Lielāks kā dzīve ir dzīves sapnis

— Jānis Akuraters

Rakstniekam, publicistam un sabiedriskajam darbiniekam, Triju Zvaigžņu ordeņa komandierim Jānim Akurateram — 125

Maijā Jāņa Akuratera muzejs svinēs savu desmito gadskārtu. Kopš dzejnieks "atguvis" paša iecerēto un iekārtoto māju pie Arkādijas parka, šis nams ar latviski atturīgo koka interjeru kļuvis par īstu dzejas un kultūras oāzi. Te līdz pat savai aiziešanai mūžībā mēdza ciemoties Jāņa Akuratera mazdēls Jānis Osis, te par godu dzejnieka meitai Laimai ik gadus svin Laimas dienu un pirms diviem gadiem tika laists tautās viņas lirikas krājumiņš "Dažas dziesmas". Allaž tiek atzīmēta Jāņa Akuratera dzimšanas diena — 13.janvāris. Šogad — ar sarīkojumu "Dzejnieka portrets interjerā", kurā piedalījās pazīstami mūziķi un aktieri. Jāņa Akuratera dzeja veidoja dzejnieka pašportretu, ko papildināja viņa laikabiedru atziņas un vērojumi.

Kopā ar Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju un ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu muzejs 23. un 24.janvārī rīkoja plašu konferenci — par rakstnieka ļoti daudzveidīgo daiļradi un sarežģīto personību, par viņa nostāju laikmeta ideju cīņās un līdzdalību mākslas procesos un kultūrpolitikā. Izmantojot paša dzejnieka terminoloģiju, tai bija dots nosaukums "Jānis Akuraters un skrejošais laiks". Līdz dzimšanas dienas kliņģerim bija divas pilnas darba dienas ar divdesmit referātiem un āķīgiem jautājumiem, ar smiekliem, nopūtām un asarām, jo referēja un karsti debatēja filologi un filozofi, muzeju ļaudis un augstskolu profesori, dramaturģijas, dzejas un prozas pazinēji. Un Jānis Akuraters te atklājās kā Latvijas kultūrvēsturē neordināra personība, atkal sakot paša dzejnieka vārdiem, — "pats savās krāsās, domās un skaistumā".

Filoloģijas doktores Ella Buceniece un Ausma Cimdiņa sarunu ievadīja filozofiskā plāksnē, skarot tādu tēmu kā Akuraters un ideju vēsture Latvijā. Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesors Edgars Lāms runāja par dabas un kultūras krustceļu situācijām Akuratera prozā. Tēmu lokā, ko filoloģijas doktors Viesturs Vecgrāvis ieskicēja ar referātu par Jāņa Akuratera daiļradi latviešu romantisma kontekstā, iekļāvās saruna par dzejnieka saistību ar simbolismu un impresionismu, par dažām paralēlēm Jāņa Akuratera un Erika Ādamsona dzejā. Par latviešu lielāko skaistuma alcēju Jāni Akurateru savulaik nosauca Zenta Mauriņa. Un viņai pievienojās Edvarts Virza, kurš rakstīja: "Akuraters ir kā bite, kura pieskaras ziedam, paņem visu viņa medu un tad aizskrien, dūkdama savu saldo meldiju, cauri saules pilnajiem gaisiem. Viss, ko viņš raksta, ir līdzīgs tam Zemgales pusdienas vējam, kas iet lēns un smaržas pilns, atsitas pret māju sienām un veldzē kuplo koku paēnā dusošos arājus."

Filoloģijas doktors Silvestrs Gaižūns, kas tika sveikts arī kā Baltijas asamblejas balvas laureāts, ievadīja sarunu par Jāņa Akuratera saistību ar citu Eiropas tautu literatūru. Viņš darīja zināmu, ka Jāņa Akuratera stāsts "Cilvēks", kas Juļus Baņuļa tulkojumā 1907.gadā iznāca lietuviešu valodā, bija pirmais kāda latviešu rakstnieka darbs, kuru lietuvieši varēja izlasīt savā mātes valodā. Savukārt filoloģijas doktore Lita Silova raksturoja Jāņa Akuratera saistību ar igauņu kultūru.

Vai pēc ilgajiem noklusējuma gadiem, kad no visa plašā Jāņa Akuratera literārā mantojuma par jaunatnei un sabiedrībai derīgu atzina tikai "Kalpa zēna vasaru" un tādus dzejoļus kā "Ar kaujas saucieniem uz lūpām" un "Pagraba dzīvoklī drūmā", viņa daiļrades apcirkņi netiek pārlūkoti pārāk kūtri? Pagaidām izdota tikai dzejas izlase "Kas noliecies pie dailes akas", atmiņu grāmata "Dienu atspīdumi", romāns "Pēteris Danga" un luga "Aptumšošanās". Konferencē ik pa brīdim izskanēja doma, ka nepieciešami ja ne Kopoti raksti, tad vismaz Raksti kādos trīs sējumos — dzeja, proza, dramaturģija. Viesturs Vecgrāvis, kā literatūras pētnieks un lasītājs būdams liels dzejnieka cienītājs, kā izdevējs pārliecinoši saka, ka pašlaik domāt par Rakstiem būtu tīrais neprāts. Jā, antikvariātos pēc viņa pirmskara laikā izdotajām grāmatām cilvēki pierakstās rindā, bet — "šis nav Akuratera laiks, viņa izjūta pārāk disonē ar mūsdienu izpratni..." Toties konferencē katrs jauns referents aizvien vairāk nostiprina pārliecību, ka Raksti noteikti vajadzīgi, turklāt mazliet vairāk par trim sējumiem. Kur tad paliks viņa tulkojumi! Oskara Vailda un Henrika Ibsena darbu latviskojumi. Lūk, Latvijas Universitātes profesore Agnese Mortukāne atklāj tik būtiskas lietas sakarā ar Jāņa Akuratera radošajām veiksmēm "Branda", "Troņa tīkotāju" un "Pera Ginta" atdzejošanā. Viņa rūpīgi salīdzinājusi latviešu tekstu ar oriģinālu un uzskata, ka Akuraters atdzejojis no norvēģu valodas, konsultācijai izmantojot arī tulkojumu vācu valodā. Dzejnieks lieliski ticis galā ar Ibsena sarežģītajiem ritmiem un atskaņām, bet ar Solveigas vārdiem "Pera Ginta" izskaņā Akuraters esot pārspējis pašu autoru. Vai labāk maz iespējams pateikt — "Caur tevi mans mūžs bija daiļš dziedājums"! Norvēģiski tas neesot tik cildeni izteikts. Profesore piedalījusies trijās starptautiskajās Ibsena konferencēs Norvēģijā un Itālijā, kur tiekas Ibsena daiļrades pētnieki no visiem kontinentiem, un nākusi pie secinājuma, ka tāda popularitāte un atsaucība, kādu "Pers Gints" iemantojis Latvijā, nav sastopama nekur citur pasaulē. Arī pašā Norvēģijā ne. Un savi nopelni katrā ziņā te arī atdzejotājam. Kad Akuraters ieradās Norvēģijā, Ibsens tikai nesen (1906.gadā) bija aizgājis mūžībā, un viņš sievai rakstīja: "Biju pie Ibsena. Zem baltiem bērziem guļ šis milzis. Melna obeliska no Norvēģijas granīta un uz obeliskas zeltā zīmēts vesers — vairāk nekā. Ir skaisti." Jānim Akurateram kā tulkotājam ļoti palīdzēja tas, ka viņš ar sirdi bija iepazinis Norvēģijas dabu un arī valodu. Latvijas teātros pirmās tika uzvestas Ibsena analītiski reālistiskās lugas. "Pers Gints" pirmiestudējumu piedzīvoja 1921.gadā. Un tikai 1936.gadā nāca leģendārais uzvedums Dailes teātrī. Līdz tam Ibsens bija pazīstams kā skarbs autors, sabiedrības netikumu šaustītājs. Tagad viņš atklājās kā romantiķis. Lugas tekstu publika bija jau iepazinusi un ar pilnīgu atdevi varēja dzīvot līdzi izrādei. Jā, atdzejojumiem būtu sava vieta Akuratera Rakstos. Tāpat kā viņa sarakstei.

Par Jāņa Akuratera vēstulēm līgavai un vēlākajai sievai Marijai ar tuva un saprotoša cilvēka iejūtību stāstīja Anita Banga. Viņa gandrīz trīsdesmit gadus bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbiniece un joprojām te ir savs cilvēks. Jau 1969.gadā, kad par Jāņa Akuratera muzeju vēl nevarēja būt ne runas, viņa atrada ceļu pie rakstnieka atraitnes. Tas Marijai Akuraterei bija ļoti smags laiks. Tikko ar insultu bija mirusi meita Laima. Viņa pati bija zaudējusi acu gaismu un pārvietošanās spēju. Rūpes par Marijas kopšanu uzņēmās rakstnieka māsa Helēna, kas bija 18 gadus jaunāka par brāli. Anita Banga palīdzējā, cik varēja. Un garas stundas runājās ar Mariju, pierakstīja viņas atmiņas. Marija labprāt stāstīja par vīru un arī par viņa draugiem, visvairāk — par Rūdolfu Blaumani, Kārli Skalbi un Zentu Mauriņu. 1975.gadā plašais rakstnieka arhīvs tika nodots literatūras muzejam. Anita Banga atceras to brīdi, kad rakstnieka mazdēls Jānis Osis atslēdzis kabineta durvis: "Pārsteigta ievēroju, ka viss bija savā vietā — personīgā bibliotēka, daudzās gleznas un fotogrāfijas, rokraksti un vēstules, pat zīmuļi un dzēšgumijas. Piederīgie bija rūpējušies, lai viss saglabātos neskarts. Viena rakstāmgalda atvilktne bija aizslēgta. Kad to atslēdza, izrādījās, ka iekšā ir viena pati balta papes kastīte. Uz tās dzejnieks ar savu roku bija uzrakstījis: "Rūdolfa Blaumaņa vēstules. Ļoti lūdzu saglabāt! J.Akuraters."

Tas — par Rūdolfa Blaumaņa vēstulēm — esot atsevišķs stāsts, sacīja Anita Banga, vairāk pievērsdamās Jāņa Akuratera sarakstei ar dzīvesbiedri. ("Latvijas Vēstnesim" viņa par to uzrakstīja mazliet plašāk, ļaujot labāk iepazīt šo rakstnieka personības šķautni.)

Un tad vēl Rakstos, kuru diemžēl tuvākajos gados droši vien nebūs, vajadzētu nodaļu par Piekto gadu ("Tā bija vairāk atmoda kā revolūcija. Tauta ievilka elpu savās gadsimtu nospiestās krūtīs. Un šis elpas vilciens bija tik varens, ka sadrebēja baronu pilis, vētra pārskrēja pār visu Krieviju."), par dzejnieka gaitām latviešu strēlniekos (Ēvalds Valters mēdza stāstīt par draudzīgo strēlnieku trijotni — Jāni Akurateru, Kārli Skalbi un Edvartu Virzu) un par līdzdalību Latvijas valsts izcīņā un jaunās dzīves veidošanā. Arī ar Triju Zvaigžņu ordeni, ko viņam 1926.gada 16.novembrī piešķīra reizē ar Edvartu Virzu, Aspaziju, Vili Plūdoni, Jāzepu Vītolu, Ādolfu Kaktiņu, Vilhelmu Purvīti, Jāni Endzelīnu un vairākiem citiem izciliem kultūras cilvēkiem, viņš un Kārlis Skalbe tika apbalvoti ne tikai kā rakstnieki, bet arī Nacionālās Padomes darbinieki.

Ir tiešām žēl, ka Raksti vēl netiek iecerēti. Bet ir patiess prieks, ka Jāņa Akuratera muzeja vadītājas Rutas Cimdiņas paspārnē aug jauni talantīgi mūsu tautas garīgā mantojuma aprūpētāji un rakstnieka mājā valda tik radošs un rosinošs gars. Priecīgas ziņas saņemtas arī no Jelgavas, kur Jāņa Akuratera 125.dzimšanas diena skaisti nosvinēta ar "Kalpa zēna vasaras" uzvedumu.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore