DIPLOMĀTIJA

Par Latviju jau vien domāju — arī Strasbūrā

Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Eiropas Padomē ANDRIS TEIKMANIS — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

- Kad jūs stājāties šajā augstajā amatā?

- Akreditācijas rakstu no mūsu Valsts prezidenta es saņēmu šogad 4. aprīlī. Bet jau pirms tam pusgadu biju sevišķo uzdevumu vēstnieks Strasbūrā. Kad Latviju uzņēma Eiropas Padomē, tiku iecelts par pastāvīgo pārstāvi.

Aprīļa sākumā saņēmu akreditācijas rakstu, kas mani iecēla par Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku.

- Kāda pašlaik ir mūsu valsts pārstāvniecība Strasbūrā?

- Būtībā to pagaidām veidoju viens pats. No marta gan man ir sekretāre, kas strādā uz līguma. Tiesa, Strasbūrā ir arī kāds vietējais puisis, kas ir Latvijas “fans” un palīdz man. Viņam ir kādas saknes Latvijā. Pēc profesijas viņš ir skolotājs. Kad nav aizņemts ar saviem skolotāja pienākumiem, viņš man palīdz risināt dažādas praktiskas lietas. Bez franču valodas zināšanām jau tur ir ļoti grūti. Kaut gan Eiropas Padomē ir divas oficiālas valodas - angļu un franču. Ar angļu valodu man nekādu problēmu nav. Franču valodu es tagad mācos. Dzīvot Francijā bez franču valodas zināšanām tomēr ir visai grūti. Tiesa, tā gan ir Elzasa, kur var runāt arī vāciski, un vietējie cilvēki noteikti sapratīs labāk, nekā ja runāsiet angliski.

- Esmu dzirdējis no daudziem diplomātiem, ka gribētos jau mācīties vietējo valodu, bet ir pārāk liela darba slodze. Kā jums ar laiku?

- Jā, arī man ir liela darba slodze, īpaši tad, kad vēl nebija sekretāres. Dabiski, man zināmā mērā palīdzēja dzīvesbiedre, taču pamatā viss darbs bija jāveic vienam pašam. Es ceru, ka ar šo rudeni situācija mainīsies. Ir jau zināms, ka Strasbūrā ieradīsies vēl otrs diplomāts. Viņš būs pastāvīgā pārstāvja vietnieka statusā.

- Kādi ir jūsi pienākumi Strasbūrā?

- Tos varētu sadalīt divās daļās. Viens ir darbība Ministru komitejā. Mana darba raksturs ļoti pārmainījās, līdzko Latvija tika uzņemta Eiropas Padomē un kļuva par pilntiesīgu dalībvalsti. Pēc tam bija jāsāk piedalīties vēstnieku sanāksmēs un Ministru komitejas darbā. Ja kādreiz tur sēdes notika reizi mēnesī, tad tagad - faktiski trīs reizes. Ir arī speciālas sēdes, kas veltītas cilvēktiesību tiesas lēmumiem. Ministru komiteja arī darbojas kā cilvēktiesību tiesas izpildorgāns, kas pieņem lēmumus par tiesas spriedumu izpildi. Valdībām, piemēram, ir jāmaksā kompensācijas attiecīgām personām, ja tiesa atzinusi, ka ir aizskartas šo personu cilvēktiesības, attiecīgo valstu institūcijas ir bijušas pretrunā ar Cilvēktiesību Konvenciju. Šos lēmumus pieņem Ministru komiteja. Darbība Ministru komitejā būtībā ir Latvijas interešu pārstāvēšana šajā starptautiskajā organizācijā. Šajās sēdēs risina arī dažādus starptautiskus jautājumus. Piemēram, tādus, kas bija saistīti ar Turcijas aktivitātēm Ziemeļirākā. Tāpat jaunu dalībvalstu uzņemšana, politiskā dialoga veidošana ar kandidātvalstīm.

Turpinājums 7.lpp.

Piemēram, ir bijušas vairākas tikšanās ar Krievijas ārlietu ministra vietnieku, ar Ukrainas, Baltkrievijas ārlietu ministriem, kuri izskaidroja savu valstu iekšējo situāciju. Tad ir vieglāk pieņemt lēmumu par šo valstu uzņemšanu. Faktiski Ministru komiteja lemj par jebkurām Eiropas Padomes aktivitātēm.

Otrā manu pienākumu daļa saistās ar divpusējām attiecībām starp Latviju un Eiropas Padomi. Tur ietilpst dažādi projekti par tiesisko sadarbību Eiropas Padomē. Tā Eiropas Padomes eksperti ir izdarījuši ekspertīzes vairākiem mūsu savulaik topošajiem likumiem: tas bija par pilsonības likumu, jauno Kriminālkodeksu kā arī citiem. Domāju, ka šī sadarbība ir patiešām auglīga, jo Eiropas Padome tiešām spējīga atrast Eiropas labākos juristus un ekspertus, kas var dot objektīvu vērtējumu mūsu likumprojektiem. Domāju, ka šajā virzienā mums ir arī ļoti labas tālākās sadarbības perspektīvas. Tas dotu iespēju mums jūtami paātrināt jaunu likumu izstrādāšanu. Tāpat ir vairāki konkrēti projekti par dokumentācijas, formācijas centru. Šādi centri ir izveidoti visās Austrumeiropas valstīs.

Manuprāt, ir visas iespējas šādu centru atklāt vēl šogad. Tāpat valdībai būtu jālemj par iespējamo Latvijas iesaistīšanos Eiropas Padomes Sociālās attīstības fondā. Šāds sociālās attīstības fonds, kas faktiski ir apmēram tāda pati banka, darbojas pēc tādiem pašiem principiem kā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Tikai ar to starpību, ka ilgtermiņa kredīti, ko šis fonds izsniedz ar zemiem procentiem, paredzēti tikai sociālām investīcijām. Jaunas slimnīcas, pansionāta vai skolas būvei - tam mūsdienās nauda, diemžēl, atrodas ar grūtībām. Kredītus var piešķirt gan valdībai, gan pašvaldībām, bet ir nepieciešamas valdības garantijas. Pašlaik šī problēma ir stipri saasināta. Mūsu finansiālās krīzes situācijā valdībai ļoti rūpīgi jāizsver, kādas ir mūsu intereses. Tās jau būtībā ir publiski definētas valdības publisko investīciju programmā. Valdībai jāskatās, cik mēs varam atļauties. No otras puses, pašlaik un vēl kādu laiku, vismaz līdz nākošā gada pavasarim, mēs šajā fondā varam iestāties ar daudz labvēlīgākiem noteikumiem nekā, teiksim, pēc gada. Jo tad šī dalības maksa būs trīs reizes augstāka. Pašlaik tā ir pietiekami zema, un to var maksāt četrās daļās. Šie maksājumi ir diezgan izdevīgi. Par to visu esmu savācis informāciju un nodevis ārlietu un finansu ministriem. Viņiem ir jāvērtē un jālemj. Ir arī vairāki mazāki projekti. Tā man izdevās palīdzēt darba grupai, kas izstrādā jauno kriminālkodeksu un kriminālprocesa kodeksu. Noorganizējām tikšanos ar Eiropas Padomes ekspertiem šeit, Latvijā.

Tā kā projekti ir, pie tiem jāstrādā. Šeit es saskatu savu pienākumu.

- Kā Eiropas Padomes vecākās dalībvalstīs izturas pret Latviju un Jums kā Latvijas pārstāvi? Vai neparādās diferencēta attieksme pret vecajām un jaunajām dalībvalstīm?

- Formāli, bez šaubām, starpības nav. Eiropas Padome ir demokrātiska starptautiska organizācija, kurā katrai dalībvalstij ir viena balss Ministru komitejā. Tās visas ir līdztiesīgas. No otras puses, Eiropas lielāko valstu, kas ir arī Eiropas Padomes budžeta lielākās daļas apmaksātājas - Vācija, Lielbritānija, Itālija un Francija - viedoklim reāli ir lielāks svars. Bet tas ir, manuprāt, visai loģiski. Bet citādi diskusija pie lielā apaļā galda, kur notiek Ministru komitejas sēdes, ir pilnīgi brīva, un ikviens viedoklis tiek respektēts. Arī Latvijas viedoklis.

- Latvijā diezgan aktīvi tiek apspriests Latvijas tēls pasaulē. Diemžēl, samērā daudz negatīvu, tendenciozu publikāciju par Latviju parādās pat tradicionāli draudzīgajās Skandināvijas valstīs.

- Kāds ir šis Latvijas tēls Francijā un vai tas laika gaitā mainās?

- Zināt, faktiski tam ir pamats. Es pat gribētu teikt, ka šī attieksme ir atšķirīga starp vecās un jaunās demokrātijas valstīm. Šeit man nekādā veidā negribētos izdalīt Latviju. Ja pie mums bankrotē bankas, tad var parādīties preses viedoklis - jā, šeit viss ir sabrucis un nekas nevirzās uz priekšu. Ja bankrotē, teiksim, Baringa banka Anglijā, tad - jā, bankrotēja vecākā banka. Nu un tad? Nu nekas. Visi jau to tagad ir aizmirsuši. Bet pēc pusgada arī mūsu finansu krīzi visi būs aizmirsuši. Mums ir jābūt divkārt uzmanīgākiem jautājumos, kas saistās ar cilvēka tiesībām. Es atceros to sižetu vācu televīzijā par Rīgas Centrāltirgu. Var jau teikt, ka tas bija sagatavots muļķīgi un tendenciozi. Nezinu gan, vai tas bija izveidots neprofesionāli. Varbūt tieši otrādi. Katrā ziņā reportāžai bija noteikts mērķis, un tā savu mērķi arī sasniedza.

- Šis mērķis bija diskreditēt Latviju.

- Tieši tā! Vai nu diskreditēt Latviju, vai arī novērst Vācijas sabiedrības uzmanību no problēmām pašā Vācijā. Bet katrā ziņā mērķi viņi sasniedza. Burtiski nākamajā dienā (šī reportāža tika parādīta vācu televīzijā tieši pirms Latvijas uzņemšanas) notika kārtējā Parlamentārās asamblejas Politiskās komitejas sēde, un tur uzreiz radās vairāki labojumi lēmumā par Latvijas uzņemšanu Eiropas Padomē. Tie nebija mums īpaši labvēlīgi. Tā ka tas vienmēr jātur prātā. Bet šādiem asiem momentiem mums ir jāseko līdzi un jāreaģē uz tiem. Es gan nedomāju, ka tas principiāli bojā Latvijas tēlu. Nupat Eiropas Padomes Ministru komiteja apstiprināja lēmumu par uzraudzības mehānisma ieviešanu, kā valstis ievēro statūtu prasības. Un es ierosināju, tas bija Latvijas priekšlikums, ka šim monitorija mehānismam (tas būs ģenerālsekretāra pārskats katru otro gadu par katru valsti - tātad puse no dalībvalstīm vienā, puse otrā gadā), šim ziņojumam jābūt veidotam pēc vieniem un tiem pašiem principiem. Par vienu un to pašu sfēru - vai tas ir, teiksim, situācija presē, cietumos, minoritāšu stāvoklis - kritērijam jābūt vienādam, neatkarīgi, vai tā ir Lielbritānija, Rumānija vai Latvija. Reakcija uz šo priekšlikumu bija visai rezervēta. Es domāju, ka Latvijai un arī citām Austrumeiropas valstīm jācīnās par to, lai situācija šajās valstīs netiktu sagrozīti atspoguļota sliktāka, nekā tā faktiski ir.

- Kādas ir jūsu izjūtas, vērojot notikumus Latvijā it kā no malas? Kāda šķiet pašreizējā situācija mūsu valstī?

- Domāju, tā nebūt nav dramatiska un zināmā mērā ir likumsakarīga. Šī banku augšana tomēr bija tāda mākslīga. Kaut kad tam burbulim bija jāplīst. No otras puses, tas, ka pašlaik ir šīs budžeta problēmas un nodokļu nemaksāšana, manuprāt, ir iekavētas privatizācijas sekas. Tagad privatizācija ir uzņēmusi tempu un tā nedrīkst apstāties. Bet es domāju, ka arī šī krīzes situācija tomēr nostiprinās valsti. Kā cilvēks grūtībās kļūst stiprāks, tā arī valsts. Vienīgais, ko var vēlēties - divreiz neizdarīt vienu un to pašu kļūdu.

- Mēdz teikt, ka gudrais mācās no citu kļūdām...

- Jā, bet dzīvē situācijas mainās. Un pieredze jau arī ne no kā nerodas. Teorētiski mēs it kā zinām par citu valstu kļūdām, bet katrā valstī tomēr situācija ir atšķirīga.

- Ir diezgan izplatīts tāds pesimistisks viedoklis, ka Rietumeiropā mēs ekonomiski neesam vajadzīgi - ne mūsu preces, ne mūsu darbaspēks. Ko jūs domājat, vai ir pamats šādam viedoklim?

- Manuprāt, ir jāatrod un jāpaplašina tās nozares, kurās mēs esam stipri. Ar kurām varam ieiet Rietumu tirgū un konkurēt. Nevajadzētu plēsties pušu un konkurēt tur, kur mēs to nevaram. Piemēram, diezin vai mēs esam spējīgi izkonkurēt japāņu, holandiešu vai vācu elektroniku. Bet, no otras puses, arī šajā jomā varētu veidot kopuzņēmumus, veidot šeit Rietumu firmu filiāles. Kaut vai uz VEF bāzes. Šeit, kā jau parasti šādās situācijās, parādīsies divi pretēji viedokļi. No vienas puses - veidojot kopuzņēmumus, rodas jaunas darba vietas, lielāki ienākumi. No otras puses - “ahā, tiek izpārdota nacionālā bagātība! Kur ir mūsu nacionālais lepnums?! Vai tad mēs paši nevaram?...” Bet ir jāapzinās - ja mēs nevaram, tad nav ko lekt tur, kur nevaram. Es domāju, ka mūsu lauksaimniecībai ir labas perspektīvas. Jā, Rietumos ir liela preču pārprodukcija. Bet mēs varētu orientēties uz ekoloģiski tīrām lietām, kas arī maksā krietni lielu naudu. Tagad, nodzīvojis Strasbūrā gandrīz gadu, varu droši teikt - tik garšīgas lietas kā Latvijā tur nav. Mūsu produkti ir garšīgāki. Arī mūsu mēbeļrūpniecībai ir labas perspektīvas. Tāpat domāju, ka mūsu “Laima” vai “Latvijas balzams”, tāpat Latvijas alus var ļoti labi konkurēt Rietumu tirgū. Taču ir jāiegulda milzīgs darbs, jāizdod daudz līdzekļu par reklāmu. Daudz jāstrādā, jāpētī tirgus. Bet mūsu produkcijai ir iespējams nostāties līdzās Rietumu ražojumiem un konkurēt ar tiem.

- Man gribētos šo sarunas daļu noslēgt optimistiski, jo mūsu sabiedrībai, manuprāt, pašlaik ļoti pietrūkst optimisma.

- Protams, cilvēki ir neapmierināti - naudas pietrūkst, un lielākajai sabiedrības daļai dzīves līmenis ir zems. Bet no otras puses - paskatieties apkārt un parādiet man kaut vienu valsti, kur, pārejot no sociālisma uz kapitālismu, ir viegli! Un pārejas posma ilgums atkarīgs no reformu gaitas. Jo ātrākas reformas, jo lielāka iespēja augt. Bet jo ātrāk tas notiek, jo vairāk krītas dzīves līmenis. Jo cilvēki uzreiz neprot strādāt, neprot dzīvot citos apstākļos. Pie tā ir jāpierod. Šodien jau ir izveidojusies jauna sabiedrība. Visas ekonomiskās reformas ir jāturpina un iespējami ātrāk. Taču reformas var izdarīt, tikai, visiem esot “kopējā maisā”. Un, ja tu kaut kam iedod, tad no kaut kā ir arī jānoņem. Parasti saka, ka zūd sociālās garantijas. Un te nu katrā gadījumā jāskatās uz konkrēto situāciju - cik tālu to var atļauties. Un kad to vairs nevar. Pēc 12. jūnija, kad tika parakstīts asociācijas līgums ar Eiropas Savienību, es nākamajā dienā lasīju Strasbūras avīzē, ka Baltijas valstis, iespējams, varētu kļūt par Eiropas Savienības loceklēm jau līdz gadu tūkstoša beigām - atšķirībā no pārējām sešinieka valstīm, kas varētu tikt uzņemtas pēc 2000. gada. Baltijas tēls faktiski veidojas pozitīvā virzienā. Protams, ar visām problēmām un grūtībām. Bet, pilnīgi no malas Baltijas valstu tēlu vērtējot jāsaka, ka tas ir vairāk pozitīvs nekā negatīvs. Jā, ir problēmas. Bet svarīgi, ka skaidri definēta šo valstu griba un ir valstu politiskā griba veikt šīs reformas.

- Vai jūs kādreiz jaunībā varējāt iztēloties, ka būsiet diplomāts un jums būs ārzemēs jāpārstāv Latvija?

- Jā, varu teikt, ka te griežas kaut kāda spirāle. Savā laikā, skolu beidzot, mana pirmā doma bija iestāties Maskavas Starptautisko attiecību institūtā. Tagad varu teikt, “paldies Dievam, ka es to neizdarīju.” Jo šī augstskola tajā laikā bija pārāk daudz saistīta ar PSRS specdienestiem. Es iestājos juristos, un dzīve ir tā ievirzījusies... Protams, situācija ir kardināli mainījusies, un tagad es patiešām varu strādāt Latvijas labā. Toreiz tā bija tāda teorētiska vēlēšanās - apgūt diplomāta profesiju.

- Cik zinu, gan šajā augstskolā, gan citās prestiža augstskolās stājoties, ļoti liela nozīme bija pretendentu “papīriem”.

- Man arī tie papīri patiešām nebija tādi, ka es varētu teikt: “Mani vecāki ir priekšzīmīgi padomju cilvēki.” Visa tā rezultātā tajā institūtā nestājos, un tagad nenožēloju.

- Jūsu darba dzīvē bijuši trīs posmi - jurists, pilsētas mērs un diplomāts. Jūs bijāt pilsētas padomes, vēlāk Domes priekšsēdētājs četrus gadus, par juristu...

- Nedaudz vairāk par sešiem gadiem.

- Kurš no šiem trim posmiem bijis profesionāli interesantākais un sirdij tuvākais?

- Grūti teikt par šo trešo posmu, jo pagaidām tas ir ļoti īss, tikai gads. Bet, salīdzinot pirmos divus posmus - grūtākais bija pats pirmais, taču arī tas svētīgākais. Četrus gadus nostrādāju par izmeklētāju - tas bija amats, no kā visi Juridiskās fakultātes beidzēji vairījās, kā vien varēja. Tas bija patiešām ārkārtīgi smags darbs. Vajadzēja strādāt gan 24 stundas, gan 48 stundas, gan 72 stundas, arī nedēļu no vietas. Bet tas mani norūdīja tā, ka pēc tam neviens amats vairs nelikās pārāk smags. Pēc tam nāca tiesneša darbs, kas man patiešām sagādāja gandarījumu, jo tur es jutos brīvs. Biju atkarīgs tikai no likuma. Pilsētas Domes priekšsēdētāja amats arī bija ārkārtīgi smags. Turklāt man - pilnīgi jauns. Šobrīd jau ir pilnīgi cita situācija, ir uz ko balstīties. Toreiz pašam bija jādomā, kas un kā. Vienīgā vēlēšanās bija, ka ir jāmaina, nedrīkst vairs būt tā, kā ir bijis. Bet kā jāmaina - pieredze bija jāgūst darbā, un jāmācās visur, kur vien varēja. Tā kā morāli arī tas bija ļoti smagi. Faktiski tāpēc es arī nekandidēju pēdējās vēlēšanās. Jā, arī tie gadi ir savu paņēmuši.

- Šis jaunākais posms - darbs ārzemēs atšķirībā no iepriekšējiem tieši skar arī ģimeni. Cik liela ir jūsu ģimene, un kā jūs esat atrisinājis šo situāciju?

- Mums ir divi mazi bērni: puikam divi gadi, meitiņai - rudenī būs pieci. Skolas problēmas vēl nav, bet domāju, ka tās arī nebūs. Acīmredzot, jau nākošajā rudenī meita ies sākumskolā. Kādus vārdiņus franciski viņa jau māk. Domāju, tas būs trīs četru mēnešu, augstākais pusgada jautājums, un meitene brīvi runās franciski. Sievai ir grūti, jo viņa ir angļu valodas pasniedzēja, un tur nav kam pasniegt. Ceru, ka viņa pabeigs savu disertāciju, kas praktiski jau ir gatava.

- Vai jums tur, svešajā zemē, atliek arī laika dvēselei? Es teicu “svešajā zemē”, bet varbūt tā vairs nemaz nav sveša zeme?

- Protams, kā savu es to nevaru pieņemt. Man tā ir un būs sveša. Un ilgas pēc mājām, bez šaubām, ir. Mana situācija varbūt ir citādāka. Es tur mēģinu saprast latviešus, kas emigrēja un bija spiesti tur dzīvot. Viņiem ir desmitreiz grūtāk. Es taču esmu daļa no Latvijas. Man ir kur atgriezties. Arī tīri formāli - dzīvoklis, kurā es dzīvoju, ir Latvijas daļa. Un tomēr - Latvijas pietrūkst, un es to jūtu katru dienu. Tur apkārt ir pavisam citi cilvēki.

- Vai jums ir kontakti arī ar latviešu emigrantiem?

- Jā, ir. Bet viņi pārsvarā ir veci cilvēki. Protams, mēs tur, pašā Eiropas centrā, esam ar ģimeni izbraukājuši visu tuvāko apkārtni. Franciju, Šveici, Vāciju, Luksemburgu. Tur ir bezgala skaistas vietas un ir daudz ko redzēt. Bet... ha-ha, mēs domājām, tagad atvaļinājumā aizbrauksim uz Angliju. Mēs neesam bijuši Anglijā, un sieva taču ir angļu valodas speciāliste. Bet, kad atbraucām uz Latviju, mēs nospriedām - vairs negribas nekur braukt. Labāk kārtīgi apceļosim Kurzemi un Latgali. Saprotiet, atvaļinājumā vienkārši negribas nekur citur vairs doties.

- Jā, es to varu iedomāties. Paldies par sarunu! Lai Dievs jums palīdz!

Ar Andri Teikmani, Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Eiropas Padomē, tikās “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris.

Māra Kaparkalēja foto