PĀRDOMĀS

Zemniecība kā latvisks dzīvesveids

“Gaujiena ir mana paradīze!” — mēdzis teikt prof. Jāzeps Vītols, vadīdams “Anniņās” darbīgas, laimīgas vasaras. Tā saka arī paši gaujienieši — gan tie, kas te dzīvo no paaudzes paaudzē, gan tie, kas atgriežas dzimtajā pusē no citviet uzsāktām darba gaitām, gan tie, kas dzīvo un strādā kādā tālākā vai tuvākā pilsētā, bet garīgi nav zaudējuši saites ar to.

Bet mani par šo Vidzemes pērli vispirms ieinteresēja te iecerētais projekts “Zemniecība kā dzīvesveids”.

Tas paredz sakopt šo Latvijas stūrīti, atjaunot zemnieku sētu ar visām darba un sadzīves tradīcijām un veidot latviešu mentalitātei atbilstošu kultūrvidi. Pašlaik top pagasta teritoriālās plānošanas programma, kas aptver visas dzīves puses. Par šo projektu ieinteresējusies arī Ziemeļreinas – Vestfālenes valdība, jo Eiropā nav nemaz tik daudz šādu civilizācijas nesabojātu, turklāt ļoti gleznainu dabas stūrīšu. Pēc vairākiem iepazīšanās braucieniem un sarunām arī vācu mērniecības žurnālos pavīdējis Gaujienas vārds. Piešķirts jau pirmais finansējums. Tā teikt — maisam gals vaļā!

Lai zemes reformas ietvaros nodrošinātu īpašuma tiesības un atjaunotu nekustamā īpašuma kadastru, Vācijas Mērniecības biedrība un Gaujienas pagasts noslēguši līgumu. Vācijas puse piešķir 30 tūkstošus marku, bet Gaujienas pagasts apņemas izstrādāt un realizēt zemes gabalu reprivatizācijas un īpašuma atjaunošanas kārtību, kas noderētu kā paraugs arī citiem lauku rajoniem.

Vispirms jānokārto mērniecības un zemes īpašuma lietas! — Tāda ir Latvijas Kadastra centra direktora Mintauta Eglīša pārliecība. Un tāpat domā arī Gaujienas projekta koordinācijas padomes vadītājs Aivars Nātre, ko Latvijā pazīst kā Mazās enerģētikas fonda izpilddirektoru. Stabilitāte, drošības izjūta jau arī ir viens no zemniecības uzplaukuma pamatiem. Iekopjot tīrumus, stādot dārzus un veidojot savu sētu, zemnieku stipru dara pārliecība, ka viņš dzen tēvutēvu aizsākto vagu un viņa darbu turpinās bērni un bērnubērni.

Kārtējā koordinācijas padomes sēde notiek pagastmājā. Muižas laikos te bijis ugunsdzēsēju depo, un vietējie to joprojām sauc par “špricmāju”. Vulfu dzimtas valdīšanas laikus te atgādina arī kādreizējā pils, kur kopš 1922. gada ir skola, lielais pils parks un dārzs ar stiklotām siltumnīcām.

Gaujienas pagasta attīstības programma apvieno zemes, vides, izglītības, kultūras un vairākas citas apakšprogrammas. Programmas pieteikums pagastā jau novērtēts un pieņemts, bet vēl jāprecizē un galvenais — jākonkretizē katra atsevišķā apakšprogramma. To vadītājiem jāveido ap sevi darbīgu un lietišķu padomdevēju un darba darītāju pulciņš. Katrā sektorā jāizstrādā priekšlikumi, konkrēti parādot, kas šajā jomā būtu veicams un cik tas maksātu.

Aivars Nātre kā pašu pirmo bausli izvirza mudinājumu: — Mums jānokrata, jāgaina prom neticība, nevarība un čīkstēšana! Mēs paši esam tie varīgākie, gudrākie un spējīgākie! Neviens cits mūsu vietā tās programmas neizveidos un arī neizpildīs!

Zināma pasivitāte latviešu zemniekam palaikam bijusi raksturīga. Kā domā Aivars Nātre, nelielās devās tā varētu būt pat noderīga — tā teikt, līdzsvara noturēšanai. Bet kad cilvēki nemaz nav iekustināmi uz kaut ko jaunu, uz kopus darbu, tad grūti ko panākt.

Pagasta vecākā Mētra Kalniņa, kas reizē ir arī draudzes vadītāja, ģimnāzijas skolotāja Vizma Zīle, Vides aizsardzības kluba vadītāja Elga Rācene, pagasta zemes dienestu vadītāji un citi padomes locekļi turpina precizēt savas darba programmas, bet es eju aprunāties ar gaujieniešiem. Jo viņi jau būs paredzamo lielo darbu darītāji un to augļu baudītāji.

Kopti celiņi no “špricmājas” ved uz balto pili, pie kuras kupli zaļo pirmo absolventu stādītie septiņi ozoli un paceļas tēlnieces Gaidas Grundbergas darinātais piemineklis Ojāram Vācietim ar viņa paša veltījuma vārdiem skolai: “No tevis, tāpat kā no bērnības savas, mēs nevaram aiziet nekad.” Ģimnāzija šai saulainajā jūlija dienā nestāv tukša un aizslēgta. Te rosās vasaras sporta nometnes bērni un meitenes ar tautastērpiem uz rokas. Tās ir atskaņas no Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kuros kā allaž piedalījušies arī Gaujienas dziedātāji un dejotāji.

Šodien dežurē skolotāja Dzintra Račevska, un labāku gidu grūti iedomāties. No draudzīgā smaida, atjautīgās valodas un gaišā acu skatiena uzreiz redzams, ka viņa ir rados ar visā Latvijā labi pazīstamo maestro Edgaru Račevski. Kā tad! Viņu tēvi ir brāļi. Abi dzimuši Cesvainē, bet vēlāk darba gaitās viens nonācis Skrundā, otrs — Gaujienā. Dzintras tēvs te, Gaujienas krastos, sastapis savu mīlestību, baudījis ģimenes laimi un radis piepildījumu skolotāja darbā. Tāpat kā māte. Jānis Račevskis te ierodas pēc Latvijas Universitātes beigšanas ar romāņu filologa diplomu. Gadu agrāk universitāti absolvējusi Marta Pēterēnas jaunkundze, kas te strādā par ķīmijas skolotāju. Vēl pēc pāris gadiem abi svin kāzas. Pareizāk sakot, jaunā pāra svinīgu apsveikšanu, pašiem vaininiekiem nezinot, sarīko direktors Jānis Osītis. “Brīnišķīgs cilvēks!” — piemetina Dzintras kundze (viņa gan tā saka vai par katru otro gaujienieti).

Kad esam iepazinuši skolas vēsturi ilggadīgā skolotāja Harija Grāvja izlolotajā muzejā, kur starp 1952. gada absolventiem var skatīt Ojāru Vācieti un arī Mintautu Eglīti, un Aivaru Nātri, dodamies uz bijušo muižas aldara māju. Par lieliem nopelniem latviešu mūzikas attīstībā Latvijas valdība to 1922. gadā piešķīra Jāzepam Vītolam. Viņš par godu savai sievai Annijai to nosauca par “Anniņām”.

Kā novēlējumu un pamudinājumu gan latviešu kultūras druvas kopējiem, gan Gaujienas attīstības projekta iecerētājiem uztveru te lasāmos profesora vārdus: “Mūsu pienākums ir piedāvāt mūsu plecus tiem, kuri pēc mums nāk, lai tie mūsu augumu pāraugtu, mums pāri celtos.”

“Anniņās” mums piebiedrojas viešņa no Austrālijas — Gaujienas ģimnāzijas 1940. gada absolvente Marina Stumbre. Viņa Dzintras kundzes smaidā tūlīt pazīst savu skolotāju meitu. Martai un Jānim Račevskiem viņa visu mūžu jutusies pateicīga par labajām latīņu valodas un ķīmijas zināšanām, par skolas gados iemantoto tieksmi pēc izglītības un mīlestību uz skolotāja darbu. Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādājusi skolā, Marinas kundze pēdējā laikā nododas glezniecībai. Fotoattēlos viņa mums rāda pēc atmiņas gleznotos Gaujienas ceriņus un baznīcu, arī Austrālijas ainavas. Viņa ļoti vēlētos savai skolai uzdāvināt kādas divdesmit gleznas, taču tās esot visai prāvas, un pašlaik trūkstot līdzekļu to atgādāšanai uz Latviju.

Gaujiena, kas veidojusies ap seno XII gs. hronikās minēto Atzeles valsti, allaž bijis gaišs novads un jau pirms gadiem 300 varējusi lepoties ar vairākām lielākām un mazākām skolām. Kā visu mūsu zemīti, arī šo novadu daudzkārt postījuši iebrucēji. Bijuši neražas un bada gadi. Un tomēr — vai Gaujiena atkal neatdzima pēc bargā Ziemeļu kara, kad to gandrīz pilnīgi noslaucīja no zemes virsas un grāfs Šeremetjevs pašpārliecināti varēja ziņot caram Pēterim I, ka te nu vairs nevienā sētā nesastaps dzīvu dvēseli, nedzirdēs pat gaili dziedam. Ar dzimtcilvēku darbu Gaujas krastā tika uzceltas muižas ēkas, iestādītas ošu gatves un liepu alejas, iekopts parks un dārzs. Vēl staltāka un baltāka pils šķita kļūstam Latvijas brīvvalsts laikā, kad te sāka mācīties bērni no plašas apkaimes. Zemes reforma atraisīja latviešu darba tikumu. Veidojās skaistas un bagātas zemnieku sētas.

Tiesa, Otrais pasaules karš un svešās varas ne vien sagrāva skaisto Gaujienas dievnamu un nodarīja citus materiālus postījumus, bet arī aizrāva uz Austrumiem un Rietumiem daudzus izglītotākos zemes kopējus un garīgā darba darītājus. Un tomēr — vai pēc 1988. gada ugunsnelaimes neticami ātri atjaunotās “Anniņas” ar skaisto estrādi un skanīgajiem ikvasaras Jāzepa Vītola Dziesmu svētkiem, Ojāra Vācieša ikrudens dzejas dienas, Dzintras Račevskas drosmīgā atgriešanās skolā pēc divdesmit bezgala interesantiem un saturīgiem darba gadiem Valsts bibliotēkā, Marinas Stumbres gleznotās Gaujienas vīzijas un kopā ar daudziem citiem pasaulē izkaisītajiem gaujieniešiem ziedotie līdzekļi baznīcas celtniecībai ļauj maz šaubīties, ka Gaujiena atkal atdzims!

Jau uzsāktie mērniecības un īpašuma atjaunošanas darbi iekļaujas apakšprogrammā “Zeme”, kas sasaucas ar apstrādes rūpniecības un amatniecības programmām. Lai zemniecība spētu sevi apliecināt par latviešu dzīvesveidu, paredzēts atkal celt godā namdara, skārdnieka, podnieka, audēja un daudzus citus amatus, ar kuriem izsenis var lepoties Gaujienas novads. Pašlaik ekonomisti prāto, cik plaši te būtu nepieciešams attīstīt ražošanu, lai pagasts atjaunotu savas pašattīstības spējas. Runa ir gan par lauksaimniecības produktu pārstrādi un kokmateriālu sagādi un apstrādi, gan enerģētiskās kūdras ieguvi un darbu atsākšanu dolomīta karjerā.

Latviešu zemnieks nekad nav dzīvojis no dienišķās maizes vien. Tāpēc kultūras un izglītības apakšprogrammu izstrādāšanai paredzēts piesaistīt lielu lietpratēju pulku. Gaujienieši aicina atsaukties savus novadniekus Latvijā un visā pasaulē, kam būtu kādas vēstures liecības par šo novadu. Ar padomu vai jebkādām ziņām par Gaujienas vēsturi var nākt talkā jebkurš.

Gaujiena noteikti kļūst par vienu no spulgākajām pērlēm Latvijas ainavā — tikai jāatceras tas pats pirmais bauslis: Mēs paši esam tie varīgākie!

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore