Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts prezidents - Latvijas austrumu novados. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.06.1995., Nr. 97 (380) https://vestnesis.lv/ta/id/27333

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts prezidents - Latvijas austrumu novados (turpinājums)

Vēl šajā numurā

27.06.1995., Nr. 97 (380)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts prezidents — Latvijas austrumu novados

Līgo dienas priekšvakarā Valsts prezidents Guntis Ulmanis ieradās Balvu rajonā. Viņu sirsnīgi aplīgoja Baltinavas sievu etnogrāfiskais ansamblis un arī Baltinavas internātskolas bērni un pedagogu kolektīvs. Jāteic gan, ka Baltinavas internātskola, kas audzina lielākoties vecākiem atņemtos bērnus un arī apaļus bāreņus, šobrīd ir patukša. Liela daļa bērnu gan bija atprasījušies no saviem aizbildņiem, lai skolā tiktos ar Valsts prezidentu Gunti Ulmani un viņa kundzi Ainu Ulmani. Skolas direktore Veneranda Andžāne pastāstīja Valsts prezidentam, kā norit bāreņu nama ikdiena. Te tiek gādāts par to, lai katrs bērns saņemtu ne tikai pamatizglītību, bet apgūtu arī amata prasmi. Prezidents ar kundzi iepazinās ar bāreņu nama telpām, pabija viņu vietējā svētnīcā, kur ticības mācību pasniedz pati direktore un kur nereti iegriežas ciema mācītājs.

Andžānes kundze stāstīja arī par problēmām, kas saistītas ar šo bāreņu tālāko likteni pēc pamatskolas beigšanas. Izrādās, ka Latvijas valstī joprojām likums neaizsargā bāreņus. Lai gan Baltinavā - sešu kilometru attālumā no Krievijas robežas - dzīvo mūsu pašu latviešu bāra bērni no visiem Latvijas rajoniem, izrādās, Latvijai viņi nav vajadzīgi. Likumā nav noteikts, kā viņi varētu iegūt Latvijas pilsonību un līdz ar to arī sertifikātus. Valsts prezidents izteica izbrīnu par šādu robu likumdošanā. Arī savos iepriekšējos braucienos viņš sastapies ar tādu pašu problēmu, taču tajos runa bijusi par bērniem no nepilsoņu ģimenēm. Prezidents izteicās par iespējamu likumdošanas iniciatīvu, lai mūsu bāreņi pēc iespējas ātrāk saņemtu likuma garantijas. Tas skar aptuveni 5 tūkstošus bāreņu.

Baltinavas internātskolā mācās un arī dzīvo bērni, kas atpaliek garīgajā attīstībā. Protams, tādēļ rodas daudz problēmu ar šo bērnu iekārtošanu darbā. Visā Latvijā šobrīd trūkst darba vietu. Darba devējs labāk izvēlas jebkuru citu bezdarbnieku, kam nav problēmu arī ar dzīvokli. Taču, neskatoties uz šo ne visai priecīgo stāvokli, baltinavieši prezidentu un viņa kundzi sagaidīja un pavadīja ar ārkārtīgu sirsnību.

Uzrunājot Baltinavas internātskolas audzēkņus, pedagogus un arī ciema ļaudis, kas bija pulcējušies skolas zālē, Guntis Ulmanis teica:

- Te šodien savijas viss kopā: gan Latvijas vēsture, gan domas par mūsu nākotni, gan par Jāņiem, gan par problēmām un arī jautājums - kāpēc mēs, cilvēki, esam tik nežēlīgi. Laikam jau ir vajadzīgi šādi pārdomu brīži. Un it sevišķi cilvēkiem, kas vada valsti. Jo, sēžot greznās telpās, dzīvojot labos apstākļos, nekad cilvēks nesaprot, kādas tad īsti ir tavas zemes vajadzības un kādi ir tavas zemes cilvēki. Un es vienmēr esmu domājis, ka mēs esam daudz sev darījuši pāri, būdami augstprātīgi, iedomīgi, neredzēdami to, kas tev iet aiz muguras vai kas ir zemāks par tevi, bet gan vienmēr lepodamies ar to augstāko, bagātāko, šķietami vērtīgāko. Katru no mums dzīve ir ielikusi savā vietā un katram no mums jāprot paskatīties, kāds esi tu pats un kāda ir tava zeme, kā dzīvo tavi ļaudis. Es domāju, ka mēs esam uzsākuši pareizu ceļu.

Mēs esam ļoti dažādi. Bet viens mūs vieno. Tas, ka esam latvieši. Latvieši vienmēr ir bijuši strādīgi. Nenopulgosim sevi un neteiksim, ka mēs esam aizmirsuši strādāt. Mēs to neesam aizmirsuši. Es to varu apgalvot, jo esmu bijis daudzās zemēs un valstīs un redzējis, kā tas ir citur. Un es esmu pārliecināts, ka tieši latviešu tautas mīlestība uz savu zemi, uz savu dzimtu, uz savas tautas nākotni dod mums spēku.

Es nekad neesmu Latgali uztvēris kā kaut ko nodalītu, tālu. Man vienmēr Latvija ir bijusi viens vesels. Kā es rakstīju savās atmiņās: Latviju es redzu kā lielu, zaļu pļavu, kurā ganās daudz brūnu govju. Un nekad Latvija nav tikusi dalīta sliktākā vai labākā daļā. Jā, vēsture un likteņi mūs ir veidojuši dažādus. Varbūt Zemgale bijusi bagātāka, pateicoties citām iespējām, bet Latgale vienmēr bijusi tas robežpunkts, kurš ir uztvēris pirmos sāpīgos triecienus un kur līdz bagātībai ir vienmēr kaut kā pietrūcis - vai laika, vai likteņa labvēlības un laimes. Bet cerēsim, ka viss sliktākais ir aiz muguras. Es tam ticu un gribētu, lai jūs darītu to pašu. Strādāsim, veidosim, meklēsim šo savu ceļu, lai tas nekad vairs nevestu atpakaļ turp, kur mēs bijām.

Es izsaku savu apbrīnu un cieņu tiem cilvēkiem, kas strādā tieši šādā skolā. Viņi cenšas aizvietot to, ko Dievs nav lēmis aizvietot nevienam. Un tomēr viņi to spēj. Un es vienmēr apbrīnoju tos skolotājus, tos pedagogus un tos cilvēkus, kas strādā vietās, kur jāsaskaras ar nelaimi. No skolotājiem ir atkarīgs, vai laime ienāks šai mājā vai neienāks. Man ir tāda sajūta, ka šeit ir ienākusi laime, ir ienākusi ticība. Un es gribētu teikt: ticēsim Dievam, bet ticēsim arī paši sev. Jo tikai ticībā uz Dievu mēs caur savu darbu varam veidot savu dzīvi un savu nākotni. Lūgdami Dievu, darīsim visu, lai mūsu dzīve kļūtu patiesāka. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka dzīvē pats galvenais ir godīga attieksme pret visu, ko tu runā un dari. Diemžēl, mums tā ļoti bieži pietrūkst. Bet Latgalei ir kāda liela priekšrocība, salīdzinot ar citiem novadiem: tā ir viņas atklātība, tā ir viņas sirsnība, un tas ir viņas godīgums. Nesiet šo godīgumu arī citiem Latvijas novadiem, dodiet šo savu spēku un pārliecību! Un tas nekas, ka tuvu jums ir robeža. Katra robeža ir jākopj, un ar katru robežu ir jādzīvo draudzībā un saticībā. Un es personīgi darīšu visu, lai attiecības ar Krieviju, lai attiecības ar visām mūsu robežzemēm būtu labas un draudzīgas. Es saprotu, ka jāiziet vēl cauri grūtiem pārbaudes brīžiem, jo ne jau tikai no mums atkarīgs, kādas būs mūsu attiecības ar Krieviju, bet arī no tā, kas notiek pašreiz pašā Krievijā. Un ticiet man, ka pašlaik tur iet ļoti smagi un stāvoklis ir sarežģīts. Ir viena īpatnība, ko Krievija saglabājusi cauri gadsimtiem: kad tautai ir smagi un tā slīgst nabadzībā, tad bieži vien tur atskan ieroču šķindas un kareivīgas runas. To mēs dzirdam arī tagad. Bet es domāju, ka prāts ņems virsroku un arī Krievijā kļūs labāka dzīve. Es vienmēr esmu teicis, ka mūsu nākotnes ķīla daļēji ir Krievijas cilvēku labklājībā un pārticībā. Kad Krievijā cilvēki labi dzīvos, tad nebūs karu, nebūs briesmu un ļaunuma. Un, ja tas tā notiks, tad es ceru, ka arī robeža ar Krieviju būs draudzīga, kas mums ļaus raudzīties uz Austrumiem bez nedrošības un neuzticības.

Paldies par to, ka jūs mani tik sirsnīgi sagaidījāt! Šī Jāņu priekšdiena ir tāda, kas vieš pārliecību un ticību. Man jautā, kā tad tu svinēsi Jāņus? Viens otrs to mēģina gleznaini aprakstīt, baidīdamies, ka tik nav Jāņi svinēti par švaku, un stāsta, kā nu tiks dzerts alus un tiks skandētas dziesmas visu nakti. Un tad vēl apraksta vainagu pīšanu, papardes zieda meklēšanu utt. Es domāju, ka visskaistākie Jāņi ir tie, kas šais vasaras saulgriežos ir mūsu pašu sirdīs un prātā. Un kā nu kuram tas Jāņu vakars paies: vai pie pilnāka alus kausa vai tukšāka, bet galvenais, ka mēs esam paši savos Jāņos un savā zemē. Un vienīgi žēl, ka man ir vārds Guntis. Es Jāņu dienā vienmēr domāju: cik labi, ja būtu Jānis. Bet tā jau ir tikai viena diena, pārējās 364 dzīvosim ar tiem vārdiem, kāds nu kuram ir dots. Paldies jums!

Pēc tam Valsts prezidents Guntis Ulmanis ieradās Balvu amatu skolā uz tās pirmo 12. klases izlaidumu. Kā vēsta nosaukums, šī skola dod ne tikai vispārējo vidējo izglītību, bet arī atestātu par kāda aroda iegūšanu. Šeit meitenes mācās šūt un frizēt matus, bet zēni apgūst kokapstrādes un podniecības iemaņas. Balvu amatskolu šogad beidz 31 audzēknis.

Valsts prezidents novēlēja visiem jauniešiem atrast iespēju pielikt savus spēkus tādās vietās, kurās viņi varētu apliecināt savu gribu un centienus ziedot sevi Latvijas nākotnei.

- Augsti godājamie vecāki, cienījamie pedagogi, meistari, mīļie jaunieši! Šajās dienās mūsu valsts svin svētkus. Ne tikai Jāņus, bet arī kārtējo izlaidumu katrā skolā. Mūsu jaunieši, pabeiguši vienu dzīves posmu, dodas tālāk. Es jūs mazliet apskaužu, jo jūs esat dzīvojuši un mācījušies ļoti interesantā laikā. Tas ir lielu pārvērtību laiks, bet arī upuru laiks. Un vienmēr šādos brīžos mēs atceramies to jaukāko, skaistāko. Lai atceramies arī grūtības, caur kurām tapa Latvija, caur kurām ir rūdījusies mūsu tauta. Jums būs jāiet tālāk. Jums būs jāpaveic tie darbi un jārealizē tie ideāli, uz kuriem jūs līdz šim raudzījāties ar grāmatu acīm. Līdz šim jūs tikai jūsmojāt un priecājāties par šiem ideāliem. Tagad jums šie ideāli jārealizē. Un vislabākais vēlējums, ko es jums šodien varētu izteikt, ir — ejiet dzīvē tur, kur ciena un atzīst Latviju! Atrodoties savas patstāvīgās dzīves starta vietā, dariet visu, lai vairotu cieņu un uzticību Latvijai, lai tā būtu mūžīga. Es gribētu jums šodien novēlēt, lai piepildās visi jūsu skolasdienu sapņi, lai jūs būtu laimīgi un lai jūs darītu Latviju stiprāku un bagātāku, nekā to spējam šodien mēs.

Skolas direktore Ināra Ņikuļina, pasniedzot absolventiem vidusskolas beigšanas atestātu, atcerējās, ka tieši šīs 12. klases audzēkņi iedibinājuši daudz jauku tradīciju. Varbūt jauka tradīcija aizsākās arī šajā izlaidumā: meitenes un zēni tika iešūpoti lielajā dzīvē uz skolas skatuves izbūvētās ziedu šūpolēs.

Skolas izlaidums absolventiem vienmēr paliek spilgtā atmiņā, taču Balvu amatu skolas beidzēji varēs lepoties arī ar Valsts prezidenta rokasspiedienu, katram jaunietim pasniegto Aleksandra Pelēča "Sibīrijas grāmatu" un ar atmiņu foto pie skolas ugunskura. Liela daļa absolventu Balvos izvēlējušies augstākās izglītības ceļu, taču tiem, kas nolēmuši tūdaļ pat stāties kādā darbā, prezidents novēlēja strādāt čakli, par slavu savai dzimtai un Latvijai, atrast darbu savā profesijā un savu vietu lielajā dzīvē.

Vakarā Valsts prezidents devās uz Rēzeknes rajonu.

22.06.95. A.B.

 

Attēlos: Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa sagaidīšana Latgalē, šoreiz uz Rēzeknes rajona robežas, kur par savu novadu stāsta Ernests Jurkāns; Valsts prezidents apstājās arī pie piemiņas vietas, kur kopš 1937.gada sakuplojuši toreizējā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un viņa līdzgaitnieku Jāņa Baloža un Krišjāņa Berķa iestādītie ozoli; Rēzeknē Valsts prezidents piemiņas brīdī uzkavējās pie savulaik pazīstamā valstsvīra Franča Trasūna atdusas vietas; atceres mirklis bija arī vienā no skaistakajām Rēzeknes baznīcām.

Foto: Juris Krūmiņš, VPK

 

Turpinājums 7.lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!