Šodien — Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, 1941.gada deportāciju atceres kārtējā reize. Mūsu attēlos to atgādina Baltais krusts Meža kapos, piemiņas akmens pie Šķirotavas stacijas, no kurienes pirms 54 gadiem tālā ceļā devās aizrestotie ešeloni, Latvijas kara flotes admirāļa Teodora Spādes atdusas vieta pēc pārapbedīšanas tēvzemē, kas viņam tika laupīta 1941.gada vasarā.

Šodien daudzus tūkstošus Baigajā gadā skarto atgādinās ziedu nolikšanas ceremonija pie Brīvības pieminekļa, aizlūgumi Latvijas dievnamos, attiecīga mūzika aizvesto piemiņas koncertos.

Dažos avotos rakstīts:

"Vienā paņēmienā arestēja un nākamajās dienās no dzimtenes 36 atsevišķos ešelonos 661 aizrestotā lopu vagonā deportēja 15081 personu no visām sabiedrības aprindām, no visām arodu nozarēm, no visiem vecumiem: četri deportētie bija vecāki par 90 gadiem, 315 bija vecāki par 70 gadiem, bet 3332 šajā naktī deportētie "tautas kaitnieki" bija jaunāki par 16 gadiem.

Bija paredzēts daudz lielāks izsūtāmo skaits, bet liktenīgu nejaušību dēļ daudzi šajā baigajā naktī izglābās no sāpju un moku ceļa. Ja kāds pēc saraksta meklējamais netika atrasts, to parasti vairs nemeklēja, jo tas tiktu pievākts nākamajās plānotajās izsūtīšanās. Otra masu deportācija bija noteikta jau 3.jūlija naktī, un tā skartu 62000 upuru."

Mūsu slejās lai atceres reizē atgādinām rindkopu no Anšlava Eglīša ievada Leonīda Breikša grāmatas "Dziesmas zemei un debesīm" ("Latvju grāmata", 1942) un pāris viņa dzejoļus:

"1941.gada 17.aprīlī lielinieki apcietināja patriotu un dzejnieku Leonīdu Breikšu. No tā brīža par viņu, tāpat kā par daudziem tūkstošiem, nav ziņu... izņemot kāda līdzapcietinātā vēsti, ka viņš nosūtīts uz Kotlasas spaidu darbu nometni Pečoras apgabalā Ziemeļkrievijā. Krājumu "Dziesmas zemei un debesīm", kas aptver Leonīda Breikša pēdējo gadu darbu, viņš sakopoja un sagatavoja iespiešanai laikā, kad nebija nedz iespējas, nedz izredžu to izdot. Bet, būdams nelabojams optimists, viņš ne brīdi nešaubījās."

Foto: Māris Kaparkalējs

Latvieša ticība

Daudz vētru mums reiz pāri gājis,

Un ja vēl daudz mums viņu būs, —

Dievs aicinās kā aicinājis

Arvienu atkal saulē mūs.

Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām

Tik tāpēc latvju tautai nāk,

Lai reiz pēc posta un pēc bēdām

Tā celtos spēkā varenā.

Lai tāpēc māte bērnam saka,

Lai dzird no tēva lūpām dēls:

No katras tumsas droša taka

Mūs pretī saulei vedīs vēl.

Mēs varam iet caur visām mokām,

Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,

Jo pacels Dievs uz savām rokām

Mūs tad, kad mūsu diena nāks.

Latviešu vēlējums

Lai dod mums Dievs, ka mūžam varam

Mēs laikmetiem un laikiem garām

Arvienu dzīvā straumē traukt.

Kā sēja nebeidzas un pļauja,

Kā nerimst Daugava un Gauja,

Lai latvji nerimst spēkā augt.

Lai dod mums Dievs, ka mēs šo laiku

Ar sviedriem un ar darbu naiku

Pār visiem laikiem ceļam tā,

Lai audzes, kas reiz ars šais laukos,

Mūs pieminētu vārdos jaukos

Un pateicībā saulainā.