27. jūlija sēde

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Saskaņā ar Saeimas lēmumu 5. Saeimas 1995. gada rudens sesija ir sākusies 24. jūlijā. Rudens sesijas 27. jūlija kārtējo sēdi paziņoju par atklātu.

Par Saeimas Prezidija ziņojumiem, bet vispirms par 27. jūlija Saeimas sēdes darba kārtību. Ir saņemti priekšlikumi no komisijām un deputātiem par izmaiņām Saeimas darba kārtībā. Iesniegšanas secībā. Pirmo ir iesniedzis Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Jevgēnijs Zaščerinskis, dokuments nr. 795. Esiet tik laipni un paņemiet šo dokumentu! Viņš lūdz likumprojektu “Grozījumi likumā “Par zemes komisijām””, “Grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos””, “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, “Likums par zemes dzīlēm”, “Grozījumi likumā “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu””, “Grozījumi likumā “Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi””, “Grozījumi likumā “Par cukuru”” un “Likums par īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemi, kura aizņemta ar īpaši aizsargājamiem dabas objektiem” — šos likumprojektus ieslēgt likumprojektu izskatīšanas sadaļas sākumā, tas būtu, pēc 38. vai pirms 38. punkta.

Jānis Lagzdiņš — Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs. Lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC). Augsti godāto Saeimas priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Man ir pilnīgi saprotams, ka šie likumprojekti ir ļoti svarīgi un viņus nepieciešams izskatīt, tomēr darba kārtībā jau vairāk nekā mēnesi ir “Korupcijas novēršanas likums”, un, ja gadījumā Saeima šodien nobalsos par Jevgēnija Zaščerinska priekšlikumu, tad manis vadītā komisija acīmredzot ierosinās sasaukt ārkārtas sēdi “Korupcijas novēršanas likuma” pieņemšanai.

Sēdes vadītājs. Deputāts Zaščerinskis, Tautsaimnieku politiskā apvienība, Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs. Lūdzu!

J.Zaščerinskis (TPA). Cienījamie kolēģi! Varbūt, ņemot vērā sasprindzināto situāciju ar dienas kārtību un ņemot vērā arī tos priekšlikumus, ko mēs šeit šorīt saņēmām, Tautsaimniecības komisija lūdz un arī ir iesniegusi Prezidijam otru savu iesniegumu ieslēgt dienas kārtībā augstāk prasīto vietā vismaz divus likumprojektus, tas ir, par zemes komisiju... atvainojos, par zemes privatizāciju pilsētās un laukos. Un acīmredzot Tautsaimniecības komisija iesniegs arī Prezidijam iesniegumu par papildu sēdes sasaukšanu, jo mums, visām komisijām, acīmredzot ir sakrājies ļoti daudz likumprojektu un ir jāpasteidzina viņu izskatīšana. Paldies!

Sēdes vadītājs. Tātad jūs savu pirmo iesniegumu noņemat?

J.Zaščerinskis. Jā.

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu, paņemiet dokumentu nr. 794! Komisijas vadītājs jums jau nosauca šos likumprojektus. Vai man vēlreiz viņa priekšlikums ir jāatgādina? Nav. Vai ir iebildes? Iebilžu nav. Priekšlikums pieņemts.

Tālāk gan komisijas priekšsēdētāja Kehra, gan komisijas priekšsēdētāja Jāņa Lagzdiņa priekšlikumi par darba kārtību izskatāmi pie Prezidija ziņojumiem atkarībā no tā, ko Saeima lems par iesniegtajiem likumprojektiem, un, ja akceptēs tās pašas komisijas, kuras ir iesniegušas šos likumprojektus, ka tās ir atbildīgās komisijas, tad acīmredzot lemsim kopā par iekļaušanu darba kārtībā.

Nākamais. Sociālo un darba lietu komisija ierosina grozīt Saeimas plenārsēdes darba kārtību un izskatīt likumprojektus “Par sociālo palīdzību”, “Par valsts pensijām” un “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” pirmajā lasījumā pirms patstāvīgo priekšlikumu izskatīšanas.

Lūdzu, Andrejs Panteļējevs, “Latvijas ceļš”!

A.Panteļējevs (LC). Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie klātesošie! Es tomēr iebilstu pret to, ka šos jautājumus mēs pārceļam pirms jautājuma par “Lattelekom” izskatīšanas. Mēs jau ieiesim vēsturē ar “Lattelekom” jautājuma nemitīgu atlikšanu, un es iebilstu pret to. Jautājums par valsts pensijām, es domāju, ir pietiekami liels un plašs un debatējams jautājums, un es iebilstu, ka tas tiek pārcelts pirms jautājuma par “Lattelekom” izskatīšanas. Tāpēc es iebilstu pret šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Godāti deputāti! Zvans nedarbojas, tāpēc vajadzētu mehānisku zvanu... Tad lūdzu kanceleju mobilizēties un kaut kā izkārtot šo jautājumu. Mēs, protams, varētu diskutēt, kādā veidā, bet tas nebūtu nepieciešams, taču lai deputāti, kuri atrodas ārpus plenārsēžu zāles, tomēr zinātu, ka notiek balsojumi. Kaut vai uz katra trepju pakāpiena jāstāv vienam darbiniekam un jāziņo pa ķēdi.

Lūdzu, balsosim par Sociālo un darba lietu komisijas priekšlikumu grozīt darba kārtību un likumprojektus “Par sociālo palīdzību” un “Par valsts pensijām”, “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” pirmajā lasījumā izskatīt pirms patstāvīgo priekšlikumu izskatīšanas — pirms 35. punkta. Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 25, pret — 13, atturas — 30. Priekšlikums nav pieņemts.

Vai par darba kārtību vēl bija kādi priekšlikumi deputātiem? Nav vairāk priekšlikumu. Līdz ar to sākam izskatīt darba kārtības jautājumus.

Prezidija ziņojumi par sanemtajiem likmprojektiem. Likumprojekts “Grozījumi Nolikumā par darba strīdu komisiju”. Vai ir kādas iebildes pret Prezidija atzinumu? Nav. Līdz ar to Saeima nolemj nodot likumprojektu Sociālo un darba lietu komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Nākamais. Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Darba likumu kodeksā”. Ministru kabinets iesniedz. Deputātiem nav iebilžu? Līdz ar to Saeima nolemj nodot Sociālo un darba lietu komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Ministru kabinets iesniedz. Lūdzu! Aivars Endziņš — Juridiskās komisijas priekšsēdētājs.

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēgas! Es lūgtu Ministru kabinetu noņemt šo priekšlikumu. Laikam tomēr ir jāstrādā parlamentārajiem sekretāriem. Mēs jau tikko 19. jūlijā grozījām Administratīvo pārkāpumu kodeksu un tieši 215.1. pantu, 226. pantu. Es nezinu, kā tas atkal iznāk. Es lūdzu noņemt, tur ir nelielas redakcionālas atšķirības tikai. Laikam valdības pārstāvjiem tomēr ir jāseko, ko dara arī Saeimā. Paldies! (No zāles Ministru prezidents M.Gailis: “Neiebilstu!”)

Sēdes vadītājs. Jautājums tiek noskaidrots. Māris Gailis — Ministru prezidents — neiebilst... Jā, lūdzu, esiet tribīnē!

M.Gailis (Ministru prezidents). Un, ja nu es esmu šeit, tad, lūdzu, es atsaucu arī nākamo — tātad likumprojektu “Grozījumi Latvijas Civilprocesa kodeksā”, dokuments nr,. 749, 749a.

Sēdes vadītājs. Paldies! Nākamais likumprojekts — “Grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru””. Nav iebilžu? Līdz ar to likumprojekts tiek nodots Juridiskajai komisijai un nosakām, ka tā ir atbildīgā. Man šeit ir piezīme, ka komisija lūdz viņu iekļaut darba kārtībā. Nē, tāda lūguma nav... Ir? Man atzīme ir, bet lūguma nav. Tātad komisija lūdz viņu iekļaut darba kārtībā saskaņā ar Kārtības ruļļa attiecīgo pantu. Nav iebilžu?Bet būtu precizējams tikai, kurā vietā. Ja jūs nenorādāt vietu, tad mēs viņu darba kārtības secībā... Paldies! Iekļaujam darba kārtībā un izskatām iesniegšanas secībā.

Nākamais. Likumprojekts “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām”. Iebilžu nav, līdz ar to Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Lūdzu, Jānis Lagzdiņš! Ir iesniegums, jūs vēlaties komentēt? Lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC). Augsti godātie kolēģi deputāti! Es negribētu atkārtot, kas ir mūsu komisijas iesniegumā. Saskaņā ar Kārtības ruļļa 86.pantu komisijai, ja tā pati ir izstrādājusi likumprojektu, — un šis likumprojekts izstrādāts sadarbībā ar Juridisko biroju mūsu komisijā, — ir tiesības gadījumā, ja tas tiek nodots vienai komisijai, uzreiz tikt iekļautam darba kārtībā. Bez tam, godātie kolēģi, es gribētu jūs informēt, ka saskaņā ar komisijas lēmumu gadījumā, ja jūs atbalstīsiet šī likumprojekta iekļaušanu darba kārtībā, tad mēs gribētu viņu izskatīt kā steidzamu, divos lasījumos, šodien izskatot pirmajā lasījumā. Šodien izskatīšana varētu ilgt ne vairāk kā 5–10 minūtes. Otrais lasījums būtu pēc nedēļas, arī tas nebūtu ilgs, jo likumprojekts nav sarežģīts, tur ir elementāras normas. Ņemot vērā to, ka vēlēšanas ir pēc diviem mēnešiem un ka likumprojekts attiecas tieši uz priekšvēlēšanu periodu, es gribētu lūgt kolēģus deputātus atbalstīt mūsu iesniegumu un pieņemt lēmumu iekļaut šo likumprojektu šodienas darba kārtībā pirms 25.darba kārtības punkta. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildes pret šo priekšlikumu? Nav. Priekšlikums pieņemts un šis jautājums par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām iekļauts darba kārtībā pirms 25.darba kārtības punkta.

Tālāk — Satversmes 81.pantā noteiktajā kārtībā izdotie noteikumi. Noteikumi nr.180 “Grozījums Ministru kabineta 1994.gada 4.janvāra noteikumos nr.5 “Par ministriju iekārtu””. Zvans sāk skanēt! Deputātiem iebilžu nav, līdz ar to Saeima nolemj nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Nākamais jautājums — noteikumi nr.192 “Grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā”. Deputātiem iebilžu nav, līdz ar to Saeima nolemj nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Nākamais jautājums — noteikumi nr.193 “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Aivars Endziņš — Juridiskās komisijas priekšsēdētājs!

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es aicinātu neatbalstīt šo grozījumu nodošanu komisijām sekojošo apsvērumu dēļ. Šie noteikumi ir pieņemti šā gada 11.jūlijā. Šā gada 19.jūlijā Saeima izdarīja grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, izdarīja grozījumus 45.1.pantā, izdarīja grozījumus 46.1.pantā, izdarīja grozījumus 2281. un 228.2.pantā, tajā pašā laikā šeit ir papildināts kodekss ar 45.2. un 45.11. pantu, kas iepriekš Administratīvo pārkāpumu kodeksā nebija. Un tomēr, par cik ir atšķirības starp to redakciju, tām sankcijām, kuras ir pieņēmusi Saeima un kuras ir pieņēmusi valdība, lai neradītu sajukumu likumdošanā, es aicinātu to noņemt, nenodot komisijām. Juridiskā komisija ir gatava, mēs strādājam tālāk pie Administratīvo pārkāpumu kodeksa gan saistībā ar Medību likuma pieņemšanu, gan ar virkni citu likumu, mēs tādā gadījumā tos varētu iekļaut iekšā. Bet tāda prakse, ka mēs nenododam komisijām un tajā pašā laikā atstājam kādus citus pantus, kuri varētu būt spēkā, es domāju, nav pieņemama. Un acīmredzot valdībai tomēr ir jācenšas, izstrādājot un pieņemot 81.panta kārtībā noteikumus, saskaņot ar komisijām, lai šādas pretrunas nerastos. Paldies!

Sēdes vadītājs. Cienītais Induli Bērziņ, atļaujiet Ministru prezidentam izteikt viņa viedokli par jautājumu, kuru viņam tikko uzdeva. (No zāles Ministru prezidents M.Gailis: “Es jau nevaru noņemt — jābalso!”) Paldies! Lūdzu zvanu! Zvans atkal nestrādā! Lūdzu, balsosim par Saeimas Prezidija atzinumu Satversmes 81.panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr.193 “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā. Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 17, pret — 8, atturas — 42. Ministru kabineta noteikumi ir noraidīti. Noteikumi nr.193 “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”.

Nākamie ir noteikumi nr.199 “Grozījumi Latvijas Augstākās padomes lēmumā “Par Latvijas Republikas apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļu nodibināšanu un to priekšnieku un viņu vietnieku iecelšanu”. Vai deputātiem ir iebildes pret Saeimas Prezidija atzinumu? Nav. Līdz ar to Saeima nolemj nodot šos Ministru kabineta noteikumus Juridiskai komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Noteikumi nr.200 “Grozījums Latvijas Kriminālkodeksā”. Deputātiem nav iebilžu. Līdz ar to Saeima nolemj nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Noteikumi nr.201 “Grozījums Latvijas Kriminālkodeksā”. Iesniedz Ministru kabinets. Deputātiem nav iebilžu. Līdz ar to Saeima nolemj nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Noteikumi nr.202 “Grozījums Ministru kabineta 1995.gada 5.janvāra noteikumos nr.6 “Par valsts apdrošināšanas Latvijas uzraudzības inspekciju””. Deputātiem nav iebilžu. Līdz ar to Saeima nolemj nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Noteikumi nr.203 “Latvijas Attīstības aģentūras darbības noteikumi”. Nav iebilžu. Līdz ar to Saeima nolemj nodot Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Noteikumi nr.204 “Noteikumi par Valsts cilvēktiesību biroju”. Saeimai nav iebilžu. Līdz ar to Saeima nolemj nodot Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Mums tāda lēnāka... Es jau pavisam lēni vadu sēdi, un deputāti līdz ar to reaģē vēl lēnāk. Acīmredzot vajag ātrāk vadīt, tad jūsu reakcija arī būs ātrāka. Es atsaucu teikto, ka nav iebilžu, iebildes ir. Un Māris Gailis — Ministru prezidents, iesniegšanas secībā. Pēc tam — Viesturs Pauls Karnups — Latvijas Nacionālā neatkarības kustība.

M.Gailis (Ministru prezidents). Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Ministru kabinets 81.panta kārtībā ir pieņēmis noteikumus par Valsts cilvēktiesību biroja izveidi. 1991.gadā konstitucionālajā likumā par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem likumdevējs izteicās šādi par cilvēktiesībām: “Cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības ir Latvijas valsts augstākā pamatvērtība. Valsts pienākums ir aizsargāt cilvēku, viņa dzīvību, brīvību, drošību, cieņu, tiesības un īpašumu.” Uzsākot šodien pārrunas par tēmu “Cilvēktiesības”, atgādināšu, ka Latvijā jēdzienam “cilvēktiesības” ir tāds saturs, kāds ir ielikts šajā 1991.gadā pieņemtajā konstitucionālajā likumā. Un pie reizes varam jautāt, vai šodien valsts pienācīgi pilda savu likumā noteikto pienākumu aizsargāt šīs cilvēktiesības. Atceroties iepriekšējās debates Saeimā par šo jautājumu, nākas secināt, ka pārdzīvotie okupācijas gadi ir daudz ko nodarījuši mūsu pašu izpratnei par cilvēktiesībām. Daži cilvēktiesības uztver vairs tikai kā divu tautību konfliktu risināšanu, nevis ikkatra indivīda pamattiesību nodrošināšanu. Citi uztver cilvēktiesību aizstāvēšanu kā kaitīgu mūsu valsts interesēm, aizmirstot, ka šādu tēlu — cilvēktiesību aizstāvis kā valsts grāvējs un tautas ienaidnieks — radīja padomju vara. Neaizmirsīsim, ka pirms pavisam nedaudz gadiem tie, kas pirmie ievirzīja mūsu valsti ceļā uz neatkarību, cīnījās arī augstākās idejas vārdā. Tās bija cilvēktiesību idejas, kas izklāstītas Helsinku deklarācijā. Cilvēktiesības nevar attiecināt tikai uz minoritāšu vai nepilsoņu tiesībām, cilvēktiesības ir arī pamattautas tiesības un bērnu tiesības, sievietes un vīriešu tiesības uz vienlīdzību, fiziski un garīgi mazspējīgo tiesības. Un valstij ir jādomā, kā šīs tiesības aizsargāt īpašu uzmanību pievēršot tām grupām, kuras pašas sevi nevar aizsargāt.

Valsts cilvēktiesību birojam ir trīs pamatfunkcijas: izglītot par cilvēktiesību jautājumiem, analizēt mūsu valstī notiekošās norises un sniegt rekomendācijas par cilvēktiesību stāvokļa uzlabošanu. Un samierināšanas ceļā risināt individuālas sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem. Birojs būs valsts cilviliestāde, kura atradīsies Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Direktora apstiprināšana būs Saeimas kompetencē. Vitāli nepieciešama ir biroja neatkarība, ko rada gan izvēlētais pārraudzības modelis, gan direktora iecelšana un atbrīvošana Saeimā, lai birojs būtu brīvs vērsties pret jebkuru, kurš pārkāpis indivīda tiesības, vai tas būtu darba devējs vai ierēdnis, vai ministrs. Atgādinu, ka līdzekļi šīs institūcijas izveidošanai ir jau paredzēti likumā “Par valsts budžetu 1995.gadam”. Tomēr, īpaši ņemot vērā saspringto finansiālo stāvokli, mums nav iespēju līdzekļus vienlaicīgi atvēlēt vairākām institūcijām ar līdzīgām funkcijām. Tāpēc līdz ar jūsu pozitīvo balsojumu par Valsts cilvēktiesību biroja radīšanu tiks likvidēts cilvēktiesību valsts ministra amats. Šāds dokuments ir jau sagatavots manam parakstam. Valsts cilvēktiesību biroja radīšana pavērs ceļu arī ārvalstu līdzekļu piesaistei šim mērķim, un jautājuma steidzamība ir saistīta tieši ar mūsu iespējām maksimāli izmantot ārvalstu atbalstu vēl šajā budžeta gadā. Valsts cilvēktiesību biroja loma indivīda tiesību aizsardzībā ir līdzīga ombudsmena lomai mūsu kaimiņvalstīs, ziemeļvalstīs. Ombudsmena institūcija ir tradīcijām bagāta. Tā ir respektēta gan valdībā, gan parlamentā, gan plašā sabiedrībā. Tā ir vēl viena parlamentārās valsts un demokrātiskās politiskās sistēmas tradīcija, kas mums 50 okupācijas gados ir aizgājusi secen. Latvijas valsts cilvēktiesību birojs būs vēl viens solis pretī mūsu pilnvērtīgai integrācijai Eiropas sabiedrībā.

Noslēgumā jūsu uzmanību vēl pievērsīšu faktam, ka Latvijas nevalstiskās organizācijas augsti vērtējušas biroja nozīmi demokrātijas un neatkarības nostiprināšanā. Atklātā vēstulē mums, Saeimas deputātiem, savu atbalstu 81.panta kārtībā pieņemtajiem noteikumiem ir izteikušas rinda nevalstisku organizāciju, to vidū Latvijas bērnu fonds, Demokrātijas attīstības centrs, Latvijas mediju fonds, ārpolitikas institūts un citi. Cienījamie kolēģi, citēju šo vēstuli: “Atbalstot biroja izveidi, jūs, deputāti, apliecināsiet savu gatavību iestāties par bērnu, invalīdu un citu mazaizsargāto iedzīvotāju grupu tiesībām, kā arī veicināsiet tiesiskas valsts nostiprināšanos. “Nepārvilksim svītru pāri šīm cerībām! Paldies!

Sēdes vadītājs. Viesturs Pauls Karnups — Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu!

V.P.Karnups (LNNK). Cienījamie kolēģi! Kā Erevānas radio kādreiz stāstīja, principā esmu “par”, bet… Un “bet” ir saistīts ar vairākiem momentiem.

Pirmkārt, no Ministru prezidenta teiktā izriet, ka Valsts cilvēktiesību birojs tiek izveidots divu iemeslu dēļ. Viens — ka visiem tas patīk. Un otrs — ja mēs neizveidojam, tad mēs nesaņemsim naudu no ārzemēm. Un tas principā ir viss. Bet ir pēdējais laiks, kad mēs tiešām sākam domāt valstiski, mēs sākam domāt par mūsu reālo situāciju, mēs sākam domāt par reālām budžeta iespējām un mēs sākam domāt par to, kas mums ir prioritātes. Un šeit es runāju par prioritāti — noteikšana un uzstādīšana. Ir daudzas lietas, kas būtu ļoti vēlamas, lai viņas būtu šajā valstī. Ir daudzas aģentūras, daudzas darbības, kas būtu ļoti vēlamas, lai viņas šeit eksistētu. Bet diemžēl mums nav ne līdzekļu, ne cilvēku, lai varētu šos darbus risināt. Un tāpēc katrai valdībai vajag uzstādīt savas prioritātes, kas ir svarīgi. Šajā sakarā es esmu jau iesniedzis priekšlikumus 1995.gada budžeta grozījumu likumam — svītrot paredzēto budžeta iedalījumu šī cilvēktiesību biroja izveidošanai, kas ir turpat 91 tūkstotis latu. Un es ceru, ka Ministru prezidenta kungs man piedos, bet es neredzēju budžeta grozījumos, ka Ministru kabineta iekārtas tiktu samazinātas par 91 tūkstoti latu. Respektīvi, ja cilvēktiesību ministrs pazūd no skatuves. Bet jautājums ir — kur mans priekšlikums, uz kādu prioritāti šī nauda tika uzlikta? Un, protams, šo 91 tūkstoti latu varētu daudz efektīvāk izmantot. Un vislielākā prioritāte šodien ir mūsu tautas svētnīcas — Brāļu kapu — uzturēšana un restaurācija un mūsu Brīvības pieminekļa uzturēšana un restaurācija. Nesen LNNK deputātu grupa kopā ar Pieminekļu pārvaldi izstaigāja Brāļu kapus, un es jums varu liecināt, ka stāvoklis ir kritisks. Absolūti kritisks! Un šeit mēs esam gatavi izdot 91 tūkstoti latu, lai uzstādītu vienu biroju, kura darbība ir neprognozējama, kura darbībā ir ietverts viss, kas ir iespējams. Es esmu pārsteigts, ka šeit nav vēl ierakstīta dzīvnieku aizsardzība, suņu un kaķu aizsardzība, peļu aizsardzība un visādu citu kukaiņu un rāpuļu, kas staigā pa pasauli. Viņi gandrīz visus pārējos aizsargās. Vienkārši darba apjomi nav iespējami. Un tāpēc es lūgšu deputātus, šodien noraidīt šos noteikumus, kā arī atbalstīt budžeta grozījumos šī biroja izveidei paredzētos līdzekļus novirzīt uz Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa uzturēšanu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Edvīns Kide, Tautsaimnieku politiskā apvienība!

E.Kide (TPA). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es tomēr uzskatu, ka, protams, kā Karnupa kungs teica, prioritāte ir Brāļu kapi un Brīvības piemineklis. Bet viena no prioritātēm, kaut negribas man šo vārdu lietot nemaz, ir cilvēktiesības. Es negribētu teikt, ka cilvēktiesības un tiesiskais nodrošinājums mūsu valstī ir tādā līmenī, ka mums par šīm lietām nevajadzētu domāt, ka nevajadzētu domāt, ka kāda no institūcijām tomēr varētu šo svarīgo lietu turēt savā uzraudzībā. Un es domāju, ka pašreizējais cilvēktiesību nodrošinājums neatbilst mūsu neatkarīgās Latvijas valsts prasībām. Ja mēs ņemam Pilsonības un imigrācijas departamentu, tad tas ir viens no tiem avotiem, kas tieši rada vislielākos cilvēktiesību pārkāpumus un, ja ne cilvēktiesību pārkāpumus, tad tādu fonu, kas rada cilvēkos nepatiku un nedrošības sajūtu par savām tiesībām. Es neteikšu, ka valsts cilvēktiesību ministra institūcija ar savu departamentu arī ir tikusi galā ar šo cilvēktiesību funkciju. Kaut vai mazs piemērs. Ja Daugavpilī sadedzinājās cilvēks, man grūti teikt, cik tur un kas tur par dziļiem iemesliem, bet es domāju, ka cilvēktiesību valsts ministram vajadzētu būt tur un vismaz šādu faktu noskaidrot — kas ir kas, un dot savus atzinumus.

Cilvēktiesību valsts ministrs un departaments netiek galā arī ar Pilsonības un imigrācijas departamenta diezgan politisko un patvaļīgo darbību. Manuprāt, ja mēs izdarām reorganizāciju un samazinām Pilsonības un imigrācijas departamenta štatus, un mums ir tāda iespēja samazināt, jo sen ir pilsoņu reģistrācija beigusies, ir sākusies pilsoņu naturalizācija un šīs naturalizācijas funkcijas varētu pamatā nodot mūsu Naturalizācijas departamentam un Pilsonības un imigrācijas departamentu kā stingru Iekšlietu ministrijas nodaļu varētu atstāt, lai tieši šīs funkcijas risinātu, un, ja cilvēktiesību valsts ministra posteni un viņa institūciju apvienotu, arī reorganizētu, samazinot štatus gan vienā, gan otrā, tad nevajadzētu pārsniegt līdzekļus, nevajadzētu tērēt arī šos 90 tūkstošus, bet kaut kāda ombudsmena sistēma, kāda ir Rietumu valstīs, cilvēktiesību institūciju sistēma, tiktu radīta. Vismaz mums būtu ceļš uz meklējumiem, uz šādu te institūciju. Viņa neradīsies uzreiz, viņa ir jāmeklē. Bet, kā vēlreiz uzsveru, cilvēktiesības ir viens no galvenajiem aspektiem mūsu šīsdienas Latvijā, kas iet uz īstenu neatkarību. Tādēļ es aicinu tomēr deputātus skatīties uz nākotni, skatīties arī uz šodienu, kāds mums ir stāvoklis valstī un nodot apstiprināt, nenoraidīt šos 81.panta kārtībā pieņemtos noteikumus. Paldies!

Sēdes vadītājs. Voldemārs Novakšānovs, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!

V.Novakšānovs (LZS). Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Ja gribi zināt, kā kurā valstī ir ar cilvēktiesībām, vajag paskatīties, kā jūtas bērni. Un man jāsaka ļoti skarbi vārdi, kad šodien katru vakaru es redzu no trīs gadu vecuma līdz 12 gadu vecumam līdz 30 bērniem, kuri atnāk vakarā pēc maizes rieciena. Kad viņiem pajautā: “Kur ir tavi vecāki?”, izrādās, ka dažs bērns vecākus nav redzējis pat divus mēnešus. Tajā pašā laikā, kad uzprasi gan vietējām pašvaldībām, deputātiem, kurš tad atbild par šo jautājumu, vai arī griezies Iekšlietu ministrijā, vai kāds apseko šos bērnus — kur viņi atrodas, kur viņi lasās, atbildes nav. Patiesībā pēc pieciem gadiem šajā kontingentā jau rodas nākamie Latvijas likumpārkāpēji. Tajā pašā laikā šodien, pieņemot šo likumprojektu, ir jājautā — vai tas nav mēģinājums šajā kritiskajā ekonomiskajā krīzē atkal radīt jaunas darba vietas nevis ražošanai, bet ierēdņiem. Un tāpēc ir, gan par, gan pret. Es jūs lūdzu, cienījamie deputāti, virzīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, taču lai šo ierēdņu skaits nepalielinās, bet lai pāriet tā, kā tikko teica Kides kungs, no citām ierēdņu iestādēm vai paliek tajās pašās iestādēs, bet lai veic šīs funkcijas, nodarbojas ar cilvēktiesībām. Un vispirms pie mums, Latvijā, es teikšu, es neredzu, ka būtu cilvēktiesības pārkāptas politiski. Bet, kas attiecas uz bērniem, viņi ir jāskatās, viņiem jāpalīdz, un esiet tik laipni, balsojiet, lai pirmajā lasījumā šis likumprojekts iet. Vienīgais — lūgtu valdību nepalielināt jau tā lielo mūsu “ražotāju” darba galdu skaitu, ko sauc par ierēdņu galdiem. Nepalielināt štatus, bet viņus samazināt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs, Tautas saskaņas partijas frakcija! Pēc tam — deputāts Kiršteins, pēc tam — deputāte Kreituse.

L.Stašs (TSP). Es nekādi nesaprotu, cik ilgi mēs radīsim visādas instances un institūcijas šajā valstī un cik mēs tērēsim to naudu. Šodien pat mēs apspriežam jautājumu par cilvēktiesību biroja radīšanu. Vai tad mums nepietiek uz šodienu ar cilvēktiesību valsts ministra posteni? Vai viņš nevar tikt galā ar šīm lietām? Mēs visu laiku tikai to vien darām kā palielinām, palielinām un palielinām. Un šodien mēs runājam par 70 un 80 tūkstošiem izdevumu, kuri pēc gada divkāršosies un trīskāršosies. Velns ar ārā! Cik mēs tērēsim?! Un tanī pašā laikā mēs visu laiku raudam, ka mums nav naudas nevienai no sociālajām sfērām, un tā tālāk. Cilvēktiesību komisija mums ir. Mums ir visvisādas instances, kas galu galā atbild par cilvēka tiesībām. Un kāpēc mums vēl jārada viena? Te atkal es uzskatu — tikai tādēļ, lai mums vēl vienam cilvēkam iedotu darbu un siltu krēslu. Un kārtīgas telpas, mašīnas, un tā tālāk. Aicinu noraidīt šo cilvēktiesību biroja radīšanu. Nav mums tas vajadzīgs! Un vēl būtu jāsamazina štati visās ministrijās un arī cilvēktiesību ministrijā.

Sēdes vadītājs. Deputāt Staš! Emocionāli var runāt arī bez velna piesaukšanas. Deputāts Kiršteins, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība!

A.Kiršteins (LNNK). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Es šorīt runāju kādas 20–30 minūtes ar tiem noguldītājiem, kas tur ārā stāv, un viņi domā, ka cilvēktiesības vispirms ir iespēja saņemt atpakaļ to naudu, ko viņi, uzticēdamies šai valstij, ir ieguldījuši bankās un pašreiz cer dabūt atpakaļ. Es drusciņ apšaubu birokrātu tieksmi un šo vienkāršoto domu, ka atkal jauns birojs var atrisināt visas problēmas pēc shēmas: būs birojs — būs cilvēktiesības, nebūs biroja — nebūs cilvēktiesību. Gadu vai divus gadus atpakaļ mēs runājām visu laiku par tiesisku valsti. Tagad šis jēdziens kaut kur jau ir aizmirsies, tagad mēs domājam, ka, lūk, radīsim vienu jaunu iestādi. Likums kā tāds principā, protams, ir vajadzīgs. Un es domāju tā, ka te vajadzēja vienkārši pārejas noteikumos ierakstīt, ka tad, kad ir šīs budžeta iespējas, tad, protams, šāds birojs varētu būt. Un šī sistēma, kas ir līdzīga, teiksim, ombudsmena sistēmai, kāda ir Skandināvijas valstīs un citās Eiropas valstīs, neapšaubāmi kā tāda ir vajadzīga, bet es tikai apbrīnoju gan “Latvijas ceļa”, gan valdības absolūto nespēju izmeklēt piemērotu brīdi šādu lietu apspriešanai. Jo tādā gadījumā, kad cilvēki nespēj saņemt pensijas vairākas dienas, un bieži vien tas notiek, vai tās arī nav cilvēktiesības vai tās ir cilvēktiesības? Kas tad ir galvenais pašreizējā brīdī?

Tagad vēl. Ja mēs kaut kādā mērā saprotam, ka cilvēktiesības vispirms ir tiesības normāli dzīvot, saņemt laikā pensiju, saņemt kaut kādu minimālu medicīnisko palīdzību — medikamentus, zāles un kaut vai silto ūdeni un iespēju samaksāt par dzīvokli, tad tas jau būtu ļoti daudz, ja mēs to varētu garantēt, kā te pareizi teica, arī mazspējīgiem cilvēkiem — invalīdiem un tiem, kas netiek paši ar saviem spēkiem galā, vai tiem, kuriem nav piederīgo.

Bet tad man ir jautājums: ko tad darīs Labklājības ministrija? Ko darīs Tieslietu ministrija? Ko darīs tiesas? Un vai šis birojs visus šos jautājumus atrisinās? Ja mums trūkst invalīdu ratiņu, kas invalīdam varbūt ir cilvēktiesības nr.1, tādi ratiņi, kādus ražo Eiropas Savienības valstīs, vai tad šis birojs viņam izsniegs šos ratiņus kaut kādā mērā?

Bet es te sāku runāt par pārāk augstām lietām. Mani uztrauc divas lietas. Skaidri un gaiši pateikšu. Tas, ka Latvija ir pirmajā vietā pasaulē un arī Eiropā mirstībā ar ērču encefalītu un ka mums pagājušajā, 1994.gadā vairāk nekā tūkstotis cilvēku saslima ar ērču encefalītu, ja vispār Eiropas valstīs tikai daži desmiti ar to slimo. Un ka es izlasu avīzē, ka mēs esam pirmajā vietā Eiropā arī saslimstībā ar tuberkulozi, piedošanu, diftēriju. Jā, bet arī tubekulozi. Ka mums nav naudas, lai iepirktu kaut kādas potes. Un, ja man personīgi ir jāizšķiras, vai 90 tūkstošus piešķirt atkal no budžeta Latvijā jauna biroja atvēršanai vai par šiem 90 tūkstošiem latu nopirkt attiecīgās potes un nodarboties ar iedzīvotāju vakcināciju, es jebkurā gadījumā nobalsotu par to, lai naudu vispirms izlietotu šo medikamentu iegādei.

Protams, neviens taču nav pret cilvēktiesībām vai pret cilvēktiesību biroju. Nevajadzētu to tā pasniegt, kā Gaiļa kungs saka, kā te daži esot pagājušo reizi debatējuši. Jautājums ir, kā mēs to saskaņojam ar budžetu. Un, ja mēs paskatāmies atkal šajos budžeta labojumos — līdzekļi sociālajām vajadzībām tiek samazināti par miljoniem latu, ir problēmas ar mazajām un vidējām slimnīcām, arī lielajām slimnīcām daudz kā trūkst. Un mēs nākam šeit un atkal runājam, ka mēs esam budžetā paredzējuši, ka tas neko daudz nemaksā, un tā tālāk. Un mēs varam radīt atkal kādu jaunu vietu. Kaut gan es saprotu, ka šis cilvēktiesību ministra amats tiek likvidēts, bet tādā gadījumā es vēlreiz gribu teikt — varbūt šeit mēs varam šo naudu ietaupīt, drusciņ pagaidīt. Protams, likumu mēs varam pieņemt, bet pārejas noteikumos tomēr vajadzētu uzrakstīt, ka obligāti tam visam vajadzētu būt saskaņotam ar budžeta iespējām. Nevar pašreiz atļauties, es neredzu vienkārši tādu iespēju, kaut vai 90 tūkstošus iztērēt no budžeta šajā brīdī. Es domāju, ka, protams, vēlāk mēs to varēsim atļauties. Tad, kad mēs nebūsim pirmajā vietā Eiropā gan saslimstībā ar ērču encefalītu, gan ar tuberkulozi, gan ar difteriju, lūk, tad arī atvērsim šo biroju. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Ilga Kreituse, Demokrātiskā partija “Saimnieks”! Pēc tam — Andrejs Siliņš.

I.Kreituse (DPS). Cienījamie kolēģi! Es gribu pilnībā atbalstīt tos cilvēkus, kas saka šodien, ka Latvijas realitāte ir tāda, ka birojs ir jauna birokrātiska vienība, kas tikai tērē jau tā neesošos budžeta līdzekļus. Tad, kad mēs apspriedām obligāto karadienestu, es domāju, ka “vīriešu rūpes par sievietēm” pārnestā nozīmē beidzot Saeimā ir beigušās. Bet kas tev deva! Šodien atkal birojs “cīnīsies” par sieviešu un vīriešu vienlīdzību. Es vēlreiz no tribīnes gribu teikt: “Mīļie Saeimas vīrieši! Beidziet cīnīties par mūsu vienlīdzību!” It īpaši tāpēc birojs nav jārada un nauda nav jātērē. Mēs gribam būt sievietes, un jūs esat vīrieši. Un nelieciet tāpēc birojam jaunus pienākumus.

Otra lieta. Birojs kārtējo reizi ir institūcija, kas paceļas pāri visam. Saeima — trīs gadi, Prezidents — trīs gadi, biroja direktors — četri gadi. Atkal viena izredzētā persona. Vismaz televīziju un radio novedām uz Prezidenta līmeni. Tagad atkal nākamais postenis. Atkal kaut kas augstāks valstij, kas veidojas.

Tālāk. Birojam ir iedotas tādas pilnvaras, kādas es nezinu nevienam citam valstī. Birojam ir tiesības pēc saviem ieskatiem izvēlēties sūdzības izskatīšanas veidu. Man liekas, ka pat tiesnesim nav tiesību pēc saviem ieskatiem izvēlēties sūdzības izskatīšanas veidu. Pat Augstākās tiesas priekšsēdētājs to nedrīkst darīt. Bet birojs varēs pēc saviem ieskatiem — kā gribu, tā daru! Es nevaru saprast, kāpēc šādas funkcijas tieši šajos jautājumos.

Un pēdējais. Tātad divi jautājumi. Vispirms es gribu, lai šeit iznāk priekšā un parādās tie cilvēki, kas tur grib strādāt. Vadošais personāls. Kuras ir šīs ieinteresētās personas, kam vajag posteņus? Jo cik ļoti tas izskatās pēc reformu ministrijas ierēdņu nodrošināšanu ar darbu, it īpaši, ja biroja vadītāja alga ir tāda pati kā Augstākās tiesas priekšsēdētāja alga. Vai tad viņš patiešām būs tikpat atbildīgs un arī tādus pašus lēmumus pieņems kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs? Vienkārši varētu samierināties, ka viņš būtu ierēdnis kā visi citi ministrijas darbinieki. Tas ir viens jautājums.

Un otrs. Novakšānova kungs, ja mēs tā rūpējamies par bērniem, es jau Počas kundzei teicu, man ir ļoti vienkāršs un praktisks piedāvājums — 97 tūkstošus latu nākamajā sēdē, kad apspriežam budžetu, sadalām patversmēm, internātskolām, bērniem bez vecākiem un tā talāk. Nopērkam katrai lauku mazajai skolai pa autobusam, un bērnu tiesības būs nodrošinātas. Es galvoju — desmitreiz labāk nekā nodibinot šo biroju. Biroja ideja ir ļoti laba. Tikai ne šodienas Latvijas ekonomiskajā situācijā, kad mēs runājam par to, ka bērnam nav grāmatu, no kā mācīties tāpēc, ka nav naudas. Birojs grāmatu neiedos. Atdodiet biroja naudu bērniem, un bērniem būs daudz labāk ar tiesībām un iespējām sevi realizēt šajā dzīvē. Tāpēc mans priekšlikums ir noraidīt šādu likumprojektu par biroja izveidošanu tāpēc, ka tas neatbilst šodienas reālajai situācijai, kāda ir izveidojusies ar budžetu valstī.

Un vēl viena lieta. Šeit nav rakstīts, ka likvidē cilvēktiesību ministra posteni. Te ir rakstīts, ka paredzēts likvidēt. Ko nozīmē “paredzēts”, mēs esam piedzīvojuši jau vairākkārt. Kad būs iesniegts projekts, kā likvidēs, cik ilgā laikā, cik ierēdņu samazinās, tad arī runāsim par šāda biroja izveidi. (Starpsauciens no zāles: “Cilvēktiesības pagaidīs, kad būs labāki laiki!”)

Sēdes vadītājs. Andrejs Siliņš, “Latvijas ceļš”. Pēc tam — Andris Ameriks.

A.Siliņš (LC) Labrīt, augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Klātesošie! Es šeit uzstājos tādēļ, ka diemžēl man ir rūgta pieredze attiecībā uz likumu par kuru jau runāja Ministru prezidents, cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi. Un tieši tie panti, kurus viņš minēja, tiek pārkāpti tādēļ, ka agrāk Augstākajā padomē un arī Saeimā pieņēma likumus, kuri ir pretrunā ar šo likumu. Un, kā jūs zināt, jebkura likuma darbība prasa naudu un līdzekļus, un ļoti lielus līdzekļus. Un, ja mēs šeit visi uztraucamies par izdevumiem, kuri būs šim jaunajam birojam, tad mums vajadzētu rēķināt savādāk. Mums vajadzētu rēķināt, kādi ieguvumi būs, ja šis birojs panāks to, kas ir paredzēts kā viņa uzdevums 7.pantā, pilnveidos tiesību normas tā, lai nebūtu nesaskaņu starp šo likumu, ko sauc par konstitucionālo un kas varētu būt tikpat svarīgs kā Satversme, un citiem likumiem. Tādēļ es domāju un daudzi jau arī var to izvērtēt, ka pašreiz šī nesaskaņa un tie likumi, kas darbojas pretrunā ar šo likumu, ir iztērējuši daudz vairāk līdzekļu — gan Prokuratūra, gan tiesas, gan vēl šis tas — nekā ir paredzēts šāda biroja uzturēšanai. Skatīsimies un domāsim tiešām no šīs puses. Šeit būs iekšēja līdzekļu ekonomija. Un, ja līdz šim šis likums, vēlreiz atkārtoju, cilvēka un pilsoņa tiesību un pienākumu likums, netiek pildīts, bet tieši otrādi — tiek