Par nopelniem Tēvijas labā

Kad no daudzajiem Latvijas brīvvalsts laiku apbalvojumiem pirmais pērn tika atjaunots Triju Zvaigžņu ordenis, Valsts prezidents Guntis Ulmanis īpaši atzīmēja tā demokrātisko dabu. Nodibinot 1924.gadā šo godazīmi par atmiņu Latvijas valsts dzimšanai, tika noteikts, ka ar to apbalvo Latvijas pilsoņus un ārvalstniekus par nopelniem Tēvijas labā, kas var izpausties valsts, sabiedriskajā, kultūras vai saimnieciskajā darbā. Ar šo ordeni apbalvoja visus karavīrus, kas bija brīvprātīgi iestājušies nacionālajā armijā līdz 1919.gada 17.martam un piedalījušies kaujās. Ordeņa lielkrustu pirmie saņēma Jānis Čakste, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Rainis un Kārlis Ulmanis.

1994.gada 18.novembrī ordeņa IV un V šķiru saņēma 19 cilvēki, šā gada 4.maijā tika piešķirtas visas piecas ordeņa šķiras un tika apbalvoti 56 cilvēki.

Kā atzīmē Ordeņa domes priekšsēdētājs Guntis Ulmanis, sabiedrība visai rosīgi atsaukusies uz aicinājumu izvirzīt pretendentus šī augstā un pagaidām vienīgā valsts apbalvojuma saņemšanai. Lielā aktivitāte vieš pārliecību, ka ordeņa atjaunošana notikusi īstajā laikā un diezin vai ir pamats bažām, ka apbalvoto loks paplašinās pārāk strauji.

— Varbūt mēs vēl neesam gatavi izsvērt visus nopelnus tautsaimniecībā un ārpolitikas veidošanā, bet mums jau šodien jāpasaka paldies tiem cilvēkiem, kas cauri okupācijas gadiem palīdzēja saglabāt tautas gara spēku un deviņdesmito gadu sākumā ieguldīja milzīgu darbu un enerģiju jaunās Latvijas veidošanā, neprasot nekādu samaksu un nezinot, kāda būs mūsu valsts un viņu pašu nākotne. Morālais atbalsts cilvēkiem šobrīd vajadzīgs visvairāk.

Nenesot līdzi nekādas privilēģijas vai materiālus labumus, Triju Zvaigžņu ordenis ir aicināts sagādāt apbalvotajiem tieši morālu gandarījumu un reizē stiprināt tautas kopības garu un pašapziņu, gribu saglabāt un kopt tautas savdabību un vispārcilvēciskās vērtības. Pildīt šīs funkcijas ordenis varēs gan vienīgi tad, ja tauta tiešām pazīs savus varoņus, tos daudzos nesavtīgos, pašaizliedzīgos cilvēkus, kuriem pienākums pret Tēvzemi allaž bijis un ir pats augstākais pienākums.

Ieklausoties šo bagāto, daudzveidīgo personību dzīves atziņās un pārdomās, veidosim rakstus par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem un virsniekiem. Šodien to ievada saruna ar latviešu leģendārās zemūdenes "Ronis" pēdējo komandieri Hugo Legzdiņu. Viņš šo augsto apbalvojumu saņēmis jau otro reizi. Un virsrakstā lai tiek rinda no kapteiņa mīļākās dziesmiņas:

Jaunais ordenis vēl kārbiņā. Pie krūtīm - jaunībā saņemtie Triju Zvaigžņu ordenis un Zviedrijas Zobena ordenis. Kara un okupācijas gados rūpīgi slēpti, tie gan bija zaudējuši lepno mirdzumu un pie parādes tērpa vairs nebija spraužami. Kad pērn Latvijā ciemojās Kārļa Skalbes mazdēls Andris, viņš tēvoča nosūbējušo un deformēto ordeni kopā ar diplomu paņēma līdzi uz Zviedriju, gan teikdams, ka restaurācija droši vien maksāšot lielu naudu, taču drīz vien tika saņemts gan laika zoba skartais vecais, gan pavisam jauns ordenis. Foto: Arnis Blumbergs

-Vai biju ko īpašu paveicis Tēvijas labā toreiz, kad savos trīsdesmit trīs gados tiku apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa piekto šķiru, un vai tagad, 93. mūža gadā iegājis, esmu pelnījis saņemts ordeņa ceturto šķiru? To neņemos spriest. Bet doma par Latviju, par savu vietu valsts veidošanā gan vienmēr bijusi.

Bērnību vadot Igates muižā Vidrižos, kur tēvs bija galdnieks, par zemūdenēm sāku sapņot, izlasījis kādu rakstiņu "Jaunības tekās". Lielnieki Stučkas laikā 1919.gadā tēvu nošāva "par kontrrevolūciju", atstājot mūs ar brāli un divām māsām uz mātes pleciem un stipri ierobežojot mūsu iespējas tikt pie izglītības. Māte gan ļoti gribēja, lai mēs mācītos, bet uz Rīgu varēja sūtīt tikai vecāko brāli. Man tik stipri gribējās tālāk skoloties, ka apsolījos četrgadīgo Valsts tehnikumu pabeigt trijās ziemās. Tā kļuvu par mehāniķi. Dienesta laikā apguvu radiotelegrāfista specialitāti un tiku komandēts uz kara flotes instruktoru skolu Liepājā. Padzirdējis, ka Latvijai būvē Francijā zemūdeni, cieši apņēmos tikt uz tās. Un tā 1926.gada augustā, kad "Ronis" tikko bija nolaists ūdenī, arī mani ieskaitīja komandā.

Tūlīt gājām uz Franciju, uz Nanti, kur kuģis bija būvēts. Biskajas līcī notika vispusīgi izmēģinājumi. Tikai pēc tam zemūdeni svinīgi nodeva Latvijas valdībai. Tad arī devāmies uz Rīgu atrādīties tautai. Latvijai nu bija zemūdenes "Spīdola" un "Ronis" un mīnu traleri "Viesturs" un "Imanta". Iegājām Daugavā un pietauvojāmies pretī pilij. Tauta nāca un brīnījās, ka visi jūrnieki runā latviski. Tas bija brīnišķīgs skats! Divas dienas cilvēkus laida uz kuģiem. Puikas stāvēja krastā un drebēja aiz sajūsmas, ka tiks uz īstas zemūdenes. Priecājās visi. Un lepojās gan ar Latvijas jaunajiem kuģiem, gan latviešu jūrniekiem.

Kad mūsu jaunajai kara flotei radās vajadzība pēc saviem virsniekiem, netrūka jaunekļu, kas bija gatavi mācīties. Arī es jutos aicināts. Izturējis pamatīgu konkursu, iekļuvu Krišjāņa Valdemāra jūrskolā un jau pēc diviem gadiem saņēmu virsnieka pakāpi. Francijā pabeidzu torpēdu virsnieku skolu un pēc tam papildinājos Zviedrijas kara flotē. Tiku paaugstināts par kapteini un valsts svētkos saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni. Varētu varbūt teikt - par neatlaidību un centību. Jūras zinības padevās viegli, bet franču valoda lika krietni papūlēties. Mācījos dienu un nakti. Tas man vēlāk palīdzēja izturēt lielo konkursu uz to pašu Francijas Jūras kara akadēmiju, ko savā laikā bija beidzis admirālis Teodors Spāde. Es to absolvēju 1939.gadā. Strādāju flotes štābā, oktobrī tiku iecelts par "Roņa" komandieri. Ilgi jau tai godā nebija lemts būt - te lūk šai attēlā , kas uzņemts 1940.gada 25.jūlijā,esam pēdējo reizi kopā.

"Ronis" kā krasta aizsardzības tipa kuģis bija neliela, bet moderna zemūdene, atbilstoša visām sava laika prasībām. Uz tās ritēja spraigs mācību darbs torpēdu un artilērijas šaušanā. Kaut arī torpēdas bija visai dārgs ierocis un sociāldemorāti presē bija sacēluši brēku par izšķērdību, jo kļūmes gadījumā kādu torpēdu treniņos varēja arī pazaudēt, Hugo Legzdiņš kā torpēdu virsnieku kursu vadītājs stingri uzstāja, ka torpēdu šaušana jāapgūst pamatīgi. Dzīvā atmiņā ir ne vien ikdienas mācības ar torpēdu dziļumstūres un virzienstūres vadības un formas un svara stabilitātes ieturēšanas gudrību apguvi, bet arī daudzās vizītes kaimiņvalstīs. Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Vācijas un citās Baltijas jūras kara ostās plīvoja Latvijas karogs un arī "Dievs, svētī Latviju!" jaunās valsts vārds aizskanēja pasaulē.

"Ronis" bija lepns kuģis ar brašu komandu. Neiztika jau arī bez savām ēverģēlībām. Nu kaut vai toreiz Karlskronā, kur stāvējām pāris dienas. Pēkšņi ierodas zviedru varas iestāžu pārstāvji. Tā un tā - pārdevēji sūdzoties, ka veikalu automātos kronu vietā samesti santīmi. Izrādījās, puišiem bija iepatikušies tie preču automāti, Latvijā tolaik tādu nebija, un ar santīmiem tā lieta gāja arī. Mūsu komandieris Ādolfs Bergs gan neapjuka. Tikai pajautāja, cik liela tā skāde esot, un tūlīt samaksāja.

Visādas izdarības palikušas atmiņā no "Roņa" izmēģinājumiem Tulonā. Reiz vairāki vīri salīga, ka varot uzreiz notiesāt 25 kūkas. Klāt dzert drīkstēja tikai ūdeni. Pirmais desmits aizgāja viens divi, bet pie sešpadsmitās septiņpadsmitās visi apstājās. Neviens neuzvarēja.

Lielas lustēšanās allaž bija jūrnieku svētkos, ko parasti svinēja ‘Ventspilī. Seržanti Valdemārs Vanters un Jānis Vīndedzis visādas delverības varēja izgudrot kau nakts vidū. Publikai par uzjautrināšanu viņiem bija tāds numurs, ko bijām iesaukuši par "Džoniju no Daugavas". Vanters nokāpj krastā un pēc brīža atgriežas it kā kunga dūšā. Pretī pie trapa pilnā sardzes matroža formā iznāk Vīndedzis. Stingrs un nepielaidīgs - piedzērušos uz kuģa nevarot laist. Vanters par visu varu laužas pie kapteiņa. Abi tēlo tik vareni, ka cilvēki apkārt smej locīdamies. Patiesībā mūsu puiši ļoti labi izšķīra, kad, kur, ar ko un cik daudz var atļauties iedzert un formu nekad nezaudēja. Kaut gan ‘’Roņa" un ‘Spīdolas" artilēristi mēdz strīdēties, kurš lielāku ceļa gabalu Rīgā nobruģējis , jo tolaik jau alkohola nodokli izmantoja ceļu būvei un uzlabošanai.

Atkārtoti mācoties Francijā un Zviedrijā un daudzkārt uzturoties dažādu valstu ostās, Hugo Legzdiņš dziļi izjuta Latvijas saistību ar visu plašo pasauli, cilvēku tuvības un saprašanās iespēju. Ilgus gadus viņa labākais draugs bija taizemietis Žalits Kulekhamdora, ar kuru bija iepazinies Tulonā.

Ar "Roni" saistās gan Latvijas kara flotes jaunība, gan Hugo Legzdiņa jaunības sapņu piepildījums un vīra spēku apzināšanās laiks. Un gadi neko nav izdzēsuši no atmiņas. Kaut arī krievu virsnieki aiz tīrās muļķības jau pašā kara sākumā pavēlējuši nogremdēt abas latviešu un četras krievu zemūdenes, sirmais kapteinis savu "Roni" gara acīm redz tikpat staltu kā tolaik un bez minstināšanās var nosaukt visus kuģa parametrus un darbības rādītājus.

Karš un okupācija izpostīja Hugo Legzdiņa jaunības sapni par zemūdenēm, izkaisīja pasaulē draugus un tuviniekus, sieva kādā uzlidojumā zaudēja kāju. Tomēr cerību zvaigzne allaž spoži spīdējusi pār Legzdiņu ģimeni.

Un ja nu vaicātu, par ko tagad piešķirts ordenis, tad kapteinis domā, ka tas varētu būt par pedagoga darbu zivsaimniecības jūrskolā Vecmīlgrāvī. Navigāciju un jūras astronomiju pie viņa mācījušies Harijs Līdaks, Imants Vikmanis un daudzi citi kapteiņi. Pavisam varētu būt kādi 2000 audzēkņi.

- Vai Hugo Legzdiņš bija stingrs skolotājs? Un ko viņš pirmām kārtām centās iemācīt saviem audzēkņiem?

- Stingrs gan! - sarunā iesaistās arī kapteiņa dzīvesbiedre Elvīra. - Tie zēni te rindām nāca ar saviem mājas darbiem un uzdevumiem. Bet nu jau visi viņu slavē. Kā satiek, saka paldies.

- Ko es no viņiem prasīju? Lai zina no galvas kādas trīsdesmit zvaigznes Ziemeļu un trīsdesmit Dienvidu puslodē. Un lai iemācās saskaitīt un atņemt! Ar trigonometriju jau neviens neiekrīt. Iekrīt ar visvienkāršāko aritmētiku. Un precizitātei jābūt. Bez tās ne vien uz kuģa, bet vispār dzīvē nekas neiznāks.

Varbūt ordenis piešķirts par tām divām biezajām navigācijas grāmatām, kur iestrādātas pedagoga darbā gūtās atziņas un zinību pamati un kas joprojām ir vienīgā šāda mācību grāmata. Bet varbūt mūsu atdzimusī Latvijas valsts tik augstu novērtējusi Hugo Legzdiņa dvēseles spēku un gudrību? Kad vaicāju, vai kapteinis ticējis Trešās atmodas un neatkarības atgūšanas iespējai, staltais jūrnieks domīgi atbildēja:

"Nekādu bruņotu spēku vai militāras varenības jau mums nebija, bet dzīva bija tautas dvēsele, uz to varēja cerēt."

Un kā kvintesence mūsu sarunai mājīgajā kapteiņpāra dzīvoklītī pie franču ‘vīna glāzes šķiet Hugo Legzdiņa negaidīti pārgalvīgi uzņemtā dziesmiņa:

Es gluži nabags esmu bijis,

Un gluži nabags gribu būt.

Bet tik uz katra dzīves soļa

Man vajag tīram zeltam būt.

Mans zelts ir spožie saules stari

Vienkārši un droši vien banāli vārdi. Bet arī tās vislielākās lietas taču izsakāmas tieši vienkāršos vārdos.

Aina Rozeniece,

"LV" korespondente

1931.gads (

1940.gada 25.jūlijs

1910. gads Ipiķos