiku, kas, taisnību sakot, ir viegli atmaskojama, bet teikt, ka tomēr sākotnējie aprēķini par ieņēmumiem bija pārāk optimistiski un tos izpildīt nevarēja, nevis kārtējo reizi solīt, ka šie procenti būs tādi vai citādi. Lūk, kāda bija šī faktiskā situācija. Augustā pedagoģisko darbinieku vidējā alga bija 44 lati 70 santīmi. Ja no 1.septembra tika izpildīts pieaugums par 20 procentiem, tad šai vidējai likmei vajadzēja būt 53 lati 66 santīmi. Bet no 1.septembra, godīgi izpildot 41,3 procentu pielikumu, ko valdība it kā arī solīja, ka tā jau būs, tad tagad martā vajadzētu būt vidējai algai 75 lati un 82 santīmi. Katrā gadījumā nediskutēsim ,vai tas ir daudz vai maz, tas, protams, būtu krietni vairāk, nekā faktiski šobrīd saņem. Tādas ir dažas šīs matemātiskās konsekvences, ko mēs esam diemžēl spiesti konstatēt attiecībā uz izpildīšanas tīri matemātisko pusi. Bet matemātiskā puse, kas, protams, ir svarīga, būtībā ir tikai formālais iemesls. Kāda ir šī faktiskā attieksme no skolotāju puses, no skolu vadītāju puses, kaut vai no to cilvēku puses, ar kuriem es esmu runājis. Dabiski, var teikt tā, ka slikti jau ir arī visiem citiem, kuram tad nav slikti, slikti ir valsts slimnīcu ārstiem, slikti uz valsts pensijām esošajiem cilvēkiem, kā arī daudziem citiem valsts budžeta aprūpē esošajiem. Protams, katrs varētu teikt — vairāk, vairāk! Un valdība var teikt — ja nu mēs skolotājiem dotu tos 75 latus mēnesī vidēji, vai tad tomēr nebūtu arī skolas, kurās teiktu nē, arī 75 lati ir pārāk maz, varbūt vajag 100 latu, varbūt vajag 125 latus mēnesī. Kur ir šī robeža, vai skolotāji nekļūs pārāk alkatīgi un pārāk nesaprātīgi un neaprīs šo valsts budžetu tādā mērā, ka citām ministrijām iznāks visai krasi piekāpties. Jā, lieta patiešām ir bīstama, ja nu skolotāju apetīte ir nesamērīga. Ko tādā gadījumā darīt un ko opozīcija ieteiks darīt vadībai šādā situācijā? Rūpīgi pārdomājot situāciju, man patika tā atbilde, ko deva Jelgavas ģimnāzijas direktors, jo tā bija samērā saprātīga. Tiešām, var skolotāji prasīt vairāk, un, kad iedos, var prasīt vēl un vēl vairāk. Dažam skolotājam beigsies apetīte pie 100 latiem, dažam — pie 300 latiem, varbūt pie 500 latiem. Protams, valsts to nevar panest. To mēs pietiekoši labi saprotam. Bet skolai ir funkcija, un šī skolas funkcija nav skolotāju dēļ, bet skolas funkcija ir bērnu dēļ, jauniešu dēļ un tās paaudzes dēļ, kurai ar laiku jāaizvieto tagadējie policisti, tagadējie tiesneši, tagadējie zemnieki, tagadējie muitnieki un, es ceru, arī tagadējie deputāti un tagadējie ministri. Un, lai šo funkciju skola varētu pildīt, skolā ir vajadzīgi nevis pedagogi vispār, bet pedagogi ar noteiktu kvalifikāciju. Tātad skolas pedagogiem ar šo algu ir kaut kādā veidā jākonkurē darbaspēka tirgū. Dabiski, privātā skolā skolotājs ar diviem latiem vidēji par vienu samaksas stundu ir daudz konkurētspējīgāks nekā valsts skolā, kura vidēji par darba dienu dod apmēram par likmi divus latus, ja vairāk par likmi, tad trīs, trīsarpus latus. Jā, šī konkurence nav vienmērīga, bet rādītājs tam, ka alga ir nepietiekama, nav vis tas, ka skolotājiem patīk vai nepatīk šī alga, bet gan tas, ka kvalificētākie skolotāji pamet skolu. Tajā brīdī, kad pie katras skolas stāvēs rindas un skolas direktore uztrauksies, ka pārāk daudz jaunu cilvēku ar augstāko izglītību piesakās darbā un viņa nav spējīga šīs darba vietas skolā viņiem sagādāt, tad valdība varēs droši iesaukties, ka skolotājiem ir pārāk lielas algas. Pietiek, varbūt viņiem pat drusku samazināsim! Pašlaik šāda tendence nav novērojama. Varbūt šādu tendenci mēs novērosim pie 75 latiem vidējās algas, es to nezinu. To parādīs dzīve un parādīs reālā tirgus situācija, kā tas būs. Bet rādītājs tam, vai alga ir liela vai maza, nav kāda skolotāja vai kāda skolas direktora subjektīvā iedoma, bet gan tas, kur plūst jaunie izglītotie cilvēki. Vai no valsts skolām uz citurieni, vai no citurienes uz valsts skolām. Jā, diemžēl es neesmu pabeidzis visu to, ko es gribēju teikt. Es tiku apmēram līdz vidum, tā ka droši vien turpinājums būs pēc starpbrīža. Tātad pēc nedēļas.

Sēdes vadītājs. Man tikai jums tad jāiesaka, ka jums jāpiesakās vēlreiz debatēs, jo jūs savu laiku izmantojāt.

Godātie deputāti, nekādus priekšlikumus par sēdes pagarināšanu Prezidijs nav saņēmis, tāpēc lūdzu zvanu reģistrācijai! Varu jums tikai pateikt, ka debatēs vēl ir pieteikušies Jānis Straume, deputāte Kreituse, deputāte Kušnere. Tās turpināsim, iesākot nākamo sēdi. Reģistrējamies! Irēnu Folkmani — sekretāra biedri, lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies!

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Aivars Berķis, Mariss Andersons, Māris Budovskis...

Sēdes vadītājs. Zālē.

I.Folkmane . Igors Bukovskis, Andris Grots, Andris Gūtmanis, Ēriks Kaža, Edvīns Kide, Andrejs Panteļējevs...

Sēdes vadītājs. Preses konferencē.

I.Folkmane. Valdis Pavlovskis, Andris Piebalgs, Aida Prēdele, Jānis Ritenis, Indra Sāmīte, Jānis Urbanovičs. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Nākamā sēde 18.maijā pulksten 9.00. Sēdi paziņoju par slēgtu.