19. maija ārkārtas sēde

Kopsavilkums

Saeimas ārkārtas sēdē deputāti noklausījās Ministru prezidenta M.Gaiļa, finansu ministra A.Piebalga un Latvijas Bankas prezidenta E.Repšes ziņojumus par banku krīzi, valsts budžeta izpildes gaitu, kā arī viņu izteiktos priekšlikumus par krīzes stāvokļa pārvarēšanu.

Noklausījušies ziņojumus, deputāti uzsāka debates. Tā kā frakcija "Latvijas ceļš" iesniedza lēmuma projektu, kas paredz izsludināt ārkārtas sēdes pārtraukumu, deputāti, 53 balsojot par, 11 pret un 5 atturoties, nolēma Saeimas ārkārtas sēdi turpināt 24.maijā pulksten 14.00.

Lauma Koļesņikova, Saeimas ziņu dienests

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Paziņoju par atklātu 1995.gada 19.maija Saeimas ārkārtas sēdi, kuru saskaņā ar Kārtības ruļļa 38.pantu, pamatojoties uz 34 Saeimas deputātu prasību, sasauc Saeimas Prezidijs. Darba kārtībā viens jautājums - Ministru kabineta un Latvijas Bankas prezidenta ziņojums par banku krīzi, valsts budžeta izpildes gaitu un priekšlikumi krīzes stāvokļa pārvarēšanai.

Ministru prezidents Māris Gailis. Lūdzu!

M.Gailis (Ministru prezidents). Godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Nav šaubu, ka šobrīd viens no sabiedrībā visvairāk diskutētajiem tematiem ir stāvoklis Latvijas komercbankās. Par to arī nav īpaši jābrīnās, zinot, cik daudzi no mūsu valsts iedzīvotājiem ir uzticējuši savus ietaupījumus bankām. Pieņemot tik svarīgus lēmumus kā valdības iesaistīšanās bankā "Baltija", mēs nedomājam rīkoties bez Saeimas pilnvarām. Es pats biju nolēmis sasaukt Saeimas plenārsēdi tad, kad man būtu pilnīga skaidrība par bankas "Baltija" finansiālo stāvokli un kad būtu gatavs līgums, valdības līgums ar banku "Baltija". Tas būtu nepieciešams arī tādēļ, lai izdarītu grozījumus valsts budžetā, jo resursi, kuri mums, iespējams, būtu jāizmanto, lai stabilizētu stāvokli bankā "Baltija", būtu ņemami kā kredītresursi, neapšaubāmi izmantojot valdības atļauto garantiju limitu. Šobrīd jau banka "Baltija" ir nodevusi valdībai 51 procentu savu akciju, nodevusi bez atlīdzības. Savukārt Latvijas Banka ir pārņēmusi pilnīgā kontrolē visas bankas "Baltija" transakcijas un pilnībā kontrolē bankas "Baltija" darbību. Tas nozīmē, ka neviens pārskaitījums nevar aiziet ne uz vienu citu banku vai rēķinu bez Latvijas Bankas pārstāvju ziņas. Ir arī Andra Piebalga, Eināra Repšes un Aleksandra Laventa parakstīts paziņojums par valdības, Latvijas Bankas un bankas "Baltija" sadarbību, lai novērstu bankas "Baltija" īstermiņa likviditātes problēmas. Es uzskatu, ka šis paziņojums bija savlaicīgs un vajadzīgs, lai nomierinātu satrauktos iedzīvotājus, jo tieši iedzīvotāju intereses, noguldītāju intereses ir tās, kas liek valdībai sekot situācijai banku sektorā. Protams, to dara arī Latvijas Banka, kurai šis pienākums — komercbanku darbības uzraudzība — ir deleģēts ar likumu.

Kad radās sarežģījumi bankā "Baltija", kas ir lielākā Latvijas komercbanka, tad valdībai nekas cits neatlika, kā pieņemt lēmumu par enerģisku rīcību. Kaut arī tā nebija valdības kompetence, kā mēs to visi zinām, tomēr mums nācās iejaukties, lai labotu radušos situāciju, jo valdība atbild par stāvokli valstī kopumā. Tātad mums nebija citas alternatīvas. Ja iepriekš sabrukušo banku grūtības un bankroti nevarēja būtiski ietekmēt Latvijas finansu sistēmu un ekonomiku, tad diemžēl to nevar teikt par banku "Baltija". Apzinoties situācijas nopietnību, valdība un personiski finansu ministrs Andris Piebalgs rīkojās enerģiski un noteikti. Ciešā sadabībā ar Latvijas Banku un lielāko Latvijas komercbanku — banku "Baltija" — valdība jau vairākas nedēļas strādā pie bankas "Baltija" sanācijas problēmas atrisinājuma. Kā jau teicu, pašreiz tiek strādāts pie līguma par bankas "Baltija" kontrolpaketes pāriešanu valdības īpašumā. Jāsaka, ka šie soļi ir normāli, un tā ir pasaulē pieņemta prakse. Ar lielākām vai mazākām grūtībām saskaras banku sistēma visā pasaulē, un Latvijas bankas, protams vai diemžēl, nav izņēmums. Ir svarīgi, lai šīs problēmas, šīs grūtības tiktu kontrolētas un lokalizētas. Es uzskatu, ka šajā gadījumā mums tas ir izdevies. Varētu rasties jautājums, kādēļ valdība iejaucas tikai tad, kad radušās grūtības bankai "Baltija". Kamdēļ to nedarīja citu banku gadījumā — attiecībā uz Topbanku un Tautas banku, banku "Olimpija" un tā tālāk. Kā jau es teicu, Baltija ir lielākā komercbanka un tajā ir tuvu pie 500 tūkstošiem noguldītāju, tā apkalpo gandrīz 20 tūkstošus juridisko personu. Tas nozīmē, ka praktiski bankas "Baltija" klients ir katrs otrais Latvijas iedzīvotājs, ja mēs rēķinām apmēram divus trīs cilvēkus ģimenē. Tātad bankas "Baltija" problēmas kļūst par visas Latvijas tautsaimniecības problēmām. Mēs varam iedomāties, kas notiktu, ja apstātos norēķini vairāk nekā 20 000 juridiskām personām. Tā ir ikdienas dzīve, un katru dienu miljoniem latu ir jāsamaksā par visdažādākajiem pakalpojumiem, precēm, nodokļiem un tā tālāk, un tā joprojām. Tas varētu izsaukt ļoti lielas problēmas. Protams, sarežģījumi, kā jau teicu, bankas sistēmā ir tomēr tie... Tas nenozīmē vispārēju Latvijas finansu krīzi. Banka "Baltija" ir to komercbanku skaitā, kura līdz šim nav sniegusi pārskatu par 1994.gada darbību. Auditorfirma "Kūpers un Laibrends", kas gatavo šo pārskatu, strādā ļoti rūpīgi. Rīgā šobrīd pēc valdības uzaicinājuma ir ieradušies un strādā vieni no labākajiem pasaules juristiem no Lielbritānijas Beikera — Makenzija kantora un ieguldījumu baņķieri, kas pirms dažiem gadiem palīdzēja Zviedrijas valdībai sagatavot līdzīgus līgumus ar grūtībās nonākušām bankām, piemēram, Nordenbanku, kas ir viena no lielākajām Zviedrijas bankām. Ja jūs atceraties, avīzēs lasījām, ka pirms gada, līdzīgu krīzi pārdzīvoja Zviedrija. Šie profesionālie baņķieri izstrādās plānu, kā būtiski uzlabot bankas "Baltija" darbu, un iedos tai jaunu elpu. Šo starptautiski atzīto ekspertu klātbūtne, arī starptautiskā atbildība, ko nes šīs pasaulē pazīstamās firmas vārdi "Kūpers un Laibrends", un minētie juristi ļauj droši apgalvot, ka pārskats par "Baltijas" pērnā gada darbību un biznesa potenciālu būs precīzs, un tas būs pamatojums līgumam starp valdību un banku "Baltija", un tas būs atbilstošs starptautiskajai praksei. Mēs domājam, ka šīs starptautiskās komandas uzkrātā pieredze tiks izmantota arī citu grūtībās nonākušo banku atveseļošanai.

Paralēli šim darbam tiek veikti pasākumi īslaicīgo maksājumu grūtību novēršanai. Finansu ministrs jau vairākkārt izteicies, ka šim nolūkam netiks izmantoti budžeta līdzekļi. Domāju, ka sīkāk par to viņš pastāstīs savā ziņojumā. Es personiski ļoti dziļi cienu Latvijas Bankas prezidentu Eināru Repši un novērtēju viņa realizēto monetāro politiku. Stabils lats ir fenomens, kura patieso efektivitāti mēs varēsim novērtēt vēlāk. Tomēr jāatzīst, ka mēs visi joprojām veidojam kaut ko jaunu, tāpēc no trūkumiem un kļūdām neizbēgt. Te jāpiemin likumā "Par bankām" ieprogrammētās neskaidrības attiecībā uz banku akcionāru kompetences sadalījumu, atsevišķu banku nepārdomātā kredītpolitika, kā arī virknes kredītņēmēju negodīgā rīcība. Saprotams, ka banku sistēma ir tautsaimniecības spogulis. Ja ir sastingums tautsaimniecībā, tad arī banku uzņēmējdarbība nevar plaukt un zelt. Uzskatu, ka, aktivizējoties uzņēmumu privatizācijai, tādā vai citādā veidā atrisinot uzņēmumu savstarpējo parādu jautājumu, šo smago padomju laika mantojumu, jaunas finansu plūsmas uzlabos arī Latvijas banku asinsriti. Tomēr, protams, gluži objektīvi ir sagaidāmi vēl daži nepatīkami satricinājumi. Latvijas valdība kopā ar Latvijas Banku ir sagatavojusi likumprojektu par banku sanāciju un bankrotu, jo eksistējošais bankrotu likums neder un nav piemērojams banku maksātnespējas gadījumos. Mēs gatavojam arī likumprojektu par iedzīvotāju noguldījumu aizsardzību un apdrošināšanu. Tas nozīmē, ka jāveido speciāls noguldījumu apdrošināšanas fonds, kas līdz kādai zināmai summai garantētu iedzīvotāju noguldījumu drošību arī bankrotējošās bankās. Ceru, ka patlaban vērojamie pārejošie, tomēr acīm redzamie sarežģījumi komercbanku darbībā aktivizēs valdību un arī likumdevējus ražīgam darbam visas tautas labā. Arī Latvijas Bankai jānosaka stingrākas prasības komercbankām, kuras piesaista depozītu noguldījumus. Es esmu gatavs saņemt kritiku par valdības rīcību, palīdzot bankai "Baltija", bet tādā gadījumā es vēlētos dzirdēt jūsu piedāvātās alternatīvas. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Andris Piebalgs - finansu ministrs. Lūdzu!

A.Piebalgs (finansu ministrs). Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti un deputātes! Tātad es mēģināšu sniegt ziņojumu par pašreizējo stāvokli budžetā. Jūs esat saņēmuši ziņojumu par budžeta stāvokli pirmajā ceturksnī. Tajā pašā laikā es mēģināšu tomēr vairāk analizēt esošo situāciju, jo budžeta situācija bija ārkārtīgi dinamiska, un tāpēc tas, kas bija pirmajā ceturksnī, faktiski neatspoguļo šodienas stāvokli. Tātad vispirms tīri tehniski rezultāti, kas ir uz 1.maiju. Tātad kopā ieņēmumiem pirmajā ceturksnī, ja rēķina tīri matemātiski, vajadzētu būt 33%, tomēr mums ir izdevies savākt 23,5%. Tajā skaitā nodokļu un nenodokļu ieņēmumi - 24,2%, un no tiem tātad nodokļu ieņēmumi 24,5%. Slikti ir gājis ar tiešajiem nodokļiem, tas ir, kopā ir savākti tikai 15,12%, un peļņas nodoklis ir tikai 14,12% no tā, kam vajadzētu būt, ja būtu attiecīgi trešā daļa. Dabas resursi — 18,2%. Ar netiešajiem nodokļiem ir daudz labāks stāvoklis, tātad kopējais apjoms ir 27,3%, diemžēl akcīzes... apgrozījuma nodoklis ir 26,3%. Relatīvi labi ir strādāts pie akcīzes nodokļa iekasēšanas, kurā, protams, arvien paliek ārkārtīgi lielas rezerves. Tātad tas ir vienīgais nodokļu ieņēmums, kas pārsniedz šo trešdaļu, un ir ievākts 41,6%. Muitas nodoklis ir 19,4%, nenodokļu ieņēmumi tātad ir 22,1%.

Tagad par izdevumiem, jo, protams, ieņēmumi ir priekš tam, lai nodrošinātu izdevumus. Izdevumi nodrošināti ir labāk, tātad 28,7% apjomā, un ņemot vērā to, ka pirmie mēneši vienmēr ir slikti tieši no ieņēmumu viedokļa, mēs varētu teikt, ka izdevumu daļa vairāk vai mazāk varētu būt apmierinoša, taču diemžēl ne visās pozīcijās. Tātad nacionālajā ekonomikā ieguldīti 21,2%, no tiem lauksaimniecībā — 18,8% diemžēl, mežsaimniecībā - 19,7%, vides aizsardzībā - 17,2%, satiksmē - 22,1% un pārējās nozarēs - 28,3%. Sociālo pasākumu finansēšana ir 28,8% robežās, tātad tas vēlreiz pie normas 33%, no tiem izglītība - 28,3%, kultūra - 33,8%, veselības aizsardzība - 30%. No pārējiem izdevumiem, ko es gribētu tā pasvītrot, tātad ir tiesību aizsardzības iestāžu uzturēšanas izdevumi - 30%, valsts varas iestāžu - 23,6%, valsts pārvaldes iestāžu - 30%. Atskaitījumi vietējo budžetu izlīdzināšanas fondā — 29% un pārējās dotāciju investīcijas pašvaldību budžetos — 35,2%. Investīcijas, kas ieplānotas budžetā, ir tātad izdarītas 21% apjomā.

Tajā pašā laikā ļoti svarīga ir tieši situācija, kāda bija vakar. Tātad vakardienas situācija. Ieņēmumi — 137,5 miljoni, izdevumi — 170 miljoni. Tātad deficīts ir 32,7 miljoni, kurš tiek segts sekojoši: 10,7 miljoni — no Latvijas Bankas kredītlīnijas, tālāk — komercbanku kredīti ir 11 miljoni, tiešie kredīti, ārvalstu kredīti ir 5,1 miljons un vērtspapīri ir mīnus 1,3 miljoni.

Kādā veidā mēs varam nonākt tieši pie šī deficīta finansēšanas? Ar to es varbūt sākšu analīzi dziļāk.

Vēl tikai par ieņēmumiem runājot — kā tas ir pa atsevišķām dienām. Tātad līdz 11. aprīlim mūsu ieņēmumi svārstījās robežās no 1 miljona līdz 300 tūkstošiem. No 13. aprīļa situācija normalizējās un vidējais ieņēmums dienā aprīlī bija 1,2 miljoni jeb kopā aprīlī ieņemti ir 24 miljoni. Izdevumi aprīlī bija 31 miljons, tas ir, 1,7 miljoni dienā. Maijā situācija ir relatīvi normalizējusies, bet katrā ziņā mēs nevaram teikt, ka ir uzplaukums. Nevienu dienu ieņēmumi nav bijuši mazāki par 1 miljonu, labākajās dienās viņi ir bijuši 3,5 miljoni, tajā pašā laikā vidējais ir 1,8 miljoni uz 17. maiju jeb kopā maijā ieņēmums tātad ir 22 miljoni latu, un izdevumos ir izlietoti 20 miljoni latu.

Kādas tad ir tās būtiskākās problēmas, ar kurām saskaras šobrīd budžets, un kāpēc situācija ir tik saspringta?

Viena no galvenajām saspringuma lietām ir vērtspapīri. Tātad, lai segtu budžeta deficītu , ir vairākas iespējas.

Pirmā iespēja, ko klasiski izmantoja iepriekšējos periodos, bija Latvijas Bankas kredītlīnija. Ņemot vērā monetāro politiku, valdība pagājušajā gadā kopā ar Latvijas Banku parakstīja vienošanos par ierobežotu un samazināmu kredītlīniju valdībai no Latvijas Bankas. Tādējādi viss uzsvars tika likts uz vērtspapīru pārdošanu. Tātad vērtspapīri, attiecīgi trīsmēnešu obligācijas, kuras atbilstoši pēc tam sedz budžeta deficītu. Problēma ar šādām obligācijām ir tā, ka viņas ik pa laikam ir jādzēš un tādā veidā ir jāizlaiž jaunas, jo, jaunās emitējot, pēc tam nodzēš vecās obligācijas. Un situācija bija vairāk vai mazāk normāla līdz pat martam, līdz kuram faktiski piedāvājums bija mazāks par pieprasījumu. Sākot no marta, no 8. marta izsoles, mums parādījās pilnīgi pretēja tendence. Tātad 8. martā pārdoti tika 2,8, bet dzēšanas apjoms bija 7 miljoni. Līdzīga situācija bija visas pārējās dienas. Veicot ekstra pasākumus, tiekoties ar komercbankām, mēģinot arī palielināt likmi par šīm parādzīmēm, mums izdevās pagājušonedēļ pārdot 6,4 miljonus pie dzēšanas apjoma 7,1 miljons. Diemžēl jau šo trešdien ir pārdots tikai 1 miljons un savukārt vajag dzēst šodien 5,7 miljonus. Tā rezultātā summa vērtspapīru apgrozībā pēc nomināla nokritās no 57,7 miljoniem 1. martā uz 33,1 miljonu 17. maijā, un šodien, tā kā mums būs vēl jādzēš 5,7 miljoni, tad faktiski mēs jau šobrīd mēģinām finansēt pagājušā gada deficītu vairāk par 6 miljoniem, nevis ar vērtspapīriem, bet no citiem avotiem. Ko nozīmē šie citi avoti? Tās ir tiešās līnijas no komercbankām, tā ir daļa no ieņēmumiem, kas mums ir jānovirza pagājušā gada deficīta segšanai. Diemžēl es nevaru apsolīt, ka situācija šajā ziņā uzlabosies, jo jau nākošnedēļ ir jādzēš obligācijas par 7 miljoniem, tajā pašā laikā mēs prognozējam, ka varēs pārdot labi ja 2 miljonus. Tad 31. maijā — 3,8 miljonus un 7. jūnijā — 6,1 miljonu.

Tātad situācija veidojas ārkārtīgi nopietna, jo, ja ir jāfinansē deficīts no citiem avotiem, tad, protams, tie visi ir sliktāki nekā vērtspapīri. Jo tiešie komercbanku aizdevumi ir īstermiņa aizdevumi. Lai arī procentu likme varbūt ir labāka, bet vairs nevaram prognozēt maksimumus — kad mums ir maksimāli daudz jāatdod nauda. Bez tam komercbankām ir jāatgriež atpakaļ šī nauda pēc viņu pieprasījuma 72 stundu laikā.

Kādi cēloņi izraisīja šo krīzi ar vērtspapīriem? Pirmais — mums neizdevās kopīgi ar Latvijas Banku izveidot efektīvu sekundāro parādzīmju tirgu, jo, ja bankas iepērk vērtspapīrus, tad ir jābūt diezgan efektīvam tirgum, kurā, kad viņām vajadzīga nauda, viņas var attiecīgi pārdot šos vērtspapīrus un saņemt naudu, tātad jābūt aktīvam iekšējam tirgum. Diemžēl šāds tirgus nav izveidojies.

Otrs, protams, ir tas, kas notika komercbanku sistēmā. Tas atstāja katastrofālu iespaidu arī uz banku likviditātēm , uz esošo naudas daudzumu valstī un arī uz to, cik daudz komercbankas varēja atļauties ieguldīt parādzīmēs.

Es gribu tikai teikt, ka, teiksim, februārī valsts parādzīmes gribēja pirkt 10 komercbankas, bet no marta mēneša līdz pat maijam, praktiski atskaitot retus gadījumus, 2–3 komercbankas.

Ko mēs pasākām šajā ziņā, lai situāciju normalizētu? Faktiski mēs konstatējām, ka iekšējā tirgū mums ir jābūt maksimāli elastīgiem, tas ir, procentu likmei ir jābūt maksimāli augstai. Šobrīd vidējā augļu likme par vērtspapīriem ir 32%, kaut gan, teiksim, 15. martā tā bija 20%. Protams, tā ir runga ar diviem galiem. Jo lielāka ir šī augļu likme, jo mums ir lielākas saistības vēlāk, kas mums ir jānosedz no budžeta.

Otrs. Mēs strādājam ar vairākiem ārvalstu investoriem, kā Merilu Linču un vēl vairākām citām kompānijām, kuras arī ir izteikušas vēlēšanos iegādāties Latvijas vērtspapīrus, bet tiešā veidā, ne vairs caur komercbankām. Es domāju, ka šis solis arī palīdzēs kaut kādā mērā atrisināt to, kas ir vērtspapīru tirgū.

Un tomēr es gribu teikt, ka šie pasākumi nav vēl galēji un nav devuši galējo rezultātu, un es arī domāju, ka mums paliks saspringts stāvoklis vērtspapīru tirgū vēl tuvākajā laikā. Es tikai gribu atzīmēt, ka Finansu ministrija, ņemot vērā to, ka vērtspapīri ir ārkārtīgi svarīgs instruments monetārajā un arī fiskālajā politikā, vienmēr ir izpildījusi šo dzēšanas apjomu. Vienmēr izpildījusi un arī turpmāk izpildīs, jo, protams, jebkurā gadījumā, aizkavējot šo vērtspapīru dzēšanu, mēs riskējam, ka vairs faktiski vispār nevar atjaunot šo vērtspapīru tirgu, ko, es tomēr ceru, ar laiku izdosies atjaunot.

Tālāk es gribētu par ieņēmumiem runāt. Kas tad mums notika ar ieņēmumiem? Vispirms īsi par janvāri—aprīli. 1995. gada pirmajā ceturksnī ieņēmumi no nodokļiem un nodevām valsts pamatbudžetā bija 83,3 miljoni latu. Finansēšanas plānā 1995. gadam atbilstoši apstiprinātajam 1995. gada valsts budžetam, kas tika iesniegts Ministru kabinetā šā gada 2. janvārī, bija paredzēts no nodokļiem un nodevām ieņemt 82,7 miljonus latu. Tādējādi prognoze ir pārsniegta par 535 tūkstošiem latu jeb prognozes kļūda ir 0,6% no plānotā.

Turpretī 1995. gada aprīlī ieņēmumi no nodokļiem un nodevām valsts budžetā bija vairs tikai 25 miljoni latu plānoto 33 miljonu latu vietā, kas katrā ziņā arī nav vēl optimāli piesardzīgs plānojums. Tātad faktiski krīze ieņēmumos, tāda būtiska krīze, sākās aprīļa sākumā, un, tā kā viņa sakrīt ar vērtspapīru pārdošanas krīzi, tad viņa gulstas divreiz smagāk uz budžetu nekā normāli.

Analizējot izveidojušos situāciju kopējā finansu un banku sektorā, izskatās , ka mums tomēr ir jārēķinās ar to, ka mēs nevarēsim savākt to summu, kāda mums ir vajadzīga un kāda ir paredzēta nodokļos. Tātad vispirms par apgrozījuma nodokli. Tātad janvārī–aprīlī, ņemot vērā šā janvāra—aprīļa, it īpaši aprīļa rezultātus, prognozes 1995. gadam varētu būt 218,5 miljoni latu pie šīs normas 251,3 miljoni. Tiesa, es gribu pasvītrot, ka apgrozījuma nodokļa iekasēšanā ir pilnīga nepieciešamība reorganizēt muitas darbu, jo, ja vienā nedēļā iekasējums pat maijā no apgrozījuma nodokļa ir 1,8 miljoni latu, tad tas neapšaubāmi parāda to, ka muitas dienests šobrīd neefektīvi strādā, savācot šos nodokļus.

Runājot par akcīzes nodokli. Ieņēmumu pieaugums 1995. gadā pamatā tika saistīts ar administrēšanas uzlabošanu. Reālais pieaugums tātad pārsniedza plānoto vidējo par 28,2 % mēnesī. Saglabājoties līdzšinējai tendencei, pesimistiskākā prognoze 1995. gadam ir 45,4 miljoni latu, mums ir paredzēti 39,2 miljoni. Bet tā ir ļoti pesimistiska prognoze. Es domāju, ka tie pasākumi, ko Ministru kabinets veicis, pieņemot jaunus noteikumus attiecīgi alkoholisko dzērienu ievešanai Latvijā, jaunie noteikumi, kas ir sagatavoti tabakas izstrādājumu realizācijas administrēšanā, noteikti dos vairāk. Tajā pašā laikā mums vienmēr jāatceras, ka pie šiem 39,2 miljoniem ir jāpieskaita vēl 14 miljoni latu, ko Saeima iebalsoja, balsojot par veselības aizsardzības speciālo budžetu, kuru mēs palaidām darbībā jau izdevumu daļā vakar. Tātad kopumā kā minimums akcīzes nodoklī būtu vajadzīgi 53 miljoni latu.

Muitas nodokļa ieņēmumi 1995. gadam tika prognozēti, ņemot vērā sagaidāmo brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību, tātad importa pieaugumu kā veicinošu faktoru, tarifa likmju samazināšanos kā mazinošu faktoru, administrēšanas uzlabošanu, muitas kompjuterizāciju. Faktiski ieņēmumi no muitas liecina par šī nodokļa neelastību. Kopš 1994. gada marta muitas nodokļa mēneša ieņēmumi ir saglabājušies 1,5 līdz 2 miljonu latu robežās, neraugoties uz vairākkārtējiem grozījumiem muitošanas kārtībā, jaunu tarifa likmju piemērošanu, kā arī veiktajiem pasākumiem muitas darba uzlabošanā. Pieņemot, ka arī turpmākajos mēnešos muitas nodokļa ieņēmumi krasi nemainās, pesimistiskākā prognoze ir 20,4 miljoni latu pie normas, kas mums jāsasniedz, — 33 miljoniem latu.

Bet vissliktākā situācija, protams , ir ar peļņas nodokli jeb uzņēmumu ienākuma nodokli, jo, protams, šis nodoklis ir visvārīgākais attiecībā pret svārstībām finansiālajā sistēmā un to, kas notiek tautas saimniecībā. Tādējādi mums ir vairāki faktori, kas ietekmē šo peļņas nodokli, kuri ne vienmēr ir precīzi prognozējami. Prognozē bija 95 miljoni latu no peļņas nodokļa. Savā laikā tas bija viens no vislabāk nesošajiem nodokļiem. Tajā pašā laikā tagad pesimistiskākā prognoze ir 36,7 miljoni latu.

Tādējādi kopā, ja mēs saskaitām visas šīs, teiksim, pesimistiskās prognozes, tātad vēl papildus ir vajadzīgs vai nu ieņēmumu palielinājums, vai izdevumu samazinājums par gandrīz 70 miljoniem latu. Es gribu vēl atzīmēt tikai to, kas raksturotu, ka ar peļņas nodokli iet grūti. Kaut vai pagājušajā gadā mums peļņas nodokļa ieņēmumi no Latvijas Bankas bija 7,9 miljoni latu, šogad viņu nav vispār. Protams, tas raksturo, ka kopējā situācija ir pasliktinājusies. Līdzīgi ir noticis ar lielajiem nodokļu maksātājiem, kas maksā peļņas nodokli, un apjomi, ko viņi nomaksā par peļņu, ir ārkārtīgi niecīgi, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.

Kādi tad ir iespējamie vai galvenie cēloņi šī brīža budžeta grūtajam stāvoklim? Pirmais, kā jau es minēju, tomēr manā skatījumā ir vērtspapīru tirgus strauja samazināšanās un pasliktināšanās. Jo, protams, nav normāla situācija, ka ar tekošajiem ieņēmumiem ir jāfinansē iepriekšējā gada bužeta deficīts. Protams, šodien jau var viegli arī pateikt, ka vispār budžeta deficīts, budžeta sastādīšana ar deficītu stingras monetārās politikas apstākļos ir rupja kļūda. Tam šodien var pilnīgi piekrist, jo, ja apgrozībā ir tikai 280 miljoni latu, tad teiksim, 80 miljonu deficīts jau vien ir ārkārtīgi liela summa pret kopējo agrozībā esošo naudu. Neapšaubāmi secinājums ir viens: 1996.gada budžets nedrīkst būt ar deficītu. Jo tādā situācijā mēs vēl vairāk pasliktināsim visus nosacījumus. Tomēr mums ir jārēķinās ar to, ka šā gada budžeta deficīts ir mums jāsedz, jo pretējā gadījumā mums būs ārkārtīgi lielas problēmas ar izdevumu finansēšanu.

Otrs arguments veidojas, cik pareizi vai nepareizi novērtēti ieņēmumi 1995.gadā. Varētu piekrist, ka atsevišķos nodokļos - kā muitas nodoklī, peļņas nodoklī, apgrozījuma nodoklī — šie novērtējumi nebija precīzi. Bet jāņem vērā arī tas, ka šis bija pirmais gads, kurā mēs saskaldījām budžetu daudzos speciālajos budžetos. Un rezultātā kļūda katra atsevišķa nodokļa prognozēs sāpīgi atsaucas uz visiem kopējiem ieņēmumiem pamatbudžetā. Jo sociālais nodoklis principā pildās normāli, pat labāk, nekā varbūt varētu, teiksim, gaidīt pēc prognozes pirmajos trijos mēnešos. Līdzīgi ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Es tikai gribu paskaidrot, ka, ja šī kļūda ir, tad mums šī kļūda ir saistīta tomēr ar prognozēšanas vājumu atsevišķos nodokļos un bez tam, protams, ar to, ka pēdējos gados mums tomēr ir būtiski mainīta nodokļu sistēma, jo, salīdzinot ar 1990.gadu, tas bija jādara, un tas atstāja, protams, savu iespaidu uz to nodokļu pamatmasu, kas bija jāsavāc. Tādēļ varētu piekrist tam, ka pārāk optimistiski novērtēta ieņēmumu prognoze. Jāatzīmē, ka tas bija arī samērā grūti izdarāms pēc pagājušā gada tautsaimniecības attīstības rezultātiem. Ja mēs paskatāmies kopējos nodokļu un nenodokļu ieņēmumus valstī, tad viņi tomēr ir diezgan tuvu plānotajiem.

Otrs būtisks faktors, kas manā skatījumā ir ļoti pamatīgi ietekmējis budžetu, ir saistīts ar to, kas notiek banku sektorā. Kaut vai vienkārši ar apstākli, ka jau slēgtajās bankās bija juridisko personu konti 1682 uzņēmumiem. Protams, tas nav daudz. Tas ir 2% no visiem šiem uzņēmumiem, bet ir jāņem vērā vēl viena situācija. Nodokļu administrēšanai ir vajadzīga labi funkcionējoša banku sistēma. Jo tikai tad norēķini notiek normālā, civilizētā veidā, tie nenotiek ar koferiem, un tādā veidā var izsekot šai naudas plūsmai līdzi. Tādā veidā var iekasēt visus nepieciešamos nodokļus. Samazinoties uzticībai banku sistēmai, protams, veidojas divi faktori, kas neapšaubāmi atstāj visnegatīvāko iespaidu.

Pirmais — norēķini vairs neiet caur banku. Otrais faktors - notiek naudas aizplūšana no valsts. Rezultātā samazinās saimnieciskā aktivitāte valstī.

Vēl, protams, būtisks ir tas faktors, ka problēmas ir atsevišķiem lielajiem nodokļu maksātājiem, kaut gan Latvijā pirmie desmit nodokļu maksātāji pirmajā ceturksnī samaksāja 22% no visiem valsts budžeta ieņēmumiem. Pirmie simt - 33%. Tātad ir salīdzinoši plaša bāze, un, protams, nevarētu teikt, ka viens atsevišķs uzņēmums varētu sagraut kaut kādā mērā budžetu.

Būtisks faktors ir arī tas, ka tomēr mūsu vēlmes ne vienmēr sakrīt ar iespējām. Piemēram, es gribu minēt to, ka ir sagatavots vienā ziņā it kā ļoti jauks lēmuma projekts, izskatot pieprasījumu par pedagoģisko darbinieku algām. Tas, protams, prasa desmitiem miljonu latu. Par segumu šajā pieprasījumā nav ne vārdu. Tātad ,pieņemot šādu pasākumu bez kaut kāda seguma, veidojas caurums, jo algas jau, protams, ir tās, kas ir obligāti jānofinansē. Un tādā veidā automātiski nevar finansēt kaut ko citu. Tādējādi šāda lēmuma pieņemšana nākošajā sēdē, būs pilnīgs absurds, jo neviens no tā neiegūs. Sāks kavēties vai arī netiks izmaksātas algas kādā citā sfērā, jo visas sfēras ir lielā mērā saistītas ar algām. Jebkurā dotācijā, kaut vai tā ir radio vai televīzijai, jau ir arī darba algas. Un automātiski tas viss pārnesas uz citās sfērās strādājošajiem, ja budžets nav sabalansēts.

Es gribu teikt arī to, ka, protams, pieņemot budžetu, tika pieņemtas arī diemžēl vairākas lietas, kuras palielināja kopējo izdevumu nastu par 25 miljoniem latu, bet bez kaut kāda seguma, būtiska seguma avota, un tas, protams, šodien arī zināmā mērā atspēlējas.

Kā jau es teicu, tātad šogad mums arī ir problēmas ar deficītu, jo 1993.gads beidzās praktiski bez deficīta, bet 1994.gads beidzās ar 40 miljonu latu deficītu. Tas protams ir saistīts ar to, ka, ja veido budžetu sarežģītā finansiālajā un ekonomiskajā situācijā, situācijā, kad monetārā politika ir ārkārtīgi stingra, tādos apstākļos veidojas krīze ar deficīta finansēšanu. Un, protams, tas tagad mums atspēlējas. Bet es pilnīgi arī saprotu to, ka situācijā, kāda veidojas šobrīd parlamentā, kad ir mazākuma valdība, faktiski budžeta pieņemšana balstās uz vienu frakciju. Protams, vienas frakcijas ietvaros nav iespējams nobalsot sabalansētu budžetu, jo piedāvājums skan politiski ļoti jauki, bet viņam nav nekāda finansiālā seguma. Tāpēc es ceru, ka turpmākajā darbībā Saeima vienmēr ievēros šo principu, ka vajadzīgs vienmēr ir reāls seguma avots, ja grib attiecīgus izdevumus.

Protams, lieta, kurā man jāsaņem visvairāk pārmetumu, ir tas, ka, stājoties ministra amatā, es neķēros pie Valsts ieņēmumu dienesta kardinālas reorganizācijas. Es domāju, ka šī ir mana liktenīgā kļūda, jo tas, ka mums lielā mērā iet garām nodokļi, ir saistīts ar to, ka valsts ieņēmumu dienesti nefunkcionē pienācīgā kārtībā. It īpaši es gribu teikt to par muitu, jo situācijā, kāda veidojas muitā, es varu nosaukt piemērus, kādi notiek brīžiem. Šobrīd ir izmeklētas vairākas lietas. Piemēram, ir alkohola tranzīts no Šveices uz Franciju caur Latviju, no Singapūras uz Taizemi caur Latviju. Šāda situācija liecina tikai par to, ka ļoti daudzi ierēdņi, kas strādā muitā, ir korumpēti, un tāpēc, protams, nav brīnums, ka lielā mērā nauda iet garām.

Tādējādi, apkopojot manis sniegto informāciju, es varu teikt: budžets nekādā ziņā nav atrauts no tiem procesiem, kas notiek tautsaimniecībā, un jebkurā gadījumā problēmas banku sektorā, finansu sektorā atsaucas uz budžeta ieņēmumiem. Budžeta ieņēmumu samazināšanās atbilstoši rada problēmas, spriegumu politiskajā ziņā, un tāpēc, protams, tas, kas notika banku sektorā, manā skatījumā ir viens no galvenajiem krīzes cēloņiem budžetā. Gan tieši ieņēmumu daļā, gan arī tajā daļā, kas attiecas uz deficīta finansēšanu.

Otra lieta, kas jāņem vērā, tātad ir ieņēmumu administrēšanas problēma. Acīmredzot nepietika tikai ar vadošo amatpersonu nomaiņu, kas notika diemžēl pārāk vēlu, lai veiktu kardinālus pasākumus Muitas departamentā. Šobrīd tiek gatavotas vairākas būtiskas programmas, kas izmainīs Muitas departamenta darbu, bet to ieviešanai vajadzīgs laiks, un mēs nevaram cerēt, ka šeit ieņēmumi augs vienā dienā. Tādējādi mēs nonākam pie bēdīgās realitātes, ka būs jāpieņem arī budžeta grozījums samazinājuma virzienā. Jo pat ar visu administrēšanas uzlabošanu mums tomēr ir jārēķinās, ka kāda daļa no šiem 70 miljoniem, kas šodien pēc pesimistiskās prognozes varētu trūkt budžetā, būs jāsamazina. Protams, to nevar darīt, samazinot vienkārši procentuāli par 10% visus izdevumus. Tādējādi būs jāpieņem vairāki nepopulāri pasākumi. Būs jāsamazina dotācijas tām pašvaldībām, kurām ieņēmumu nodoklis pildās normāli. Būs jāsamazina subsīdijas, būs jāsamazina arī diemžēl subsīdijas lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai. Jo, tā kā budžetā pamatā ir darba algas un pensijas, tad šādā situācijā, protams, mums nav nekādu iespēju tās samazināt, to var izdarīt, tikai samazinot strādājošo skaitu. Diemžēl nevienā šādā sociālajā sfērā šobrīd nav tādas koncepcijas vai tāda lēmuma gatavības stadijā, kas samazinātu strādājošo skaitu un tādā veidā atrisinātu šo problēmu.

Tādējādi es domāju, ka valdības rīcība, iesaistoties banku krīzes risināšanā, ir pareizs solis. Valdībai ir jāskatās nevis formāli, bet pēc būtības. Diemžēl es nevaru noņemt nekādu atbildību no sevis, jo tomēr vismaz, kas attiecas uz ieņēmumu administrēšanu, arī varbūt uz budžeta deficīta finansēšanu, ministra nepietiekamā rīcība bija par iemeslu tam, ka situācija saasinājās. Es, protams, darīju visu savu iespēju robežās, bet es uzskatu, ka es vairs nevaru izpildīt šo amatu, un es esmu brīdinājis jau Ministru prezidentu par savu demisiju.

Es to atkārtoti iesniegšu šodien, jo manā skatījumā gan no politiskā viedokļa, gan no finansiālā viedokļa tas ir pilnīgi pareizi. Jo izeja normāli šajā situācijā, protams, būtu palielināt kredītlīniju valdībai, bet tas ir pilnīgā pretrunā ar bankas monetāro politiku. Tādā situācijā es neredzu citu iespēju veikt to un operatīvi likvidēt budžeta krīzi. Protams, to var uzskatīt par zināmu sakāvnieciskumu. Bet ir divas puses. Kas ir lielāks sakāvnieciskums — "turēties pie krēsla" , vai arī mēģināt risināt problēmas, it īpaši ņemot vērā to ažiotāžu, kas ir sacelta ap manu personu masu informācijas līdzekļos. Tādēļ es uzskatu, ka mana demisija ir pilnīgi pamatota un arī pareiza no politiskā viedokļa. Paldies!

Sēdes vadītājs. Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše. Lūdzu!

E.Repše (Latvijas Bankas prezidents). Godātie klātesošie! Daudz pēdējās dienās tiek runāts par to, ar kādiem vārdiem raksturot stāvokli Latvijas banku sistēmā. Faktiski tas ir jautājums par to pašu, ar kādiem vārdiem raksturot stāvokli Latvijā vispār. Jo bankās kā mūsu ekonomikas "asinsritē" neapšaubāmi tiešā veidā atspoguļojas visas mūsu pārejas laika grūtības, arī nebūšanas un problēmas. Tomēr es uzskatu, ka bankas ir viens no perspektīvākajiem un daudzsološākajiem Latvijas tautsaimniecības virzieniem. Rīga ir bijusi banku centrs vēsturē, un Rīga būs banku centrs arī nākotnē.

Godātie kolēģi! Analizējot tās grūtības, kurās ir nonākušas mūsu bankas un mūsu banku sistēma šodien, atcerēsimies, kādos apstākļos tās ir uzsākušas darbu. Mūsu solīdākās bankas šodien nav daudz vecākas par četriem gadiem. Un tikai aptuveni trīs no šiem četriem gadiem var tikt aptuveni attiecināti uz tirgus ekonomikas apstākļiem. Mūsu baņķieriem nav pieredzes ne tirgus ekonomikā, ne banku biznesā vispār. Pat vēl vairāk. Tiem, kuriem bija kaut kāda pieredze padomju tipa ekonomikā, ekonomiska izglītība, atsevišķos gadījumos, lai cik tas paradoksāli būtu, pat finansistu darbības pieredze Finansu ministrijā, pat ļoti vadošos amatos, tas nav nodrošinājis šo cilvēku sekmīgu spēju vadīt viņiem uzticētās bankas. Speciālistu trūkst, un tāpēc ir ļoti jāapsveic visi tie jaunie cilvēki vai jaunie speciālisti, kuri kādreiz ir strādājuši citus darbus, bet patlaban mēģina vadīt bankas un dara to godprātīgi, cīnoties ar problēmām. Pavisam citi vārdi, protams, ir jāsaka par negodprātīgiem banku vadītājiem. Arī tādi Latvijā gadās. Es pastāvu pie saviem vārdiem, ka tās bankas, kuras ir radījušas zaudējumus saviem noguldītājiem līdz šim, visas ir novestas līdz bankrotam negodprātīgas akcionāru un banku vadības darbības dēļ. Es uzskatu, ka šī darbība ir krimināli jāsoda. Viņi to būtu pelnījuši.

Atgriežoties pie banku sistēmas problēmām, paskatīsimies uz otru pusi — tautsaimniecību, kura bankām šodien ir jākreditē. Vai šodien Latvijā ir uzņēmumi ar nostabilizētu finansu vēsturi, kuru vairāku gadu bilances būtu pārbaudījuši autoritatīvi auditori? Vai mums šodien ir iespējas objektīvi novērtēt aizņēmēju? Vai mums šodien nav ieilgusi īpašumu reģistrācija? Līdz ar to bankas nevar nodrošināt īpašumus ar ķīlām, kā arī nedarbojas īpašumu tirgus. Šīs ķīlas nevar realizēt. Šobrīd nedarbojas arī ķīlu reģistrs. Vienu un to pašu īpašumu iespējams ieķīlāt vairākās bankās. Nav informācijas par negodīgiem aizņēmējiem. Banku akcionāri šodien neizprot savu lomu, ka bankai ir jābūt citu biznesa un tautsaimniecības kreditētājai, nevis līdzekļu avotam, lai nodrošinātu pašu akcionāru biznesa pasākumus. Šādos apstākļos bankām arī ir objektīvi ļoti grūti strādāt un izsniegt kvalitatīvus kredītus, kuri arī sekmīgi ar visiem procentiem tiktu atgriezti. Un tas, ko šodien Latvijas bankas dara, faktiski ir varoņdarbs šādos nesakārtotos apstākļos. Es vienmēr esmu brīnījies par to, kāpēc, neskatoties uz mūsu samēro liberālo attieksmi pret solīdām Rietumu bankām, tomēr nav tā, ka viņas pa galvu, pa kaklu mestos būvēt savas filiāles Latvijā. Gluži vienkārši pagaidām Latvijā ir ļoti augsta naudas cena un Rietumu bankas nav gatavas maksāt tos noguldījumu procentus, kādi ir parasti Latvijas tirgū. Un tajā pašā laikā nav drošu projektu, kuros varētu pēc Rietumu standartiem droši no bankas viedokļa izsniegt kredītus.

Tādi nu ir tie reālie apstākļi. Šajos apstākļos es ļoti, ļoti vēlreiz gribētu uzsvērt banku godprātīgas darbības principa galveno nozīmi. Redziet, ja bankā strādā negodprātīgi cilvēki, tādā gadījumā viņi var sagraut visumā veselu un veselīgu banku pāris dienās, ja ne pāris stundās. Neviens auditors nevar līdz galam izkontrolēt banku, kurā darbojas labi organizēta krāpšana. Lai pierādītu, ka tas var notikt ne tikai Latvijā, atcerēsimies neseno Baringa bankas bankrotu Lielbritānijā, kura bija viena no vecākajām Lielbritānijas bankām. Un atcerēsimies pirms tam vairākus gadus atpakaļ notikušo starptautiskās bankas BSSA bankrotu un skandālu. BSSA piemērs rāda, ka vairāku gadu garumā, kur šī banka bija, protams, auditējusi starptautiski atzītās auditorfirmās savus bilances un gada pārskatus, šīs problēmas auditori nebija varējuši pamanīt, neskatoties uz visu savu profesionalitāti. Iespējas caur "ofšora" zonām un ar viltīgām finansu mahinācijām noslēpt savas patiesās darbības rezultātus ir vienmēr lielākas nekā auditoriespējas tam izsekot. Baringa bankas piemērs liecina par ko citu — cik ātri banku līdz pilnīgai sagrāvei var novest riska normatīvu neievērošana. Būtībā tas, ko izdarīja Baringa bankas Singapūras nodaļas vadītājs, nebija ne bankas apzagšana, ne kādā citā veidā tieša īpašuma piesavināšanās. Viņš vienkārši pārkāpa, protams, daudzkārt pārkāpa riska normas, pieļaujamo risku, iesaistīdamies riskantās spekulācijās, un, kā to melš izmeklēšanai tuvu stāvošas personas, tad ne gluži bez savas bankas centrālās vadības piekrišanas vai vismaz klusuciešanas. Lisons pārkāpa risku, un rezultātā banka tika sagrauta. Ievērojiet, ka tālāk šis cilvēks tika arestēts Vācijā un tika risināts jautājums par viņa izdošanu atpakaļ Singapūrai, kas to kategoriski pieprasīja. Ja viņš nonāks atpakaļ Singapūrā, par ko es esmu gandrīz pārliecināts, ja tas jau nav noticis, viņu tur sagaida vismaz 12 gadus ilga sēdēšana cietumā. Tāpēc es uzskatu, ka Latvijā mums ir viennozīmīgi jānodrošina princips, ka par negodprātīgu rīcību, ja tai ir bijušas smagas sekas, ir jāseko sodam. Ja noziegumam neseko sods, tādā gadījumā mēs paši uzprasāmies uz šādu noziegumu atkārtošanu. Tāpēc jau sodi ir iedibināti. Ne jau kā atriebība, bet kā nozieguma novēršana.

Analoģijā ar notikumiem uz autoceļiem varu minēt, ja kāds no autobraucējiem pārkāpj satiksmes noteikumus, ar to neradot smagas sekas, tādā gadījumā viņš atkarībā no pārkāpuma smaguma riskē vai nu ar naudas sodu vai sliktākajā gadījumā ar — tiesību atņemšanu. Banku gadījumā ir ļoti līdzīgi. Augstākais, ar ko viņas riskē, nenonākot līdz smagām sekām, ir bankas licences anulēšana. Taču, ja autobraucējs piedzēries vai, braucot pie sarkanās gaismas, izraisa avāriju un sabrauc cilvēku, tur automātiski tiek nodrošināta kriminālatbildība. Šis pats princips ir jāattiecina arī uz bankām. Ja bankas amatpersonu bezatbildīgas vai tīši ļaunprātīgas rīcības rezultātā banka novesta līdz bankrotam, ir jāatbild gan akcionāriem, kas uz to ir bankas amatpersonas mudinājuši un spieduši, gan bankas vadītājiem, kas tieši ir parakstījuši šādu te transakciju veikšanu, un faktiski visiem, kas kaut kādā veidā ar to ir bijuši saistīti. Iespējams, ka likumdošanā nav viss šobrīd sakārtots perfekti, lai tādas lietas notiktu ātri un bez aizkavēšanās. Protams, šāda veida krimināllietas Latvijas praksē arī ir jaunums. Es ļoti labi saprotu, ka pirmais iesākums ir grūts, un acīmredzot, ja no izmeklēšanas iestādēm vai Prokuratūras, vai tieslietu sistēmas nāktu kādi signāli, kā viņiem pietrūkst, lai šo darbu varētu veicināt, Latvijas Banka un acīmredzot arī likumdevēji labprāt palīdzētu, lai šīs problēmas novērstu. Es domāju, ka ledus ir salauzts un šobrīd mūsu sadarbība ar valdību, Iekšlietu ministriju, arī Prokuratūru uzlabojas un mēs agri vai vēlu šeit propagandētos principus noteikti panāksim. Diemžēl Latvijas Bankai nav tiesību veikt kriminālprocesā paredzētās darbības, ieskaitot tātad vainīgo vai aizdomās turamo personu aizturēšanu, apcietināšanu, viņu nopratināšanu zem atbildības par nepatiesas liecības sniegšanu. Līdz ar to šeit valsts institūciju sadarbība ir pilnīgi nepieciešama un ļoti vēlama.

Protams, tas attiecas arī uz negodīgiem banku klientiem, jo, ja kāds uzņēmējs, es viņu drīzāk sauktu par krāpnieku, vienu un to pašu īpašumu ieķīlā vairākās bankās, un tādas lietas ir vairākkārt izskatītas saimnieciskajā tiesā un konstatētas, tādā gadījumā šim cilvēkam par krāpšanu ir jānonāk taisni cietumā. Cik man zināms, vēl līdz šim neviens cietumā nav nonācis. Ja kāds uzņēmējs bankā saņem naudu, iesniedzot biznesa plānu, kas acīmredzot ir izgatavots tikai šī kredīta saņemšanai, bet īstenībā nauda tiek izmantota citiem nolūkiem, arī tā ir bankas maldināšana, izkrāpjot no viņas naudas summas. Ja mēs neaizsargāsim bankas pret šādu rīcību, tādā gadījumā bankām būs tikai grūtāk izsniegt reāli nodrošinātus kredītus. Tādēļ noziegumiem ir jātiek sodītiem.

Mazliet par banku uzraudzību. Patiešām esmu pavadījis daudzas stundas pārdomās, ko Latvijas Banka ir izdarījusi nepareizi un kāpēc mēs nenodrošinājām pilnīgu kārtību mūsu banku sistēmā un finansu sektorā. Godātie kolēģi! Latvijas Banka nodrošināja uzraudzību, bet mēs diemžēl nenodrošinājām tiešu un totālu kontroli pār banku operāciju veikšanu. Acīmredzot tā bija mana kļūda, un acīmredzot Latvijas apstākļos bija nepieciešama tieši šī pilnīgā kontrole un iejaukšanās banku operācijās, kas jau robežotos faktiski nevis ar banku uzraudzību, bet faktiski ar banku vadīšanu. Tā, protams, tas netiek darīts nekur pasaulē, bet, apzinoties, ka Latvija ir patiešām ārkārtējā situācijā un pārejas laikā, acīmredzot šī mūsu uzraudzība ir bijusi mazliet maigāka, nekā tā varēja būt. Latvijas Bankā Komercbanku uzraudzības pārvaldē strādā 30 cilvēki, un tas ir pietiekami normālai uzraudzībai atbilstoši pasaules standartiem. Acīmredzot šai proporcijai vajadzēja būt otrādai un mums bija jāpieņem darbā 120 cilvēki, lai uz katru no 60 bankām varētu izdalīt pastāvīgi šajā bankā esošas divas amatpersonas, kas skatītos banku vadītājiem burtiski uz pirkstiem. Protams, godātie kolēģi, arī tas nenodrošinātu pilnīgu banku sektora neievainojamību, jo arī divi cilvēki nespēj uzraudzīt strādājošu banku. Vienmēr pastāv iespējas finansu operācijas veikt blakustelpās, nepamanīti un noslēpti. Labs piemērs mums bija gadījumā ar Latgales akciju komercbanku, kur pēc šīs bankas darbības apturēšanas, kad bankā ieradās vienlaicīgi Latvijas Bankas komanda un arī Iekšlietu ministrijas pārstāvju speciāla vienība, kas bija braukusi no Rīgas, un bankas amatpersonām tika uzrādīts aizliegums ar tās dienas rītu veikt jebkādas operācijas un tika nodrošināta kontrole pār bankas telpām un sakaru līdzekļiem. Tik un tā šīs bankas amatpersonas pamanījās no cita teleksa aparāta nosūtīt maksājumu uzdevumu par vairākiem miljoniem dolāru, lai nokārtotu kāda sava klienta maksājumus, kas, formāli runājot, bija aizliegts. Bet acīmredzot bailes no šī klienta un viņa uzdevuma neizpildīšanas bija pietiekamas, lai bankas vadība riskētu pārkāpt šos ļoti konkrētos aizliegumus. Pret to nevar nodrošināt simtprocentīgi. Galvenais faktors, kas ir novedis līdz bankrotam tās komercbankas, kuras līdz šim ir sagādājušas zaudējumus noguldītājiem, ir šo banku līdzekļu izmantošana pretēji Latvijas Bankas norādījumiem un normatīviem pašu akcionāru biznesa interešu atbalstīšanai. Tas ir galvenais cēlonis banku sabrukumam. Izņemot varbūt "Topbanku", kurā notika patiesi taisna un krimināla šīs naudas zādzība. Iespējams, ka līdzīgi fakti atklāsies vēl par dažām labām bankām, minēsim Tautas banku un akciju komercbanku "Sigulda". Tur tātad šie pārkāpumi bija vēl smagāki. Bet arī šajās un visās pārējās bankās, kas līdz šim ir nesušas zaudējumus noguldītājiem, galvenā problēma ir, ka akcionāri pretēji tam, ko viņi drīkstēja, pārkāpjot likumu un pārkāpjot Latvijas bankas normatīvus, ņēma naudu paši sev. Tas nav normāls banku bizness. Akcionāriem ir jāiegulda kapitāls, ar kuru viņi atbild pēc tam bankas finansiālu problēmu gadījumā. Un akcionāriem ir jāvada banka. Turpretī šo banku gadījumā akcionāri izņēma atpakaļ kredītu veidā pat daudz lielākas summas, nekā bija iesnieguši. Tātad šeit tā ir ne tikai ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana, šeit ir arī tieši personiskā ieinteresētība, kura pēc tam ir radījusi smagas sekas. Tas vienmēr nāk pāri ar Latvijas Bankas dezinformēšanu, dokumentu viltošanu vai apzināti nepatiesu atskaišu iesniegšanu un arī uzrādīšanu mūsu revidentiem, kad tie iet uz vietas pārbaudīt. Jo ir jāslēpj šie fakti. Pretējā gadījumā banka tiek nekavējoties apturēta, un tā tālāk. Bet šī "kabatas bankas" problēma ir faktiski tā galvenā.

Godātie kolēģi! Tālāk, lai parādītu, kā bankas ir strādājušas šā, es domāju, īpaši grūtā pārejas laika apstākļos, un lai mazinātu to mītu, ka bankas mums ir viens no šobrīd nenormāli pelnošajiem biznesiem, teikšu, ka tā tas noteikti nav. Bankās šodien ātri bagāts var palikt, tikai šo banku apzogot. Bankām, godīgi strādājot, un lielākā daļa no mūsu bankām, es domāju vai vismaz ceru, strādā godīgi, viegla peļņa nav gūstama. Godātie kolēģi! Pagājušo gadu tikai 15 bankas pabeidza ar peļņu. Un šī peļņa pa visu Latviju bija 9 miljoni latu kopsummā. Pagājušo gadu pārējās bankas beidza ar zaudējumiem. Un, tā kā es šeit nosaucu gada pārskatu datus, tad šajos datos nav minēta banka "Baltija", jo tā nav vēl iesniegusi savu auditoru apstiprinātu gada pārskatu. Bet atbilstoši gada pārskatu datiem, kas ir visiem publiski pieejami, tajā skaitā presei, kopējie banku sistēmas zaudējumi ir 22 miljoni latu. Tātad pagājušajā gadā mūsu banku sistēmas darbības rezultāts ir mīnus 13 miljoni latu. Un tas ietver tikai tās bankas, kas ir iesniegušas gada pārskatus. Līdz ar to tad, kad kādreiz, godātie kolēģi, runāsiet par to, vai bankām palielināt vai, gluži otrādi, samazināt nodokļu nastu un vai obligāti izdarāmos uzkrājumus nedrošiem parādiem atbrīvot no nodokļiem vai ne, lūdzu, atcerieties, ka nav bankas mums nekāds Leiputrijas peļņas avots, viņas strādā ļoti grūti, ļoti grūtos tautsaimniecības apstākļos, un bankas ir mūsu tautsaimniecības mugurkauls un asinsrite.

Godātie kolēģi! Runājot tālāk par normatīviem, par to, kāpēc Latvijas Banka uzreiz neslēdz visas bankas, kas šos normatīvus neievēro, teikšu tikai, ka viens no normatīviem, varbūt ne tas pats kritiskākais, bet viens no normatīviem ir pašu kapitāla līmenis. Un Latvijas Bankas normatīvos ir teikts, ka bankas pašas kapitāls nedrīkst noslīdēt zem minimālā dibināšanas kapitāla līmeņa. Nu, pašas kapitāls ir tas, kas ir palicis pāri no kapitāla, jo pārējais ir zaudēts. Šobrīd minimālais dibināšanas kapitāls Latvijas likumdošanā bankām ir paredzēts 2 miljoni latu. Godātie kolēģi! Tikai 11 bankām saskaņā ar pagājušā gada pārskata datiem pašu kapitāls ir virs šī minimuma. Runājot jau par nopietnākiem normatīviem, tādiem kā pašu kapitāla attiecība pret akciju kapitālu, proti, kā banka ir strādājusi — vai ar zaudējumiem un zaudējusi savu kapitālu vai taisni otrādi. Jūs zināt, ka likumā par akciju sabiedrībām — tas gan ir attiecināts uz akciju sabiedrībām — ir tāda norma, ka, ja akciju sabiedrība zaudē vienu trešdaļu no sava akciju kapitāla, tad arī akcionāriem ir jānāk kopā un jālemj, ko tad ar šo sabiedrību darīt - likvidēt vai ļoti, ļoti nopietni reorganizēt. Tātad ir šis normatīvs. Tālāk ir tāds normatīvs kā kapitāla pietiekamība. Proti, kāda ir kapitāla attiecība pret aktīvu un ārpusbilances saistību svērto vērtību — pret izsniegtajiem kredītiem, pret riska aktīviem. Un kapitāls nedrīkst būt mazāks par vienu desmito daļu aptuveni no šo aktīvu svērtās vērtības. Tātad, saskaitot bankas, kuras nokļūst to sarakstā, kas šos normatīvus neievēro, mums kopā iznāk 14 bankas, kas lielākā vai mazākā mērā tos neievēro. No tām 11 bankas šos normatīvus neievēro nopietni, un no šīm 11 trīs bankas jau ir beigtas.

Pievēršoties tādam normatīvam kā obligāto rezervju norma, kas bankām pašām ir jānodrošina Latvijas Bankas korespondentkontā vai savā kasē, mēs saskaitām 30 bankas, kas vismaz vienu reizi pēdējā pusgada laikā nav nodrošinājušas obligāto rezervju prasības normas ievērošanu. No tām astoņām bankām ir labi zināmas , šodien presē apskatītas problēmas, un no tām piecas jau ir beigtas. Lai jūs neņemtu šo lietu pārāk traģiski, es gribu uzsvērt, ka šo 30 banku vidū, kas nav nodrošinājušas, ir arī sešas bankas, kuras mēs visumā atzīstam par labām. Tas varbūt dod ilustrāciju, cik ļoti neiespējami bankām ir piemērot tiešus un mehāniskus pasākumus, tiešas un mehāniskas sankcijas. Katra banka, katras bankas situācija ir individuāla, un jebkura sankciju piemērošana šīs bankas stāvokli vēl vairāk pasliktina. Faktiski Latvijas Banka iejaucas ar nopietnām sankcijām un iejaucas ar bankas likvidēšanu tikai tad, kad faktiski šo banku atveseļot vairs nav cerību. Pirms tam tiek darīts ilgs un pacietīgs darbs, kas plašākai sabiedrībai paliek nezināms, ar šīs bankas valdi un akcionāriem, norādot viņiem pieļautās kļūdas, trūkumus, pārkāpumus, aicinot viņus šos trūkumus novērst, kredītportfeli uzlabot, kapitālu palielināt.

Kā vienu no iespējamiem variantiem, kā būtu bijis iespējams savā laikā nostādīt Latvijas banku sistēmas attīstību, es esmu pārdomājis, vai nebūtu bijis pareizāk, ja pašā sākumā mēs būtu izdevuši tādu norādījumu, ka bankas vispār nedrīkst piesaistīt noguldījumus, bet tām ir, pieņemsim, divus gadus jāstrādā tikai ar savu iemaksāto kapitālu, izsniedzot to kredītos. Un tikai pēc šiem diviem gadiem, ja darbība ir izrādījusies sekmīga, tās var sākt pieņemt noguldījumus. Godātie kolēģi, šāda pieeja ir acīm redzami noraidāma, jo tā nenodrošinātu divas lietas. Pirmām kārtām, tautsaimniecībai bija nepieciešami kredītresursi un šos kredītresursus varēja nodrošināt, vienīgi bankām piesaistot līdzekļus. Otrām kārtām, iedzīvotāju vēlēšanās līdzekļus kaut kur ieguldīt ar peļņu tomēr ir stipri liela, un, ja mēs nebūtu ļāvuši šo lietu darīt bankām, tādā gadījumā es pieņemu, ka vēl daudz populārākas būtu tās iedzīvotāju noguldījumu piesaistīšanas firmas, kuras, kā zināt, vēl sekmīgi turpināja savu darbu labu laiku pēc tam, kad pat Latvijas valdība bija oficiāli tās aizliegusi. Tātad acīmredzot šis nebūtu bijis risinājums. Un arī sākotnēji, nepaejot vismaz šim divu gadu periodam, nebija iespējams izkristalizēt, kuras no daudzajām Latvijas bankām ir dzīvotspējīgas un perspektīvas un kuras ne. Patlaban mums tādas ziņas ir, patlaban mums jau otro gadu tiek nodrošināts banku gada pārskatu audits starptautiski aprobētu auditorfirmu vadībā. Šajā gadā tādas bankas jau 40, un šie gada pārskati ir publiski pieejami arī sabiedrībai. Šie gada pārskati var kalpot arī kā šķīrējtiesnesis starp Latvijas Bankas speciālistu viedokli un attiecīgo komercbanku speciālistu viedokli. Šie viedokļi parasti, kā jau tas saprotams, ir diametrāli pretēji. Latvijas Banka vienmēr uzskatījusi, ka komercbankas pārkāpj, neievēro normatīvus, strādā riskanti un viņām sava darbība jāuzlabo, komercbankas vienmēr uzskatījušas, ka viņām viss ir kārtībā, viņas strādā ar peļņu, strādā droši un Latvijas Banka vispār par daudz maisās viņu darbībā.

Godātie kolēģi! Šobrīd, lai mēs varētu novērtēt to, ka valstī patiešām nevajadzētu runāt par krīzi, vēlos nosaukt sekojošus skaitļus. Sešpadsmit no Latvijas komercbankām, neteikšu kurām, bet acīmredzot tām, kuras ir pašu kapitāla tabulas augšgalā un kurām ir starptautisks audits, lielā mērā tas sakrīt arī ar neatkarīgā eksperta Edmunda Krastiņa izdarīto analīzi un pirmo nopietno mēģinājumu veikt šādu neatkarīgu banku reitingu Latvijā, tātad 16 labākajām bankām mēs riskēsim uzticēt turpmāk pieņemt iedzīvotāju noguldījumus. Ārpus tām, īpašā kategorijā es izdalu banku "Baltija", kurai šobrīd ir savas grūtības, kas šobrīd tiek risinātas kopīgiem spēkiem, piedaloties Latvijas Bankas, Finansu ministrijas un bankas "Baltija" speciālistiem. Šajās abās kopās, proti, tātad 16 labākajās bankās un bankā "Baltija", kopumā ir koncentrēti 89% no Latvijas privātpersonu noguldījumiem. Šajās bankās ir koncentrēti 74% no Latvijas uzņēmumu noguldījumiem. Šajās bankās ir koncentrēti 29% no starpbanku noguldījumiem. Tātad ārpus šīm 16 bankām un bankas "Baltija" patlaban atrodas 11% privātpersonu noguldījumu, 26% uzņēmumu noguldījumu un šie 11% un 26% ietver tai skaitā tās bankas, kas līdz šim ir jau bankrotējušas. Tātad līdz šim jau bankrotējušās bankās, ieskaitot tās bankas, par kurām mēs iesniedzām materiālus saimnieciskajā tiesā vakar, tās es esmu ierēķinājis šajā sarakstā, līdz šim jau bankrotējušās bankās ir zaudēti 5% no kopējiem iedzīvotāju noguldījumiem un 9% no kopējiem uzņēmumu noguldījumiem. Tas, protams, ir liels skaitlis, un katram zaudētājam tā ir traģēdija, ko es nekādā veidā negribu mazināt, bet valsts mērogā tas vēl ir saprātīgs rezultāts tiem apstākļiem, kuros mūsu bankas ir strādājušas. Ārpus tā, šajā brīdī var teikt, tātad saprātīgam riskam tiek pakļauti atlikušie 6% privātpersonu noguldījumu un 17% uzņēmumu noguldījumu. Saprātīgam riskam, jo es ceru, ka lielākā daļa no šīm bankām, lai arī tas prasīs zināmas pūles no viņām, pārvarēs grūtības un savu finansiālo stāvokli uzlabos. Godātie kolēģi, paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Par procedūru — Antons Seiksts, "Latvijas ceļš". Lūdzu!

A.Seiksts (LC). Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Saeimas priekšsēdētāj un godātie kolēģi! Noklausoties Ministru prezidenta, finansu ministra un īpaši Valsts Bankas prezidenta ziņojumu, man radās pārliecība, ka šajā sēdē ir nepieciešama ģenerālprokurora klātbūtne un informācija par šiem jautājumiem.

Valsts Bankas prezidenta ziņojumā es vismaz saskatīju tiešu saskarsmi ar ģenerālprokurora darba lauku. Ja tas ir iespējams, es ļoti lūdzu Prezidiju nodrošināt vai panākt Skrastiņa kunga klātbūtni. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, vēl līdz pārtraukumam ir 15 minūtes. Atklājam debates. Pirmais runā Aivars Kreituss, —Demokrātiskā partija "Saimnieks". Pēc tam — deputāts Bukovskis.

A.Kreituss (DPS). Cienījamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamais priekšsēdētaja kungs un cienījamie deputāti! Es gribētu parunāt par četriem momentiem, kas parādītu, kāpēc mēs domājam, ka šī apspriešana bija vajadzīga. Mēs, protams, nedomājam, ka šeit mēs varētu šodien uzklausīt no diviem vai trijiem galvenajiem ziņotājiem smalkas receptes, ja tādas nav bijušas divu gadu laikā, bet katrā ziņā būtu virkne iemeslu, lai runātu. Tātad pašā sākumā — vai ir banku un ekonomiskā krīze Latvijā, jo Demokrātiskā partija "Saimnieks", pirms tam Demokrātiskā partija, ne vienreiz vien ir teikusi, ka situācija saasināsies. Un, ja jūs atceraties, janvārī mēs teicām, ka maija beigās viņa būs ļoti smaga. Kā mēs tagad redzam, budžeta nepildīšanās dēļ tas viss tuvojas, un tuvojas ar vēl ātrākiem soļiem. Nu, un nākošos momentus arī varētu prognozēt, bet es domāju, ka tas nav šodienas uzdevums. Man vislabāk izskatījās šodienas avīzes "Dienas Bizness" piedāvājums. Piedāvājums valdībai par terminoloģiju. Būtībā, ka būtu jātaisa tāda skaidrojošā vārdnīca, lai būtu tautai skaidrība. Ja politiķis saka, ka krīzes nav, tad valsts patiesībā ir dziļā krīzē. Kas to parāda? Dienu vai divas atpakaļ mūsu vadošie bankas un valdības pārstāvji teica, ka viss esot lokalizēts un lietas sākot gandrīz vai uzlaboties. Šorīt mēs uzzinām, ka vēl četras bankas ir apstādinātas. Tika teikts, ka kaut kādas sīkas kredītiestādes varbūt turpmāk tikšot apstādinātas. Tas ir pirmais.

Otrais tāds termins, kas arī tiek minēts "Dienas Biznesā", — ja politiķi saka "īslaicīga likviditātes problēma", tad tas nozīmē, ka šī iestāde ir tuvu bankrotam.

Nākamais. Ja politiķi saka, ka kāds grauj valsts prestižu, tad ir skaidrs, ka kāds ir pateicis taisnību par stāvokli valstī. Pēdējais piemērs ir tas, kas bija Zviedrijā, kad Klausa kungs bija pateicis, kāda situācija te varētu būt ar bankām. Tas, protams, ir izsaucis pašreiz Eiropas laikrakstos, kas saistīts ar biznesa lietām, diezgan lielu rezonansi, protams, tika mēģināts to nosaukt par krietnu pārspīlējumu. Mēs negribētu, sasaucot šo sēdi, graut premjermistra Gaiļa kunga prestižu un kaut kā mazināt iespēju sasaukt šādu sēdi vēlreiz. Es domāju, ka varbūt arī tas būs vajadzīgs, bet es tikai nesapratu vienu viņa teiktajā šorīt, ka līdzīga krīze esot bijusi Zviedrijā. Tad es no savas puses gribētu teikt, ka mēs visi varētu lūgt Dievu, lai mums ātrāk šāda krīze tuvotos , kāda ir Zviedrijā. Lai mēs ātrāk varētu redzēt tādas sociālās programmas, tādas algas un tādu nodrošinājumu pensionāriem, kā ir Zviedrijā. Un tad mēs, man liekas, būtu ar mieru pārdzīvot šo šausmīgo krīzi pēdiņās, kāda bija Zviedrijā. Tā ka es domāju, ka šāds salīdzinājums ir tiešām bijis īstajā vietā, un lūgsim Dievu!

Būtībā, ja mēs paskatāmies uz trijiem posmiem, kādi ir parasti visādās bankrotu sistēmās jaunajās valstīs, tad pašreiz jau tikai ir otrais posms iestājies — tā ir banku krīze. Vēl trešais ir gaidāms, kas saistīts ar apdrošināšanu. Un, teiksim, tie teicieni, ka turpmāk tikšot mūsu noguldījumi bankās apdrošināti, tie diez vai izturēs kritiku, ja mēs sāksim skatīties, kas tad viņus apdrošinās un par kādu naudu.

Nu, pirmais, pie kā es gribētu pieskarties, ir cēloņi tam. Es par to nerunāšu gari. Es domāju, ka cēloņi visai šai krīzei nav tikai banku vadītāju nemākulīgā darbība vai arī Latvijas Bankas nekontrolēšana, bet galvenais cēlonis, protams, ir valdošās koalīcijas realizētā ekonomiskā politika, kura tiek saukta par brīvā tirgus ekonomiku, liberālo... Tas, protams, ir jāliek pēdiņās, jo tik liela brīvība, kāda ir šeit, diez vai kaut kur citur ir, un, ja mēs paskatāmies uz Eiropu, tad gandrīz visās valstīs ir rūpniecības ministrijas, ir tirdzniecības ministrijas, mums pašreiz ir palikusi Ekonomikas ministrija, kuras būtībā nav. Es nezinu, ko viņa dara, un es domāju, ka neviens no šeit sēdošajiem lāga nezina, kas tur notiek. Es domāju, ka viņa būtībā visas savas funkcijas ir beigusi… Vismaz mēģinājumus iejaukties kaut kādos procesos viņa ir beigusi un no visiem procesiem atgājusi, un, protams, mēs varētu runāt par izšķērdību valstī, kāda ir bijusi, kāda ir pieļauta, gan izdarot ierēdņu reformu un tur lielus miljonus tērējot, gan remontējot telpas. Un pēdējais piemērs, ka bija gandrīz vai gribēšana pārcelt Rīgas Domi uz citām telpām un tad mēs esam gatavi rātsnamu tur celt un ko... Šeit es nesaku, par kādiem līdzekļiem, bet to visu var runāt.

Vēl ir piemērs. Unibankas privatizācija, kur mēs tā mierīgi paņemam slogu uz valsts budžetu 25 miljonus latu, mēs par to maksājam procentus vienai valsts bankai un pēc tam paziņojam, ka viņa ir strādājusi pozitīvi. Šeit man gribētos dzirdēt no cienījamā Repšes kunga, vai tad tā ir? Ja bankai samaksā 3,4 miljonus procentos un pēc tam viņa savā peļņā un citā var atmaksāt valstij mazāk, vai tad tā iznāk, ka šī banka, kā viņa pati ziņoja, ir strādājusi ar tādiem lieliem pozitīviem rezultātiem un ir pelnījusi privatizāciju? Es domāju, ka tā ir pilnīgi absurda kādas lietas izskaidrošana tautai.

Protams, varētu runāt par G—24 kredītu sadali, bet būtībā jau pašreiz par to es gari negribētu runāt. Es domāju, ka pietiek mums ieteikt lasītājiem, cilvēkiem, lasīt avīzi "Dienas Bizness" — tur diezgan precīzi visu to var redzēt. Tā ir būtībā vienīgā avīze, kas diezgan precīzi ataino situāciju mūsu ekonomiskajā pasaulē. Nu, es saprotu, ka daudzi viņu nelasa, ka viņa nav varbūt tik lielā metienā, un tas varbūt ir diezgan liels trūkums.

Tālāk es gribētu pieskarties kā otram punktam Latvijas Bankas pozīcijai un politikai. Mūsuprāt, Latvijas Banka, protams, tanīs ietvaros, ko viņa ir deklarējusi, darbu dara, bet patiesībā es mēģināšu vairākos punktos parādīt, ka viņa pilnīgi norobežojas no atbildības par radušos situāciju un šajā situācijā visu mēģina uzlikt tikai valdības pleciem. Šeit mēs dzirdējām dažādus ārzemju piemērus, kur attīstītajās valstīs ir bankrotējušas bankas. Es domāju, ka tas mūs maz intresē, mums šeit ir reāla valsts, reāla situācija, mums ir ārkārtīgi mazas algas, pensionāri būtībā nespēj izdzīvot un inflācija, kas šo visu grūtību nastu palielina. Un diez vai mums vajadzētu skatīties, ka tur kaut kāda Anglijas banka bankrotē. Lai viņa bankrotē laimīga! Tas uz mums pilnīgi neattiecas.

Tātad pirmais. Es domāju, ka nav nekādas reālas prakses Latvijas Bankas un valdības sadarbībai. Nav likuma par šo sadarbību. Kāpēc šāda likuma nav? Mēs varam tagad tikai vainot paši sevi Saeimā vai tos, kam ar šādu iniciatīvu vajadzētu nākt. Es domāju, ka šādai iniciatīvai bija jānāk no divām pusēm — gan no Latvijas Bankas puses, gan no valdības puses. Valdība ir pie varas divus gadus, un es domāju, ka mēs to varējām gaidīt. Piemēri tālu nav jāmeklē. Tāds piemērs ir Vācijā, un es domāju, ka tas ir jautājums, pie kura būtu steidzami jāstrādā. Nu, varētu, protams, runāt par monetāro politiku, par mistisko lata turēšanu sasaistē ar ESDR grozu, tas būtu arī temats, kas būtu diezgan plaši iztirzājams, bet ne šobrīd. Mēs labi redzam, kāds rezultāts ir inflācijas dēļ, kādas cenas ir šādas sasaistes rezultātā pie mums, Latvijā, un kādas cenas ir Eiropā apģērbiem un visam pārējam. Es par to esmu runājis no tribīnes, šobrīd es negribētu par to runāt.

Otrais punkts Latvijas Bankas virzienā būtu noguldījumi ārzemēs. Ko mēs zinām par Latvijas Bankas noguldījumiem ārzemēs, lai stabilizētu latu? Konkrēti — par viņu lielumu, par procentiem, kādus šie noguldījumi nes, cik viņi ir vajadzīgi, lai stabilizētu Latvijā latu, cik viņu ir par daudz un kāpēc nav iespējams viņus daļēji kredītu veidā atgriezt kaut vai rūpniecības, nu, neteiksim atjaunošanai, bet atbalstīšanai un vai uz viņu rēķina nevarētu izveidot sistēmu banku stabilizācijai. Tas ir jautājums man tieši konkrēti Latvijas Bankas virzienā — kāpēc šajā virzienā ir tāda, tik liela slepenība un būtībā mēs nekā nezinām?

Trešais. Vai ir bijuši Latvijas Bankas centieni piesaistīt investīcijas Latvijā? Protams, šeit var atbildēt Latvijas Bankas prezidents, ka tas nav bijis viņu uzdevums, to viņš šodien arī pateica. Uzdevums ir bijis šaurs un ļoti konkrēts. Bet mums liekas, ka diez vai, un tas jau bija, ko es sākumā teicu, diez vai Latvijas Banka var šādi norobežoties no visiem saimnieciskajiem procesiem valstī un tad, kad ir šāda smaga krīze, pateikt — jā, pie tā visa ir vainīga valdība. Mums bija konkrēts uzdevums, mums savā uzdevumā nekas nav vairāk paredzēts. Tātad kas tās investīcijas Latvijai ir varējis piesaistīt? Vai tā Latvijas attīstības aģentūra, kurai nav ne naudas, ne pārējā, lai kaut ko darītu, vienīgais, ko viņa var izdarīt,— viņa var izlaist kādu prospektiņu. Ekonomikas ministrija? Ekonomikas ministrija sen ir izgājusi no spēles un neko nedara. Citas ministrijas nav. Valsts īpašuma fonds. Rūpniecības privatizācija. Kas te notiek un kas nenotiek? Privatizēt, protams, mēģina tos objektus, kas ir ekonomiski izdevīgi, bet nevis tos, kas neko nedod šodien.

Turpinājums — nākamajā numurā