Vakar, 1.jūnijā, Rīgā risinājās Latvijas Ministru kabineta Demogrāfijas komisijas un ANO Attīstības programmas rīkotā konference "Tautas dzīvīgums Latvijā un valsts politika pēc ANO Kairas konferences par iedzīvotājiem un attīstību".

Konferencē piedalījās un plašākas runas teica Andris Bērziņš (1. attēlā), Latvijas Republikas labklājības ministrs; Džons Hendra (3. attēlā), ANO pastāvīgais koordinators, ANAP pastāvīgais pārstāvis; Miroslavs Macura (2. attēlā), ANO Eiropas Ekonomiskās komisijas iedzīvotāju nodaļas vadītājs; Juris Iesalnieks, Latvijas Republikas vides un reģionālās attīstības ministrs, Latvijas zinātnieki un sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

Šajā konferencē Igauniju pārstāvēja Jiri Rūss no Igaunijas Iekšlietu ministrijas, bet Lietuvu — Vlada Stankuniene no Viļņas Filozofijas institūta, kuri analizēja demogrāfisko situāciju savās valstīs.

Jāpiemin konferences atklāšanas īsā brīža lielā emocionalitāte, ko izraisīja daudzbērnu ģimeņu kora "Dēkla" (diriģents Arnolds Skride) klātbūtne: daudzas līdzīgas bērnu un vecāku sejas — vienas gludas, otras — rūpestu līniju iezīmētas, taču visās vienots gaišums, Jāņa Porieša, Raimonda Paula un Imanta Kalniņa iejūtīgās dziesmas skandinot...

Šī vakar notikusī konference būtībā turpināja risināt, tikai reģionālā mērogā, pagājušā gada 8.septembrī Kairā notikušās starptautiskās konferences "Par iedzīvotājiem un attīstību" izvirzītos uzdevumus un problēmas. Par šo jautājumu loku runāja ministrs Andris Bērziņš. ( Runu skat. atsevišķi )

Pirmo reizi plašākam interesentu lokam bija iespēja iepazīties arī ar Andra Bērziņa Kairas konferencē teiktās uzrunas tekstu latviešu valodā, kā arī apspriest Demogrāfiskās komisijas sagatavoto MK rīkojuma projektu "Par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu Latvijas Republikā" ( Skat. atsevišķi ).

Džons Hendra atzīmēja, ka sabiedrības atveseļošanā liela nozīme ir izglītībai un informētībai par to, kā pasaulē risina problēmas, kuras nozīmīgas arī Latvijā. Viņš runāja arī par sieviešu un vīriešu līdztiesību, kas, izrādās, ir aktuāla visā pasaulē.

Otrs ANO pārstāvis Miroslavs Macura vairāk pievērsās Kairas konferences lēmumu īstenošanai reģionos, kas esot iespējams, vienīgi sadarbojoties dažādu valstu valdībām. Viņš analizēja Baltijas valstu reģionā notikušās politiskās un ekonomiskās pārmaiņas un ar tām saistīto dzīves līmeņa pazemināšanos. "Ekonomiskā pārbūve aizvien ir ļoti dārgs un sarežģīts process," sacīja Miroslavs Macura. "Tas rada trūkumu un sociālās problēmas. Mūsu organizācijas uzdevums ir sniegt šīm valstīm pārejas periodā palīdzību, tajā skaitā arī finansiālu."

Par konferences galveno uzdevumu Miroslavs Macura izvirzīja iedzīvotāju iesaistīšanu Kairā un Rīgā notikušo konferenču gaitā izvirzīto problēmu risināšanā.

Ministrs Juris Iesalnieks, runājot par Latvijas urbanizāciju un vides reģionālo attīstību, izcēla jautājumu loku, ko izraisa Rīgas konglomerāta straujā attīstība un Latvijas robežrajonu mazapdzīvotība ( Plašāk — šīsdienas numurā ).

Par sieviešu un grūtnieču veselību runāja docente Melānija Orleāna, par ģimenes plānošanu — Anita Plūme, bet iedzīvotāju kustības uzskaiti — Uldis Ušackis, valsts alkohola, tabakas un narkotiku politiku — Jānis Strazdiņš.

Kopumā tika izpildīts konferences uzdevums — apzināt demogrāfisko situāciju Latvijā un noteikt galvenās vadlīnijas šīs situācijas uzlabošanai.

Vairis Ozols,

"LV" nozares redaktors

Foto: Arnis Blumbergs

Vakar, 1. jūnijā, notika Ministru kabineta Demogrāfiskās komisijas un ANO Attīstības programmas konference

"Latvijas urbanizācija un reģionālā attīstība"

Tautas dzīvīgums ir cieši saistīts ar valdības politiku. Tās viens vai otrs lēmums var veicināt dažādu procesu krasus pavērsienus. Viens no tādiem — urbanizācijas process — būtiski ietekmē vidi, sabiedrību kopumā un katru indivīdu atsevišķi. Latvija, kā kritēriju izvirzot pilsētu iedzīvotāju īpatsvaru, ir valsts ar augstu urbanizācijas līmeni.

Pilsētās dzīvo 1,77 miljoni (69,2 procenti), no tiem Rīgā — 856,3 tūkstoši cilvēku (31,5 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita jeb 47 procenti no tiem, kas dzīvo pilsētās). Pašreizējā situācija pilsētu un lauku iedzīvotāju attiecībās sāka veidoties jau 1940.gadā. Periodā līdz 1959.gadam, ieplūstot migrantiem no citiem PSRS reģioniem, pilsētu iedzīvotāju skaits palielinājās 1,7 reizes. Nākamajos 20 gados, forsēti attīstot rūpniecību, pilsētu augšana notika vēl intensīvāk. 1989.gadā pilsētu iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar 1940.gadu bija palielinājies jau trīs reizes.

Pretējs process bija vērojams laukos. Lauku iedzīvotāju skaits no 1940.gada līdz 1959.gadam samazinājās 1,3 reizes. Tās bija tiešas kara un deportāciju sekas. Vēlāk — līdz 1979.gadam — lauku iedzīvotāju samazināšanās turpinājās vidēji par 3,5 procentiem gadā.

Apdzīvoto vietu attīstību spilgti raksturo iedzīvotāju blīvuma maiņas. Tā, piemēram, 1935.gadā maksimālais visu iedzīvotāju blīvums Daugavpils apriņķī bija 76,6 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet minimālais Ventspils apriņķī — 15,8 cilvēki uz kvadrātkilometru. Savukārt lauku iedzīvotāju blīvuma maksimums bija Ludzas apriņķī — 35,9 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet minimums Venstpils apriņķī — 10,3 cilvēki uz kvadrātkilometru. 1989.gadā aina jau pavisam cita. Kopējā iedzīvotāju blīvuma maksimums bija Rīgas rajonā — 372,4 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet minimums Balvu rajonā — 14,2 cilvēki uz kvadrātkilometru. Arī lauku iedzīvotāju blīvuma maksimums saistās ar Rīgas rajonu — 36,6 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet minimums ar Ventspils rajonu — 5,9 cilvēki uz kvadrātkilometru.

Kā redzams, Latvijas teritorijā notikusi ievērojama iedzīvotāju pārgrupēšanās ar izteiktu koncentrēšanos vidienē, Rīgas aglomerācijā.

Pilsētu attīstība, to dzīvesveida pievilcības propaganda, kā arī laukos notiekošie procesi veicināja iedzīvotāju migrāciju uz pilsētām un tām tuvākajiem apvidiem. Sevišķi izteikti lauku iedzīvotāju skaits samazinājās Latvijas austrumos — Latgalē, bet palielinājās centrālajā daļā.

Vēl kāda tipiska padomju laika iezīme — mēģinājumi radīt ciematus kā galveno lauku apdzīvoto vietu tipu — izraisīja Latvijas raksturīgās apdzīvotības struktūras izmaiņas. Piecdesmitajos gados lauku urbanizācijas procesā bija paredzēts radīt 878 ciematus, tas ir, katrā kolhozā vai sovhozā 4—5 ciemati. Tā kā šo procesu lauku iedzīvotāji neatbalstīja, reāli izveidojās mazāk. Astoņdesmitajos gados to skaits bija 685.

Ciematu celtniecība saistījās ar lauku sētu iznīcināšanu, un šobrīd 48 procenti no lauku iedzīvotājiem dzīvo tieši ciematos. Diemžēl ciemati ar maziem izņēmumiem ir stipri vienveidīgi un arī ne pārāk skaisti. Tajos koncentrējas arī dažādas sociālas un ekoloģiskas problēmas.

Novērtējot to, ka ciematu celtniecība kā politiska darbība ir veicinājusi cilvēku koncentrēšanos tajos (jau iepriekš uzsvērtie 48 procenti), turpmāk nevajadzētu lauzt šo struktūru un lauku iedzīvotāju dzīves vides uzlabošanu sākt tieši tur.

Padomju varas gados Latvijā bija divējādas pilsēttipa apdzīvotas vietas: pilsētas un pilsētciemati. 1991.gadā pilsētciematiem tika dotas brīvas izvēles iespējas — vai nu kļūt par pilsētām, vai arī pagastiem. Tādēļ pašreiz ir izveidojusies tāda situācija, ka daļa no pilsētciematiem ar izteiktām pilsētas pazīmēm par tādām netiek uzskatītas, piemēram, Skrunda (5,2 tūkstoši iedzīvotāju), Iecava (4,3 tūkstoši), Malta (3,1 tūkstotis) un citi. Tāpat par pilsētām netiek uzskatīti tie lielie lauku centri, kas izauguši pēckara gados un kam arī ir visas pilsētu pazīmes, piemēram, Ķekava, Ādaži, Preiļi, Ulbroka un citi.

Faktiskā urbanizācijas līmeņa noteikšanai jāprecizē pilsētas jēdziens, kas mūsu apstākļos ļautu pilsēttipa apdzīvotai vietai kļūt par pilsētu, un jāizpēta urbanizācijas procesa teritoriālās likumsakarības, tas ir, pilsētu mijiedarbība ar apkārtējiem lauku apvidiem.

Pašreiz Latvijā ir 75 pilsētas, starp kurām izteikti dominē Rīga. Rīgā ir 856,3 tūkstoši iedzīvotāju, bet nākamajās lielākajās pilsētās Daugavpilī un Liepājā attiecīgi tikai 122 un 104,5 tūkstoši. Pēc tam seko Jelgava — 71 tūkstotis, Jūrmala — 59,6 tūkstoši, Rēzekne — 42,3 tūkstoši un Ventspils — 47,5 tūkstoši. Trīs pilsētās (Ogre, Jēkabpils, Valmiera) iedzīvotāju skaits ir 28—30 tūkstošu robežās un vēl trīs pilsētās (Cēsis, Tukums, Salaspils) — 20 tūkstošu robežās. Visvairāk pilsētu ir grupā ar iedzīvotāju skaitu līdz 5000. Minimālais iedzīvotāju skaits ir Durbē — 400.

Pēc iedzīvotāju skaita lielākās ir rūpnieciska rakstura pilsētas, kā arī administratīvie centri. Reģionālās nozīmes administratīvie centri veido Latvijas teritorijā savas ietekmes sfēras. Izteikti izdalās šādas republikas nozīmes pilsētas: Liepāja, Ventspils, Jelgava, Jūrmala, Rēzekne, Daugavpils, Gulbene, Jēkabpils un Valmiera.

Lielās pilsētas rada apkārtējiem rajoniem vides kvalitātes problēmas. Rūpnieciskās pilsētas ir gan atmosfēras piesārņojuma, notekūdeņu, gan cieto atkritumu avots. Īpaši degradēta ir tā pilsētvide, kas veidojusies, vienpusīgi (kvantitatīvi) risinot dzīvokļu problēmas. Tā ir cilvēku vajadzībām neatbilstoša, nehumāna vide ar zemu būvniecības un teritoriju labiekārtojuma kvalitāti. Rīgas aglomerācijā vien humanizācija ir nepieciešama 15 dzīvojamiem rajoniem.

Lielpilsētas rada arī gaisa kvalitātes pasliktināšanos. Ievērojamāko daļu (68 procentus) gaisa piesārņojuma rada transports un stacionārie avoti. Šajā aspektā sevišķi izdalās Rīga, kura viena pati dod gandrīz trešo daļu Latvijas izmešu. Rīga un tās aglomerācija pārspēj pārējo Latviju arī sadzīves atkritumu radīšanā — apmēram 240 kg uz vienu iedzīvotāju gadā. Citur Latvijā — apmēram 200 kg.

Pašreizējā sadzīves atkritumu rašanās intensitāte varētu kļūt vēl augstāka. Atkritumu deponēšanas vietas ir ievērojams ūdens, gaisa un augsnes piesārņojuma avots apkārtējā teritorijā. Tas pasliktina dzīves apstākļus vietējiem iedzīvotājiem, rada konfliktus starp atkritumu radītājiem un tiem, kas dzīvo deponēšanas vietu tuvumā, piemēram, Rīga un Getliņi, nākotnē — Olaine.

Latvijas izglītības, kultūras, ražošanas, infrastruktūras attīstība notiek tieši lielajās pilsētās.

Veidojas arī savs īpašs domāšanas veids. Tiek uzsvērts: mēs un province, mēs un perifērija, mēs un lauki. Dzīve lielpilsētās novedusi pie urbanizētas domāšanas, pie pārmērīgas sava nozīmīguma uzsvēršanas, pie patērētāja dzīvesveida.

Tāpēc, atzīstot lielo pilsētu nozīmīgumu un to ietekmi uz Latvijas attīstību, uzsveru, ka ne mazāk svarīgas valsts apdzīvojuma sistēmā ir mazās pilsētas. Tās nodrošina lauksaimniecisko ražošanu un produktu pārstrādi, teritorijas un resursu efektīvāku izmantošanu; ir ievērojami tūrisma un atpūtas centri. Mazo pilsētu attīstībai vislabvēlīgākie apstākļi ir lielo pilsētu tuvumā, jo apdzīvotās vietas veidojas par lielo pilsētu pavadoņpilsētām vai attīstās kā zinātnes, atpūtas, mācību centri.

Visas Latvijas mazās pilsētas iedalāmas trīs tipos:

1) kūrorti, atpūtas un tūrisma centri (piemēram, Saulkrasti, Baldone, Ikšķile);

2) vietējie lauku aprūpes centri savienojumā ar rūpniecību (piemēram, Aizpute, Līgatne, Pļaviņas);

3) vietējās rūpniecības centri ar nelielām lauku aprūpes funkcijām (piemēram, Ķegums, Brocēni, Pāvilosta).

Daudzas mazās pilsētas (Saulkrasti, Baldone, Ikšķile, Koknese, Valdemārpils, Sabile, Kandava un citas) savu attīstību var saistīt ar kūrortsaimniecības un atpūtas industrijas attīstību, piesaistot ārvalstu kapitālu un orientējoties uz ārzemju viesu apkalpošanu.

Diemžēl šīs nozares attīstībai nepieciešama labi attīstīta infrastruktūra, un tuvākajos gados šo pilsētu strauja attīstība nav gaidāma.

Tieši mazu pilsētu nepietiekoša attīstība perifērijā rada virkni problēmu. Tajās pasliktinās labiekārtojuma līmenis, ir nepietiekoši attīstīta aprūpes sfēra, tādēļ no mazajām pilsētām aizplūst darba resursi, pasliktinās demogrāfiskā situācija, ir zems dabiskais pieaugums, samazinās darba spējīgo iedzīvotāju īpatsvars un pieaug pensionāru īpatsvars. Ja nav priekšnoteikumu, lai mazā pilsēta attīstītos kā rūpnieciska pilsēta, tad tai ir jāveidojas par organizatorisku, saimniecisku vai kultūras centru apkārtējai teritorijai. Tādā gadījumā mazajā pilsētā par galveno kļūst vietējo centru funkcijas.

Reāli par mazo pilsētu galvenajām funkcijām pašreiz uzskatāmas agrorūpnieciskas funkcijas (lauksaimniecības produktu pārstrāde, lauksaimnieciskās darbības nodrošinājums) un lauku aprūpes funkcija.

Gandrīz visas Latvijas pilsētas ilgāku vai īsāku laiku pildījušas administratīvo centru funkcijas. Ir pilsētas, kas šādas funkcijas pildījušas jau no XIII gadsimta (piemēram, Aizpute, Piltene), un gluži pretēji — pilsētas, kas sociālisma laikos izaugušas pilnīgi no jauna (piemēram, Aizkraukle). Izdalāma pilsētu grupa, kas administratīvās pārvaldes funkcijas veica piecdesmitajos un sešdesmitajos gados un īslaicīgi guva impulsu attīstībai (ko vēlāk nomainīja depresija). Administratīvās funkcijas veicināja attīstību Priekulē, Skrundā, Alsungā, Dundagā, Kandavā, Aucē, Elejā, Baldonē, Saulkrastos, Alojā, Rūjienā, Siguldā, Apē, Smiltenē, Jaunpiebalgā, Ērgļos, Pļaviņās, Cesvainē, Viļakā, Varakļānos, Kārsavā, Līvānos un citur.

Atsevišķi izdalāmas arī tās mazās pilsētas, kuras uzskatāmas par Rīgas pavadoņpilsētām (piemēram, Olaine, Vangaži, Saulkrasti, Sigulda, Baloži, Baldone, Ķegums, Lielvārde, Ikšķile). Rīgas aglomerācija sākusi veidoties septiņdesmitajos gados, balstoties gan uz centrālās pilsētas — Rīgas — izaugsmi, gan tās saiknēm ar tuvējā apkārtnē esošajām pilsētām. Rīgā koncentrējas 53 procenti no visām ražošanas jaudām, 60 procenti no sociālā un kultūras potenciāla. Rīgas ietekmes zonā dzīvo 48,7 procenti Latvijas lauku iedzīvotāju.

Pašreiz Rīgas aglomerācijas zonā ietilpst viena trešdaļa no Latvijas pilsētu tipa apdzīvotajām vietām. No 19 pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits laikā no 1959. līdz 1989.gadam palielinājies vairāk nekā divas reizes, septiņas atrodas Rīgas aglomerācijā. Antropogēna slodze šajā zonā ir stipri augstāka nekā citās pilsētās. Te koncentrējas arī daudz bojāto zemju, ir ekoloģiskas problēmas.

Izteiktais Rīgas "centrālisms" radījis svārstmigrācijas fenomenu, tas ir, iedzīvotāju ikdienas braucienus uz darbu no attālas teritorijas.

Tā kā Rīgā ir daudz lielākas iespējas atrast darbu, iegūt vai paaugstināt izglītību, apmierināt kultūras un sadzīves vajadzības, tad uz Rīgu brauc daudz vairāk svārstmigrantu nekā pretējā virzienā.

Rīgas rajonā gandrīz katrs ceturtais nodarbinātais lauku iedzīvotājs strādā pilsētā, pie kam 82 procenti no tiem brauc strādāt uz Rīgu.

Ik dienu uz Rīgu brauc 48,1 tūkstotis jeb 10,4 procenti no Rīgā strādājošo skaita. (1981.gadā attiecīgi 7,5 procenti). Visbiežāk "viesstrādnieki" uz Rīgu dodas no Jūrmalas, Jelgavas un Tukuma; Bauskas, Dobeles, Limbažu, Aizkraukles, Ogres rajoniem.

Rīgā iebraukušo pilsētu un lauku svārstmigrantu attiecība ir 55 procenti pret 45 procentiem.

Ja svārstmigrantu skaits Rīgas aglomerācijā saglabājas iepriekšējo gadu līmenī, tad pārējā Latvijā migrācijā notikušas interesantas izmaiņas.

Imigrāciju no citām valstīm (bijušām PSRS republikām) aizstājusi emigrācija, bet valsts iekšienē pārcelšanos no laukiem uz pilsētām nomainījusi tendence iedzīvotājiem doties uz laukiem.

Pēdējos četros gados no Rīgas attālākajos rajonos lauku iedzīvotāju skaita pieaugums ir lielāks nekā valsts vidienē.

Diemžēl pastāvošās bezdarba līmeņa atšķirības valsts vidienē un vairumā attālāko rajonu (Balvu, Madonas, Preiļu, Krāslavas, Rēzeknes) var radīt pretējā virziena migrācijas atjaunošanos: no nomalēm uz centru, no laukiem uz pilsētām. Turpmākās darba un peļņas iespējas laukos atkarīgas galvenokārt no zemes izmantošanas intensitātes, lauksaimniecības politikas un vidējā biznesa attīstības ātruma.

Izvērtējot zemes īpašuma atjaunošanas pieprasījumu izvietojumu, novērojama situācija, ka pagastos ar samērā zemāku darbspējīgo īpatsvaru cilvēki retāk prasījuši īpašumu atjaunošanu vecajā vietā, bet biežāk — ierādīt zemi citā vietā, tuvāk centriem un ceļiem.

Tas liecina par notiekošo iedzīvotāju koncentrāciju ne tikai valsts mērogā, bet arī atsevišķu rajonu robežās. Pagastu dažādība rajonu ietvaros nav mazāka kā rajoniem Latvijas mērogā.

Attālāko pagastu attīstības pašplūsma var radīt tālāku lauku iedzīvotāju sastāva novecošanos.

Tā kā laukos atgriežas tikai kāda trešdaļa vai piektdaļa mācīties aizbraukušo jauniešu, tiek veicināta ne vien skaitliskās ataudzes iespēju mazināšanās laukos, bet arī palēnināta lauku iedzīvotāju izglītības līmeņa celšanās un tātad arī dažādu saimniecisko jauninājumu ieviešana.

Reģionālās attīstības jomā — un Latvijas vienmērīgas apdzīvotības jomā — arvien lielāku nozīmi iegūst robežpagastu attīstība.

No Latvijas pagastiem 16 procenti robežojas ar kādu no kaimiņvalstīm — Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu — vai atrodas 180 km garajā Baltijas jūras Kurzemes piekrastē.

Ja 1935.gadā pierobežas pagastos dzīvoja viena piektdaļa lauku iedzīvotāju, tad 1994.gadā — tikai 14 procenti.

Vislielākos zaudējumus cietuši pagasti, kas robežojas ar Krieviju, un Kurzemes piekrastes pagasti. Kurzemes piekraste no Latvijas robežas ar lieliem ciemiem bija kļuvusi par slēgtu PSRS rietumu robežu, no kuras iedzīvotāji aizgāja tāpēc, ka bija zaudēts viņu eksistences pamats — nozveja jūrā. Ar dažādām metodēm iedzīvotājus piespieda atstāt arī lauksaimnieciski izmantojamās zemes. Latvijas industrializācijas process sekmēja lauku iedzīvotāju pārcelšanos no nomalēm tieši uz pilsētām, nevis uz saimniecību centriem.

Līdz ar iedzīvotāju skaita sarukšanu pierobežā, tur, tāpat kā Latvijas laukos kopumā, mainījās arī dzīvojošo vecuma sastāvs. Pierobežas pagastos darba spējīgo īpatsvars ir zemāks nekā laukos vidēji (1994.gadā — 53 procenti) un attiecīgi augstāks pensijas vecumu sasniegušo īpatsvars. Atsevišķos pierobežas pagastos tas pārsniedz 40 procentus. Šādu perspektīvās attīstības ziņā problemātisku pagastu Latvijā ir 67,2 procenti. Pierobežas pagastu vidū to īpatsvars sasniedz 73,2 procentus.

Pierobežas pagastu attīstība nebūs iespējama bez īpašas šādiem pagastiem piemērotas programmas izstrādes un tās realizēšanas.

Līdzīgā situācijā kā valsts pierobežā ir arī pagasti rajonu nomalēs — divu vai vairāku rajonu saskares zonās.

Līdz ar to pierobežas pagasta jēdziens paplašināms, ietverot tajā arī savstarpēji saskarošos pagastus dažādos rajonos visos Latvijas novados, jo nevar sekmēt valsts teritorijas izlīdzinātu izaugsmi, pastāvot lielām atšķirībām teritoriālajā attīstībā rajonu ietvaros.

Abu līmeņu robežpagastu attīstību veicinātu pagastu sadarbība ar tām administratīvi teritoriālajām vienībām kaimiņvalstīs vai kaimiņrajonos, ar kurām ir kopīgas robežas.

Dabas resursu un cilvēku radīto ražošanas objektu izmantošana vienā valstī rada sekas otrā valstī. Šī savstarpējā teritoriālā atkarība ir uzskatāma par otru (pēc valsts robežas stiprināšanas) svarīgāko iemeslu, kas nosaka pierobežas teritoriju pārrobežu kompleksas attīstības nepieciešamību.

Ņemot vērā aprakstīto situāciju un to, ka rūpes par cilvēkiem ieņem galveno vietu stabilas attīstības nodrošināšanai, Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izvirza šādus turpmākās stratēģijas principus:

1. Līdzsvarotas policentriskas apdzīvoto vietu struktūras veidošana valstī, īstenojot dekoncentrācijas principu (funkciju un iedzīvotāju sadale uz vidēja lieluma pilsētām).

Līdzekļi:

* sektorālo prioritāšu noteikšana,

* resursu pārdale starp reģionālajām, centrālajām, provinciālajām un vietējām varām,

* mazo un vidējo centru izaugsmes iespēju nodrošināšana (piemēram, izpilda darbietilpīgus projektus; jaunatni apmāca nelauksaimnieciskām profesijām; vietējai varai tiesības un iespējas piesaistīt finanses un tā tālāk).

2. Ekonomiskās attīstības veicināšana, it īpaši tās, kura balstās uz vietējiem resursiem un rada jaunas darba vietas vai paplašina izmantoto profesiju skaitu, vienlaicīgi veicot lauku integrāciju šajos procesos.

Līdzekļi:

* valdība stimulē nozaru pārdali no centra uz rajoniem;

* peļņu nesošo projektu realizācija rajonos;

* jūtami fiskāli un finansiāli atvieglojumi uzņēmējdarbības uzsākšanai;

* atvieglota starptautiskā tirdzniecība ar lauksaimniecības produktiem.

3. Infrastruktūras un satiksmes sakaru attīstīšana nolūkā integrēt periferiālos rajonus.

4. Videi draudzīgo tautsaimniecības nozaru atbalstīšana.

Latvijas perspektīvās tautsaimniecības nozares ir:

* kokapstrāde, mežrūpniecība,

* videi draudzīga lauksaimniecība,

* ekoloģiski tīras pārtikas rūpniecība (arī zivsaimniecība),

* būvmateriālu rūpniecība,

* ādas apstrāde,

* vieglā rūpniecība,

* bioķīmija un mikrobioloģija,

* tirdzniecības un ostu dienesti,

* amatniecība,

* tūrisms.

5. Sabalansētas attīstības nodrošināšana Latvijai nozīmīgu kultūrainavu un dabas ainavu saglabāšanā, ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

6. Migrācijas stabilizēšana.

Līdzekļi:

* aktivizēt zemes un ūdens resursu izmantošanu lauku apvidos,

* nostiprināt īpašuma tiesības,

* sociālo pakalpojumu uzlabošana (piemēram, radot bērnu kopšanas un uzraudzības centrus, nodrošinot izglītības, profesionālas sagatavošanas, medicīnisku pakalpojumu, ģimenes plānošanas pieejamību),

* infrastruktūras attīstība (sabalansējot maksājumus par pakalpojumiem un nepieciešamās infrastruktūras uzturēšanu).

7. Pārrobežu sadarbības aktivizēšana.

Līdzekļi:

* valsts un vietējo pārvaldes institūciju sadarbība pierobežas zonu kopdarbā,

* infrastruktūras plānošana un attīstīšana pierobežas zonā, īpaši — robežas pārejai un satiksmei,

* saimnieciskās iniciatīvas, kas var ietvert kopīgu uzņēmumu, projektu realizēšanu (piemēram, meliorācija, darba tirgus, apmācību sistēma),

* iedzīvotāju kontakti un kultūras sadarbība.

LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, ievērojot šos principus, 1993.gadā iesaistījās starptautiskajā teritoriālplānojumā "Vision and Strategies around the Baltic Sea 2010" (Baltijas jūras valstu attīstības priekšstats un stratēģija tās sasniegšanai 2010.gadā), kurā piedalās 11 valstis apkārt Baltijas jūrai un kurš metodoloģiski saskan ar Eiropas Savienības līdzīgu teritoriālplānojumu "Europa 2000".

1994.gadā sākās darbs pie Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas pārrobežu teritoriālplānojuma. Ir uzsākta reģionālās attīstības koncepcijas izstrāde.

Juris Iesalnieks,

Latvijas Republikas vides un reģionālās attīstības ministrs