Labklājības ministra Andra Bērziņa runa

Cienījamie konferences dalībnieki, dāmas un kungi!

Pagājušā gada septembrī Kairā notika Apvienoto Nāciju Organizācijas rīkotā konference, kurā piedalījās 180 valstu valdību delegācijas un diskusiju galvenā tēma bija iedzīvotāji un attīstība. Jautājumi lielā mērā bija saistīti ar demogrāfiju, bet ne tikai ar to. Lielā mērā tika skarti ļoti daudzi ekonomiski jautājumi, kuri tieši vai pakārtoti ietekmē iedzīvotāju ataudzi. Jāsaka, ka arī problēmas dažādu valstu grupām bija atšķirīgas — Austrumāzijas un Āfrikas valstis daudz runāja par dzimstības ierobežošanu un iedzīvotāju nodrošināšanu ar pārtiku, dzeramo ūdeni, savukārt Eiropas valstis vairāk pievērsās novecošanās problēmām, tautu un iedzīvotāju ataudzes jautājumiem. Šai konferencē tika izstrādāta rīcības programma un rekomendācijas, kuras akceptēja visas ANO dalībvalstis. Ar šo programmu visiem ir iespēja iepazīties, bet, izmantojot to, mums ir jāizveido rīcības plāns Latvijai. Tas arī varētu būt šīs konferences virsuzdevums — pēc iespējas labāk apzināt pašreizējo demogrāfisko situāciju, noteikt galvenās vadlīnijas un rīcības plānu tuvākajam un tālākajam periodam.

Tāpēc, runājot par visai sarežģīto situāciju Latvijā šajā jomā, es aicinu konferences dalībniekus piedāvāt konstruktīvus un izvērtētus priekšlikumus. Mana pārliecība ir tāda, ka tikai skaidra mērķu apzināšanās un praktiska rīcība var radīt priekšnoteikumus optimismam nākotnē. Nekas nemainīsies, ja mēs nodarbosimies ar sevis paššaustīšanu un visiem zināmu faktu konstatāciju.

Neapšaubāmi, ka pašlaik viena no svarīgākajām problēmām ir ļoti zemā dzimstība. Mirstības pārsvars pār dzimstību pagājušajā gadā ir devis iedzīvotāju skaita samazinājumu par 17,5 tūkstošiem cilvēku. Runājot par atsevišķām tautībām, pērn mīnusi ir bijuši šādi: latviešiem — par septiņiem tūkstošiem, krieviem — par 6,7 tūkstošiem, bet pārējām tautībām kopā — par 3,8 tūkstošiem cilvēku.

Arī šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar attiecīgo laika posmu pērn dzimstība ir vēl vairāk samazinājusies.

Man gribētos analizēt dzimstības samazināšanās iespējamos cēloņus. Kāpēc tas ir tā? Protams, ka dzimstības līmenis lielā mērā ir atkarīgs no iedzīvotāju ekonomiskā stāvokļa un vērtību orientācijas. Neapšaubāmi, ka ekonomiskā situācija, mainot sabiedrības ekonomisko modeli, ir sekmējusi dzimstības samazinājumu, un dažas ekonomiskās situācijas stabilizēšanās pazīmes to vēl nav apturējušas. Bet redzam arī to: ir iedzīvotāju daļa, kura dzīvo labāk nekā pirms pieciem vai desmit gadiem. Netieši par to liecina arī banku krīze, kas atklāja, ka naudas noguldījumi ir daudziem simtiem tūkstošu (kopā ar ģimenes locekļiem — varbūt pat miljonam) iedzīvotāju. Tāpēc šķiet, ka tikai ekonomisku cēloņu dēļ dzimstības kritumam nevajadzētu būt tik straujam, kā to novērojam reāli. Ja mēs analizējam demogrāfijas vēsturi Latvijā, tad citos ekonomisko satricinājumu periodos, piemēram, pēc kariem bija vērojama pilnīgi pretēja tendence — dzimstības palielinājums! Turklāt arī daudzās ārvalstīs šobrīd ir tendence — dzimstība ir augstāka materiāli labāk situētajiem cilvēkiem. Tātad būtu jāmeklē arī citi iemesli. Vai šeit lielu lomu nespēlē vērtību sistēmas maiņa sabiedrībā, ko varētu raksturot ar jauno cilvēku vēlmi vispirms iegūt izglītību, zināmu ekonomisku patstāvību un tikai pēc tam laist pasaulē bērnus? Vai tas nav saistīts ar noteiktu no iepriekšējā laika mantotu vērtību skalas deformāciju, ka dažādi tika traucēts ģimeniskums, ģimenes vienotība, bet valsts palīdzībā uzsvaru lika, piemēram, uz vientuļajām mātēm?

Mums būtu jāmēģina analizēt procesus arī šādā šķērsgriezumā, virzot sabiedrisko domu uz dzimstības paaugstināšanu ar tādu moto: bagāts ir tikai tas, kam ir daudz bērnu! Cik ir daudz — par to varētu diksutēt, bet minimumam vajadzētu būt vismaz vienkāršajai atražošanai, tas ir, diviem bērniem.

Diemžēl manī lielu optimismu nevieš straujais alkohola patēriņa pieaugums, it īpaši laukos, kur pārsvarā dzīvo latviešu tautības iedzīvotāji. Arī alkoholisms ir jāuzskata par izkropļotas audzināšanas un nepareizas vērtību orientācijas sekām. Mēs ceram līdz rudenim Saeimā iesniegt likumprojektu, ar kura palīdzību mēģināsim ierobežot alkohola patēriņu un mainīt tā patēriņa struktūru. Mūsu konferences dalībnieku nostājai vajadzētu būt skaidrai — alkoholisms degradē cilvēkus, pasliktina tautas genofondu, tāpēc ir nepieciešama valsts regulācija.

Pēdējos gados strauji pieaugusi mirstība un samazinājies iedzīvotāju vidējais mūža ilgums: vīriešiem tas ir 61 līdz 62 gadi, sievietēm 73 līdz 74 gadi. Kā redzat, sievietes ir daudz dzīvotspējīgākas par vīriešiem. Starp citu, arī mūsu sievietes, kuras ir sasniegušas noteikto pensijas vecumu, vidēji nodzīvo ilgāk nekā tāda paša vecuma ārzemnieces ekonomiski attīstītajās valstīs. Diemžēl to nevaram teikt par mūsu vīriešiem. Un tam par iemeslu atkal ir daudzi ekonomiskas un sociālas dabas faktori — neieniteresētība saudzēt veselību un rūpēties par to; nesakārtota darba aizsardzības sistēma, apdrošināšana pret šiem riskiem un citi. Protams, daudz labāku varam vēlēties veselības aprūpi. Labklājības ministrijā tagad daudz strādā, lai modernizētu iedzīvotāju sociālās drošības sistēmu, arī veselības aizsardzību, un galvenā ideja šeit ir: jo vairāk būs saslimstību apsteidzošu, nepieļaujošu pasākumu, jo labāka būs tautas veselība.

Mums ir daudz problēmu iedzīvotāju dzimuma un vecuma struktūras ziņā, iedzīvotāju racionālā izvietojumā Latvijas teritorijā. Dzīvē ir jāsāk īstenot lozungs "Naudu ārā no Rīgas", un tad situācijai vajadzētu mainīties.

Kā jau teicu iepriekš, man negribētos attiecībā uz šīm lietām runāt tikai negatīvās noskaņās. Gribētos ticēt mūsu tautas veselajam saprātam, sevis pašsaglabāšanās instinktam un cerēt, ka arī Latvijā situācija demogrāfiskajā jomā uzlabosies.

Blakus kopumā negatīvajām tendencēm man gribētos atzīmēt arī atsevišķas pozitīvas iezīmes, piemēram, šī gada pirmajā ceturksnī mirušo skaits ir par apmēram 300 cilvēkiem mazāks nekā attiecīgā laika posmā pērn. Varbūt tas ir signāls situācijas izmaiņai? Ir taču jūtami samazinājies arī šķirto laulību skaits, kaut gan tas joprojām ir augsts, vismaz salīdzinājumā ar noslēgto laulību skaitu. Tātad neliels cerību stariņš jau redzams. Pērn ir samazinājusies arī zīdaiņu mirstība salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem — sevišķi, ja ievērojam, ka esam ieviesuši pasaulē atzītu statistikas sistēmu.

Kā zināms, PSRS laikos salīdzinājumā ar ārvalstu praksi zīdaiņu mirstība metoģoloģiski tika mākslīgi samazināta, un mums ir grūti, pat neiespējami, salīdzināt pašreizējos un, piemēram, astoņdesmito gadu rādītājus. Tas, starp citu, liecina arī to, ka vidējā mūža ilguma rādītāji bijušajā PSRS tika mākslīgi paaugstināti.

Gan politiskā, gan ekonomiskā ziņā Latvijai nozīmīgi ir iedzīvotāju starpvalstu migrācijas jautājumi. Vēl joprojām gandrīz trešā daļa valsts iedzīvotāju nav Latvijas pilsoņi. Lielākā daļā no viņiem ir iebraukuši Latvijā padomju varas orgānu realizētajā Latvijas pārkrievošanas procesa gaitā. Pašlaik zināmā mērā notiek pretēji procesi. Pagājušajā gadā vien negatīvais migrācijas saldo ar NVS valstīm bija 17,3 tūkstoši cilvēku, kas gan ir par 8,4 tūkstošiem mazāk nekā 1993.gadā.

Domāju, ka sakarā ar likumdošanas sakārtošanu pilsonības un ārvalstnieku statusā arī šajās jomās procesi sāk stabilizēties. Latvijā tradicionāli ir bijusi multinacionāla sabiedrība. Jautājums, protams, ir cik lielās un kādas proporcijās. Tāpēc mums skaidri ir jāpasaka, ka mēs atbalstīsim to cilvēku vēlmes, kuri tiecas atgriezties savā etniskajā dzimtenē, kā arī to, ka veicināsim cittautiešu — Latvijas Republikas patriotu — integrēšanos latviskajā vidē un kopsim šo vidi.

Par Demogrāfiskās komisijas darbu. Tā strādā no pagājušā gada un tās uzdevums ir analizēt jautājumus, kuri tieši vai pakārtoti ir saistīti ar demogrāfisko situāciju un tās uzlabošanu. Komisija regulāri strādā un nosaka tuvākajā laikā risināmās problēmas. Ar vienu no komisijas sagatavotajiem dokumentu projektiem iespējams iepazīties — un mēs gribētu saņemt priekšlikumus un papildinājumus tam. Domāju, ka tas varētu būt ļoti loģisks mūsu konferences ieguldījums neatliekamo pasākumu pieņemšanai Ministru kabinetā.

Nobeigumā, atļaujiet man izteikt vislielāko pateicību ANO Attīstības programmai un ANO priekšstāvim Latvijā Džonam Hendram par palīdzību šīs konferences organizēšanā un finansēšanā.

Paldies par uzmanību!