Ar Latviju — no pirmā vārda līdz pēdējai elpai

Par Jāni Seski — vienu no mūsu diplomātijas celmlaužiem

Dr. habil. hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums — "LV" Nr. 5, 10.01.2001; Nr. 11, 19.01.2001.; Nr. 15, 26.01.2001.

Pēdājais dokuments pēdējā lietā

Latvijas Ārlietu ministrijas fondā Valsts vēstures arhīvā glabājas 446 lapas liela Jāņa Seska lieta. Tās pēdējie dokumenti ir saistīti ar viņa pensionēšanos. Pēc valsts okupācijas 1940. gada vasarā Seskis nevienam vairs nebija vajadzīgs, bet formas pēc viņš ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra v.i. prof. Dr. A.Kirhenšteina 16. augusta pavēli tika "atskaitīts Ārlietu ministrijas pārziņā", skaitot no 1. augusta, bez atalgojuma... (turpat, 11. lp.), (ministriju pilnīgi likvidēja 1940. gada decembrī). Eksdiplomātam neatlika nekas cits kā doties pensijā. Lietā ir viņa ar 18. septembri datēts lūgums par pensijas piešķiršanu un visi šajā gadījumā vajadzīgie dokumenti. Ierēdņu skrupulozie aprēķini rāda, ka Seskis bija nostrādājis Ārlietu ministrijā 21 gadu, 8 mēnešus un 22 dienas. Stāžā ieskaitīja arī emigrācijā pavadīto laiku — 7 gadi, 7 mēneši un 15 dienas. Pensijas izdienā kopā saskaitīja 38 gadus. Par to Seskim, kuram pēdējā alga bija 740 latu mēnesī, pienācās 300 latu liela pensija. Ar to varēja dzīvot divatā — ar kundzi Almu Elvīru, kura par tādu bija kļuvusi 1920. gada 6. jūnijā (viņu 1922. gadā dzimušais dēls Viktors aizgāja viņsaulē 1938. gadā). Varētu dzīvot, ja tas būtu normālā civilizētā valstī. Padomju Latvija tāda nebija.

J.Seska čekas "lieta" glabājas kādā Krievijas arhīvā. Latvijas vēsturniekiem tā netiek rādīta. Tāpēc nav zināms, kad Seskis īsti tika arestēts — 1940. vai 1941. gadā. Ir tikai zināms, ka PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija 1941. gada 23. jūnijā piesprieda viņam augstāko soda mēru. Sodu izpildīja 1943. gada 10. jūlijā Vjatlagā.

Ko vēl piebilst? Varbūt tikai to, ka Jāņa Seska pašaizliedzīgā darbošanās neatkarīgās Latvijas diplomātijā tika pienācīgi novērtēta jau viņa dzīves laikā. 1923. gadā J.Seskis saņēma Igaunijas Brīvības Krustu. Tam sekoja Triju Zvaigžņu ordenis (1925), poļu ordenis Polonia Restituta (1933) un Lietuvas Ģedimina ordenis (1938). Četras augstas "buržuju" atzinības liecības pie krūtīm. Nē, tāds cilvēks padomju Latvijai nebija vajadzīgs, bet bija pat bīstams. Tāpēc Jānim Seskim vajadzēja iet pa Golgātas ceļu.

Izraksts no Latvijas miera delegācijas vadītāja vietas izpildītāja Parīzes Miera konferencē J.Seska ziņojuma ministru prezidentam K.Ulmanim un ārlietu ministram Z.Meierovicam par Latvijas pilnīgu politisko un diplomātisko atkarību no Antantes

Parīzē 1919. g. 9. augustā

Vispārējais stāvoklis. Ar dažādām sarunām miera delegācija ir nonākusi pie sastinguma. Ir viss izrunāts un arī dabūtas visas atbildes. Kamēr pastāv tagadējais stāvoklis uz frontēm Krievijā un jaunās valstīs un kamēr nemainās valdības sastāvs Francijā, tad laikam arī nekas negrozīsies. Tādēļ panākumi sagaidāmi ne no sarunām, bet no pašu spēku faktoru pieaugšanas jeb pavājināšanās. Visā mūsu diplomātijā un politikā viens trūkums: mēs esam spiesti griezties ar savām prasībām tikai pie viena faktora, pie Antantes; mums nav izvēles, mēs nevaram griezties pie kādas otras varas un ar to kaulēties. Tādā kārtā mūsu politika izvēršas lūgšanās un pierunāšanas mēģinājumos. To zina ļoti labi Antante, vismaz Miera konference, un tādēļ viņa izturas pret mazām tautām ar ārkārtīgu vienaldzību un mazcienību [..]

Augstcienībā

J.Seskis ,

Latvijas miera deleg.[ācijas] prezidents ad interin

Latvijas delegācijas vadītāja vietas izpildītāja Parīzes Miera konferencē J.Seska vēstule ārlietu ministram Z.Meierovicam

Parīzē 1919. g. 20. oktobrī

Augsti godātais ministra kgs,

Vācu uzbrukums Rīgai mani nepārsteidza, jo bij sagaidāms, ka vācieši neklausīsies uz Foša1 notu. Valdības telegrammu–notu2 vēl 9. oktobrī nokopējām un izsūtījām attiecīgām personām. Fošs jau bija pats notu saņēmis tieši caur telegrāfu. Franču prese vēsti par vācu ofensīvu uzņēma ļoti dzīvi, lai gan daži žurnālisti ieminējās, vai tā tik neesot parastā karaspēka sadursme. Mēs no savas puses stipri pastrīpojām vācu–krievu politisko apvienošanos un viņas konsekvences nākotnē, aizrādījām uz Antantes morālisko un juridisko atbildību par vācu soļiem Latvijā. Man šķiet, ka daudz franču labi zina, ka Francija tagad no kreditora pārvērtusēs par debitoru un tādēļ Krievijas politika neizbēgami virzīsies ģermanofilā virzienā, bet tagadējā Franču Ārlietu ministrijas politika ir dibināta uz lielās Krievijas atjaunošanas principa un viņa īsi pirms savas eksistēšanas beigām nevar grozīt to līniju, kuru viņa vilkusi viscaur pa miera konferences laiku.

Tā kā Latvijā un vispār arī še mēs visur pastrīpojam, ka Baltijas valstis ārējās politikas jautājumos iet un ies roku–rokā, tad arī mēs nospriedām pēc iespējas visur uzstāties solidāri — ar igauņu un leišu priekšstāvību. Vācu uzbrukums nu direkti apdraud visu Baltijas valstu patstāvību, un tādēļ arī bija vajadzīga kopēja uzstāšanās. Tādam priekšlikumam labprāt piekrita Pustas un Naruševica kgi. Sestdien, 11. oktobrī, trijatā ieradāmies Ārlietu ministrijā un pieprasījām pie prezidenta steidzīgi audienci. Kāds attachē du cabinet7 mūs pieņēma un apsolīja jau svētdien paziņot prezidenta atbildi. Svētdien mums paziņoja prezidenta sekretārs, ka Klemanso4 diemžēl esot spiests uz laiciņu atsacīties no audiences došanas, bet mūs pirmdien plkst 4 1/2 pieņemšot prezidenta vārdā politiskā departamenta direktors Bertlo5, kurš mūsu prasības nodošot Klemanso. Pusta gribēja jau atteikties no tādas audiences, bet es domāju, ka kaitēt viņa nevarēs. Pēc daudzu domām, ārlietu politikas īstais vadītājs esot Bertlo, ļoti spējīgs cilvēks, kuram Krievijā atrodoties lieli kapitāli. Bertlo esot stipri stūrgalvīgs un lepns; esot grūti ticēt, ka viņš atzītos, ka tas Krievijas politikā pārrēķinājies.

10. oktobrī, tas ir, jau piektdien, biju Ārlietu ministrijā un gribēju visādā ziņā sastapt Pišo6, Bertlo jeb vismaz Kamereru7. Pirmais bija souffrant 8, otrais Senāta sēdē un pēdējais atvaļinājumā. Tādēļ tūliņ gāju pie maršala Foša. Prasīju, kādus līdzekļus Antante izlietos pret vāciem Kurzemē. Fošs atbildēja, ka esot nospriests couper les vivres 9 un blokāde; Antante turot Vācu valdību pilnīgi atbildīgu par to, kas notiekot Baltijā. Es aizrādīju, ka vācieši varbūt neliksies daudz iebaidīties no ultimāta jeb pat blokādes, tādēļ varbūt derētu taisīt spiedienu uz vāciem tuvāki, pašā Latvijā, sarīkot flotes demonstrāciju jeb izsēdināt marines infatēriju. Fošs atbildēja, ka arī to varot " envisager "10. Es aizrādīju, ka mēs, latvieši, pazīstam labi vāciešus, ka mēs bīstamies vairāk no vācu okupācijas nekā no lieliniekiem, kuru mūsu tauta jau pārdzīvojusi un tādēļ tapusi imūna. Mēs nebijām vīlušies, kad gaidījām vācu uzbrukumu; tādēļ mēs bijām spiesti lielinieku pamiera piedāvājumu neatraidīt11. Uz to Fošs atbildēja, ka viņš ļoti labi saprotot, kādēļ mēs bijuši spiesti ielaisties sarunās ar lieliniekiem. Tad Fošs prasīja, cik mums esot zaldātu un cik ieroču. Es atbildēju, ka apmēram 20 000, bet Latvijā var iesaukt daudz vairāk, tikai mums trūkst karamateriāla un apģērba. Es tad prasīju, vai nevarētu latviešu zaldātiem tūliņ izdot ieročus un karamateriālus no tiem sabiedroto krājumiem, kuri atrodas jau tur Baltijas ostās. Fošs sacīja, ka viņš gan nezinot, vai frančiem tur esot kādi krājumi, bet lai uzrakstot par to pieprasījumu, un viņš likšot izdot no krājumiem, ja tur kādi esot. Es Fošam lūdzu pēc karamateriāla un pieminēju, ka esam no Francijas pirkuši par 15 miljoniem, bet arī tas vēl nav nosūtīts. Arī par to lai uzrakstot, un tad viņš, Fošs, likšot steidzināt karamateriāla sūtīšanu. Vēl tanī pašā dienā iesniedzām attiecīgu rakstu. Grosvalda kungs tanī pašā laikā bija pie Polka12, amerikāņu sekretāra, kas apgalvojis, ka tikšot sperti vajadzīgie soļi. Karrs13 bijis, kā vienmēr, stipri rezervēts.

Pirmdien, 13. oktobrī, ieradāmies trijatā pie Bertlo. Vispirms Pusta tēloja tagadējo stāvokli un pieprasīja karamateriālu uz ilgāku kredītu, jo mums nav iespējams visu uzreiz samaksāt pat ar pirmvielām. Bertlo apsolas šo jautājumu celt priekšā Klemanso. Sevišķi tiek uzsvērts, ka no Francijas nekāds pabalsts netiek saņemts, ko visi apstiprina. Par to Bertlo ļoti pārsteigts. Vai tad dossier 14 melojot?!! Aizrādījām, ka angļi un amerikāņi gan devuši ieročus un palīdzību, bet ne franči. Pusta vēl aizrāda, ka pamiers tādēļ bijis jāslēdz ar lieliniekiem, ka Baltijas valstis nezin, kāda loma viņām nolemta Antantes politikā. Bertlo atkal atsaucas uz to, ka Baltijas valstu jautājumu nevarot izšķirt bez Krievijas ziņas. Baltijas komisija esot izstrādājusi kādu rezolūciju, kura atzīstot Baltijas valstis de facto , un cēluse priekšā Consiel Supreme 15, bet pēdējā nav bijuse mierā ar redakciju, un tādēļ publicēšana atlikta. Ar to Baltijas valstis dabūšot savu priekšstāvību ārzemēs, kā arī varēšot nokārtot savas ekonomiskās attiecības. Kā vēlāk izzinājām, tad de facto atzīšanai pretojusies Amerika. Bet par to vēlāk. Es sevišķi uzsveru to, ka par vācu tagadējo uzbrukumu Latvijai morāliski un juridiski atbildīgi sabiedrotie, jo viņi uzspieda 3. jūlijā pamieru un vēl pie tam Latvijas kabinetam trīs vācu ministrus. Par to Bertlo lieliski uztraucās un draudēja, ka, ja ar lieliniekiem mieru slēgšot, tad nevarot no Antantes it neko sagaidīt. Tad mēs izskaidrojām, kādas atbildes pamiera slēgšanas lietā esam saņēmuši no Francijas un Anglijas, kas atzīst, ka viņām nav nekādas morāliskas tiesības mūs spiest turpināt karu, un ka mieru slēdzam ne aiz politiskas simpātijas, bet vajadzības spiesti. Es aizrādīju sevišķi uz to, ka esam nosūtījuši 5 notas miera konferencei un lūguši, lai liek vāciem izvākties, bet līdz šim veltīgi. Tātad mums pašiem saviem spēkiem jāpadzen vācieši, kas jau vairākus mēnešus zem sabiedroto misiju acīm aplaupa latvju tautu. Mēs, latvieši, nevaram uz reizi cīnīties pret lieliniekiem un vāciešiem. Vēl piebilstam, ka mēs aizsargājam Vakareiropu no lielniecisma. Bertlo apzinīgi iebilst, ka Francijā lielniecisma neesot un viņai arī nedraudot. Tad Milošs16, Naruševica tulks, attēlo, kādas briesmas draud no krievu–vācu apvienošanās. Arī par to viņš, Bertlo, ziņošot Klemanso. Sarunas noveda pie sekošiem konkrētiem priekšlikumiem, kurus cels priekšā miera konferences prezidentam:

1) Izdot uz ilgāka kredīta pamatiem Baltijas valstīm karamateriālu.

2) Likt priekšā izšķirt, vismaz provizoriski, Baltijas valstu jautājumu, lai viņas varētu nokārtot savu starptautisko un ekonomisko stāvokli.

3) Aizrādīt uz briesmām, kas draud no krievu–vācu politiskās apvienošanās.

14. oktobrī biju pie amerikāņu priekšstāvja Tīlera, kurš nebija mājās. Viņa vietā mani pieņēma viņa palīgs Heifords Pīrss, kāds jauns oficieris. Sarunā viņam neviļus paspruka, ka Antante jau vēlējusēs, ka Golcs paliek Jelgavā kā aizsargs pret lieliniekiem. Es izrādījos labi pārsteigts, ka Antante Latvijas nacionālo valdību uzskata par lielniecisku... Heifords Pīrss jutās neomulīgā stāvoklī un sāka izskaidrot, ka briesmas no lieliniekiem tiešām draudējušas, bet mūsu valdību nekad neesot turējuši par lielniecisku. Man jau bija stipras aizdomas, ka agrākās notas Golcam par izvākšanos bija tikai mūsu piemānīšana un apmierināšanas dēļ, un nejauši tas izrietēja no amerikāņu priekšstāvja sarunas. Es attēloju to briesmīgo stāvokli, kādu pārdzīvoja un pārdzīvo Kurzeme, un to bēdīgo lomu, kādu spēlē sabiedroto misijas, kuru klātbūtnē tiek latvju tauta terorizēta... Ko lai domā par sabiedrotiem latviešu tauta? Uz to Pīrss atbild, ka tagad tas beigšoties, jo nu reiz braukšot uz Kurzemi kāda "nopietna" komisija, kas vācus izdzīšot. Vajagot visādā ziņā pieņemt Bermonta miera piedāvājumu?! Te nu izspīdēja amerikāņu politika. Skaidri redzams, ka amerikāņi Baltijā piekopj ģermanofilu politiku. Arī Pusta stāsta, ka amerikāņi igauņus biedējot (man neteica, par ko) ar ultimātiem.

Pusta stāstīja, ka viņš dabūjis lasīt amerikāņu raportu dēļ Igaunijas atzīšanas. Raporta pirmā daļa bijusi ļoti labvēlīga, bet beigas runājušas pretim pirmai pusei un aizrādījušas, ka Igaunijai patstāvību nevarot dot. Vēl izrādījies, ka raportu sarakstījis kāds jauns amerikāņu oficieris, labvēlīgs Igaunijai, bet beigas pierakstījis mums labi pazīstamais Grīns...

7. oktobrī no Amerikas uz Eiropu izbrauca Amerikas valdības komisārs Latvijā un Igaunijā Geids 17. "Schicago Tribune" ziņoja, ka tas nu gan vēl nenozīmējot Baltijas valstu atzīšanu, bet esot labs solis uz to pusi. Turpretim te, Parīzē, un laikam arī Baltijā amerikāņi izturas politiskā ziņā pavisam nelabvēlīgi. Man šķiet, ka arī tagad Latvijā no amerikāņu politiķiem draud briesmas. Karrs reiz Pustam izteicies, ka Anglijas politika esot ļoti komplicēta, bet amerikāņu politiku nemaz nevarot saprast.

18. oktobrī biju pie maršala Foša un nodevu vienu karamateriālu listi saskaņā ar agrāko prasību pie Klemanso un attiecībā uz tagadējo karu pret vāciem Latvijā. Fošs nodeva listi adjutantam caurskatīšanai. Esot devis pavēli, lai jau par liniem pirkto izsūtot d’extreme urgence 18 uz ostu. Es domāju, ka, ievērojot tagadējo stāvokli, būtu izdevīgi lūgt, lai dod atļauju Sibīrijas latviešu pulkiem atgriezties Latvijā. Par to iesniedzu mazu rakstiņu. Fošs atbildēja turpat, ka ģenerālis Žanēns tagad izstrādājot plānu, kā atsūtīt tēvijā poļus, čehoslovakus utt., un tad jau būšot vieta arī latviešiem. Es atgādināju, ka Latvija vēl nav atzīta de jure un tādēļ nez vai latvieši nāks atsūtāmo skaitā. Uz to Fošs atbildēja, ka laikam Kolčaks mums darot grūtības, jo mēs vēl neesot atzīti. Bet, ja mūsu pulki dibināti uz sevišķu noteikumu pamata, tad varbūt varēšot arī viņus izsūtīt uz Latviju. Viņš visādā ziņā par šo lietu painteresēšoties...

Augstcienībā J.Seskis,

Latvijas delegācijas prezidenta v.i.

Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. R., 1988, 215., 225.—228. lpp.

Latvijas Republikas Prezidents

sveic visus, kas ieradušies. Atzīstu par nepieciešamu norīkot Klaipēdas ģenerālā konsula amatā, zinot viņa inteliģenci, uzcītību un godīgumu, Jāni Sesku. Mēs viņu izvēlējāmies, lai tiktu pildīts minētais amats. Šajā sakarā mēs esam nosaukuši un iecēluši Jāni Sesku par Latvijas ģenerālo konsulu Klaipēdā ar jurisdikciju minētajā pilsētā, visā Klaipēdas teritorijā, kā arī Kretingas apgabalā, lai saskaņā ar likumu pildītu savus pienākumus, kas viņam uzticēti. Mēs gribam, lai viņš baudītu visas tiesības, godu un prerogatīvas, kas attiecas uz viņa amatu.

Mēs pavēlam visiem kuģotājiem, tirgotājiem un citiem Latvijas pilsoņiem viņu atzīt un viņam klausīt. Mēs lūdzam Viņa Ekselenci Lietuvas Republikas prezidentu ļaut Jānim Seska kungam bez jebkādiem kavēkļiem pildīt sev uzticētos pienākumus.

Mēs to apstiprinām ar Latvijas Republikas zīmogu.

Rīgā 1934. gada 19. septembrī.

A/P46. A.Kviesis

K.Ulmanis, ārlietu ministrs

Pirmpublicējums.

"LV" (Rūta Kesnere) tulkojums no franču valodas

1 Ferdinands Fošs (1851–1929) — franču maršals. Pirmā pasaules kara beigu posmā (1917–1918) bija Ģenerālštāba priekšnieks, no 1918. g. aprīļa — sabiedroto karaspēka virspavēlnieks.

2 1919. g. 8. oktobrī Latvijas Pagaidu valdība griezās pie Parīzes Miera konferences priekšsēdētāja Ž.Klemanso un F.Foša ar lūgumu piespiest Vāciju izpildīt Versaļas miera līguma noteikumus attiecībā uz Baltiju.

3 Valdības pārstāvis ( franču val. ).

4 Žoržs Klemanso (1841–1929) — franču politiķis, valstsvīrs. 1917. g. novembrī kļuva par Ministru padomes priekšsēdētāju un kara ministru.

5 Filips Bertlo (1866–1934) — diplomāts, Francijas Ārlietu ministrijas darbinieks.

6 Stefens Pišons (1857–1933) — franču politiķis un diplomāts.

7 Alberts Kamerers (1875–?) — franču vēsturnieks un diplomāts. 1919. gadā vadīja Francijas Ārlietu ministrijas Āzijas nodaļu. Piedalījās Versaļas miera līguma sagatavošanā.

8 Sasirdzis ( franču val. ).

9 Pārtraukt pārtikas piegādi ( franču val. ).

10 Apsvērt, pārdomāt ( franču val. ).

11 1919. g. 31. augustā Padomju Krievija ar miera piedāvājumu vērsās pie Igaunijas, bet 11. septembrī — Latvijas, Lietuvas un Somijas valdībām.

12 Frenks Polks (1871—?) — 1915.—1919. g. bija ASV Valsts departamenta (Ārlietu ministrijas) konsultants, 1919.—1920.g. atradās valsts sekretāra tiešā pakļautībā. ASV pilnvarotais pārstāvis Parīzes Miera konferencē.

13 Eduards Karrs (1892—?) — britu diplomāts un vēsturnieks. Viens no Lielbritānijas delegātiem Parīzes Miera konferencē.

14 Ziņojums ( franču val. ).

15 Augstākā [kara] padome ( franču val. ).

16 Oskars Milošs (1877—1939) — lietuviešu izcelsmes franču dzejnieks. No 1920. līdz 1925. gadam bija Lietuvas pārstāvis Francijā.

17 Džons Geids (1875—1955) — amerikāņu diplomāts. 1917.—1919. g. — ASV flotes atašejs Kopenhāgenā.

18 Ārkārtējā steigā ( franču val. ).