\Turpinājums no 1.lpp.

— Rīgā jūs ieradāties šī gada martā. Bet man liekas, ka esat šeit jau daudz ilgāk. Acīmredzot, tādu iespadu rada jūsu aktīvā iesaistīšanās Rīgas sabiedriskajā dzīvē. Es jūs redzu visos diplomātiskā korpusa pasākumos. Tāpat jūs esat biežs viesis Diplomātiskajā salonā, citu valstu vēstniecību pieņemšanās. Jūs nenoliedzami esat viens no visaktīvākajiem ārvalstu vēstniekiem Rīgā. Vai tas ir jūsu darba stils, vai arī jūsu vēlme iespējami ātrāk iepazīt mūsu zemi?

— Tas ir gan viens, gan otrs. Man patīk tikties ar cilvēkiem, strādāt. Otrkārt, mans darba pienākums ir kontaktēties ar cilvēkiem, iepazīt dzīvi valstī, kurā strādāju. Tāpēc es piedalos visdažādākajos pasākumos, kur tieku ielūgts, un cenšos iepazīties ar visdažādāko aprindu cilvēkiem. Esmu gatavs kontaktēties ar pilnīgi visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem un orientācijas. Domāju, ka šādi kontakti sekmē savstarpējo saprašanos starp abām mūsu valstīm un mūsu tautām.

— Protams, viens no jautājumiem, kuru es noteikti gribu jums uzdot, saistās ar samērā īso mūsu valstu diplomātisko attiecību vēsturi. Vispirms — pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas — mūsu valsts noslēdza līgumu ar Ķīnas Tautas Republiku, bet pēc tam Rīgā tika atvērts Taivanas ģenerālkonsulāts. Tagad Latvija ir atzinusi, ka tā bija pārsteidzība, mūsu labās attiecības ar ĶTR ir atjaunotas. Kā jūs Ķīnas Tautas Republikā uzņēmāt šo notikumu attīstību?

— ĶTR bija viena no pirmajām valstīm, kas oficiāli atzina jūsu valsts neatkarību tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Ķīna arī bija viena no pirmajām valstīm, kas nolēma nodibināt ar Latvijas Republiku diplomātiskās attiecības. Jā, pēc tam bija neliels laika periods, kad jau zināmā iemesla dēļ mūsu attiecības bija apgrūtinātas. Ļoti labi, ka, pateicoties abpusējām pūlēm, mūsu diplomātiskās attiecības atkal izdevies normalizēt. Kā zināms, ĶTR apmeklēja Latvijas prezidents, godājamais Ulmaņa kungs. Savukārt Latviju apmeklēja ĶTR premjerministra vietnieks un ārlietu ministrs Czjans Cičena kungs. Šī vizīte, manuprāt, noritēja labi. Tas liecina, ka Ķīna piešķir lielu nozīmi attiecībām ar Latviju un ka tāda pati ir arī Latvijas attieksme. Skatīsimies tagad uz priekšu! Nav ko cilāt pagātni. Mēs cienām Latviju. Mēs atbalstām Latvijas suverenitāti un neatkarību. Kas attiecas uz Taivanas jautājumu, tad gribu uzsvērt tikai vienu momentu: no mūsu viedokļa, jūs, protams, varat saglabāt attiecības arī ar Taivanu. Taču jautājums ir par to — kādas attiecības? Ja tās ir neoficiālas, proti, ekonomikas vai kultūras jomā, tad pret to mums nevar būt nekādu iebildumu. Taču ĶTR ir vienīgā likumīgā Ķīnas pārstāve. To atzīst pasaules sabiedrība. To atzīst 160 valstis, ar kurām mums ir diplomātiskās attiecības. Tajā skaitā arī Latvija.

— Cik man zināms, arī ĶTR ir neoficiālas ekonomiskās attiecības ar Taivanu. Tāpat tūrisma kontakti.

— Jā, tas tiesa. Taivana ir mūsu teritorija, viena no ĶTR provincēm un cilvēki, kas dzīvo Taivanā, ir mūsu tautieši. Notiek sadarbība dažādās jomās, piemēram, ekonomikā, tirdzniecībā. Taču, runājot par mūsu attiecībām ar Taivanu, es gribu uzsvērt to, ka sakari starp cilvēkiem, kuri dzīvo kontinentā, un cilvēkiem Taivanas salā, tiek īstenoti Ķīnas apvienošanās labā. Tā ir mūsu iekšējā lieta. Bet ārvalstu attiecības ar Taivanu, ja tām ir oficiāls raksturs, vairs nedarbojas Ķīnas apvienošanās labā.

— Kādu jūs redzat abu mūsu valstu, ĶTR un Latvijas, attiecību nākotni?

— Pirmkārt, Latvija ir ANO locekle. Latvija ir pilntiesīga pasaules valstu sabiedrības locekle. Un Latvijas personā mēs esam atraduši vēl vienu draugu. Kaut arī — savas attiecības mēs nesākam no nulles, mums jau ir zināmas iestrādes. Tagad Baltijas valstis ir neatkarīgas, jūs soli pa solim ieejat starptautiskajā valstu kopienā. Ķīnai, kura vēlas normālas attiecības ar visām valstīm, tas daudz ko nozīmē. Tas, ka ĶTR Latviju atzina kā neatkarīgu valsti, neapšaubāmi Latvijai bija atbalsts no mūsu puses. Taču, no otras puses, nolemjot nodibināt ar Ķīnu diplomātiskās attiecības, Latvija, savukārt, ir atbalstījusi mūs. Mēs to patiešām vērtējam kā jūsu atbalstu Ķīnai. Tā ir mana principiāla nostādne.

Otrkārt, Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir ļoti izdevīgs. Latvija atrodas svarīgā reģionā: tā ir logs gan uz Rietumiem, gan Ziemeļiem. Šis ģeogrāfiskais izvietojums Latvijai piešķir lielu nozīmi. Un jums, protams, ir arī citas stiprās puses. Latvijā ir augsts kultūras līmenis. Attīstot abpusēju sadarbību, mēs viens otru varam papildināt.

Treškārt, mēs īstenojam sadarbību starptautiskajās organizācijās, apmaināmies ar viedokļiem svarīgākajos starptautiskajos jautājumos. Arī tas sekmē savstarpējo saprašanos, stabilitāti un mieru ne vien šajā reģionā, bet pasaulē kopumā. Attiecības starp abām valstīm, mums aizvien labāk iepazīstot vienam otru, protams, attīstīsies. Latvijā jau bijis Ķīnas ārlietu ministrs. Drīz Latvijā ieradīsies ĶTR parlamenta delegācija parlamenta priekšsēdētāja vietnieka Vana Hanbina kunga vadībā. Šogad notiks arī studentu apmaiņa. Rīgā ieradīsies grupa ķīniešu studentu, lai mācītos latviešu valodu. Jūsu studenti savukārt dosies uz Pekinu, lai praktizētos ķīniešu valodā. Tas būs jau šogad. Es zinu, ka Latvijas sieviešu delegācija šogad piedalīsies ANO rīkotajā pasaules sieviešu kongresā Pekinā. Latvijas sportisti nupat piedalījās starptautiskā galda tenisa čempionātā Ķīnā. Un, jo dziļāk mēs viens otru iepazīsim, jo ātrāk šie kontakti attīstīsies. Kopumā tas atbilst abu mūsu valstu interesēm.

— Nesen es biju ielūgts uz jūsu ekonomiskā padomnieka biroju, kas atrodas citā Rīgas rajonā. Man, domāju, arī maniem kolēģiem no citiem saziņas līdzekļiem, bija interesanti dzirdēt viņa ieceres par Ķīnas ekonomiskās sadarbības iespējām ar Latviju. Jūsu padomnieks gribēja arī dzirdēt latviešu žurnālistu viedokļus. Domāju, ka ekonomika ir īpaši svarīgs mūsu sadarbības aspekts. Jūs jau droši vien zināt, ka Latvijā vēl kopš tiem laikiem, kad mūsu zeme atradās cariskās Krievijas sastāvā, bijusi augsti attīstīta rūpniecība. Starp citu, ēkā, kur atrodas jūsu vēstniecība, agrāk atradās "Radiotehnikas" administrācija — šī apvienība līdz ar "VEF" bija viens no modernākajiem un lielākajiem radioelektroniskās rūpniecības uzņēmumiem bijušajā Padomju Savienībā. Tiesa, padomju okupācijas laikā Latvija tika pārliecīgi industrializēta, uzbūvējot daudzus nerentablus uzņēmumus. Taču pastāv plaša bāze abpusēji izdevīgai sadarbībai. Ķīnas uzņēmumi būtu ieinteresēti investēt līdzekļus Latvijas rūpniecības modernizēšanā.

— Neapšaubāmi. Un mēs esam ieinteresēti arī atrast tirgu Ķīnas ražojumiem.

Jau oktobrī Rīgā noorganizēsim nelielu Ķīnas ražojumu izstādi. Tās platība būs samērā neliela, taču šajā platībā mēs rādīsim tikai preču paraugus. Ja tie tirgotājus ieinteresēs, preces vajadzīgajā daudzumā varēs saņemt citā vietā. Šādu praksi mēs gribam ieviest arī turpmāk. Sākumā mūsu tirgotāji gribēja šo izstādi rīkot Jelgavā, taču es teicu: "Labāk Rīgā. Galvaspilsētā taču tomēr ir pavisam citi apjomi." Mums jau veidojās tiešu kontaktu iespējas starp konkrētiem uzņēmumiem. Mūsu valdība arī atbalsta šādus tiešus kontaktus starp uzņēmumiem. Mūsu uzņēmumi var ieguldīt kapitālus Latvijā. Taču sākumā droši vien latvieši vispirms gribēs iepazīties ar saviem Ķīnas partneriem, vedīs sarunas.

– Vai Latvijā ir preces, kas varētu radīt Ķīnas patērētāju interesi?

– Jā, tādas preces ir. Jums ir attīstīta mežsaimniecība. Cik zinu, ir arī augstas kvalitātes lauksaimniecības produkti. Visnotaļ pieklājīga ir jūsu tekstilražojumu kvalitāte. Mūsu ražojumu reputācija zināmā mērā ir sabojāta. Tas notiek tā: uz Ķīnu atbrauc kāds privāts tirgonis no bijušās Padomju Savienības, sapērk lētus zemas kvalitātes ražojumus, atved mājās un pārdod trīs reizes dārgāk. Patiesībā tie ir krāmi. Taču pircēji vēlāk saka: "Lūk, kādas ir ķīniešu preces!" Lai izvērtētu Ķīnas ražojumu patieso kvalitāti, vajag pavērot ASV un Rietumeiropas tirgu. Tur redzamas augstas kvalitātes Ķīnas preces, pēc kurām ir liels pieprasījums. Otra mūsu preču priekšrocība — tās tomēr ir lētākas nekā Rietumeiropas un Amerikas ražojumi.

– Skan patiešām intriģējoši. Taču ir vēl kāds, es teiktu, psiholoģisks apstāklis, ko nevaram ignorēt. Ķīnas Tautas Republikā taču oficiāli vēl aizvien ir spēkā komunistiskā ideoloģija. Savukārt Latvijai ar komunistisko ideoloģiju ir ļoti negatīva pieredze. Komunistisko lozungu vārdā Padomju Savienība okupēja mūsu valsti 1940.gadā, tika pakļauta mūsu nacionālā ekonomika, grauta latviešu kultūra, apdraudēta nācijas izdzīvošana. Īpaši baismīga šīs ideoloģijas izpausme Latvijā bija lielkrievu šovinisms un rusifikācija. Kāda patlaban ir komunistiskās ideoloģijas loma Ķīnas Tautas Republikā?

Latvijā diemžēl vēl ir visai nepilnīgi priekšstati par jūsu valsti. Arī padomju propaganda savā laikā intensīvi centās radīt negatīvu priekšstatu par Ķīnu. Ceru, ka es jūs neaizvainoju ar savu jautājumu un mūsu negatīvās pieredzes atgādinājumu.

– Nē, nekādā ziņā! Ziniet, visi latvieši, kurus man nācies sastapt, izturējušies ļoti laipni un draudzīgi. Ļoti labvēlīgi. Šajā ziņā viss ir vislabākajā kārtībā. Taču es zinu, ka jums ir rūgta attiecību pieredze ar Padomju Savienību. Domāju, ka mēs to izprotam. Taču mūsu valsts, ĶTR, ir deklarējusi, ka neuzspiedīs citiem savu ideoloģiju un savu pasaules uzskatu. Tā ir mūsu iekšējā lieta. Starp mūsu valstīm patiešām pastāv atšķirīgas ideoloģijas. Tas ir fakts. Taču mēs nevienam neuzspiežam savus uzskatus. Mēs cienām jūsu izvēli, attīstības ceļu, ko jūs esat izvēlējušies. Mēs esam par to, lai visas valstis, lielas vai mazas, veidotu savas attiecības uz vienlīdzības principiem. Mēs esam par to, lai mēs paceltos augstāk par ideoloģiskajām atšķirībām un, balstoties uz mierīgas līdzāspastāvēšanas pieciem principiem, attīstītu abpusēju sadarbību. Tas — otrkārt. Treškārt, Ķīna ir Ķīna. Bijusī Padomju Savienība ir bijusī Padomju Savienība. Dažādas valstis, dažādas tautas. Dažāda ir starptautiskā situācija, kādā atradās abas valstis. Visbeidzot — tā bija dažāda politika. Jo vairāk: mēs, sākot savas reformas, atmetām nevajadzīgos, dzīves neattaisnotos postulātus, rāmjus, ierobežojumus, dogmas. Visu, kas bija pārdzīvojis savu laiku. Tāpēc es ļoti gribētu, lai ĶTR netiktu aplūkota vienā plāksnē ar bijušo Padomju Savienību.

— Tas gan Latvijā nav. Jau tāpēc vien, ka savulaik Padomju Savienībā tika kultivēta negatīva propaganda par ĶTR.

— Ja saucam lietas īstajos vārdos, tad jāteic, ka Ķīnā gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā notikušas lielas pārmaiņas. To būtība: nost ar jebkādiem novecojušiem" -ismiem". Vienīgais un svarīgākais kritērijs mums Ķīnā tagad ir tāds: ko tas dod cilvēkiem, tautai? Kad bija beigusies tā saucamā kultūras revolūcija un sākās reformu teorētiska, ideoloģiska, psiholoģiska sagatavošana, valstī izvērsās plaša diskusija. Un tajā izkristalizējās doma, ka prakse ir vienīgais īstenības kritērijs. Šis princips der jebkurā situācijā. Šī diskusija savā ziņā bija arī sagatavošanās reformām. Tauta saprata, ka jāatmet tās dogmas, postulāti, klišejas, kas cilvēkam saistīja rokas un kājas, nedeva rezultātus. Viss, kas sekmē ražošanas spēku attīstību, ir labs. Viss, kas sekmē tautas dzīves līmeņa paaugstināšanu, ir labs. Viss, kas sekmē valsts summārās varenības pieaugumu, ir atzīstams. Un panākumi ir redzami.

Valsts summārā varenība šajos gados nemitīgi pieaug. Pēc nacionālā kopprodukta ĶTR jau iekļuvusi pasaules valstu pirmajā desmitā. Pēc absolūtā daudzu rūpniecības un lauksaimniecības preču ražošanas kopapjoma Ķīna ir pirmajā vai vienā no pirmajām vietām pasaulē. Piemēram, tērauda ražošanā mēs esam trešajā, ogļu ieguves ziņā — pirmajā vietā pasaulē. Naftas ieguves ziņā — piektajā, elektroenerģijas — trešajā vietā pasaulē. Cementa, kokvilnas ražošanā — pirmajā vietā pasaulē. Cūkgaļas, jēra gaļas ražošanā arī pirmajā vietā pasaulē. Šajos reformu gados ĶTR vidējais nacionālā kopprodukta pieaugums bijis deviņi procenti gadā, lauksaimniecībā — seši procenti gadā, rūpniecībā — 13 procenti. Šie skaitļi rāda, vai tā bijusi pareiza vai nepareiza politika.

Paskatīsimies tagad uz ĶTR ārpolitiku. Dzīve parādījusi, ka nav pareizi noteikt attiecības ar to vai citu valsti pēc ideoloģiskiem apsvērumiem. Minēšu tikai vienu piemēru: vai bijušajai Padomju Savienībai ar ĶTR nav bijusi vienāda ideoloģija? Vienāda. Bet kas tā bija par konfrontāciju! Īpaši sliktas attiecības bija sešdesmitajos — septiņdesmitajos gados.

— Starp abām valstīm taču bija pat bruņotas sadursmes.

— Jā, tieši tā! Bet tagad pavērosim mūsu attiecības ar Eiropas, Amerikas valstīm, ar citām Āzijas valstīm. Kādas labas attiecības!

— Bija taču arī kara darbība starp ĶTR un komunistisko Vjetnamu. Mūsu cilvēki maz ko no tā varēja saprast — taču padomju propaganda rakstīja, ka "sliktā Ķīna" uzbrūk "labajai Vjetnamai".

— Skaidra lieta — Padomju Savienība taču atbalstīja Vjetnamu! Skaidrs, ka attiecības starp valstīm jābūvē uz savstarpējas interešu cienīšanas pamata. Kas starptautiskajās attiecībās ir labs? Viss, kas sekmē miera un stabilitātes saglabāšanu. Tāds tagad ir mūsu valsts princips. Tāpēc mēs esam par civilizētu starptautisko strīdu risināšanu. Pret spēka lietošanu un spēka draudiem. Mums tagad ir labas attiecības ar visām kaimiņvalstīm: ar Indiju, Vjetnamu, ar Japānu, ar Korejas Republiku... Dažādas ideoloģijas — bet lieliskas ekonomiskās attiecības. Labas attiecības mums ir arī ar Mongoliju.

Visus jautājumus mēs tagad risinām pie sarunu galda. Svarīgi ir atrast interešu saskares punktus. Mums jau ir nodibinātas diplomātiskas attiecības ar 160 valstīm, bet tirdzniecības attiecības ar ĶTR jau uztur vairāk nekā 200 valstis vai rajoni. Tātad prakse ir vienīgais īstenības kritērijs. Minēšu kā piemēru Honkongu. Visiem zināms, ka tā ir mūsu teritorija. Savā laikā to sagrāba angļi, bet 1997.gadā tā atgriezīsies Ķīnā. Ko mums darīt ar šo koloniju? Pirmkārt, mēs atkal vadīsimies no realitātēm. Vēsturiskā realitāte — tā ir mūsu teritorija, ko nevienlīdzīgu līgumu rezultātā sagrāba angļi. Bet mūsdienu realitāte ir tāda, ka tur jau izveidojusies cita sociāli ekonomiskā sistēma, cilvēki tur sen jau dzīvo citādāk nekā ĶTR. Tā ir šodienas realitāte. Ņemot to vērā, nebūtu prātīgi šo sistēmu mainīt. Jo Honkonga ir arī liels pasaules finansu centrs. Lauzt šo sistēmu nozīmētu ciest lielus ekonomiskus un politiskus zaudējumus. Nevienam no tā nebūs labums — ne mums ne Honkungas iedzīvotājiem, ne arī citām valstīm, kurām ir tirdzniecības un ekonomiskas intereses Honkongā. Ko darīt? Nolemts, ka šī nelielā sala pāries Ķīnas suverenitātē. Bet pēc tam viss, kas tur ir, lai tā arī paliek. Mēs to neaiztiksim. Katrā ziņā, vismaz tuvākajos 50 gados. Mūsu Konstitūcijā noteikts, ka Honkonga būs īpašs Ķīnas administratīvais rajons. Tas nozīmē, ka, izņemot aizsardzību un ārpolitiku, kas būs centrālās valdības kompetencē, viss pārējais saglabāsies. Un tagad es gribu jums vaicāt: vai komunisti — šī vārda parastajā izpratnē — rīkotos tā?

— Domājams, nē. Bet ko jums Ķīnā tagad nozīmē Mao Czeduna personība?

— Mao Czedunam nenoliedzami ir lieli nopelni. Ķīna bija pusfeodāla, puskoloniāla valsts. Mums bija ārzemju okupācija, Ķīnā saimniekoja citas lielvalstis. Viņš ar saviem līdzgaitniekiem Ķīnu no šī nabadzīgā, beztiesīgā stāvokļa izveda uz neatkarīgas attīstības ceļa. Var teikt, ka cīņā par jauno Ķīnu viņu atbalstīja visa tauta. Tā nav nekāda propaganda, ja es tā saku. Tā ir mūsu vēsture. Spriediet pats: sākumā viņam bija maza, slikti apmācīta un vāji apbruņota armija. Bet galarezultātā šī armija iznīcināja četrus miljonus lielu, moderni apbruņotu gomindāniešu armiju. Kā tas varēja notikt? Tikai ar tautas atbalstu. Protams, viss, kas Ķīnā radīts, nav tikai Mao Czeduna nopelns. Tas ir viņa paaudzes nopelns. Pirmajos ĶTR pastāvēšanas gados mums arī bija lieli sasniegumi. Bet vēlāk Mao Czeduns pieļāva pārspīlējumus. Bija "lielais lēciens" — būtībā liels lozungs. Kas no tā iznāca — tas jau visiem ir zināms.Katra personība jāaplūko vēsturiskā kontekstā. Katrs cilvēks, lai arī cik gudrs viņš būtu, ir ierobežots vēsturiskā plānā. Mao vislielākā kļūda bija kultūras revolūcija. To parādīja dzīve, gan teorija, gan arī prakse bija aplama. Kultūras revolūcija tagad ir nosodīta oficiālajos Ķīnas Komunistiskās partijas dokumentos. Tā teikt, pienaglota pie kauna staba. Un ziniet, ko Mao Czeduns teica savas dzīves pēdējās dienās? Viņš teica: "Es savā dzīvē esmu izdarījis divus darbus. Viens darbs ir jaunā Ķīna. Otrs darbs — kultūras revolūcija. Kas attiecas uz šo revolūciju, tad man nebija daudz atbalstītāju. Bet to, kas bija pret, nebija mazums". Domāju, ar šiem vārdiem viņš arī pats sevi novērtējis.

— Es pieņemu, ka tā varēja būt arī Mao Czeduna liela personīgā traģēdija.

— Es jums piekrītu. Tā bija viņa personīgā traģēdija.

— Tāda cilvēka traģēdija, kam rokās ir milzu vara.

— Mūsu tautā, atminoties pagātni, Mao Czeduna laiku, nav jūtams naids. Ir jūtama nožēla. Tauta izrāda lielu augstsirdību.

— Interesanti! Jo ir valstis, kurās jūtams milzu naids pret visu iepriekšējo vēsturi un agrākajiem politiķiem.

— Es domāju, ka jūsu situācija ir citādāka. Domāju, ka nevar vērtēt Latvijas pagātni atrautībā no padomju politikas. Mums ir savādāka pieredze. Mēs uzskatām, ka ne viss, ko Mao Czeduns darīja, bija slikts. Labo mēs saglabāsim. Slikto — atmetīsim. Kad Mao Czeduns bija miris un arestēja tā saukto "četru bandu", tauta saprata, kā tas bijis. Un tika nolemts šīs lietas vairs nekustināt, nerakņāties pagātnē. Var jau būt, ka ar laiku, dzīvei uzlabojoties, kad veselais saprāts ņems pārsvaru pār emocijām, mēs atkal studēsim un pētīsim savu vēsturisko pieredzi ar skaidrāku un taisnīgāku skatienu.

Mūsu valsts mainās. Mainās cilvēki, mainās skatījums uz lietām un parādībām. Tagad Ķīnā bez Komunistiskās partijas ir vēl astoņas demokrātiskas partijas. Šajās partijās ir galvenokārt inteliģence. Oficiāli mūsu valstī ir daudzpartiju iekārta Komunistiskās partijas vadībā. Kad tiek pieņemti svarīgi jautājumi. Komunistiskā partija jautājumu apspriež kopīgi ar šīm demokrātiskajām partijām, meklējot optimālu risinājumu. Mūsu parlamentā ir gandrīz trīs tūkstoši deputātu — visu partiju pārstāvji. Un parlamentā ir arī bezpartejiskie.

Protams, jāņem vērā arī Ķīnas specifiskā problēma — lielais iedzīvotāju skaits. Mūsu valstī taču ir jau miljards divsimt miljoni cilvēku! Tas, protams, ir pārāk daudz. Jo liela valsts — lielas problēmas, daudz cilvēku — daudz problēmu. Ja Ķīnā tagad būtu 500 līdz 600 miljoni iedzīvotāju, cilvēki droši vien dzīvotu daudz labāk. Agrāk cilvēkiem bija labi, ja viņi bija paēduši. Tagad ar to vien ir par maz. Tāpēc arī mūsu valsts ir pirmajā vietā pasaulē televizoru ražošanā, tai ir milzu iekšējais tirgus. Pateicoties ģimenes plānošanas politikai, dzimstība samazinās. Un tomēr valsts iedzīvotāju skaits ik gadu palielinās par 15 miljoniem cilvēku. Turklāt jāņem vērā, Ķīnas lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizņem tikai 6% no pasaules lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Pārējā ir tuksneši, kalni Taču Ķīnai izdodas pabarot 20 procentus no pasaules iedzīvotājiem. Domāju, to zinot, nebūtu taisnīgi nepieminēt Ķīnas ieguldījumu cilvēces attīstībā.

— Jūsu ekselence, "Latvijas Vēstneša" lasītājiem būtu interesanti uzzināt arī par Jūsu personīgo dzīvi. Kā jūs kļuvāt diplomāts un vai esat apmierināts ar savu likteni.

— Esmu dzimis Siņtejā — nelielā pilsētā dienvidos no Pekinas. Tā ir liels transporta mezgls. Mans tēvs bija skolotājs. Arī mana sieva ir skolotāja. Viņa māca ķīniešu valodu. Kad mācījos skolā, sapņoju kļūt par rakstnieku. Pēc tam tas kaut kā pazuda. Sāku mācīties svešvalodas un nolēmu kļūt pat valodnieku, tulkot daiļliteratūru. Taču liktenis bija man acīmredzot lēmis diplomātiju. Tūlīt pēc augstskolas beigšanas es nokļuvu ĶTR Ārlietu ministrijā un strādāju Padomju Savienības virzienā. Tā bija mana specializācija. Es biju ĶTR vēstniecības padomnieks Maskavā. Tad atkal strādāju Ārlietu ministrijā. 1991. gada jūlijā kļuvu par ĶTR ģenerālkonsulu Ļeņingradā, tas bija pašās pēdējās PSRS pastāvēšanas dienās. Vēlāk mani norīkoja par ĶTR ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Gruzijā. Tur es nostrādāju gandrīz divus gadus, tagad esmu tādā pašā amatā Latvijā. Esmu izgājis visas diplomātiskās hierarhijas pakāpes, nevienu neizlaižot.

— Tātad jūs esat tipisks karjeras diplomāts.

— Jā. Es piedalījos arī politiskajās konsultācijās par ĶTR un PSRS attiecību normalizēšanu, kas turpinājās gandrīz 10 gadus. Starp citu, ĶTR delegāciju šajās sarunās vadīja toreizējais ārlietu ministra vietnieks Czjans Cičens, tagadējais ārlietu ministrs, kurš nesen apmeklēja Latviju.

Man pašam drīz būs 57 gadi. Man ir divi pieauguši bērni. Dēlam būs 26 gadi, viņš strādā Ķīnas — Honkongas kopuzņēmumā Pekinā. Meita mācās Radio un televīzijas institūtā, būs žurnāliste, tātad jūsu kolēģē. Radio un TV žurnālistika Ķīnā — tā ir prestiža profesija.

— Kā jūs Rīgā dzīvojat, kad nestrādājat? Cik zinu, jūsu sieva pagaidām ir Ķīnā. Vai vienam nav garlaicīgi?

— Man ļoti patīk pastaigas. Rīga ir ļoti skaista pilsēta. Paskatieties pa logu — cik lielisks skats uz Rīgu! Šī krastmala ir brīnišķīga. Tādā valstī, ar tādu kolorītu esmu pirmoreiz. Šeit ir daudz ko fotografēt. Es arī ļoti augsti vērtēju Pekinas operu. Esmu paņēmis līdzi daudzas kasetes ar Pekinas operas ierakstiem. Esmu pievērsies pingpongam, vēstniecībā mums ir tenisa galds. Es katru dienu spēlēju ar saviem darbiniekiem.

— Delikāts jautājums: vai jūs vienmēr uzvarat?

— O, nē! Mēs spēlējam pa īstam. Gadās arī zaudēt. Šis sporta veids Ķīnā ir ļoti attīstīts.

Rudenī, kad atvērs jūsu jauno operu, es noteikti iešu arī uz to. Kaut gan ķīniešu nacionālā opera ir ļoti atšķirīga. Protams, brīvā laika man ir maz, jo ir patiešām liela darba slodze. Tomēr es gribu arī pabraukāt pa Latvijas pilsētām. Esmu bijis arī jūsu kaimiņvalstīs — vienreiz Lietuvā un vienreiz Igaunijā. Viļņā un Tallinā strādā mani kolēģi, Ķīnas vēstnieki. Jūsu valstis ir tuvas, taču katrai tomēr ir savas īpatnības. Vasarā pie manis atbrauks sieva. Es viņai un bērniem rakstu, ka dzīvoju normāli. Man ir laba komanda — patiešām erudīti darbinieki no Ķīnas. Man ir arī ļoti laba sekretāre, vietējā meitene. Arī šoferis ir vietējais.

— Paldies par laiku, ko veltījāt man un mūsu avīzei!

— Paldies arī jums! Protams, vislabāk jums Ķīnu būtu iepazīt mūsu valstī uz vietas.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"