Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 1. februārī

Intervija Latvijas Televīzijas 1. februāra raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Vada Andris Jakubāns

—Labvakar! Mēs jau esam nodzīvojuši mēnesi jaunajā gadu tūkstotī. Jūs tikko esat atgriezusies no Davosas. Vai jūs varat pateikt, kas ir Davosa?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir Šveices Alpu kūrorts, uz kurieni normāli ļaudis brauc slēpot. Bet reizi gadā, apmēram nedēļu, tur notiek īpašas tikšanās, ko sauc par Pasaules ekonomikas forumu. Tur satiekas pasaules augstākā ranga politiķi, tūkstoš vislielāko un visietekmīgāko firmu pārstāvji, zinātnieki — parasti slavenības, savā jomā visaugstāko sasniegušie, mākslinieki, mūziķi, rakstnieki. Pašā centrā, protams, ir ekonomika, taču liels uzsvars tiek likts arī uz dažādām humanitārām problēmām. Šī gada tēma bija: "Kā varam šo pasauli padarīt labāku". Blakus jautājumi bija par globālo ekonomiku, par jauno ekonomiku iepretim vecajai un tamlīdzīgi. Bija arī jautājumi par to, kas ir cilvēka apziņa, kas ir sirdsapziņa, kā cilvēkā cīnās labais ar ļauno, kāpēc tas tā ir un ko tur var darīt.

— Zināms dzenbudisms…

V.Vīķe–Freiberga: — Tur tika aplūkotas ļoti daudzas interesantas, globālas problēmas. Bija jautājums par morāli biznesā. Kā savienot morāles un ētikas jautājumus ar biznesa peļņu.

— Kā jūs tur nokļuvāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Man bija uzaicinājums. Man bija dubults uzaicinājums. Viens bija uzaicinājums piedalīties Baltijas foruma panelī, kur uzstājās triju Baltijas valstu prezidenti, plus Dānijas premjers, kā arī agrākais Dānijas premjerministrs, viens zinātnieks un viens Krievijas pārstāvis, kas mums bija zināmā mērā oponents. Tas bija centrālais notikums, kurā mēs tikām ieaicināti. Mani vēl atsevišķi ielūdza Pasaules sieviešu līderu forums, kas saistās ar Hārvarda universitāti.

Viņas rīkoja atsevišķas vakariņas, jo tur pasākumi notiek, sākot no brokastīm, cauri pusdienām, tās visas ir darba brokastis, darba pusdienas, darba vakariņas. Darba vakariņas notiek banketu zālē, kur cilvēki ir saģērbušies kā jau uz vakara pasākumu. Notiek jaukas vakariņas, bet tur notiek arī panelis, kur var uzdot dažādus jautājumus.

— Jums bija bieži jāpārģērbjas?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas gan, jā.

— Sakiet, vai Baltijas valstu forumā par mums bija patiesa interese?

V.Vīķe–Freiberga: — Trīsdesmit gadus, kopš pastāv šis Pasaules ekonomikas forums, tik liela sesija atsevišķi par Baltijas valstīm bija pirmo reizi, mazākā mērā gan jautājums par Baltijas valstīm tika aplūkots tieši pēc mūsu neatkarības atzīšanas. Pirmoreiz forums bija veltīts Baltijas valstu nākotnei. Telpa bija pilna, aizmugurē ļaudis stāvēja kājās, jo viņiem vairs nebija kur apsēsties, citi drūzmējās aiz durvīm, vēl citi stāvēja koridorā. Daudzi teica, ka nav varējuši iekļūt, jo programma bija ļoti blīva, bija daudz paralēlu forumu. Interese par mums bija ļoti liela. Baltijas valstu forumā piedalījās ļoti daudzi augsta ranga Amerikas politiķi, visi lielie preses izdevumi — "Reuters", "Time Magazine" pārstāvis, kurš mani arī intervēja un fotografēja, kā arī solījās braukt uz Latviju, septembrī domājot par kādu rakstu. Es teiktu, ka interese bija ļoti dzīva, bija liela atsaucība.

— Sakiet, vai bija noteikta dienas kārtība jeb varēja brīvi staigāt no viena notikuma uz otru?

V.Vīķe–Freiberga: — Abējādi. Tā kā telpas bija ierobežotas, tad bija jāpiesakās uz sev interesējošo programmas daļu jau dienu iepriekš. Uz sieviešu līderu vakariņām balles zālē bija vieta apmēram simts viesiem, bet kādi 75 cilvēki palika aiz durvīm, jo bija par vēlu pierakstījušies. Ļoti daudzas sesijas bija pārpildītas, tajās nevarēja tikt. Taču tajā brīdī, kad jūs tur iekļuvāt, bija diezgan brīva plūsma. Tad varēja kontaktēties ar jebkuru, kaut vai koridorā. Tādās reizēs koridors ir brīnišķīga lieta, tur visvairāk ļaužu satiekas.

— Sakiet, vai jūs tikāties ar tādu interneta ģēniju kā Bils Geitss?

V.Vīķe–Freiberga: — Tikos gan. Bija īpaša sesija, uz kuru man bija tas gods tikt uzaicinātai, tas bija speciāls pasaules līderu forums divu dienu garumā. Svētdienas rītā ļoti agri jau pie brokastīm sākām darbu, sadalījāmies pa vairākiem tematiem. Viens bija par e-valdību, par elektroniskajām komunikācijām, par to iespaidu uz valdību un valdīšanu. To vadīja Bils Geitss un Džons Čembrs no Sanfrancisko. Mums tur bija gan mijiedarbība, gan sarunas, satikšanās, rokasspiedieni.

— Vai tur nenotika smadzeņu aizplūšana, vai netika savervētas gudras galvas?

V.Vīķe–Freiberga: — Tieši par šo jautājumu mēs runājām sesijā. "Microsoft" firmā ir ievērojams skaits speciālistu, kas nāk tieši no Indijas. Indija jau gadiem ilgi ir ieguldījusi finanses šajā jomā, viņiem ir ļoti labi speciālisti. Kad no simts miljoniem tiek atlasīts kāds speciālists, tad tas tiešām ir ģēnijs. Varētu teikt, ka tie cilvēki tiek aizvilināti uz lielajām firmām. Izskanēja viedoklis, ka tā ir tāda pati izlaupīšana, kā, piemēram, ar dabas resursiem. No trešās pasaules valstīm primārās izejvielas paņem par lētu naudu, savā zemē tās apstrādā un tad par dārgu naudu atdod tām atkal atpakaļ. Tāpat tas notiek ar cilvēkiem. Jautājums, vai tā arī nav izlaupīšana. Taču izskanēja arī otrs viedoklis. Cilvēki aiziet strādāt uz lielajām firmām, gūst ļoti vērtīgu pieredzi un dažs labs no viņiem pēc gadiem atgriežas atpakaļ Indijā, nodibina pats savu firmu, rada jaunas darba vietas un nāk ar savu ieguldījumu Indijas ekonomikā. Tā ka viss nav tikai vienā virzienā.

— Līdzīgs process notiek arī tagad Latvijā. Ļoti daudzi jauni cilvēki dodas mācīties uz ārzemēm, kur viņi arī paliek. Es zinu jaunu cilvēku, kurš saka, ka Latvijā viņš atgriezīsies labi ja pēc gadiem trīsdesmit.

V.Vīķe–Freiberga: — Cerēsim, ka tas būs īsāks laiks. Ir svarīgi, lai valsts pati no savas puses censtos radīt darba vietas šādiem talantīgiem un izglītotiem ļaudīm. Ļoti bieži viņiem pašiem ir jārada sev šīs jaunās darba vietas. Tieši tā varētu būt ar uzņēmējdarbību.

— Man ir stāstīts, ka jums ir ļoti labas attiecības ar Dienvidāfrikas prezidentu. Viņš it kā braukšot pie mums apgūt pieredzi, kā sadzīvot kopā dažādām tautām.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas būtu par daudz teikts. Mēs konstatējām, ka mūsu tautām savā ziņā ir radniecīgas pieredzes. Nevis vienādas, bet radniecīgas. Mēs pazīstam, ko nozīmē aizspriedumi, mēs zinām, ko nozīmē represijas, mēs zinām, ko nozīmē tikt sodītam tikai aiz piederības konkrētai rasei vai tautai. Aparteīds, kāds tas izpaudās Dienvidāfrikā, bija savā ziņā unikāls, to nevar salīdzināt ne ar ko. Bet varētu arī teikt, ka tās represijas, ko ir cietuši latvieši, arī ir kaut kas unikāls. Kopējais ir tas, ka viena cilvēku grupa kaut kāda veidā iezīmē otru un pasaka, ka tie nav īsti cilvēki, tie ir jāsoda vai jāatstumj. To var saukt par aizspriedumiem vai par rasismu.

— Tas ir zināmā mērā vērojams arī Latvijā.

V.Vīķe–Freiberga: — Aizspriedumainība ir cilvēciska vājība, ar kuru mums ir jācīnās, es domāju, ka civilizētā pasaulē ar to ir jācīnās, jo tā nav veselīga lieta.

— Man ir atrakstīta vēstule par šo pašu tēmu, kurā tiek jautāts, ka jūs esat atnākusi bijušajā komunistu valstī. Vai jūs vēl jūtat bijušos komunistus?

V.Vīķe–Freiberga: — Ja cilvēks piecdesmit gadus ir bijis komunists, it īpaši pārliecināts komunists, tad es pieņemu, ka viņam kaut kas no tā smadzenēs ir nogulsnējies un viņa psihē kaut kādu iespaidu atstājis. Bet mana nostāja ir tāda, ka ar katru jaunu dienu mēs sākam dzīvi no jauna. Neviens nav par vecu, lai sāktu kaut ko mācīties. Ar labu gribu vienmēr ir iespējams pārorientēties un pārmācīties. Man ir liela ticība cilvēka spējām pārorientēties un pielāgoties apstākļiem.

— Jūs piedalījāties arī diskusijās par gēnu inženieriju. Tas ir gan par Dolliju, gan cilvēku klonēšanu. Kādas nostādnes ir Davosā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tur ir divas nostādnes. Viena ir tāda, ka, ievērojot to, ka pasaulē tik daudzās vietās valda bads… Starp citu, Davosas forumu atklājot, bija ļoti skaista filma, kas rādīja, no vienas puses, milzīgos tehnoloģijas sasniegumus un moderno pasauli un, no otras puses, maisīja kopā ar skatiem, kuros bija badā mirstoši bērni, tuksneši, dažādas postažas. Pasaule tika parādīta visā savā daudzveidībā. Nav tikai attīstība, ir arī neattīstība. Un jautājums ir par to, ko mēs varam darīt, lai šī neattīstība nevaldītu pasaulē.

— Man teica, ka šī foruma lozungs esot: "Have or have not". Tas nozīmē — tie, kam ir, un tie, kam nav.

V.Vīķe–Freiberga: — Doma bija tāda, ka tiem, kam nav, vajadzētu kaut kādā veidā sagādāt vairāk pārtikas. To varētu izdarīt ar gēnu inženieriju, panākot augstākas ražas, lai varētu pabarot pasauli. Tas būtu tas pozitīvais. Negatīvais ir tas, ka mēs ļoti fundamentālā veidā iejaucamies pasaules dabiskajos atlases procesos. Mēs ne vienmēr varam būt droši, ka ilgtermiņa rezultātus ir iespējams izvērtēt. Neviens jau nav gatavs ieguldīt naudu, lai pētītu piecpadsmit gadus vienu un to pašu sugu, kādā veidā tā pielāgosies apstākļiem dažādās pasaules malās. Ir pamatotas bažas, ka tam varētu būt neparedzamas sekas. Tā jau ar tehnoloģiju ir bijis, ka mēs neesam varējuši iedomāties, kādas sekas tā nesīs sev līdzi. Ir zināmas bažas par to, kādai būtu jābūt šai regulācijai. Piedaloties šajās debatēs, es minēju piemēru par stādiem, kas apputekšņojas ar vēja palīdzību, putekšņi robežas nepazīst. Iesējot kaut ko vienā zemē, putekšņi ies uz kaimiņu zemi. Nevar būt tikai vienā valstī kaut kādas regulācijas, jo kaimiņiem tāpat nāksies sajust sekas. Visiem ir jāsadarbojas kopā globālā kontinenta mērogā.

— Viena valsts pieņem vienu likumu, otra — otru, un patiesībā tas neko nedod.

V.Vīķe–Freiberga: — Ir svarīgi globālā mērogā par to diskutēt un apskatīt lietas no dažādām pusēm.

— No šīs problēmas — kam ir un kam nav — jau tūkstošiem gadu ir izcēlušies kari un dažādas nesaskaņas. Kā var novērst šo nevienlīdzību? Ar gēnu inženieriju vien ir par maz.

V.Vīķe–Freiberga: — Jau Jēzus ir teicis, ka nabagie vienmēr būs jūsu vidū. Es domāju, tā tas arī varētu būt. Jautājums ir tikai — cik nabagi. Cik mēs drīkstam pieļaut, ka cilvēki pasaulē mirst badā, ka citur pārtika tiek mesta ārā vai sadedzināta. Ir arī jautājums par cenām. Brazīlieši, kas, tāpat kā Kolumbija, pārtiek no kafijas eksporta, sūdzējās, ka pasaules finansiālās institūcijas Dienvidāzijas krīzes laikā ir devušas lielus aizdevumus, lai sāktu audzēt kafiju. Rezultāts bija tāds, ka līdz ar to visā pasaulē kafijas cena tika nodzīta uz leju. Tādā veidā, vienām valstīm palīdzot, citām tika nodarīti kaitējumi.

— Avīzes rakstīja, ka jūs esat tikusies arī ar slaveno brazīļu rakstnieku Paulu Koelju, romāna "Alķīmiķis" autoru. Kāds viņš ir cilvēks?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņš ir brīnišķīgs cilvēks.

— Jauns vai vecs?

V.Vīķe–Freiberga: — Nobriedis, mazliet par mani jaunāks. Viņš ir ļoti simpātisks un ļoti sirsnīgs. Viņš ir sajūsmināts par savu ceļojumu uz Latviju pirms diviem gadiem. Viņš ļoti priecājās par izdevību tikties ar Latvijas prezidenti. Viņam ir ļoti patikuši Latvijas lasītāji un vispār latviešu attieksme gan pret viņa darbiem, gan pret viņu pašu.

— Klīst baumas, ka jūs esat satikusies tur ar kādu miljonāri, kas par tādu ir kļuvusi, nodarbojoties ar rokdarbiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti interesants stāsts. Šī dāma man stāstīja, ka viņa jau trešajā paaudzē ir šī ģimenes uzņēmuma vadītāja. Viņa ir jauna sieviete, apmēram 30 gadu veca. Šo biznesu ir uzsācis viņas vectēvs. Viņa ir kļuvusi par miljonāri un devusi darbavietas astoņtūkstoš sievietēm, ar rokām pinot klūgu groziņus.

— Mums Latvijā arī tādus pin.

V.Vīķe–Freiberga: — Varētu domāt, ka tādus groziņus pasūta no Indonēzijas, kur tos pin par lētu naudu. Taču izrādās, ka tā ir autentiska amerikāņu tradīcija. Ļaudis ar rokām pin ļoti skaistus groziņus. Šos groziņus veikalos nepārdod, dāmas tos izplata savu paziņu lokā. Tas ir luksus produkts, kas tiek pārdots īpašiem gadījumiem. Piemēram, draugiem var uzdāvināt kādā jubilejā šādu skaistu augļu grozu. Viņa pelna daudzus miljonus gadā. Tas notiek Amerikā, kur stundu darbs, it īpaši roku darbs, ir ļoti dārgs. Tas ir dzīvs pierādījums tam, ka ar uzņēmējdarbību var tālu tikt, vajag tikai izdomu, kā arī atrast pareizo nišu. Ir vajadzīga arī milzīga apņēmība.

— Vēl varbūt ir vajadzīga arī laime.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka šajā gadījumā viņi paši ir savas laimes kalēji.

— Kāda jums ir sajūta, atbraucot no šīm intelektuālajām un interesantajām tikšanās reizēm Davosā uz Latviju?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir sajūta, ka gribas ķerties pie darba. Gribētos, lai būtu tā, kā es visiem sasolīju Davosā, ka mēs esam zeme, kam ir milzīgas, dinamiskas attīstības perspektīvas. Mēs esam zeme, kur ir veseli, gudri, skaisti, inteliģenti cilvēki, kas ir gatavi strādāt un virzīties uz priekšu. Pasaulē, kur plaisa starp tiem, kam ir un tiem, kam nav, aug aizvien lielāka, mums ir jābūt gataviem skriet aizvien ātrāk uz priekšu nākamo desmit gadu laikā, lai mēs neatpaliktu, lai mēs atrastu savu nišu, savu vietu. Man bija ļoti interesanti konstatēt, ka šādā forumā nav reprezentētas tikai lielvalstis. Tur ir ļoti dažādas valstis, piemēram, Singapūra, kurā ir tikai trīs miljoni iedzīvotāju un kas ir saimnieciski ļoti sekmīga zeme. Arī Īrija, kas skaitījās nabadzīga lauksaimniecības zeme, bet tagad ir kļuvusi par bagātu valsti. Tas ir paraugs un modelis, kam mēs vēlamies sekot. Es domāju, ka mēs to spējam. Mums ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem par savām spējām un jābūt gataviem mērķtiecīgi strādāt.

— Var teikt, ka jūs esat atpūtusies no Latvijas intrigām.

V.Vīķe–Freiberga: — Kalnos vispār cilvēks pakāpjas pāri ielejām, ir skats no augšas, ietekmē arī tas plašums un foruma mērogs. Tas bija ļoti patīkami.

— Kā var nokļūt šādā forumā, cik tas maksā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es to nezinu, jo man bija ielūgums. Taču, cik es noprotu, tas laikam maksā diezgan dārgi.

— Ko jūs ieteiktu, kam no Latvijas vēl būtu derīgi aizbraukt uz Davosas forumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, piemēram, ekonomikas ministram tas varētu būt interesanti, kā arī cilvēkiem no Attīstības aģentūras. Tas varētu būt noderīgi cilvēkiem, kas darbotos ar tiešu kontaktu nodibināšanu. Jebkurai amatpersonai, kam būtu iespējas tur nokļūt, intelektuāli tas būtu ļoti stimulējoši.

— Varētu teikt, nākotnes konstruktoru birojs.

V.Vīķe–Freiberga: — Varētu arī tā teikt. Tā ir milzīga tīkla veidošana. Ja es iepazīstos pusdienās vai vakariņās ar saviem galda biedriem, tad nākošreiz, tiekoties kādā citā vietā, mans bijušais galdabiedrs stāv citā grupiņā, pieaicina mani un iepazīstina. Tā arī šis tīkls veidojas.

— Tad jums ir milzīgi paplašinājies paziņu loks?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, ievērojami.

— Vai notika arī kādas diskusijas par reliģijas vietu šodienas sabiedrībā?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, bija interesanta prezentācija lielajā kongresa hallē. Kataras emīrs, ar kuru man bija tas gods iepazīties Millenium samitā Ņujorkā, uzstājās ar priekšlasījumu par islama lomu pasaulē, jo šis skaitās civilizācijas dialoga gads. Viņš iztirzāja islama reliģijas devumu pasaules kultūrā, viņš uzsvēra, ka islams nav sinonīms ekstrēmismam. Savā tradicionālajā veidā islams nav neiecietīgs un ass, kā kādreiz tas tiek iztēlots no ekstrēmistu puses.

— Mums Latvijā ir īpatnēja situācija šajā ziņā. Piemēram, gadījums ar 18. novembri un arhibīskapu Vanagu. Nupat no Jaunās partijas divi kungi un divas dāmas tika palūgti aiziet no valdošās frakcijas, un tad arhibīskaps viņiem pasniedza Bībeles. Ja baznīcas kungi iesaistās politiskos konfliktos, tas ir diezgan nepatīkami. Man ir prasts piemērs — D’Artanjans, kas cīnījās ar kardinālu Rišeljē un tā arī patiesībā viņu neuzvarēja.

V.Vīķe–Freiberga: — Jūs minējāt kardinālu Rišeljē. Viņš bija reizē Romas kardināls un karaļa labā roka. Tā kā precedenti ir bijuši. Baznīca dažādos veidos ir bijusi blakus valstij. Tie modeļi jau katrai paaudzei ir jāizstrādā no jauna.

— Kā jūs domājat, vai mūsu valstī jau nav šī problēma? Es domāju, ka tā ir iedīglī.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka cilvēkiem pašiem ir jālemj. Es neņemos viņiem priekšā teikt.

— Kāda skatītāja mums raksta, ka Kārlis Streips esot teicis, ka, tikko Latvijā mainīšoties politiskais režīms, viņš braukšot prom, jo viņš nevar tādos apstākļos dzīvot. Ja kaut kas šeit notiktu, vai arī jūs pamestu Latviju un brauktu atpakaļ uz Kanādu? Teiksim, ja nāktu iekšā Pleskavas divīzija…

V.Vīķe–Freiberga: — Man kā Valsts prezidentei, būs jāseko tiem plāniem, kas Latvijas valdībā pastāv krīzes gadījumiem. Tas nebūs mans personīgais lēmums. Latvijai pastāv krīzes gadījumu plāns, kas jādara, ja gadījumā Latvijas valsts pārvaldei vairs nav iespējas te darboties. Šim plānam tad arī es sekotu, bet tas nebūtu mans personiskais lēmums. Tas būtu iepriekš izplānots valstisks lēmums.

— Kāda skatītāja mums raksta, ka viņu ļoti kaitina, ka televīzijā filmu vidū rāda reklāmas.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, ir izeja samaksāt naudu un aiziet uz kino, un tur filmu mierīgi noskatīties. Otra izeja ir maksāt naudu par savu televīziju, bet tad būs jāmaksā abonentmaksa. Jo kādam par šo filmu ir jāsamaksā, nekas par velti netiek dots.

— Šī skatītāja raksta, ka daudzās valstīs esot noteikts, ka reklāmu rāda pirms un pēc raidījuma, to nepārtraucot. Viņa jautā, vai jūs nevarētu ierosināt likumu nepārtraukt raidījumu ar reklāmu?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas absolūti nav prezidenta kompetencē. Tas ir komerciāls darījums starp raidstaciju un reklāmas laika pircēju. Gan filmām, gan hokeja spēlēm uz beigām reklāmas kļūst aizvien biežākas, jo, protams, tajā brīdī neviens nav gatavs to lietu pamest. Reklāmas laiks kļūst dārgāks, kad sižets ir saspringtāks, tas ir komercjautājums. Ja cilvēks nevēlas reklāmas, viņš samaksā naudu un aiziet uz kino.

— Tad viņam šī reklāma ir jāpacieš…

V.Vīķe–Freiberga: — Ja viņš grib filmu skatīties par brīvu, tad tā ir tā cena.

— Mēs esam nodzīvojuši vienu mēnesi jaunajā gadā. Kāds jums šis mēnesis ir bijis?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir bijis ļoti saspringts, bet man šķiet arī cerīgs. Man rodas tāda sajūta, ka mēs patlaban esam iegājuši tādā labvēlīgā ciklā. Mēs saimnieciski attīstāmies un varam sagaidīt, ka mūsu ekonomika varēs uzplaukt. Es novēlu visiem paturēt ticību savai nākotnei un censties, un strādāt, lai mēs varētu savu zemi sakopt un celt uz augšu.

— Es dzirdēju, ka pēc pāris gadiem mēs būsim uz pusi labāki. Tā vismaz saka ekonomisti.

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs būsim divreiz labāki. Bils Geitss teica, ja ir piecu procentu pieaugums, tad pēc 15 gadiem dubultojas caurmēra ienākums.

— Ticēsim Bilam Geitsam un jums. Paldies par sarunu!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā